Cilvēktiesību un starptautisko tiesību

ekspertu grupas ziņojums

Rīgā 2002.gada 18.janvārī

Par deputātu kandidātiem izvirzītās prasības — dokumentāli apliecināt valsts valodas zināšanas augstākajā pakāpē — atbilstību Latvijas Republikas Satversmei un par valsts valodas statusa nodrošinājumu normatīvajos aktos

2001.gada 6.decembrī Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga izteica aicinājumu1 ekspertiem cilvēktiesību un starptautisko tiesību jomā līdz 2002.gada janvāra vidum sagatavot un iesniegt viņai juridisku vērtējumu par to, kā Latvijas Republikas Satversmei (turpmāk — Satversme), likumiem un likumdevēja ratificētajiem starptautiskajiem līgumiem atbilst Saeimas vēlēšanu un Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumos ietvertā prasība deputātu kandidātiem (kuri nav beiguši latviešu mācībvalodas skolu vai divplūsmu skolu latviešu plūsmā) apliecināt savas valsts valodas zināšanas augstākajā (trešajā) līmenī.

Valsts prezidente lūdza ekspertus sagatavot pārskatu par valsts valodas šī brīža tiesisko regulējumu. Valsts prezidente arī rosināja sniegt ieteikumus par iespējamiem risinājumiem likumdošanas jomā, lai stiprinātu latviešu valodas kā valsts valodas lietojumu valsts un pašvaldību līmenī.

Atsaucoties uz Valsts prezidentes lūgumu, eksperti ir veikuši analīzi Satversmes un likumdevēja ratificēto starptautisko līgumu kontekstā, ir sagatavojuši pārskatu par tiesisko regulējumu valsts valodas jomā, kā arī sniedz ieteikumus situācijas uzlabošanai.

 

1. Uzdevuma analīzes ietvari

Satversmes 9.pants nosaka:

 

Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu.

Satversmes 6.pants nosaka, ka Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, savukārt Satversmes 91.pants nostiprina vispārējus vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma principus:

 

Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Papildus tam Satversmes 101.pants nosaka, ka ikvienam Latvijas pilsonim likumā paredzētajā veidā ir tiesības piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, un šo tiesību plašais saturs ietver arī vēlēšanu tiesības.2

Satversmes 89.pants savukārt uzliek par pienākumu aizsargāt cilvēktiesības saskaņā arī ar Latvijai saistošiem cilvēktiesību līgumiem, kuri tiesību normu hierarhijā ierindojas tūlīt aiz Satversmes.

Satversmē ir tikai viena konkrēta norāde, kādas prasības tiek izvirzītas Saeimas vai pašvaldību domju (padomju) deputātu kandidātiem, — tas ir Satversmes 9.pantā minētais nosacījums par Saeimas deputāta kandidāta vecumu.

Savukārt vēlēšanu likumos ir noteiktas vairākas konkrētas prasības deputātu kandidātiem. Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 7.punkts un Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9.panta 7.punkts aizliedz par deputāta kandidātu pieteikt personu, kas “neprot valsts valodu atbilstoši augstākajai (trešajai) valsts valodas prasmes pakāpei”. Tas nozīmē, ka personām, kuras nav beigušas latviešu mācībvalodas skolu vai divplūsmu skolu latviešu plūsmā (turpmāk — skola ar latviešu mācībvalodu), ir jāuzrāda sertifikāts, kas apliecina latviešu valodas prasmi augstākajā līmenī.

Līdz ar to personas, kuras nav beigušas skolu ar latviešu mācībvalodu, nav vienlīdzīgas ar personām, kuras to ir beigušas, jo tām tiek izvirzīti papildu nosacījumi — ja šīs personas vēlas kandidēt Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās, tām jāapliecina valsts valodas zināšanas atbilstoši trešajai pakāpei.

Ekspertu uzdevums ir izvērtēt, vai Saeimas vēlēšanu likumā noteiktā prasība apliecināt valsts valodas zināšanas atbilst Satversmes 9., 91. un 89.pantam un vai Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumānoteiktā prasība apliecināt valsts valodas zināšanas atbilst Satversmes 91., 101. un 89.pantam.

