Ar dziļām vēstures saknēm zemē un zvaigznēm debesīs

Vakar, 21.janvārī, grāmatu namā “Valters un Rapa” notika grāmatas “Brīvības piemineklis. Tautas celts un aprūpēts” atvēršanas svētki

Tie tiešām bija svētki, jo grāmatai ir daudz autoru, daudz atbalstītāju un noteikti būs arī daudz lasītāju. Tā ir grāmata par latviešu tautas brīvības simbolu, kas paaudžu paaudzes stiprinājis un stiprinās Tēvzemes mīlestībā un vienotībā. Redaktores Māras Caunes sakārtojumā un redakcijā grāmatu laidis klajā Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonds. Saturā: kultūrvēsturiskas apceres, laikabiedru liecības, žurnālistika un dzeja. To papildina ap 300 ilustrāciju — izmantoti gan arhīvu materiāli, gan Leona Baloža, Ata Ieviņa, Ulda Brieža, Valeriana Šaicāna un fotoaģentūras AFI fotogrāfijas un Osvalda Poļakova fotoreprodukcijas. Atainots viss Brīvības pieminekļa mūžs no pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigām, kad tas tika iecerēts, līdz šodienai un nākotnes redzējumam.

Jaunās grāmatas veidotājus un lasītājus sveica Latvijas Ministru prezidents un Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonda biedrs Andris Bērziņš. Savā uzrunā viņš atzīmēja, ka tagad varam priecāties par diviem pieminekļiem, jo šī grāmata laiku laikos paliks kā liecība par pašu Brīvības pieminekli un arī par tā cēlājiem un atjaunotājiem.

“Pāri pagājušām cīņām, pāri tagadnei, augstu gaisā, kā uz nesatricināmas klints, izskan nākamībā jaunām un jaunām audzēm brīvības idejas augstā dziesma. Sievietes tēls rokās, kas nepagurst tiekties uz augšu, tur neizdziestošās brīvības zvaigznes. Šo uzaugušo zvaigžņu mirdzums ir bijis un paliks mūžam ceļa rādītājs mūsu tautas gaitām.” — Ar šiem pieminekļa autora Kārļa Zāles vārdiem, kas likti arī grāmatas ievadā, sarīkojuma vadītājs Ģirts Jakovļevs ievadīja sarunu, kurā piedalījās Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonda priekšsēdētājs Raimonds Bulte un priekšsēdētāja vietnieks prāvests Vilis Vārsbergs, redaktore Māra Caune, Brīvības pieminekļa pētnieks un pazinējs, arhitekts Vaidelotis Apsītis, dzejniece un publiciste Anda Līce un žurnālists Ilmārs Latkovskis. Sarīkojumā piedalījās arī dzejnieki Andrejs Eglītis un Jānis Rokpelnis, mākslas zinātniece Ruta Čaupova, Dānijas Kultūras institūta vadītāja Rike Helmsa un citi grāmatas autori.

Ceļa vārdus Brīvības piemineklim teikuši divi Latvijas Valsts prezidenti. Pamatakmens likšanas svētkos 1931. gada 18. novembrī Alberts Kviesis aicināja pieminēt brīvības cīnītājus, kam nebija lemts piedzīvot šo brīdi, un sacīja: “Mēs esam pulcējušies likt pamatakmeni Brīvības piemineklim, kura uzdevums paust paaudžu paaudzēm, cik dārga mūsu tautai brīvība.(..) Tikai panākot savstarpēju saprašanos kopējā valsts darbā, atmetot pie malas neauglīgos partiju strīdus un paturot acīs valsts un tautas kopējās intereses, mēs atraisīsim tautas īstos spēkus. Ticēsim saviem spēkiem!” Vaira Vīķe–Freiberga tautu uzrunāja atjaunotā pieminekļa atklāšanas svētkos 2001. gada 24. jūlijā. Valsts prezidente uzsvēra: “Ar dziļām vēstures saknēm zemē un zvaigznēm debesīs šis brīvības koks kļuvis par asi, kas ap sevi pulcina, vieno un iedvesmo visus, kas mīl un jūt piederību šai zemei — Latvijai.”

“Es gribu veidot pieminekli tādu, lai tas būtu saprotams visiem un visos laikos,” — ar šiem Brīvības pieminekļa autora Kārļa Zāles vārdiem arhitekts un mākslas vēsturnieks Vaidelotis Apsītis ievada savu apceri “Brīvības piemineklis — Latvijas brīvības simbols (1920–1940)”. Viņš citē arī vārdus, ko pēc četrdesmit svešumā pavadītiem gadiem par Brīvības pieminekli teicis profesors J.Siliņš: “Tur ir Latvija, tur ir četri valsts pamati: strādnieks, zemnieks, karavīrs, zinātnieks. Tur ir Lāčplēsis. Un Vaidelotis. Nu itin viss. Tā mītiskā un reālā pasaule kopā.” Daudz jaunas informācijas, atziņu un emocionālu ekspresiju satur visas piecas grāmatas nodaļas.

Krājumā publicēts arī lielāko ziedotāju saraksts kā dokumentāla liecība par Brīvības pieminekļa atjaunošanu un tautas vienotību ziedojumu vākšanas laikā.

Draudzīgā aicinājuma dienā 28. janvārī grāmatu paredzēts dāvināt visām Latvijas skolām un latviešu skolām ārzemēs.

Grāmatas “Brīvības piemineklis. Tautas celts un aprūpēts” atvēršanas svētkos: arhitekts Vaidelotis Apsītis, prāvests Vilis Vārsbergs un Ministru prezidents Andris Bērziņš; Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonda priekšsēdētājs Raimonds Bulte un Ministru prezidents Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Fragmenti no grāmatas “Brīvības piemineklis. Tautas celts un aprūpēts”

Brīvības bezgalība

Jānis Rokpelnis

Kad Brīvības pieminekli ietvēra vienlaidu koka sastatnēs, likās tik savādi, ka tas ir kļuvis neliels un strups. Ka piemineklis patiešām ir tikai kādus 42 metrus augsts. Tas bija kļuvis bezpersonisks un — ikdienišķi glīts. Un tad es, kuram kopš bērnības Brīvības piemineklis šķita kaut kas tāds, ko nemaz nav radījušas cilvēka rokas, sāku domāt, kāds tad tas ir kā materiāls darinājums.

Jo kā materiālu, vielisku darinājumu es to līdz šim nebiju izjutis. Jā, es redzēju laika kodumus tajā tāpat kā jebkurā Rīgas būvķermenī, taču — vai arī kokiem un klintīm laiks nemitīgi nenodara pāri? Kaut gan Brīvības pieminekli es, protams, uztvēru ne kā dabas neatminamu veidojumu, bet — tā varbūt būs vispatiesāk — cildenu (tieši cildenu, nevis patētisku un retorisku), kopš mūžības Rīgā esošu garīgu būtni. Vai šo izjūtu radīja tas, ka Brīvības piemineklis patiešām ir ģeniāls (pamēģiniet atrast citu epitetu — diez vai jums izdosies) mākslas darbs? Un šādu darbu priekšā tu domā: nē, to nevar radīt tik nepilnīga būtne kā cilvēks. Tādas pašas sajūtas, kas pārņem, lasot Čaku. Protams. Bet vai mēs uz Brīvības pieminekli raugāmies pirmām kārtām kā uz mākslas darbu? Vai arī kā uz oficiālu, protokolisku valstisku simbolu? Un dažbrīd man šķiet, ka Brīvības piemineklis ir mūsu “Kalevala”, mūsu “Eneīda”. Laikos sakņojies un reizē pārlaicīgs.

Tāpēc man Brīvības piemineklis nekad nav bijis vēstures mācību grāmatas vietā. Jo vēsturi mums groza un apgroza dažādu laikmetu pirkstos tik ilgi, līdz tā sāk dvakot kā veca nauda. Taču Brīvības piemineklis ir un paliek skaidrs un tīrs. Ne tikai neteatrālu diženību iedvesošs, bet arī — pavisam latviski mājīgs — kā apsnigusi lauku sēta piekalnā, no kuras dveš tāds pats mūžīgs klusums un miers, kurš runā ar mums bez vārdiem, taču uzrunā mūsu būtības visudziļākās dzīles.

Tik ilgi Brīvības piemineklis bija kā īlens vēstures maisā. Autoritārie un totalitārie režīmi raženi zēluši tam visriņķī. Gribējuši, bet nespējuši to nolauzt līdzīgi Raiņa priedēm. Tas šķiet brīnums. Un tas ir patiešām brīnums. Lai arī mēs varam šo brīnumu it kā loģiski, hronoloģiski izskaidrot.Vienalga, tas ir brīnums. Nenorimts atgādinājums, ka brīvība mums ir Dieva dota. Ar mūsu rokām izcīnīta, jā. Bet tikai ar Dievpalīgu. Tāpēc Brīvības piemineklis liekas (un ir) bezgalīgs. Viņš it kā nemanāmi pāriet debesīs, gaisā un zemē. Gadu desmiti — gadsimtu svarā — ir to veidojuši par mūsu vēsturi. Ārēji neredzamo, garīgo.

Nē, Brīvības piemineklis vairs nav mākslas darbs. Ja ir — tad tāds, kādas ir mūsu dainas. Vairs nepārveidojams, nepārstāstāms citiem vārdiem, nepapildināms ar citiem tēlnieciskiem vai arhetoniskiem teikumiem. Pabeigts, bet bezgalīgs brīvības simbols — kā jūra, kā debesis.

Brīvības piemineklis runā

Andrejs Eglītis

Es esmu celts uz brīvas, demokrātiskas un neatkarīgas Latvijas valsts pamatiem ar latviešu tautas asinīm. Es esmu 18. novembris.

(..) Reiz es redzēju pie Brīvības pieminekļa vecu māmuļu, ilgi lūkojoties uz trijām zvaigznēm. Nostājos blakus un jautāju, ko viņas acis meklē? Atbilde: “Starp trijām zvaigznēm es vienmēr redzu Dievmāti.” Es brīdi klusēju, tad sacīju: “Es neredzu.” Vecā māmuļa pagriezās pret mani: “Tev nav ticības,” un aizgāja.

Arvien domāju par šo māmuļu, kad šajās grūtajās dienās sākam kaisīt pelnus tautai uz galvas un savās dvēselēs nevaram atrast ticību rītdienai. Bez rītdienas ticības nevaram dzīvot.

Un man gribas saukt — kur ir tas jaunās raudzes dziesminieks un komponists, kas radītu Brīvības pieminekļa triju zvaigžņu vidū Dievmātes parādīšanās dziesmu ar rītdienas ticības skanēšanu un tēvzemes mīlestības dziesmu? Karstāku par karstu. Var ticēt, var neticēt. Vēsture ir pilna ar svēto redzēšanu.

(..) Bez pagātnes neviena tauta nevar ielēkt rītdienā, bez savas pagātnes, tumšas vai gaišas, tauta nevar saukties par tautu. Mēs nevaram nostrīpot nedz deportācijas vārdu, nedz izdzēst okupācijas laikus un noziegumus pie mūsu tautas miesas un gara, jo ikviens noklusēts noziegums audzina jaunu noziegumu.

(..) Neaizmirsīsim. Dievs, Tava zeme deg! iet pāri arī Rīgas 800 gadiem. Kara draudiem kara šūpuļi kārti visās debesu pusēs. Grēks un ienaids staigā roku rokā. Arvien.

Lūgsimies debesu un zemes valdnieku, lai latviešu tauta Rīgu, Latvijas galvaspilsētu, un latviešu valodu patur gadu simteņos uz priekšu.

Mana zeme, cik tu manās acīs liela esi!

Savas prieka debesis, savus nomirušos savā klēpī nesi.

Avoti kad izsīkst, upes maujot sajūt dzīvošanas slāpes.

Vienā mazā tautas dziesmā izdzirdi tu visas lielās sāpes.