Tas viens gads kā dzīve

Juris Jasinkevičs, “Interpola” Latvijas biroja priekšnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Atceroties 1991. gada janvāra notikumus, arvien nāk prātā doma, ka man, toreizējam Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes priekšnieka pirmajam vietniekam, tāpat kā daudziem mūsu valsts milicijas darbiniekiem, šis janvāris sākās jau daudz agrāk. Padomju lielvaras aizstāvju scenārijos milicijai bija ierādīta nozīmīga vieta, un viens no pasākumiem, kam vajadzēja veicināt milicijas darbinieku sašķelšanos, notika jau 1990. gada 11. maijā — nedēļu pēc LPSR Augstākās Padomes deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pasludināšanas. Tā bija Rīgas milicijas garnizona darbinieku sapulce Kongresu namā, kur tika pieņemta rezolūcija, ka jāpakļaujas tikai PSRS institūcijām un 4. maija deklarācija ir slepens valsts apvērsums. Lai kā to vēlējās sanāksmes rīkotāji, tā nebūt nedomāja visi milicijas darbinieki…

4. jūnijā Augstākā Padome par iekšlietu ministru iecēla Aloizu Vazni, atbrīvojot no šo pienākumu pildīšanas Bruno Šteinbriku. Politiskā konfrontācija valstī sita augstu vilni. A. Važņa un viņa domubiedru nostāja bija skaidra: katram cilvēkam var būt savi politiskie uzskati, un tā ir katra personīgā lieta brīvajos brīžos, bet milicijas darbiniekam jābūt profesionālim, kura uzdevums ir cīņa ar noziedzību, iedzīvotāju drošība un sabiedriskā kārtība, neņemot vērā ne politiskās simpātijas, ne piederību pie kādas tautības un ticības.

1990. gada 6. jūlijā A.Vaznis parakstīja pavēli par sabiedriskajām un politiskajām organizācijām iekšlietu iestādēs, kas noteica milicijas personālsastāva depolitizāciju un arī Komunistiskās partijas organizācijas likvidāciju milicijas apakšvienībās. Es, būdams republikas Kriminālmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieks, savu PSKP biedra karti biju nolicis jau 23. aprīlī.

Gaisotne iekšlietu iestādēs kļuva aizvien saspringtāka. Omoniešu (milicijas īpašu uzdevumu vienības) kaujinieki pasludināja nelokāmu uzticību padomju valstij dotajam zvērastam un “stingri paziņoja”, ka pildīs tikai tās iekšlietu ministra pavēles, kas nerunās pretī PSRS un Latvijas PSR konstitūcijai, PSRS prezidenta rīkojumiem. Atbildot uz pavēli par milicijas depolitizāciju, omoniešu vienības komunisti savā kopsapulcē pieņēma lēmumu pirmorganizācijas darbu nepārtraukt. Tolaik avīzēs bija rakstīts: “Kā apstiprinājums šai apņēmībai virs vienības bāzes uzvijās sarkanais karogs.” Depolitizācijas jautājumā viņiem piebiedrojās arī Rīgas Kriminālmeklēšanas pārvaldes darbinieki, paziņojot par to masu medijos.

Tāds bija stāvoklis, kad 1990. gada 23. jūlijā A. Vaznis izsauca mani un pēc desmit minūšu pārrunām norīkoja par Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes priekšnieka pirmo vietnieku un atbildīgo par Rīgas kriminālmeklēšanas nodaļas darbu. Šīs minūtes man bija ļoti nozīmīgas. Biju gandarīts par lielo uzticību un zināju, ka darīšu visu, kas būs manos spēkos.

Ļoti intensīvi strādājot šajā sarežģītajā politiskajā un kriminālajā situācijā, tika darīts viss, lai nepieļautu šķelšanos milicijā, jo tā tolaik bija vienīgais oficiālais bruņotais spēks Latvijā, kura uzdevums bija sargāt un aizstāvēt savas valsts iedzīvotājus. Bija skaidrs, ka tai pusei, kurā būs milicija, būs arī lielāks spēks.

Kā jau sacīju, 1991. gada janvāris sākās daudz agrāk. Un pavisam noteikti tas bija jau uzņēmis savu postošo gaitu 1990. gada decembrī ar sprādzieniem, uz kuru lielāko daļu es izbraucu kā pilsētas Iekšlietu pārvaldes pārstāvis. Atceros, 18. decembra naktī laikā no plkst 2.50 līdz 3 ar trīs līdz astoņu minūšu intervāliem skaļi sprādzienu trokšņi bija dzirdami pat trīs dažādās Rīgas vietās. Izbraucām uz Vaiņodes ielu — uz Rīgas garnizona kara komandantūras pilsētiņu, uz Daugavpils ielu, kur spridzeklis bija nolikts pie Maskavas, Kirova un Rīgas rajonu partijas komiteju ēkas, uz Brīvības bulvāra aleju, kur sprādziena vieta bija 12 metrus aiz Ļeņina pieminekļa. Cietušo tajā reizē nebija, bet Ministru Padomes logu stikli bija izbiruši gandrīz visi. Pirmo Ziemassvētku vakarā ar sprādzienu tika izsistas 19. vidusskolas ieejas durvis Miglas ielā, 46. arodskolas durvis un logi Lielupes ielā. 26. decembrī sprādzieni nogranda pie bērnudārza Raunas ielā un Dzelzceļa slimnīcas Lielvārdes ielā, vajadzēja pārvietot slimniekus. 27. decembrī — pie 70. vidusskolas, Mārupes ielas dzīvojamā nama kāpņu telpā.

Sprādzienu sērija bija sarīkota, lai satrauktu un nobaidītu cilvēkus un lai ātrāk panāktu PSRS prezidenta tiešās pārvaldes ieviešanu.

Pēc tam sākās atklāta vardarbība — gada pirmajās dienās OMON sagrāba Preses namu. Tajā pašā laikā aktivizējās interfrontes darbība. 10. janvārī interfrontieši organizēja piketu pie Ministru padomes.

Piketa laikā ar kriminālpolicijas darbinieku trenēto skatu ievērojām vairākus jaunekļus, kuri acīmredzami neiederējās tajā vidē. Privātos apģērbos, bet stājā jaušas kas pazīstams, mati visiem vienādi apgriezti. Viens bija sevišķi aktīvs. Pasaucu vienu no saviem darbiniekiem, sak, paskatīsimies, kas tas par tipu. Kad mūsējie neuzkrītoši, bez lieka trokšņa bija iesēdinājuši šo “pilsētas aizstāvi” automašīnā, noskaidrojās, ka aizdomas bijušas pamatotas. Civilajam jauneklim zem apģērba bija bruņuveste, steks arī klāt. Izrādījās, Birjuzova augstskolas kursants. Konfiscējām to, ko civilpersonas nedrīkst nēsāt, un nodevām puisi skolas vadībai. Tas skaidri liecināja, ka militāristiem Rīgā ir kādi konkrēti plāni un rīcības programma.

Traģiskie notikumi Lietuvā bija pirmais nopietnais lielvaras trieciens. 13. janvārī biju Rīgas iekšlietu pārvaldes vadības atbildīgais virsnieks. Noskatoties videomateriālus, ko raidīja Kauņas televīzija, un tos, ko bija atvedis Juris Podnieks, sapratām, ka kaut kas līdzīgs var notikt arī pie mums. Mūsu nostāja bija skaidra — nodrošināt kārtību pilsētā un arī uz barikādēm, kaut gan tur ļaudis par to rūpējās paši un lielajā vienotībā jebkādi incidenti nebija iedomājami.

Nolēmu pārliecināties, vai uz būvējamajām barikādēm viss ir kārtībā. Piezvanīju Rīgas izpildu komitejas priekšsēdētājam Andrim Teikmanim: vai viņš kā pilsētas saimnieks negrib doties kopā ar mani? Vakarpusē bijām Vecrīgā, Zaķusalā, pie Vecmīlgrāvja tilta, Brasas tilta un vēl citviet. Braucām līdz pat vēlai naktij, viss noritēja normāli. Ieradāmies pie Andreja Krastiņa un Jura Dobeļa Augstākajā Padomē un ziņojām par stāvokli pilsētā.

14. janvāra naktī notika sprādziens Gaujas ielā, kur dislocējās Iekšlietu ministrijas konvoja pulks. No tā brīža gandrīz nepārtraukti atrados un arī nakšņoju savā kabinetā.

