Pieaugušo izglītības likumprojektu izskatīja jau 6. Saeima. Tagad to pārņēmusi 7. Saeima un jau otro reizi atdevusi Izglītības un zinātnes ministrijai — piestrādāšanai.

Šis likums jau sesto gadu atrodas likumdošanas paketes beigās un bezjēdzīgi cirkulē no Jēkaba ielas apartamentiem uz Vaļņu ielas kabinetiem. Apvienība kopā ar ministrijas pieaugošo izglītības nodaļu (kopš 1999. gada pavasara tā ir likvidēta) jau divus gadus iesniedz budžeta pieteikumu un ikreiz saņem atteikumu, ka tam nav likuma pamata. Tas jau kļūst noziedzīgi — nedefinēt mūžizglītības valsts politiku! Šis jēdziens neeksistē ne izglītības, ne tās politikas kontekstā, norādot situāciju, kādā ir Latvijas izglītības sistēma. Daudzas problēmas, kas saistītas ar sabiedrības sociālo un ekonomisko attīstību, risinās novēloti, jo valstī tiek bremzēta izglītības attīstība.

Ierindas cilvēkam bez īpašas analīzes redzams, ka izglītības sistēmā nekas būtisks nav mainījies. Ir radušies citi nosaukumi: koledžas, ģimnāzijas, jaunas augstskolas (pozitīvi vērtējama reģionālu augstskolu izveide), mainījušās augstskolu programmas un notikušas arī kaut kādas iekšējās pārmaiņas. Taču kopumā izglītības iestāžu tīkls, izvietojums valstī īpaši neatšķiras no tā, kāds bija pirms 10 gadiem, ja vien neskaita, ka samazinājies ir pirmsskolas iestāžu skaits, no kartes vēl šis tas pazudis. Var secināt, ka izglītības iestāžu specializācija un piedāvājums nav būtiski mainījies, un formu ziņā ir tās pašas vecās izglītības iespējas. Tikmēr sabiedrība ir kardināli mainījusies, un cilvēkiem ir vajadzīgas pilnīgi jaunas zināšanas. Ir radušās jaunas, mūsu sabiedrībai agrāk nezināmas problēmas, kas skar izglītības sistēmu, izglītības politikas attīstību. Pirmkārt jāmin krasā sabiedrības noslāņošanās, kas rada diskrimināciju pēc ienākumu līmeņa, dzīvesvietas, vecuma, liedzot vienu no cilvēka pamattiesībām — izglītību mūža garumā. Kādas iespējas ir viensētā trūkumā dzīvojošai pusmūža vecuma sievietei? Viņai nav pieejama informācija par izglītības iespējām, nav jēgas, kur to meklēt un vai vispār vajag… Zūd griba mācīties. Dzīvo, lai izdzīvotu, nevis jēgpilnu dzīvi. Šādā situācijā ir ne tikai tā saucamās sabiedrības padibenes, bet visi sociāli izstumtie cilvēki, to vidū arī bijušie izglītības un kultūras darbinieki, aktīvie pensionāri, kas vēl cenšas turēties pozitīvā attīstībā. Viņiem ir grūtības šajā sabiedrībā saskatīt perspektīvu un nākotnes iespējas. Un sirdīs krājas liels rūgtums.

Pilnīgi mainījušās prasības valodu zināšanā — krievu valodas vietā stājusies angļu, vācu valoda. Svešvalodu zināšanas kļuvušas par vienu no pamatprasībām darba tirgū. Taču valodas apgūt var tikai maksas kursos un retumis ar darba devēju atbalstu. Tas pats attiecas uz informācijas tehnoloģijām kā realitāti. Gandrīz visur prasa šīs zināšanas, bet, kā pie tām tikt, ir katra personiskā problēma. Valsts atbildību neuzņemas, pašvaldībām nav iespēju. Ja pretī nenāk darba devējs, citu iespēju nav! Pēc totalitārisma un komandēšanas jāapgūst cita tipa komunikāciju prasme — tolerants dialogs. Tie, kam paveicies apgūt šīs prasmes, tās nav apguvuši patstāvīgi, bet galvenokārt pateicoties ārzemju izglītības iespējām, arī nevalstisko organizāciju rīkotajiem semināriem, kursiem. Minētajām problēmām pievienojas vēl sabiedrības integrācija un integrācija Eiropas Savienībā, kas būs ļoti svarīgi kopsaucēji tuvākajā desmitgadē.

Līdz šim nevar runāt par valsts izglītības politiku, kas nostiprinātu saiti starp cilvēkiem un valsti, mazinātu eironihilismu un tiesisko nihilismu. Piemēram, atbalsts vidējam un mazajam biznesam — vārdos šķiet ļoti skaisti. Taču šīs jomas tipiska grupa ir amatnieki. Kāds ir valsts ieguldījums viņu izglītošanā, lai viņi spētu ražot un arī pārdot savu preci vietējā un starptautiskajā tirgū? Nav runas par tiešu atbalstu pašnodarbinātām personām vai individuālajiem uzņēmējiem, amatniekiem. Par savu pilnveidi katrs maksā pats!

Jāatzīst, ka starp daudzajām stratēģijām valstī nav pat izjusta nepieciešamība pēc cilvēkresursu attīstības stratēģijas, arī pēc valsts izglītības attīstības stratēģijas. Par to liecina fakti. Latvijā joprojām nav mūsdienīgas izglītības stratēģijas. Izglītības un zinātnes ministrijas pirmā stratēģijas iestrāde "Izglītības attīstības stratēģiskā programma 1998.–2003. gadam" tapa 1998. gadā. To nevar saukt par stratēģiju, jo tā vairāk liecina par IZM struktūrvienību priekšstatiem, kā tās vēlētos strādāt tuvākajā nākotnē. Katrs departaments raksturojis savu situāciju, problēmas un naudu. Tas ir atsevišķās problēmās saskaldīts darbs, aiz kurām pazūd kopaina. Šī stratēģijas iestrāde, nevis stratēģija, ir dokuments, kas jau radīšanas brīdī daļēji bija novecojis. Stratēģija būtu jāveido nekavējoties! Neredzu problēmu, kāpēc tas nevarētu notikt. Sešos gados nomainījušies septiņi izglītības un zinātnes ministri, katrs nācis ar savu izglītības sistēmas redzējumu. Daudzi cilvēki bijuši ārzemēs, pētījuši, iepazinušies ar izglītības pieredzi, politiku, stratēģiju un ir labi eksperti jebkurā izglītības jomā — par mācību iestādēm, skolotāju sagatavošanu un tālākizglītību, mācību satura optimizāciju, informācijas tehnoloģiju pielietojumu utt. Ja Latvijas izglītības stratēģijas mērķis ir aprobežoties ar deviņu klašu obligāto izglītību, jājautā, uz kādu gadsimtu šī izglītība ir orientēta un kas tā par stratēģiju? Somijas izglītības stratēģijā formulēts mērķis — nodrošināt cilvēka tiesības uz izglītību neatkarīgi no dzimumu, vecuma, dzīvesvietas, mātes valodas. Līdz ar to valsts uzņemas atbildību arī par pieaugušo cilvēku tālākizglītību. Turklāt nevar uztaisīt izglītības stratēģiju, neattīstot izglītības cilvēkresursus, sākot ar skolotājiem un pārvaldes darbiniekiem, beidzot ar mācību satura veidotājiem. Arī šim aspektam Somijā ir prioritāra nozīme un atbilstoša pieeja.

Skolotāju streiks parādīja, ka sabiedrības attieksme pret to bijusi krasi atšķirīga. Viena daļa bija sašutusi (daļa vecāku) — skolotājam nav tiesību streikot! Taču citi (galvenokārt izglītības darbinieki) izvirzīja prasību pēc jaunas izglītības kvalitātes un citas attieksmes pret izglītības resursiem, prasību sistēmu sakārtot. Sabiedrības neizpratne un streiks parādīja arī to, ka izglītības darbinieki līdz šim nav pietiekami nopietni strādājuši ar sabiedrību, izskaidrojot, kas ir moderna izglītības sistēma. Nedēļas laikraksts "Izglītība un Kultūra" ir mazas tirāžas izdevums, ko lasa ļoti ierobežots profesionāļu loks. Notiek profesionāļu "vārīšanās pašiem savā sulā", un izglītības darbinieku domas nesasniedz sabiedrības vairākumu. Attiecību veidošana ar sabiedrību, sadarbība ir nozīmīgs izglītības profesionāļu uzdevums. Modernu izglītības stratēģiju nevar izveidot bez pašu profesionāļu politiskas līdzdarbības. Gribu aicināt skolotājus, mācību iestāžu direktorus apzināties savu uzdevumu — dot ieguldījumu izglītības stratēģijas izveidē un arī tās apstiprināšanā! Visvairāk baidos no tā, ka izglītības stratēģiju var izveidot ar vieglu roku pāris mēnešos, šaurā kabineta darbinieku lokā, bez diskusijas sabiedrībā, bez pašu izglītojamo, izglītotāju un darba devēju viedokļu ievērošanas. Veidojot stratēģiju, jādomā, kas ir sekmīgas stratēģijas kritēriji, kas ir mūsu panākumu pierādījums un trūkumu uzrādītājs — visās izglītības pakāpēs un veidos un attiecībā uz visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Katram izglītības darbiniekam ir skaidrs, ka algas vien neko nespēj atrisināt. Latvijas izglītības iestādēs, izglītības sistēmā ir uzkrājies daudz problēmu, kuras nevar atrisināt, tikai paaugstinot izglītības darbinieku algas.

