“Lai mums būtu acis, kas redz, ausis, kas dzird, un dvēseles, atvērtas brīnumam!”

Ainas Kalnciemas un Imanta Ziedoņa Zvaigznes dienas sarīkojumā Rīgas Reiterna namā

Foto: Sergejs Akurāters

Šai dienā Dievs sūtīja Zvaigzni, kas trim austrumu gudrajiem rādīja ceļu pie jaundzimušā Kristus bērna. Viņi tam nesa dāvanas — zeltu, vīraku un mirres. Tāpēc šajā Trejkungu jeb Zvaigznes dienā esam aicināti kopt arī dāvināšanas tikumu. Iepriecināt savus tuvākos. Ar katru gadu plašāku savu tuvāko loku šai dienā iepriecina klavesīniste Aina Kalnciema un dzejnieks Imants Ziedonis. Zvaigznes dienas sarīkojums notika jau devīto reizi. Kaut gan ne vairs lejā pagrabiņā, bet augšā kamerzālē, kur telpa plašāka, tā bija pilna līdz malām un tālāk gaitenī. Dzejnieks sveicināja visus “karsti sanākušos, karsti ieradušos”. Un patiesi — karstums un gaišums šai vakarā nāca ne vien no tradicionāli iedegtajām svecēm, bet arī no kopā domāšanas, kopā būšanas prieka.

Ievadā, kā parasti, bija pārdomas par Ziemassvētku laiku un mūžības lietām, par Dieva radīto brīnumaino pasauli un mūsu spēju šos brīnumus ieraudzīt un uzņemt. Klusuma brīdis, pieminot pulkvedi Briedi, kurš ar fanātisku ticību uzvarai droši vadīja savu strēlnieku pulku un pārrāva vācu nocietinājumus. Pieminot 1916. gada Ziemassvētku kaujas un vēlākās Brīvības cīņas, kas mūsu tautai ļāva piedzīvot brīnumainu parādību — brīvības sajūtu. Dzejnieks atgādina, ka mūsu Tīreļpurvs ir pilns ar lielu varonību un pašuzupurēšanos, ar lielu naivitāti un pievilšanos, ar daudzām nāvēm un lielu mūžību: “No karavīru auta ir daļa tava karoga, tev, mana tauta.” Liecība par šo laiku ir arī Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis” un Aleksandra Čaka “Mūžības skartie”. Svarīgi ir šīs liecības turēt saskatāmas, nepazaudēt orientierus ikdienas raibumā. Kā līdzību dzejnieks minēja apustuļa Pāvila cilvēkiem atstāto liecību “Dievs ir!”. Šos divus vissvarīgākos vārdus viņš ierakstīja akmenī. Bet cilvēki maz ievēro šo necilo, vienkāršo akmeni, jo visapkārt ir saradies daudz greznu un dižmanīgu slavas un piemiņas akmeņu, kas paši duras acīs.

“Kam ir acis, lai redz. Kam ir ausis, lai dzird.” — Arī Bībele cilvēku rosina uz dvēseles modrību un sirdsgudrību. Jau labi sen no Imanta Ziedoņa epifānijām esmu izrakstījusi uzmundrinājumu: “Katrai dienai ir uzliesmojums. Ja tu visu dienu esi gājis un neesi to redzējis, tad gaidi.” Šajā Brīnuma gaidīšanas, ieraudzīšanas un uzņemšanas mākslā dzejnieks mūs vingrina nepārtraukti. Tas brīdis, kad Dievs iekustināja laika tecējumu, bija pārsteiguma pilns. Tas bija brīnums. Un trešais nojēgums, ko Dievs šai brīdī laida pasaulē, bija brīvība. Pati brīvība ir brīnumaina sajūta, un, tikai brīvs būdams, cilvēks var ieraudzīt brīnumu. Ja vien viņš pats to grib, ir tam gatavs. Arī šajā Zvaigznes dienā dzejnieks aizlūdza par to: “Es nelūdzu, lai Tu paildzini šo brīdi. Es nesaku — apstājies, mirkli, tu esi skaists! Es lūdzu, palīdzi man saglabāt spēju ieraudzīt brīnumu.”

No psalmiem atceramies: “Dievs, māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka gudru sirdi iegūstam.” Arī Imants Ziedonis runā par to: “Viedums ir vidū, bet kur ir vidus — tas nav zināms. Viedums ir dzīves gudrība, tā ir dvēseles darbība. Dvēsele ir kaut kas līdzīgs aplim, kura centrs ir visur un aploce nav samanāma.” Mūsu darbs ir šajā “ieraudzīšanas treniņā”: bez aizspriedumiem un iekšēja aizlieguma būt atvērtiem Dieva laistajam Brīdim, kurā uzrodas Brīnums. Just Brīnuma sakustēšanās brīdi. Nepalaist to garām. Lai kur tas arī notiktu — mūsos pašos vai ārpus mums.

Ar klusu ieklausīšanos, vienu otru nopūtu un smieklu šaltīm vakara dalībnieki sekoja ierakstiem Imanta Ziedoņa slavenajā dienasgrāmatā “No patikšanas uz patikšanu”. Viņš neprotot tik lakoniski savu domu pierakstīt kā Ēriks Hānbergs (ka nevar saprast, vai tur vispār kaut kas ir uzrakstīts), tāpēc ar šo gadu kalendāriņš esot ar mazliet lielākām lapām. Taču arī uz mazajām lapiņām dzejnieks satilpinājis lielu pasauli — par to, kas lasīts, ikdienā dzirdēts, noskatīts un piedzīvots. Patīkami notikumi un patīkamas jušanas, kādu nav trūcis nevienai gada dienai. Un kā saite ar vakara apcerīgo daļu — ieraksts par Jēkabpils Mārtiņa baznīcas prāvesta Modra Plātes svētku dievkalpojumu. Atgādinot mācītāja vārdus, dzejnieks saka: “Neraugoties uz visām zīmēm un nojausmām, tas, kas notika Ziemassvētku naktī, bija liels pārsteigums. Tas bija neiedomājami, negaidīti un neticami, tas bija brīnums. Šo Ziemassvētku dimensiju, šo līniju nedrīkstam pazaudēt. Svecīšu un visa pārējā vidū jābūt kaut kam, kas ir pilnīgi negaidīts, neiedomājams un brīnišķīgs.”

“LV” informācija