15. janvārī pulksten divos naktī ap 20 omoniešu kaujinieku ar automātiskajiem ieročiem, lietojot specgāzi “Čerjomuha“, ielauzās Rīgas milicijas skolā, nolaupīja ieročus, piekāva kursantus.

Dienā interfronte kopā ar Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju rīkoja mītiņu ASK stadionā, kurā, pēc Alfrēda Rubika vārdiem, piedalījās 50 000 internacionālistu. Mums neizdevās saskaitīt pat desmitreiz mazāk dalībnieku. Pulksten 15.05 omonieši ieradās Vecmīlgrāvja milicijas iecirknī un atbruņoja tā darbiniekus, piesavinoties pistoles un automātus.

16. janvārī omonoši sāka ņirgāties par cilvēkiem, graut un apšaudīt tehniku uz Vecmīlgrāvja tilta. Aizdegās mikroautobuss, kurā bija bērni. Pulksten 16.45 saņēmām traģisku ziņu — nošauts Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks. Sāku organizēt operatīvo grupu, kurai bija jāizbrauc uz notikuma vietu fiksēt notikušo, ierosināt krimināllietu. Pārliecināju operatīvos darbiniekus, ka te vairs nav runas par politiku. Ir notikusi slepkavība, un ir jābrauc. Vajadzēja izņemt no turienes lietiskos pierādījumus — sašauto “Volgu” un “Latviju”. Ar ģenerālprokuroru Jāni Skrastiņu spriedām, ko darīt. Vajadzēja ceļamkrānu un smagās mašīnas. Piezvanīju uz Augstāko Padomi Jānim Zalpēterim, kurš tolaik bija tur padomnieks, un pēc dažām minūtēm tehnika bija mūsu rīcībā.

Tas, ko mēs ieraudzījām pie Vecmīlgrāvja tilta, bija ārprāts! Kaut gan turp braucu katru dienu, tomēr ko tādu vēl nebiju redzējis. Omonieši bija atņēmuši un izmētājuši lauku cilvēku produktus, sašāvuši un sadedzinājuši mašīnas. Viņi neļāva neko dokumentēt, plēsa protokolus, lauza aparatūru.

Ārzemju televīzijas brigāde, kas bija ieradusies traģēdijas vietā, no manis par visu vari gribēja uzzināt, kāpēc vienas milicijas divas dažādas vienības karo viena pret otru. Civilizētam prātam tādu notikumu bija grūti saprast. Kad garām mēģināja pabraukt omoniešu mašīna, dziļi ieelpoju un apturēju. Teicu ekipāžas vecākajam, lai paziņo savai priekšniecībai, ka šeit izdarīta slepkavība. Uzrunātais pasmīnēja, bet apsolīja to izdarīt.

Piegāju pie viena lauku vīra no Tukuma rajona. Viņš sēdēja pie pilnīgi sagrauta kamaza un raudāja. Ne jau par to, ka iznīcināta tikai nesen ar milzīgām pūlēm sagādātā mašīna, bet gan netaisnības dēļ. Vecais vīrs nevarēja saprast, kā vienlaikus var pastāvēt divas varas. Vieni miliči atbrauc, sit viņu, ņirgājas, bet otri mēģina palīdzēt. Vīrs pateica skaidri: “Ja jau tā rīkojas, mēs cīnīsimies līdz galam.” Tajā brīdī es sapratu, ka šajā “karā” tauta uzvarēs. Ne milicija, ne politiķi vai valdība, bet tauta!

Ja man jautātu, kura no barikādēm bija varonīgākā, es nešaubīdamies atbildētu — Vecmīlgrāvis! Viss, kas notika barikādēs pie valdības nama un Augstākās Padomes, starptautiskās telefona un telegrāfa centrāles, televīzijas un radio nama, katram dalībniekam personiskā riska ziņā tomēr bija mazāk bīstams. Manuprāt, visgrūtāk bija tiem lauku vīriem un sievām, kas atradās pašā omoniešu degungalā, pie viņu bāzes. Šie cilvēki visas barikāžu dienas būtībā atradās zem kaujinieku automātu stobriem, pacieta neliešu ņirgāšanos, šāvienus virs galvas. Tur bija redzams īstais lauku ļaužu sīkstums un nesalaužamība.

Starp citu, toreiz bija cilvēki, kuri par omoniešu bāzi sprieda: nav ko gaidīt, vajag ielenkt to viņu midzeni un iznīcināt. Arī tagad atrodas gudrinieki, kas saka: esot tikai gaidījuši pavēli, un tad — viens divi — būtu problēmu neatgriezeniski iznīcinājuši. Toreiz gan viņi tā nerunāja! Es tam nepiekrītu. Tepat bija trīs padomju desanta divīzijas. Mums nebija tādu spēku, lai pretotos padomju militāristiem, arī labi apmācītajiem un teicami apbruņotajiem omoniešiem ne. Tāpēc jau arī iekšlietu ministrs A. Vaznis sūtīja telegrammas gan PSRS iekšlietu ministram Borisam Pugo, gan prezidentam Mihailam Gorbačovam un vēl citiem Maskavas varasvīriem, lai panāktu situācijas noregulēšanu mierīgā ceļā, lai nepieļautu asinsizliešanu. Tiesa gan, sakarīgu atbilžu vietā viņš saņēma birokrātisku atrakstīšanos vai nesaņēma neko.

Tajās grūtajās dienās dažreiz gadījās arī jautrāki notikumi. Vienulaik gar barikādēm braukāja veca “Pobeda”, uz kuras jumta bija uzlikts dzelzs caurules gals, bet uz sāniem ar krāsu uzrakstīts “tanks”, uzzīmētas zvaigznes. Iekšā jaunieši, kuri sveicināja barikāžu dalībniekus, trieca jokus. Protams, visi uzjautrinājās, bet tik saspīlētā situācijā omonieši to varēja uzskatīt arī par provokāciju, sākt šaut, uzspridzināt braucamo, jo šādus pamudinājumus jau viņi tikai gaidīja ! Tādēļ piezvanīju Dzintrim Kolātam uz radio un lūdzu apstādināt draiskos zēnus, izskaidrot, ka nav īstais laiks tādam teātrim. Pazuda! Tā arī neesmu uzzinājis, kas tie bija par cilvēkiem. Labprāt satiktos, iepazītos un kopā atcerētos to laiku.

15. janvārī saņēmām ziņojumu, ka ir uzlauztas durvis, sabojātas mēbeles un rakstāmmašīna interfrontes centrālajā štābā un laikraksta “Jedinstvo” redakcijā Smilšu ielā. Nepagāja ne pāris minūšu, kad man jau zvanīja “no instancēm” kompartijas Centrālās komitejas, LPSR prokuratūras, strostējot, ka neesam pietiekami aktīvi, pieprasot nekavējoties rīkoties, atrast ļaunprātīgā nacionālistu uzbrukuma vaininiekus, brīdinot par iespēju meklēt enerģiskākus aizstāvjus omoniešu rindās. Ar operatīvo grupu ierados notikuma vietā. Pēc tam, kad paveicām visu nepieciešamo, es piegāju pie tuvākā ugunskura, kas atradās Vaļņu ielas galā pie Izglītības ministrijas, un palūdzu barikādes brigadierim, vai viņi nevarētu kaut nedaudz pavērot interfrontes mītni, lai nenotiktu nevēlamais, nepieļautu provokācijas. Brigadieris manu lūgumu uztvēra ar lieli sapratni. Kā vēlāk redzēju, pie mītnes bija norīkots speciāls postenis!

Kurioza situācija bija arī starp abām prokuratūrām. Vienā sprādziena bedrē LPSR prokuratūras un jaunizveidotās Latvijas Republikas prokuratūras pārstāvji strīdējās un vārda tiešā nozīmē “dalīja zemi” , jo abām pusēm ekspertīzei bija vajadzīgi grunts paraugi no notikuma vietas.

20. janvāra vakarā biju ieskrējis mājās, lai nomazgātos un apmainītu apģērbu. Tieši tad viss arī sākās! Pēc deviņiem vakarā zvanīja no dežūrdaļas — pilsētas centrā šauj! Steidzos uz pārvaldi. Ar trauksmi jau bija saziņots viss Rīgas milicijas garnizons. Tos , kas jau bija ieradušies, norīkoju apsargāt apšaudes zonas perimetru, lai tajā neiekļūtu privātpersonas. Tomēr, kad devos uz ministrijas pusi, lai situāciju novērtētu uz vietas, pie veikala “Orbīta” jau bija saskrējuši kādi 500 ziņkārīgie, virs kuru galvām arvien zemāk lidoja omoniešu lodes. Stāvoklis bija sarežģīts, jo bija tādi milicijas darbinieki un arī skatītāji, kas bija gatavi ar plikām rokām doties aizstāvēt Iekšlietu ministriju, gan arī viens otrs, kurš gribēja palīdzēt omoniešiem. Starp citu, tieši vienu šādu fanātisku izpalīgu kājā sašāva paši omonieši. Tad ar 20 kriminālmeklēšanas darbinieku spēkiem mēģinājām atspiest pūli tālāk no apšaudes zonas pie Brīvības pieminekļa, līdz ieradās Jelgavas miliči, kas pārņēma šo uzdevumu. Tobrīd trauksme jau bija izsludināta visā Latvijas milicijā, dodot rīkojumu pilnā bruņojumā ierasties Rīgā.

Vakar, 16. janvārī, Renārs Zaļais 1991. gada barikāžu atceres pasākuma brīdī pie liktenīgā Vecmīlgrāvja tilta Foto: A.F.I.a

Cenšoties nepieļaut cilvēku upurus, izkliedzu visu balsi. Kad paņēmu megafonu, panākumi jau bija labāki, liela daļa vērotāju saprata notikumu nopietnību un sāka izklīst. Vēlāk pie ministrijas uzzināju, ka no nelaimes pilnībā nav izdevies izvairīties un bojāgājušie, ievainotie tomēr ir.

Likās, kaut kas šajā uzbrukuma scenārijā nogājis greizi. Varbūt omoniešiem šo akciju vajadzēja tikai sākt, un tad bija solīts iesaistīt kādas citas bruņotas struktūras. Tā varētu domāt, jo , kad pienācu pie ministrijas, vienības komandieris Česlavs Mliņniks izskatījās par kaut ko ļoti sašutis un tāds kā apjucis — vai turpināt uzbrukumu vai atiet, ko darīt tālāk, neviens no viņiem nezināja. Tad Č.Mliņniks pa telefonu vienojās ar Ministru Padomes priekšsēdētāju Ivaru Godmani, ka omonieši aizies, bet ar norunu, ka tiks nodrošināts viņu atkāpšanās ceļš un kaujiniekus līdz pat bāzei pavadīs apsardze.

Pie ministrijas automašīnā jau bija iesēdināts gūsteknis — toreizējais iekšlietu ministra pirmais vietnieks Zenons Indrikovs, kuru viņi gatavojās vest līdzi uz bāzi. Kādā brīdi saskatījāmies un es noplātīju rokas. Galu galā pēc ilgām pārrunām tomēr izdevās pierunāt omoniešus, lai ģenerāli atbrīvo.

Kad uz rīta pusi kopā ar Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes priekšnieku Viktoru Bugaju un Zenonu Indrikovu iegājām ministrijā, skats bija briesmīgs — asinis, no sašautās apkures sistēmas plūst karsts ūdens, viss salauzts, izdemolēts.

Iebrukumu ministrijā omonieši bija sākuši no divām pusēm, atklājot uguni pa logiem, durvīm un sienu no automātiem un ložmetējiem. Pirmais ar šāvienu galvā tika nogalināts Kirova rajona iecirkņa inspektors Sergejs Konoņenko, kurš atradās pie ministrijas. Caurlaižu birojā dežurēja bruņotu Bauskas rajona milicijas darbinieku grupa, kura brīvprātīgi bija ieradusies pastiprināt ministrijas apsardzi. Divus no viņiem smagi ievainoja — milicijas kapteini Jāni Jasēviču un milicijas leitnantu Aļģi Simanaviču. Vēl tur uzbrucēju ugunskrusā iekļuva baušķenieki — milicijas majors Renārs Zaļais, milicijas jaunākie leitnanti Gundars Bergs, Māris Kļaviņš un Didzis Trautmanis, milicijas staršina Agris Kociņš un milicijas jaunākais seržants Valērijs Markuns. Ministrijas ēkā nāvējošā lode izdzēsa arī vada komandiera Vladimira Gomonoviča dzīvību. Diemžēl šo traģisko sarakstu nācās turpināt, vēl bija kritušie un ievainotie. Ziedi uz memoriālajiem akmeņiem Bastejkalna pakājē nekad nenozūd arī no kinooperatora Andra Slapiņa un viņa kolēģa Gvido Zvaigznes, skolnieka Edija Riekstiņa piemiņas vietām.