Viena no smagākajām — ir novecojis izglītības sistēmas menedžments valsts un pašvaldību līmenī. Novecojusī izglītības pārvalde kļuvusi par galveno bremzi izglītības attīstībā. Kā iznācis, ka joprojām eksistē skolu valdes, kuras veic nevis izglītības pārvaldi un sakārtošanu, bet nodarbojas ar skolu valdīšanu? Skolas ir tikai daļa no izglītības institūcijām, kas atrodas rajonu, pilsētu administrāciju pārraudzībā. Pāreja uz reģionālo plānošanu ES kontekstā prasa jaunu izglītības pārvaldes funkciju izpratni. Izglītības un zinātnes ministrijai tas būtu jāvada valsts līmenī, bet tur par centrālo problēmu kļuvis izglītības stratēģijas trūkums. Tas neļauj veidot mūsdienīgu finansu menedžmentu izglītības mērķu sasniegšanai un cilvēkresursu attīstībai. Ar mūsdienīgu finansu menedžmentu saprotu nacionālo un starptautisko resursu apvienošanu Latvijas izglītības stratēģisko mērķu sasniegšanai, kā arī spēju pārzināt nozarēs izkliedētos resursus, kas tiek izmantoti izglītībā. Tas nozīmē arī pārskatīt proporcijas starp centralizēti piešķirtiem un izmantotiem līdzekļiem un pašvaldību rīcībā atvēlētajiem resursiem. IZM pārvaldes vājums izpaužas arī nespējā pārkārtot izglītības institūciju tīklu atbilstoši mainīgām jauniešu un pieaugušo izglītības vajadzībām. Par to liecina tas, ka nenotiek jaunu institūciju modeļu veidošana, nav atbalsta šādu modeļu meklējumiem. Piemēram, aizvadītajos gados mainījies vakarskolās apmācāmo slānis. No vienas puses — šie audzēkņi kļūst jaunāki, nākot no sociāli neaizsargātām ģimenēm, viņi nespēj sadzīvot ar dienas skolu prasībām. Vienlaikus šajās skolās ienāk arvien vairāk vecāka gadagājuma cilvēku, kuriem nav bijis iespēju mācīties līdz 18 gadu vecumam. Tas ir normāli, un tā notiek visā pasaulē. Nenormāli ir tas, ka vakarskolu skaits samazinās, kaut gan pieprasījums palielinās. Vakarskolām jāattīstītās par laikam atbilstošām modernām mācību iestādēm, bet diemžēl tās — atrodas vissliktākajās telpās, ar vāju mācību līdzekļu un tehnisko nodrošinājumu. Tās nedrīkst būt otršķirīgas izglītības iestādes tikai tāpēc, ka šiem cilvēkiem nav bijis iespēju pabeigt pamatskolu vai vidusskolu. Nenormāli, ka vakarskolās nav ieviesta atsevišķo priekšmetu ( single subject ) metode — atbilstoši katra audzēkņa laika bilancei — apgūt tik, cik var. Vakarskolai ir jāpiemērojas cilvēkam, palīdzot apgūt trūkstošo izglītības kursu pēc viņa laika iespējām.

Latvijas Pieaugušo izglītības apvienība (LPIA) ir sākusi pilotprojektu. To atbalsta Dānijas Izglītības ministrija, viena no Dānijas pašvaldībām un vairākas dāņu vakarskolu tipa iestādes, mazliet arī LR IZM. Var tikai apbrīnot, ka Izglītības un zinātnes ministrijai aizvadītajos trīs gados nav iznācis laika normatīvo aktu izstrādei, lai mainītu vakarskolu darbu un finansēšanu! Bez attiecīgu normatīvo aktu sagatavošanas šo iestāžu modernizēšana nav sākama, jo jauns darba stils prasa radoši mainīt finansēšanas kārtību.

Bez inovācijām nevar sākties un notikt jaunatnes otrās iespējas izglītības institūciju attīstība. Dānijā ir 10 — 15 izglītības iestāžu modeļu, kur jaunietis, kas nepieder veiksminiekiem, kaut kādu iemeslu dēļ ir ar nepabeigtu izglītību un tāpēc netiek darba tirgū, var iegūt trūkstošo izglītību šādās iestādēs un pēc tam iekļauties sabiedrībā. Tā ir aktuāla jaunatnes problēma, bet tā ir jāapzinās, jo tai ir valsts un sabiedrības radīti cēloņi. Šī problēma ir jārisina un jāveido attiecīgi institucionālie modeļi. Dānijā ir tā sauktās ražošanas skolas, kur var iestāties jaunieši no 18 līdz 26 gadu vecumam. Skola dod teorētiskās zināšanas, paralēli audzēkņi strādā kādā uzņēmumā, un pēc tam jau var atrast darbu. Ir arī jauniešu skolas, tautas augstskolas un citas mācību iestādes, kuru uzdevums ir palīdzēt jauniešiem, kamēr viņi atrod savu vietu darbatirgū un sabiedrībā.

1999. gada decembrī Daugavpilī 30% bezdarbnieku bija jaunieši līdz 30 gadiem. Ar faktu konstatāciju vai nosodījumu vien nekur tālu nevar tikt. Valstī vidēji 20% bezdarbnieku ir jaunāki par 25 gadiem. Aktīvās nodarbinātības politika nekad mūsu valstī neattīstīsies sekmīgi, ja nebūs sasaistes ar aktīvās izglītības politiku, ja izglītība nemitīgi atpaliks no sabiedrības un indivīda vajadzībām. Vajadzīgs citāds izglītības institūciju tīkls, izprotot šo klientu grupu, atrodot viņiem atbilstošu piedāvājumu.

Finansu menedžmenta un izglītības politikas attīstības kopumā ir jābūt izpratnei par politiku mijiedarbību sabiedrības labklājības sasniegšanā. Ja vilcināsimies investēt pietiekami daudz līdzekļu mūžizglītības politikas attīstībai Latvijā pieaugušo iedzīvotāju tālākizglītībai viņu darba vai dzīvesvietās, tad mums ir tikai otra alternatīva — mēs maksāsim no sociālā budžeta par viņu nespēju strādāt vai funkcionēt sabiedrībā. Ja nespējam raisīt cilvēka paša spēkus pilnvērtīgai dzīvei, tad jāsaprot, ka sabiedrība būs mūžam spiesta balstīt šos cilvēkus kā vecāki savus bezpalīdzīgos bērnus. Tas attiecas arī uz izglītības iespējām cietumniekiem. Kādas var būt mūsu ilūzijas par viņu integrāciju sabiedrībā pēc vairāku vai pat desmit gadu pārtraukuma, ja viņi uztver pārmaiņas sabiedrībā ka citplanētieši!?

Izglītības finansu menedžments ir satraucošs arī citu iemeslu dēļ. Nav definētas tālākizglītības prioritātes nozaru ministriju līmenī, ļaujot šos līdzekļus izmantot pilnīgi haotiski. Nezinu, vai valstī ir kāda amatpersona, kas varētu atbildēt uz jautājumu, kādas bijušas iedzīvotāju tālākizglītības prioritātes visās nozaru ministrijās, sastādot 2000. gada budžetu? Mani intriģē, vai Izglītības un zinātnes ministrijā ir kaut nojausma par šo jautājumu? Skolotāju tālākizglītībai atvēlētā nauda ir pārāk niecīga, lai nodrošinātu stratēģisku sistēmas attīstību. Piemēram, ugunsdzēsēju apmācībai pagājušā un šī gada budžetā paredzēts divreiz vairāk līdzekļu nekā skolotāju tālākizglītībai. Man ir liels prieks, ka šā gada beigās būs milzīgi daudz informācijas par to, kā attīstās izglītības sistēma Latvijā, jo 2000. gada budžetā paredzēti gandrīz pusotrs miljons latu tirgus pieprasītiem pētījumiem un valsts iestāžu pasūtītiem pētījumiem! Taču neizprotu, kāpēc Izglītības likums paredz īpaša inovāciju fonda izveidi — vai tas jāsaprot tā, ka ministrijai pašai nav jāsekmē inovācijas?

Līdzekļu izšķērdēšanas briesmas ir arī tās, ka naudas tērēšanas vieta tiek izvēlēta no tērētāju ērtību viedokļa. Tas nozīmē, ka izglītības pasākumi visbiežāk notiek rajonu centros, turklāt ne visos, bet četros nosacītajos lielo reģionu centros. Secinājums ir vienkāršs — izglītības nauda tiek dalīta disproporcionāli, un patiesībā mācās vieni un tie paši. Arvien niecīgāku daļu saņem jau tā apdalītie lauku iedzīvotāji.

