Veronika Strēlerte:

“Un stipri stāv tavs mīlestības tilts, Un tava sirds nav piekususi starot”

Pāvils Johansons jaunrades vakarā Rīgas Vernisāžas teātrī, kopā esot ar saviem klāt neesošajiem vecākiem — Veroniku Strēlerti un Andreju Johansonu

Veronika Strēlerte un Andrejs Johansons ar dēlu Pāvilu 50.gados Foto: no Andreja Johansona grāmatas “Rīgas svārki mugurā”

Veronika Strēlerte un Andrejs Johansons pieder pie tās rakstnieku, dzejnieku un mākslinieku paaudzes, kuru radošā mūža lielākā daļa aizritējusi svešumā. Viņi vieni no pēdējiem 1945. gada maijā pameta degošo Kurzemes krastu, un viņu dēls Pāvils dzimis, audzis un joprojām dzīvo Zviedrijā. Tāpat kā dzejnieks un diplomāts Juris Kronbergs, kura tēva Rūdolfa Kronberga vārds arī tika piesaukts šajā latviski zviedriskajā vakarā. Jo skatuvi greznoja trīs viņa darbi — minerālu un kristālu struktūru atveidi zaļos, violetos un brūnos toņos, kas ultravioleto staru apgaismojumā uzbūra ireālu pasauli. Atšķīris Veronikas Strēlertes 1937. gadā izdoto krājumu “Vienkārši vārdi”, sarīkojuma vadītājs Jānis Peters kā vakara moto nolasīja dzejoli “Divi daļas”:

Ik dvēselei ir divi daļas,

Ko miesa nespēj savienot,

Vai Dievam nava bijis vaļas

Tām katrai savu veidu dot?

Ko viena teic, to otra nopeļ,

Kas patīk vienai, otrai nē,

Ko viena pāri zvaigznēm paceļ,

To otra nogrūž pazemē.

Un tikai mīlestības briesmās

Tās it kā divas māsas top,

Kam nežēlīgās uguns liesmās

Cits ienaidnieks ir jāsastop.

Pāvils Johansons Vernisāžas teātrī tikko Foto: Sergejs Akurāters

Divi daļas cilvēka dvēselei. Divi daļās šķeltas veselas tautas. Arī latviešu tauta to ir piedzīvojusi. Un, kā atgādina Jānis Peters, jaunais laikmets draud ar vislielākajām briesmām — ar garīguma zaudēšanu daļā cilvēces. Tāpēc jo svarīgāk kļūst ikviena cilvēka misija cilvēkam būt.

Pāvils vecāku dzimteni pirmo reizi ieraudzīja 1973. gadā. Viņa dzejoļi un mūzikas ieraksti kļuva par pirmajām bezdelīgām, kas vēstīja par Rietumos dzīvojošo latviešu jaunradi. Daudziem vēl atmiņā viņa “Patētiskās kvartas” ar Aleksandra Čaka dzeju, kas skanēja “Mikrofona aptaujas” koncertos. Kā dziedātājs Pāvils Johansons piedalījies latviešu sarīkojumos visā pasaulē. Kopā ar ansambli “Dunduri” iedziedājis populārās mūzikas plates “Vilcienā”, “Reiz agrā rītā izgājām” un “Zilais karuselis”. Daļa dziesmu ir ar viņa vārdiem un melodiju. Izdota arī soloplate “Pāvils Johansons dzied savas dziesmas”. Mūzikas izdevniecība “Balss” tagad laidusi klajā Latvijā pirmo kompaktdisku ar viņa iedziedātām dziesmām. Pāvils Johansons beidzis Stokholmas universitāti ar maģistra grādu un bez latviešu un zviedru valodas pārvalda arī angļu, franču, vācu, spāņu, latīņu, norvēģu un dāņu valodu. Publicēti viņa dzejoļu krājumi “Sudraba ceturksnis” un “Patskaņi un līdzskaņi”. Periodikā — arī oriģinālproza un tulkojumi. Farstas vidusskolā Stokholmas priekšpilsētā viņš ir zviedru, vācu un angļu valodas skolotājs.