Uzskatu, ka 1991. gada janvārī bija divas galvenās notikumu kulminācijas dienas, kas pavērsa notikumu gaitu Latvijas neatkarības virzienā. Pirmā – 13 janvāris, kad Rīgā notika nebijusi plašā mūsu tautas manifestācija un sākās barikāžu celtniecība. Otrā — 20.janvāris, kad izgāzās impērijas glābēju iecerētā provokācija ar Iekšlietu ministrijas ieņemšanu. Viņi bija ieplānojuši vēl lielāku asinsizliešanu nekā Viļņā ! Domāja, ka svētdienas vakarā šāvienu ieintriģētie cilvēki trauksies uz ministrijas pusi, būs upuri, varēs izsludināt ārkārtas stāvokli. Bet tas nenotika. To nepieļāva Rīgas, Jelgavas un daudzi citi milicijas darbinieki.

Es bieži domāju par drosmi, kas bija vajadzīga, lai atrastos uz barikādēm. Bet vai tad mazāka varēja būt to drosme, kuri atradās starp barikādēm un uzbrucējiem? Milicijas darbinieki bija vairogs, ar ko tomēr bija jārēķinās. Ne vienmēr, ne visur izdevās aizstāvēt, tas sāp! Bet vai varam iedomāties, kas notiktu, ja šī vienīgā oficiāli bruņotā un valstiski organizētā pretspara vispār nebūtu? Jā, bija tādi Rīgas milicijas darbinieki, kuriem līdz tam bija jāizaug. Kad bija vajadzīgs, tie paši, kas jūlijā atteicās depolitizēties, gāja un nostājās pirms barikādēm, lai ņemtu pirmo triecienu uz sevi, lai aizsargātu. Te jāmin Vitālijs Aņiko, Andrejs Antoņenkovs, Artūrs Frančuks, Aleksandrs Harčenko, Andrejs Keivišs, Jurijs Kuvšiņikovs, Genadijs Nastajs, Valērijs Lobanovs, Vladimirs Počtarenko, Aleksandrs Sidorčuks, Oļegs Suraikins un daudzi citi.

Pēc 20. janvāra provokācijas turpinājās. 24. janvārī mēs ar Ziedoni Čeveru centāmies pārliecināt interfrontes piekritējus, kas bija izveidojuši Rīgas milicijas garnizona koordinācijas centru, nerīkot kritušo bēru dienā, 25. janvārī, Kongresu namā Rīgas milicijas apakšvienību pārstāvju sanāksmi. Atrunāt viņus neizdevās, tādēļ tūlīt pēc bērēm mēs devāmies uz turieni. Bija nolemts, ka man ir jārunā. Sanākušos dedzīgi pierunāja paļauties uz PSRS prezidentu, ievērot PSRS Konstitūciju, neuzticēties jaunajām varas iestādēm. Es aicināju un pārliecināju par pilnīgi pretējo : “ Mums ir jāuzticas un jāstrādā Latvijas Republikas Augstākajai Padomei un Ministru Padomei.”

Cilvēkiem vajadzēja izskaidrot, kā mēs domājam turpmāk dzīvot brīvā patstāvīgā valstī, kas viņiem tiks garantēts nākotnē, tādēļ Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes vadība diendienā runāja par šiem jautājumiem, katru nedēļu milicijas apakšvienībās rīkojām sapulces. Mēs tikāmies, rīkojām uz jautājumiem, vēlējamies saglabāt savās rindās katru milicijas profesionāli.

Vēlāk atkal bija sprādzieni, bija muitas punktu dedzināšana un citi mēģinājumi saglābt padomju impēriju. Tas bija mūsu tautas grūtais ceļš uz 21. augustu, kad puča izgāšanās izšķīra visu. Mēs, milicijas darbinieki, augustu sagaidījām jau pārliecinātāki, bija vieglāk pieņemt lēmumus, rīkoties, kad skaidri bija zināms, kurā barikādes pusē kurš ir.

Toreiz janvārī, protams, bija dažreiz bail par savu ģimeni un varbūt mazliet par sevi arī, taču daudz vairāk par to, kas notiks, ja padomju impērijai izdosies atmodu noslāpēt. Neizdevās. Tā bija likumsakarīga mūsu tautas uzvara.