Par mūsu un vācbaltu likteņu kopību

“Mēs esam šai zemei parādā. Un gribam būt Latvijā ar savu garu, savu palīdzību,” pirms vairākiem gadiem sacīja Volfs barons Kleists, vācbaltu izdevuma “Baltische Briefe” dibinātājs un ilggadējais izdevējs. To viņi pēdējo gadu desmitu ir darījuši. Tomēr, kā uzskata profesors Dītrihs A. Lēbers: “Ir gājusi bojā vesela kultūra un es to saucu par kulturālo genocīdu. Šī vācbaltu īpatnība vairs neeksistē, un tas ir zaudējums”.

Mūs saista kopīgā vēsture. Gan negatīvie, gan arī pozitīvie tās aspekti. Faktori, kas vēl pirms 70–80 gadiem atsvešināja, tagad vairs neeksistē. Kaut vai agrārā reforma, kam pretojās muižnieki, notikumi pēc 1934. gada, kad daudz ko izšķīra prezidenta Ulmaņa personīgā nepatika pret vāciešiem (vācbalti to atceras vēl šodien), fašisma ietekme zināmās vācbaltu aprindās, kad lojalitāte pret Latviju tika nomainīta ar sajūsmu par Trešo reihu. Tagad vācbalti izmanto visas savas iespējas (un tās nav nemaz tik mazas), lai pozitīvi ietekmētu Vācijas valdības attieksmi pret Baltiju. Ne velti 1999. gadā, kad Rīgā viesojās Bundesprezidents Romāns Hercogs, gan arī pagājušajā vasarā, kad uz Rīgas jubilejas svinībām ieradās pašreizējais Bundesprezidents Johaness Raus, pavadoņu rindās bija vācbaltu novadniecības priekšsēdētājs Heincs Ā. Treijs. Arī viņam ir pietiekami daudz kontaktu Vācijas valdībā, lai tie varētu stiprināt ne tikai abu valstu attiecības, bet savā ziņā palīdzētu Latvijai ceļā uz ES.

Īsts bums sākās 1991. gadā, kad katrs uzskatīja par goda lietu piedalīties gan naudā, gan graudā. Vācbalti pēdējos gados ziedojumos savākuši vairākus miljonus marku skaidrā naudā, kas nāca caur Girgensona fondu un ko joprojām koordinē K. fon Aderkass. Ne jau velti viņam, Valtrautei fon Tīzenhauzenai, Johanesam Baumanim un Volfam baronam Kleistam par šo darbu ir piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

“LITERATŪRA UN  MĀKSLA LATVIJĀ”