Ņemot vērā to, ka abos minētajos vēlēšanu likumos noteiktās prasības pēc būtības ir analogas, un to, ka galvenais jautājums ir saistīts ar atšķirīgās attieksmes pamatotību, turpmākā analīze veikta, izvērtējot abos likumos noteikto prasību apliecināt deputāta kandidāta valsts valodas zināšanas atbilstību Satversmes 91. un 89.pantam.

 

2. Prasības apliecināt valsts valodas zināšanas

atbilstība Satversmes 91.pantam

Ne visas atšķirības, kas noteiktas ar likumu, ir vienlīdzības principa pārkāpums vai diskriminācija. Par diskrimināciju atšķirības var uzskatīt tad, ja tās nav objektīvas vai pamatotas. Citiem vārdiem:

1) ja tās nav vērstas uz leģitīma mērķa sasniegšanu;

2) ir nesamērīgas nospraustā mērķa sasniegšanai.

Mērķis šajā gadījumā ir nepieciešamība nodrošināt latviešu valodas pienācīgu aizsardzību, valsts valodas lietošanu vēlētajās pārstāvības institūcijās un to, ka deputāti efektīvi var pārstāvēt savus vēlētājus. Ņemot vērā Satversmes 4.pantā noteikto, ka valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda, aplūkotie mērķi ir leģitīmi. Tālāk jāizvērtē, vai aplūkojamā prasība ir samērīga izvirzīto mērķu sasniegšanai.

Pirmkārt, jāsecina, ka valsts valodas vispārējās aizsardzības nodrošināšana ir nevis šo, bet citu normatīvo aktu, galvenokārt 1999.gada 9.decembrī pieņemtā Valsts valodas likuma regulējuma priekšmets (skatīt ziņojuma sadaļu par valsts valodas tiesisko regulējumu). Aplūkojamā prasība ir vērsta uz to, lai deputāta kandidāts prastu valsts valodu, taču šīs prasības esamība vai neesamība vien nenodrošina valsts valodas lietošanu tautas vēlētajās pārstāvības institūcijās, jo tas ir citu normatīvo aktu uzdevums, kuros paredzēta arī atbildība par valsts valodas lietošanas noteikumu pārkāpumiem.

Otrkārt, aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības ir Latvijas pilsoņu politiskās tiesības. Vēlēšanu tiesību pamatojums tieši izriet no Satversmes 1.pantā nostiprinātā demokrātijas principa, tādēļ šīm tiesībām ir īpaša loma demokrātijas nodrošināšanā. Tikai un vienīgi vēlētāji, paužot brīvu gribu uz vienlīdzības pamatiem, izvēlas savus pārstāvjus, savukārt ievēlētie pārstāvji par savu darbību atbild vēlētājiem. Valsts loma vēlētāju interešu aizsardzībā aprobežojas ar vispārēju principu noteikšanu — administratīvas metodes deputātu darbības efektivitātes izvērtēšanai ir pakārtotas politiskās atbildības mehānismam. Deputāti atšķiras no citām amatpersonām, jo uz viņiem attiecas arī politiskās atbildības mehānisms. To, cik efektīvi deputāts spēj pārstāvēt vēlētāja intereses, izmantojot savas zināšanas, nosaka pats vēlētājs balsojot.

Treškārt, nav šaubu par to, ka pašlaik un arī turpmāk būs nepieciešams nostiprināt valsts valodas apguvi un lietošanu sabiedrībā, un šiem pasākumiem katrā atsevišķā gadījumā ir jābūt samērīgiem. Jau 90.gadu sākumā, kad galvenais uzdevums bija atjaunot latviešu valodas lietošanu publiskajā sfērā, pastāvēja spēcīgi argumenti, lai pamatotu administratīvas metodes valsts valodas nostiprināšanai un lēmumu pieņemšanai vēlētāju vietā. Kā liecina 2000.gada tautas skaitīšanas provizoriskie rezultāti, latviešu valodas nepratēju skaits sarūk — 81,7 procenti iedzīvotāju prot latviešu valodu, tai skaitā 58 procenti krievu tautības iedzīvotāju, savukārt 1989.gadā tikai 62,3 procenti iedzīvotāju, tai skaitā 22,3 procenti krievu tautības iedzīvotāju, atzina, ka pārvalda latviešu valodu.3

Aplūkojamā gadījumā, lai panāktu izvirzītos mērķus — vēlētāju interešu efektīvu aizsardzību un valsts valodas lietošanas nodrošināšanu, — atbilstoši demokrātijas principiem valstij būtu jāveic veicinoši pasākumi (piemēram, jādod iespēja apgūt valsts valodu), pašiem vēlētājiem uzticot uzraudzību pār to, cik efektīvi deputāts spēj valodu izmantot, lai aizstāvētu savu vēlētāju intereses.

Ņemot vērā to,

ka aplūkojamie ierobežojumi ir citu normatīvo aktu regulēšanas priekšmets un tāpēc šie ierobežojumi nenodrošina valsts valodas lietošanu vēlētajās pārstāvības institūcijās;

ka deputāta darbības efektivitāte ir pakļauta politiskās atbildības mehānismam;

ka, pastāvot minētajām prasībām, būtiski tiek ierobežota vēlētāju brīvas gribas izpausme apstākļos, kad demokrātiskā valsts iekārta ir nostiprinājusies;

ka minētie statistikas dati liecina par pozitīvām izmaiņām valsts valodas zināšanu jomā,

izvirzītos mērķus valsts valodas nostiprināšanā iespējams sasniegt, izmantojot līdzekļus un iespējas, kas ievērojami mazākā mērā ierobežo deputātu kandidātu un arī vēlētāju tiesības.

 

Līdz ar to jāsecina, ka Saeimas vēlēšanu likumā un Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā ietvertā prasība deputātu kandidātiem apliecināt valsts valodas zināšanas ir uzskatāma par pretrunā esošu Satversmes 91.pantā nostiprinātajam vienlīdzības principam.

 

3. Prasības apliecināt valsts valodas zināšanas

atbilstība Satversmes 89.pantam

Satversmes 89.pants nosaka:

 

Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

Latvijas Republikas Satversmes tiesa ir norādījusi: “No šā panta redzams, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertās cilvēktiesību normas starptautiskajām cilvēktiesību normām, bet bijis gluži pretējs — panākt šo normu savstarpēju harmoniju. Gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē.”4

Attiecībā uz pašreizējo prasību par valsts valodas zināšanām tiem deputātu kandidātiem, kas nav beiguši skolu ar latviešu mācībvalodu, jāaplūko trīs Latvijai saistoši starptautiskie dokumenti cilvēktiesību jomā: Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (2. un 25.pants)5, Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (1. un 5.pants)6 un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (14.pants un Pirmā protokola 3.pants)7. Ratificējot šos dokumentus, Latvija nav izdarījusi atrunas pie attiecīgajiem pantiem, kas nozīmē to, ka tie attiecināmi uz Latviju pilnā apmērā.

 

 

3.1. Starptautiskais pakts

par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 2.pants nosaka:

 

Ikviena šā pakta dalībvalsts apņemas respektēt un garantēt visām tās teritorijas ietvaros un tās jurisdikcijā esošajām personām šajā paktā atzītās tiesības bez jebkādas atšķirības — neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem.

Savukārt 25.pants paredz:

 

Katram pilsonim, bez kādām 2.pantā minētajām atšķirībām un bez nepamatotiem ierobežojumiem, jābūt tiesībām un iespējai:

...

b) balsot un tikt ievēlētam īstās periodiskās vēlēšanās, kas notiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot, un kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu.

Saskaņā ar 25.panta formulējumu valstij ir pienākums ne tikai paplašināt to personu loku, kuras var tikt ievēlētas, attiecinot to uz iespējami lielāku pilsoņu skaitu, bet arī veikt pozitīvus pasākumus, lai nodrošinātu to, ka šīs personas ir spējīgas izmantot savas tiesības.8

Diskriminācijas aizliegums paktā nostiprināts atkārtoti, 25.pantā atsaucoties uz šo aizliegumu (2.pantu). Lasot 25.pantu saistībā ar 2.pantu, izriet valsts pienākums respektēt un garantēt visiem pilsoņiem tiesības tikt ievēlētiem bez jebkādām atšķirībām, kas balstītas uz valodas zināšanām un/vai nacionālo izcelšanos.9

ANO Cilvēktiesību komiteja, kuras kompetenci izskatīt indivīdu iesniegumus Latvija ir atzinusi, 2001.gada 25.jūlijā Ignatānes lietā secināja, ka “25.pants garantē katram pilsonim tiesības un iespēju tikt ievēlētam vispārējās periodiskās vēlēšanās bez jebkādām 2.pantā minētajām atšķirībām, ieskaitot valodu” un ka “Ignatānei ir nodarīts kaitējums tādējādi, ka viņai tika liegts kandidēt 1997.gada pašvaldību vēlēšanās Rīgas pilsētā, jo viņa tika svītrota no deputātu kandidātu saraksta nepietiekamu oficiālās valodas zināšanu dēļ”.10 Tā kā jautājums par valsts valodas zināšanu apliecināšanu, piesakot deputāta kandidātu, nebija Ignatānes kundzes iesnieguma pamatā, valdībai netika uzdots šo prasību atcelt. Vienlaikus šis formulējums liek secināt, ka gadījumos, kad tiks iesniegti iesniegumi par to, vai no deputāta kandidāta prasītā valsts valodas zināšanu apliecināšana ir leģitīma, ANO Cilvēktiesību komiteja piemēros stingru pārbaudes shēmu, kas pieļauj šaurus ierobežojumus vēlēšanu tiesībām.

 

 

3.2. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencija

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14.pants nosaka:

 

Šajā Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas — neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, piederības kādai mazākumtautībai, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa.

Savukārt Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 3.pants paredz:

 

Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas ik pēc zināma laika perioda rīkot brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka “saskaņā ar Konvencijas preambulu cilvēka pamattiesības un brīvības visefektīvāk aizsargā “efektīva politiskā demokrātija”. Tā kā tas ietver raksturīgu demokrātijas principu, Pirmā protokola 3.pantam ir attiecīgi vislielākā nozīme Konvencijas sistēmā.”11 Šis formulējums liek domāt, ka jebkurš ierobežojums vienai daļai deputātu kandidātu tiks izvērtēts, pēc iespējas nepieļaujot atkāpes no šī principa.

Eiropas Cilvēktiesību komisija savulaik secināja, ka principā Pirmā protokola 3.pants garantē tiesības vēlēt un balotēties kā kandidātam likumdevēja vēlēšanās. Valstis var noteikt zināmus ierobežojumus šīm tiesībām tikai tiktāl, ciktāl šie ierobežojumi nav patvaļīgi un neierobežo cilvēkiem brīvu viedokļa paušanu.12 Eiropas Cilvēktiesību tiesa, piekrītot komisijai, ir noteikusi, ka šī norma faktiski nozīmē to, ka, pilsoņiem brīvi izsakot savu viedokli, kad tie izvēlas likumdevēju, jārada tādi apstākļi, kuros “pastāv vienlīdzīga attieksme pret visiem pilsoņiem, kuri izmanto savas tiesības vēlēt un viņu tiesībām tikt ievēlētiem”. Izvirzītie nosacījumi “nedrīkst ierobežot vēlēšanu tiesības tik tālu, ka tiktu skarts to “kodols”, šiem nosacījumiem jābūt leģitīmam mērķim un izmantotie līdzekļi nedrīkst būt nesamērīgi”.13 Tiesa ir noteikusi, ka “vēlēšanu tiesības nav absolūtas un to īstenošanā ir pieļaujami ierobežojumi”14 un ka “vēlēšanu tiesībām noteiktie kritēriji jāvērtē katras valsts politiskās attīstības kontekstā.”15 Tādējādi Eiropas Cilvēktiesību tiesa akcentē vēlētāju tiesības paust savu gribu, izvēloties kandidātus, kuri var balotēties, bez jebkādiem diskriminējošiem ierobežojumiem.