Līdz četriem gadiem Pāvils runājis tikai latviski. Nokļuvis starp zviedru bērniem, viņš saprata, ka runā citādi. Ātri vien iemācījies ne vien zviedru valodu, bet izdomājis sev pat citu vārdu. “Man likās, ka manējais nav piemērots, vismaz starp zēniem ne. Un desmit gadus saucos par Kristeru. Lai neatšķirtos, lai būtu tāds kā visi. Saprašana nāca vēlāk.”

Šai vakarā Pāvils ar savu ģitāru apsēdās vidū, pa labi nolikdams krēslu tēvam, pa kreisi — mātei. Un sarunājās ar viņiem dēla goddevībā, izdzīvodams savu bērnību pazīstamu latviešu kultūras cilvēku sabiedrībā, kas allaž pulcējusies viņu mājās. Te bija atmiņu skices par Frici Dziesmu un Anšlavu Eglīti, par Reiteriem un Legzdiņiem, par Niklāvu Strunki, kas dažkārt iedevis kronu, lai puika aiziet uz ķinīti (un nemaisās lielajiem pa kājām) un viņa sievu Olgu, kas bijusi fantastiska stāstniece, par Uldi Ģērmani, kas “vienmēr ar stilu”, par Jāni Grīnu, Mārtiņu Zīvertu.

“Ar ko nodarbojās mani vecāki? Viņi mūžīgi kaut ko skribelēja, daudz lasīja. Kad pats sāku lasīt un vēlāk sacerēt mūziku, es mātes dzejā sastapu vārdus un domas, kas man tuvas.”

Pieaugot un sastopoties ar dzīves galvenajiem jautājumiem, Pāvils centies sev noskaidrot, ko viņam nozīmē Latvija, patriotisma jūtas: “No vecākās paaudzes es biju dzirdējis tādus izsaucienus kā — mēs atgriezīsimies! mēs izcīnīsim! mēs uzvarēsim! Sākumā tam ticēju. Tad nāca laiks, kad vairs neticēju, pat noliedzu. Dažreiz ironizēju.”

Par to, ko nozīmē patriotisms, Pāvils neņemoties spriest. Katrā ziņā tas nedrīkst būt šovinisms. Tā varētu būt kā Andreja Eglīša dzīves pozīcija — drosme, cīņa, arī daudz sāpju. Viņš dzied paša sacerētu dziesmu ar Andreja Eglīša dzeju. Un tad atkal uzrunā savus vecākus: “Tu, māt, devies uz Latviju, tiklīdz tas bija iespējams. Tu nenobijies no tā, ka Stokholmā tādu braukāšanu uz toreiz vēl padomisko Rīgu sauca par nodevību. Arī tu, tēti, noteikti būtu braucis, bet tu nepaspēji. Tev bija jāaiziet pārāk agri. Nupat 28. janvārī tev būtu tikai astoņdesmit. Tagad jūs abi būtu Latvijā, jo jūs bijāt īsti patrioti.”

Veronika Strēlerte dzimtenē atgriezusies ar dzejas izlasi “Mans laiks” (1992) un faksimilizdevumā 1997. gadā atkārtoti izdoto 1945. gadā iznākušo dzejoļu krājumu “Mēness upe”. Andreja Johansona eseju krājumi “Vēju mezgli” un “Pakavu dunoņa” Rīgā iznāca 1994. gadā. Kā veltījums Rīgai tās 800 gadu jubilejā 2000. gadā atkārtotā izdevumā iznāca viņa grāmata “Rīgas svārki mugurā”, ko pats autors raksturojis kā personīgas atmiņas un vēsturiskas studijas par Rīgu un rīdziniekiem, bet Aina Kraujiete savulaik nosaukusi par “kāda zēna mīlestības vēstuli dzimtajai pilsētai”. Kā atzīmējuši recenzenti, Rīga šai grāmatā parādīta kā dzimtenes, vēstures un kultūras simbols. Nākotnes uzdevums, par ko tika runāts arī šinī vakarā, būtu Andreja Johansona Latvijas 18. gadsimta kultūras vēstures izdošana. Tas ir viņa mūža darbs, par kuru autors 1976. gadā saņēma Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda balvu.