Izglītības budžetam ir tendence arvien vairāk decentralizēties un izplūst. Tā ir normāla tendence pārvaldes decentralizācijas apstākļos, bet pie ierobežotiem resursiem jābūt kritērijiem un monitorēšanai, kā tēriņi sadalās starp ministrijām, iestādēm un pašvaldībām un cik uz vienu iedzīvotāju saņem katra pašvaldība. Uzskaite līdz pēdējam santīmam nebūs iespējama, bet, turpinot pašreizējo sistēmu, nekāda integrācijas politika ne Eiropā, ne Latvijas iekšienē nespēs pārvarēt sabiedrības sašķeltību.

Vēl interesantāka ir ES naudas izmantošana izglītībā. Diezin kāpēc ES programmām atvēlētie finansu līdzekļi Latvijā tiek tērēti pēc ekskluzīviem pakalpojumu izcenojumiem? Iztērēt 25 000 dolāru jeb apmēram 13 000 latu vienas ES programmas konferences organizēšanai viesnīcā "Radisson SAS" vai "Konventa sēta" skaitās pieticīga summa. Salīdzinoši — skolotāju tālākizglītībai šim gadam atvēlēti tikai Ls 103 700. Par skolotāju algām ir vislielākā stīvēšanās, bet tās nestāv tuvumā aģentūru darbinieku ļoti augstajam atalgojumam. Tāpat nevaru saprast, kādēļ aģentūru darbinieku darba ieguldījums tiek vērtēts krietni augstāk par milzīgiem izglītības sektoriem atbildīgu ministrijas ierēdņu ieguldījumu. Uz visu šo neskaidrību fona jocīgas šķiet sašutuma pilnās politiķu diskusijas par vadības līgumiem Izglītības un zinātnes ministrijā. Lai savestu kārtībā izglītības sistēmas pārvaldi un nodrošinātu finansu menedžmentu, nepieciešams IZM speciālistu un atbildīga ranga ierēdņu darba spējām atbilstošs atalgojums. Milzīgā kadru mainība IZM rāda, ka atalgojuma sistēma nemudina spējīgākos palikt šajā darbā. Ja izglītība ir prioritāte, tad ir jāpārkārto arī izglītības pārvaldes finansēšana. Atbildība par valsts cilvēkresursu attīstību ir nācijas pastāvēšanas un kultūras identitātes pamatjautājums. Ar kultūru es šeit saprotu visu dzīvo, ko prot radīt cilvēka gars. Kultūru kā pretstatu patērēšanas trakumam.

Modernajā sabiedrībā izglītība nav tikai jaunatnes privilēģija un pienākums. Tā ir kļuvusi par dzīves neatņemamu sastāvdaļu visiem cilvēkiem. Kurš gan nevēlas iet kopsolī ar laikmetu, bet cenšas nokļūt sabiedrības perifērijā vai zaudēt savas dzīves perspektīvas izjūtu? Izglītība ir kļuvusi par mūžizglītības jautājumu. Mūžizglītības politika nav skandināt saukli "Mūžu dzīvo, mūžu mācies!". Tā nozīmē valsts noteiktas prioritātes iedzīvotāju tālākizglītības nodrošināšanā, tālākizglītības finansēšanu valsts un pašvaldību līmeņos, protams, radot labvēlīgu vidi arī darba devēju un pašu iedzīvotāju ieguldījuma palielināšanā izglītības pilnveidē. Ja mēs uzskatām, ka Latvijā jaunietis savu pirmo izglītības posmu ideālajā variantā pēc pamatskolas, vidusskolas un augstskolas beidz 23 gadu vecumā, tagad jātur prātā, ka saskaņā ar Pensijas likuma grozījumiem cilvēki aizies pensijā 62 gadu vecumā. Šodien nekāda izglītības sistēma pasaulē bez tālākizglītības nespēj 39 gadus nodrošināt cilvēka pilnvērtīgu funkcionēšanu darbatirgū un sabiedrībā. Un šo sabiedrību sauc par informācijas sabiedrību…

Teic, ka grēks ir apslāpēt prieku, bet tas nozīmē spēku graušanu sev vai citiem. Arī izglītība ir prieks, kas atjauno spēkus, ticību sev un dzīvei vispār. Nav svarīgi, kurā valstī. Bet svarīgi ir tas, lai valsts apzinātos savu atbildību par savu pavalstnieku nākotni.

Māra Grunte