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas izpratnē diskriminācija nozīmē “vispārējus gadījumus, kuros persona vai grupa bez pietiekama pamatojuma tiek nostādīta mazāk labvēlīgā stāvoklī nekā cita persona vai grupa, pat ja labvēlīgāku apiešanos Konvencija nepieprasa”.16 Tas nozīmē, ka tiek izvērtētas atšķirības valsts attieksmē pret dažādām grupām, nevis valsts darbība kopumā kāda jautājuma regulēšanā. To var attiecināt arī uz gadījumu, kad pret noteiktu kandidātu grupu, t.i., personām, kas nav beigušas skolu ar latviešu mācībvalodu, tiek piemēroti īpaši kritēriji — valodas zināšanu apliecināšana augstākajā (trešajā) līmenī. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīst, ka ne visu veidu atšķirīga attieksme tiesību un brīvību piešķiršanā veido aizliegtu diskrimināciju Konvencijas izpratnē. Lai izvērtētu, vai netiek skarts tiesību ‘kodols’, vai ierobežojumiem ir leģitīms mērķis un vai tie ir samērīgi, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir noteikusi analītisku shēmu diskriminācijas noteikšanai:17

1) fakti pierāda atšķirīgu attieksmi: aplūkojamajā gadījumā tā ir ar likumu noteikta prasība deputātu kandidātiem, kas ir vai nav beiguši skolu ar latviešu mācībvalodu;

2) atšķirībām jābūt leģitīmam mērķim: šajā gadījumā tas ir nodrošināt latviešu valodas pienācīgu aizsardzību, valsts valodas lietošanu vēlētajās pārstāvības institūcijās un to, ka deputāti efektīvi var pārstāvēt savus vēlētājus;

3) ierobežojumi ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā un līdz ar to ir samērīgi ar leģitīmo mērķi: šajā gadījumā tas nozīmētu pierādīt, ka valsts valodas pienācīga aizsardzība, valsts valodas lietošana vēlētajās institūcijās un efektīva vēlētāju pārstāvība nevar tikt nodrošināta ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Ņemot vērā analīzi Satversmes 91.panta kontekstā un vadoties no tajā aplūkotajiem argumentiem, jāsecina, ka netiek apmierinātas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas izvirzītās samērīguma prasības.

 

3.3. Starptautiskā konvencija

par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu

Starptautiskās konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu 1.pants nosaka:

 

Šajā Konvencijā jēdziens “rasu diskriminācija” nozīmē jebkuru atšķirību, izņēmumu, ierobežojumu vai priekšrocību, kura pamatojas uz rases, ādas krāsas, ģints, nacionālās vai etniskās izcelšanās principiem un kuras mērķis vai sekas ir iznīcināt vai mazināt cilvēka tiesību un pamatbrīvību atzīšanu politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, kultūras vai jebkurā citā sabiedrības dzīves jomā, kā arī šo tiesību un pamatbrīvību izmantošanu vai realizēšanu uz vienlīdzības pamatiem.

Savukārt 5.pants paredz:

 

Saskaņā ar pamatsaistībām, kuras minētas šīs Konvencijas 2.pantā, dalībvalstis apņemas aizliegt un likvidēt rasu diskrimināciju visos tās veidos un nodrošināt katra cilvēka vienlīdzību likuma priekšā bez rases, ādas krāsas, nacionālās vai etniskās izcelšanās atšķirības. Īpaši tas attiecas uz šādu tiesību realizēšanu:

...

c) politisko tiesību, piemēram, tiesības piedalīties vēlēšanās — balsot un izvirzīt savu kandidatūru — uz vispārējo un vienlīdzīgo vēlēšanu tiesību pamata, tiesības piedalīties valsts pārvaldīšanā, kā arī valsts lietu vadīšanā jebkurā līmenī un tiesības uz vienlīdzīgu piedalīšanos valsts darbā.

Kaut arī valoda nav minēta konvencijas 1.pantā kā viens no diskriminācijas pamatu aizliegumiem, aplūkojamā prasība vēlēšanu likumos galvenokārt ierobežo to personu tiesības, kurām ir cita etniskā izcelsme nekā latviešiem. Līdz ar to valodas prasības ir izvērtējamas arī Starptautiskās konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu kontekstā.

Ņemot vērā to, ka Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja nav pievērsusies aplūkojamajām prasībām Latvijas kontekstā, nav iespējams sniegt precīzu atbildi uz jautājumu par šo prasību atbilstību Starptautiskajai konvencijai par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, tomēr jānorāda, ka konvencijas teksts ir tālejošs un juridiski strikti formulēts un tāpēc pieļauj ļoti šaurus ierobežojumus vēlēšanu tiesībām.

 

Iepriekš minēto Latvijai saistošo starptautisko līgumu analīze liek secināt, ka Saeimas vēlēšanu likumā un Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā ietvertā prasība deputātu kandidātiem, kas nav beiguši skolu ar latviešu mācībvalodu, apliecināt valsts valodas zināšanas neatbilst starptautiskajos līgumos izvirzītajām samērīguma prasībām un ierobežojumu šauras interpretācijas principam, tādēļ tā ir uzskatāma par pretrunā esošu ar Satversmes 89.pantu.

 

4. Valsts valodas tiesiskais regulējums

Valsts valodas jautājumi ir reglamentēti vairākos normatīvajos aktos. Pirmkārt, Latvijas Republikas Satversmes 4.pants nosaka, ka Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda. Līdz ar to latviešu valodai valsts valodas statuss ir nodrošināts konstitucionālā līmenī. Turklāt saskaņā ar Satversmes 77.pantu, gadījumā ja Saeima groza 4.pantu, šie grozījumi iegūst juridisko spēku tikai pēc apstiprināšanas tautas nobalsošanā.

Satversmes 4.panta izvērsts regulējums ir ietverts 1999.gada 9.decembrī pieņemtajā Valsts valodas likumā. Viens no šā likuma mērķiem ir nodrošināt latviešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. Valsts valodas likums nosaka valsts valodas lietošanu publiskajās iestādēs, kā arī privātajās iestādēs gadījumos, kad to darbība skar likumā minētas likumīgas sabiedrības intereses (piemēram, sabiedrisko drošību, veselību, tikumību). Likuma 6.pants cita starpā nosaka, ka valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo un amata pienākumu veikšanai. Savukārt attiecīgi 7. un 8.pants nosaka, ka minētajās iestādēs valsts valoda ir sanāksmju un lietvedības valoda. Valsts valodas lietošana nostiprināta arī valsts un pašvaldību iestāžu saziņā ar personu — 10.panta otrā daļa nosaka, ka dokumenti no personām ir jāpieņem tikai valsts valodā, izņemot likumā noteiktus gadījumus. Likuma 26.pants nosaka, ka Valsts valodas likuma ievērošanu pārrauga Valsts valodas centrs, kas darbojas Tieslietu ministrijas pārraudzībā.

Lai nodrošinātu Valsts valodas likuma piemērošanu, Ministru kabinets uz šajā likumā noteiktā deleģējuma pamata ir izdevis vienpadsmit noteikumus, kas detalizēti reglamentē dažādus ar valsts valodu saistītus jautājumus.

Lai noteiktu atbildību par Valsts valodas likuma neievērošanu, Saeima 2001.gada 14.jūnijā pieņēma grozījumus Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, izsakot jaunā redakcijā 14.“c” nodaļu “Administratīvie pārkāpumi valsts valodas lietošanas jomā”. Personu var saukt pie administratīvās atbildības, piemēram, par valsts valodas nelietošanu profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā (201.26 pants), tulkojuma nenodrošināšanu sēdēs un citās darba sanāksmēs (201.27 pants) vai par valsts valodas lietošanas nenodrošināšanu lietvedībā (201.28 pants). Savukārt 201.36 pants paredz administratīvo atbildību par klaju necieņas izrādīšanu pret valsts valodu.

Papildus Valsts valodas likumam valsts valodas lietošana ir reglamentēta arī citos likumos, kas reglamentē konkrētas attiecības noteiktā jomā (piemēram, likums “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”).

Attiecībā uz to iestāžu darbu, kurās darbojas vēlēti tautas pārstāvji, speciālajos likumos ir atšķirīgs tiesiskais regulējums. Saeimas kārtības ruļļa 50.pants, reglamentējot Saeimas iekšējo darbību, detalizēti atrunā valodas lietošanas nosacījumus. Panta pirmā daļa nosaka, ka lietu izskatīšana Saeimā un tās komisijās notiek valsts valodā, savukārt otrā daļa izvirza prasību iesniegt valsts valodā likumprojektus, patstāvīgos priekšlikumus un citu lēmumu projektus, pieprasījumus, jautājumus un priekšlikumus, kā arī tiem pievienotos dokumentus. Likumā “Par pašvaldībām”, kas pamatā reglamentē pašvaldību darbu, valodas lietošana nav īpaši atrunāta. Līdz ar to valodas lietošanā pašvaldībās piemērojamas tikai Valsts valodas likuma normas.

 

5. Ieteikumi

Pamatojoties uz iepriekš minētājiem argumentiem, eksperti ierosina veikt šādus pasākumus:

1. Izslēgt Saeimas vēlēšanu likumā un Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā atsevišķas normas attiecībā uz vēlēšanu kārtību, izdarot šādus grozījumus:

1.1. izdarīt Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 3., 5.nr.; 1996, 23., 24.nr.; 2000, 10.nr.; 2001, 1.nr.) šādus grozījumus:

1) izslēgt 9.panta 7.punktu;

2) izslēgt 17.panta 4.punkta ceturto daļu;

3) izslēgt 22.panta trešās daļas 8.punktu.

1.2. izdarīt Saeimas vēlēšanu likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1995, 13.nr.; 1998, 9., 13.nr.) šādus grozījumus:

1) izslēgt 5.panta 7.punktu;

2) izslēgt 11.panta 5.punktu;

3) izslēgt 13.panta trešās daļas 7.punktu.

2. Eksperti uzskata, ka ir nepieciešams veikt virkni pasākumu, lai nostiprinātu valsts valodas statusu un panāktu Valsts valodas likuma ievērošanu un efektīvu likuma darbības uzraudzību:

2.1. šā mērķa īstenošanai eksperti ierosina izdarīt likumā “Par pašvaldībām” (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 11.nr.; 1995, 14.nr.; 1996, 13.nr.; 1997, 5., 23., 24.nr.; 1998, 6., 15., 22.nr.; 2000, 2., 14.nr.; 2001, 3.nr.) šādu grozījumu:

papildināt 22.pantu ar otro daļu šādā redakcijā:

“Darbs vietējās pašvaldības domē (padomē) notiek valsts valodā. Lēmumu projekti un citi dokumenti iesniedzami valsts valodā.”;

2.2. eksperti atbalsta valsts valodas komisijas izveidošanu un nepieciešamību izstrādāt un valdības līmenī pieņemt valsts valodas ilglaicīgu politiku un pildīt Valsts valodas likuma 24.panta prasības;

2.3. eksperti uzskata, ka Valsts valodas likuma un citu normatīvo aktu ievērošanas efektīvai kontrolei nepieciešams veicināt Valsts valodas centra darbu — Valsts valodas centra nolikumā nepieciešams noteikt, ka centra inspektori ir amatpersonas, kā arī nepieciešams pārskatīt procedūru, kādā notiek personu saukšana pie administratīvās atbildības attiecīgo normatīvo aktu neievērošanas gadījumā;

2.4. pēc iepazīšanās ar Valsts valodas centra budžeta un darbības prioritāšu apjomu, eksperti lūdz izvērtēt papildu finansējuma piešķiršanu Valsts valodas centra uzdevumu un funkciju nodrošināšanai.

1 Valsts prezidentes uzrunas atreferējums atrodams laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”178.nr., 07.12.2001.

2 Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums lietā nr.2000–03–01, 30.08.2000, 1.punkts.

3 2000.gada tautas skaitīšanas provizoriskie rezultāti, Statistikas biļetens. — Centrālā statistikas pārvalde: Rīga, 2001, 40.lpp.; 1989.gada tautas skaitīšanas rezultāti Latvijā, Statistikas biļetens, II daļa. — Centrālā statistikas pārvalde: Rīga, 1991, 42.lpp.

4 Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums lietā nr.2000–03–01, 30.08.2000, 5.punkts.

5 Pieņemts 1966.gadā, Latvijai spēkā kopš 14.07.1992.

6 Pieņemta 1965.gadā, Latvijai spēkā kopš 14.04.1992.

7 Pieņemta 1950.gadā, protokols 1954.gadā, Latvijai spēkā kopš 27.06.1997.

8 M.Nowak, UN Covenant on Civil and Political Rights: Commentary, 447.lpp.

9 Nacionālā izcelšanās ietver arī etnisko izcelšanos saskaņā ar Rasu diskriminācijas konvencijas definīciju.

10 ANO Cilvēktiesību komitejas viedoklis, CCPR/C/72/D/884/1999, 7.3. un 7.5.punkts. Publicēts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” 153.nr., 25.10.2001.

11 Lieta Mathieu–Mohin un Clerfayt pret Beļģiju, 1987.gada 2.marta spriedums, Apkopojums A, nr.113, 22.lpp., 47.paragrāfs.

12 Nr. 9267/81, Lēm. 12.7.83, D.R. 33.lpp. 97(111).

13 Lieta Mathieu–Mohin un Clerfayt pret Beļģiju, 1987.gada 2.marta spriedums, Apkopojums A, nr.113, 24.lpp., 54.paragrāfs.

14 Lieta Gitonas un citi pret Grieķiju, 1997.gada 1.jūlija spriedums, 39.paragrāfs, arī lieta Mathieu–Mohin un Clerfayt pret Beļģiju, 1987.gada 2.marta spriedums, Apkopojums A, nr.113, 52.paragrāfs.

15 Lieta Mathieu–Mohin un Clerfayt pret Beļģiju, 1987.gada 2.marta spriedums, Apkopojums A, nr.113, 54.paragrāfs.

16 Lieta Abdulaziz, Cabales un Balkandali, 1985.gada 28.maija spriedums, Apkopojums A, nr.94, 39.lpp., 82.paragrāfs.

17 Lieta Belgian Linguistics, 1968.gada 23.jūlija spriedums, Apkopojums A, nr.6, 33.–34.lpp., 9.paragrāfs.

Eksperti:

 

Mārtiņš Mits,

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes

Cilvēktiesību institūta direktora p.i.

 

Kristīne Krūma,

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pārstāve,

Latvijas Universitātes, Rīgas Juridiskās augstskolas lektore

 

Dace Āboliņa,

Latvijas Republikas Saeimas Juridiskā biroja pārstāve

 

Kristīne Maļinovska,

Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās

 

Līga Biksiniece,

Valsts cilvēktiesību biroja pilnvarotā pārstāve,

VCB Analīzes daļas juriste

 

Solvita Harbacēviča,

LR Tieslietu ministrijas pārstāve,

Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece

 

Māris Birzgalis,

Valsts valodas centra pārstāvis, VVC Kontroles daļas vadītājs

 

Pēteris Elferts,

Ministru prezidenta pārstāvis, Ministru prezidenta padomnieks

 

Jānis Mažeiks,

LR Ārlietu ministrijas pārstāvis,

Ārlietu ministrijas Humanitāro jautājumu nodaļas vadītājs

 

Nils Muižnieks,

Cilvēktiesību un etnisko studiju centra vadītājs

 

Valsts prezidentes padomnieki:

 

Sandra Kukule,

Valsts prezidentes padomniece likumdošanas jautājumos

 

Andrejs Pildegovičs,

Valsts prezidentes padomnieks ārlietu jautājumos

 

Oļģerts Tipāns,

Valsts prezidentes padomnieks tautību jautājumos

 

Redakcijas piebilde: 2002.gada 16.janvārī pēc Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas iniciatīvas tika nodibināta Valsts valodas komisija. Tā dibināta nolūkā apzināt valsts valodas situāciju un izstrādāt ieteikumus latviešu valodas kā valsts valodas statusa nostiprināšanai un valsts valodas attīstībai. Pamatojoties uz rīkojuma „Par Valsts valodas komisiju” tekstu, par komisijas priekšsēdētāju tika iecelta Māra Zālīte.

Līdz š.g. februāra beigām Ministru prezidentam iesniedzams komisijas nolikuma projekts un darba plāns. Paredzams, ka komisijas darbības mandāts būs trīs gadi.