Un tad Pāvils atkal dziedāja. Par mīlestību, uzticību, dzīvi. Ar savu, Māra Čaklā, Vitauta Ļūdēna, Veronikas Strēlertes un Vizmas Belševicas dzeju (“Māt, tu esi ļoti tuva Vizmai!”). Kā sveiciens jūrai, bērnībai un savām saknēm — dziesma “Jūras maize” ar Imanta Ziedoņa dzeju — “Un tādēļ mums tik dārgs šis dzimtais krasts/ Un kalnu kalnus spējam plecos aiznest,/ Ka mūsos tomēr palicis kaut kas/ No tēva pataupītās jūras maizes.”

Pirmo reizi Rīgā Pāvils Johansons ciemojās arī pie sava bērnu dienu drauga Andreja Eglīša. Dzejnieks pēc tam pastāstīja:

— Jā, mums ar Pāvilu ir daudz kopīgu atmiņu. “Tas būtu liels grēks, ja nebūtu tevi apciemojis,” viņš aizejot sacīja. Es viņu atceros no kādu divu gadu vecuma. Kad mājās sanāca ciemiņi, mazo Pāvilu lika sētiņā, lai spēlējas, bet viņš tur nebija noturams. Kad nāca lielāks, tika arī kaktā likts. Tāds dumpinieka gars. Bet mēs bijām lieli draugi. Kopā gājām uz futbola sacensībām, jo abi kritām un stāvējām par AIKO komandu. Spēles notika pilsētas lielākajā stadionā, kur sacentās slavenākie futbola klubi. Kad spēlēja AIKO, mēs vienmēr bijām klāt. Tā aizrāvāmies, ka es reiz spēles karstumā nejauši iespēru priekšā sēdošajam pa dibenu. Pāvilu daudz esmu dzirdējis muzicējam dievnamos, svinīgos sarīkojumos. Man ļoti patīk viņa balss. Ir bijuši daudzi priecīgi brīži. Kopā ar Pāvilu biju arī viņa lielajās bēdās. Sāka slimot un pāragri aizgāja tēvs. Arī mātei mūža pēdējie gadi nebija viegli. Tagad nu viņi abi Aizsaulē.

Sūtot sveicienu tālajiem draugiem, Andrejs Eglītis sameklēja 1986. gadā “Grāmatu drauga” apgādā iznākušo dzejoļu grāmatu “Svešais cirvis cērt un cērt” un atšķīra lappusi ar atvadu rindām:

Andreja Johansona bērēs

Pavasara plosītas astotā aprīļa debesis tūkstots deviņi simti astoņdesmit trešajā gadā. Spirgti vēji aklus mākoņus grūsta un vada. Ir saule, ir svinainas ēnas un reizēm neviena.

— Andreja Johansona izvadīšanas diena —

Klausos aiz sveču gaismas klusuma veļu vārtu viras. Runātāji sacenšas pelnītas slavas vārdu birās un aizmirst vai nezina galveno teikt: laicībā kas miris, bet ticībā — aizlaicībā jau augšāmcēlies un neredzams starp redzamo staigā. Bēru ziedos pavīd viņa acis un debesu vaigā uzlūkojot bēriniekus.

— Atvadībās, draugi, nāves plīvura priekšā daudzreiz sarunājam niekus —

Šis Zvaigznes dienas sarīkojums ievadījis ikmēneša ciklu “Latviešu dzejas un mūzikas vakari Vernisāžas teātrī”. Februārī te Valentīna dienas noskaņā muzicēs Agita Kaužēna. Viņa dziedās savas dziesmas ar Māra Čaklā, Māras Zālītes, Jāņa Baltvilka un citu autoru dzeju. Aicināti piedalīties arī Mārtiņš Egliens, Juris Kulakovs, Harijs Ozols, Mārcis Manjakovs un Andrejs Filipovs.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore