"Ne man, bet manai tautai dzīvot būs!"

Svētdien, 25.martā, — ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

"Nav tādu vāku, kuros var salikt visu sāpes, nav tāda papīra, kas spētu visas sāpes nest. Neuzrakstītā ir vairāk nekā uzrakstītā, un nenodrukātais par drukāto smagāks. Var tikai minēt, kāds svars ir tam, ko mūžībā sev aiznesuši līdzi daudzi..." — tā Anda Līce rakstīja 1995.gadā, kārtodama jau ceturto staļinisma upuru liecību grāmatu "Via dolorosa". Un joprojām neuzrakstītā ir vairāk nekā uzrakstītā. Un komunistiskā genocīda upuri cits pēc cita aiziet mūžībā, nepaspējuši atstāt liecību par savu sāpju ceļu.

Kurzemnieks Kārlis Gailis liecības ir atstājis. Ne tikai par saviem trim piespiedu ceļojumiem uz Kolimu, Taišetu un Omsku, bet arī par savu ģimeni, kuras dzimtas koks ir izpētīts paaudžu paaudzēs, un par dzimto Zlēkstendes ciemu, kuru pēc atgriešanās no trešā izsūtījuma atradis jau pazudušu no Latvijas kartes: "Tik vien tam bija lemts pastāvēt — no melnā mēra līdz sarkanajam mērim, apmēram no 1740. līdz 1940.gadam." Pēc trešā izsūtījuma atgriezies mājās, Kārlis savos piecdesmit četros gados bija vēl gana stiprs, lai, strādājot uz būvēm, izpelnītu 17 rubļu lielu pensiju un lai uzrakstītu Augsto dziesmu savam pazudušajam ciemam. Tikai to dienu nepiedzīvoja, kad viņa rakstītās piezīmes par izsūtījuma gadiem un stāsts par Zlēkstendi un tās ļaudīm būtu kādu interesējis. Viņš aizgāja mūžībā 1978.gadā. Tagad daļa Kārļa Gaiļa pierakstu nodota Okupācijas muzejam, par pārējo rūpējas vecākā meita Maija. Viņa arī uzticēja ‘"Latvijas Vēstnesim" savu un tēva stāstījumu par izsūtījuma gadiem un fragmentu no viņa apceres "Ciems pie jūras".

Redakcijā Maija pastāstīja arī par tās tapšanu: "Tēvu jau skolas gados interesējuši raduraksti un tas, ko var saukt par dzimtenes mācību. Jaunības gados viņš pierakstījis ap 500 tautasdziesmu, interesējies par filozofiju, gribējis studēt teoloģiju. Taišetā viņš bija kopā ar rakstnieku Aleksandru Pelēci, viņi ļoti sadraudzējās, mēdza pārrunāt savus literāros iespaidus un valodas lietas. Pelēcis sarakstījās ar Jāni Jaunsudrabiņu, un viņi ar tēvu bieži runāja par viņa grāmatām un bagāto valodu. Pēc atgriešanās no Sibīrijas tēvs pierakstīja četras biezas klades ar mūsu puses teikām un nostāstiem. Atceros, kā viņš runājās ar apkārtnes ļaudīm, kā interesējās par mūsu ciema vēsturi. Daudz viņš tika stāstījis par kaimiņos esošo "Ķīķu" māju vectēvu, un man vēl tagad patīk pārlasīt tēva atmiņas par viņu gudrajām sarunām."

Gan Maijai, gan viņas māsai un brālim ir sava dzīve un darbs, bērni un mazbērni. Tēva atstātie pieraksti un literārie mēģinājumi, starp kuriem atrodami arī dzejoļi, pagaidām ir ģimenes relikvija. Tomēr — daļa no latviešu tautas dzīvās vēstures, kuru rakstām no paaudzes paaudzē.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore