Likumu rakstot, svarīgākais ir tā mērķis

Ingrīda Labucka, tieslietu ministre, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”, 18.01.2002.

— Otrdien, 22. janvārī, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija pirms otrā lasījuma apspriedīs likumprojektu “Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā” (dok. Nr.3811a, b – red.), līdz 25. janvārim vēl var iesniegt priekšlikumus likumprojekta labojumiem. Kādēļ ir nepieciešams šāds likumprojekts, ja šobrīd top pilnībā jauns Kriminālprocesa likums?

— Latvijā joprojām ir aktuālas vairākas “degošas” problēmas saistībā ar nesakārtotiem kriminālprocesuāliem jautājumiem. Tas ir pamats arī pārmetumiem, kurus mums vairākkārt izteikušas starptautiskas institūcijas. Savukārt jaunais Kriminālprocesa likums (KPL) vēl ir tapšanas stadijā. Kaut arī atbilstoši valdības apstiprinātajai koncepcijai topošais likumprojekts jau ir gandrīz gatavs, tomēr tas ir ļoti apjomīgs un būtisks, tādēļ tā slīpēšana, sabiedriskā apspriešana un pieņemšana prasīs vēl zināmu laiku. Turpretī manis pieminētās asās kriminālprocesuālās problēmas, piemēram, ilgie apcietinājuma termiņi, prasa pēc iespējas drīzāku risinājumu. Tādēļ ir sagatavots šis apjomīgais likumprojekts, kas paredz izdarīt grozījumus Kriminālprocesa kodeksā (KPK). Jāatzīst — tā faktiski ir gandrīz trešā daļa no topošā Kriminālprocesa likuma un satur daudzas principiāli jaunas normas, kuras šādā pašā veidā darba grupa ir iecerējusi iekļaut arī topošajā likumā. Tādēļ Saeimas deputātiem būtu jāsaprot, cik nopietns ir viņu darbs ar grozījumiem Kriminālprocesa kodeksā. Faktiski Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas rokās šobrīd jau ir daļa no topošā likuma.

Šo grozījumu pieņemšanas gadījumā trešā daļa no topošā KPL iekļausies un kādu laiku darbosies KPK sastāvā. Turklāt papildus šābrīža kriminālprocesa degošāko problēmu “dzēšanai” šāda situācija nesīs vēl kādu labumu — vairāki jaunievedumi tiks aprobēti, tos iepazīs procesa virzītāji, tiesneši, prokurori. Kad šīs normas kļūs par Kriminālprocesa likuma sastāvdaļu, iespējams, vadoties no šīs pieredzes, varēs veikt vēl kādus tehniskus uzlabojumus, piemēram, mainīt noteiktos termiņus, ja tie praksē būs izrādījušies pārāk īsi vai – gluži otrādi — pārāk gari.

Es saprotu deputātu vēlmi pieņemt visu Kriminālprocesa likumu kopumā, tāda ir arī mūsu vēlēšanās. Tad, kad parlaments būs beidzis strādāt ar šiem grozījumiem Kriminālprocesa kodeksā (un tātad vienlaikus ar trešo daļu no jaunā likuma), mēs arī piedāvāsim darbam visu likuma tekstu kopumā. Taču šobrīd ir jādara šajā mirklī iespējamais — jāgroza Kriminālprocesa kodekss. Tas, manuprāt, ir normāls, secīgs darbs.

— Vai šobrīd parlamentā esošais Kriminālprocesa kodeksa grozījumu projekts ir tā topošā Kriminālprocesa likuma daļa, kas visvairāk atšķirsies no šābrīža kriminālprocesuālā regulējuma un ieviesīs visvairāk jaunumu?

—Tā varētu teikt. Kaut arī mēs esam centušies strādāt tā, lai šīs normas iekļautos arī KPK sastāvā. Taču šie grozījumi ir tikai tā jaunā likumprojekta daļa, kuru var organiski ievietot esošajā kodeksā. Jaunais KPL nebūs kodeksa redakcionāls uzlabojums, tam ir cita pieeja procesuālo jautājumu risināšanai, tāpēc abus likumus šādā veidā salīdzināt tomēr nevajadzētu.

Piedāvātie grozījumi KPK ietver vairākas tādas daļas un institūtus, kādu kodeksā līdz šim vispār nav bijis. Piemēram — vesela nodaļa ir veltīta starptautiskajai sadarbībai kriminālprocesā, kas līdz šim Latvijā regulēta tikai ar septiņiem pantiem; tiek piedāvāts pilnīgs jaunums — tehnikas piemērošana, tai skaitā daudz apspriestās videokonferences iespējas; vēl viena novitāte — operatīvās darbības pakļaušana kriminālprocesam, kas acīmredzot varētu būt arī visstrīdīgākais šī likumprojekta jautājums.

— Tieslietu ministrija jau vairākkārt ir saņēmusi pārmetumus par vilcināšanos jauna KPL izstrādē. Kad parlaments varētu pieņemt šos KPK grozījumus?

— Mēs ļoti ceram uz pozitīvu sadarbību ar parlamentu. Es domāju, ka jau līdz šī gada martam Saeima šo likumprojektu varētu pieņemt trešajā lasījumā un tas tiktu izsludināts un stātos spēkā parastajā kārtībā.

Tieši martā mēs esam iecerējuši iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā un nosūtīšanai uz Saeimu visu KPL projektu kopumā.

— Gan “Latvijas Vēstneša” pielikumā “Jurista vārds”, gan arī publiskos pasākumos, piemēram, Latvijas Juristu biedrības prezidija pagājušās nedēļas sēdē, ir bijušas visai karstas diskusijas gan par topošo KPL kopumā, gan arī par KPK grozījumu projektu. Kā jūs vērtējat apgalvojumus, ka šie likumprojekti neiekļaujas Latvijas krimināltiesību sistēmā, ir sasteigti un pielīdzināmi bīstamam eksperimentam utt.?

— Manuprāt, tā nedomā daudzi Latvijas krimināltiesību speciālisti. Tie ir apmēram četri pieci viedokļi, un tos pauž, manuprāt, atšķirīgas tiesību skolas piekritēji.

Šo likumprojektu izstrādātājus ļoti atbalsta gan Augstākās tiesas priekšsēdētājs, gan ģenerālprokurors un, protams, arī es. Mēs arī mēģinām piedalīties darba grupas sēdēs, ja tajās tiek lemti konceptuāli svarīgi jautājumi.

Mani iepriecina tiesību aizsardzības iestāžu atbalsts. Arī tās ir paudušas uzskatu, ka noraidītais iepriekšējās darba grupas sagatavotais KPL projekts nekādu būtisku uzlabojumu Latvijas kriminālprocesuālo tiesību modernizācijā nebūtu devis. Kriminālprocesa attīstības tendences gan Eiropā, gan ASV šobrīd atšķiras no KPL pirmā projekta autoru pieejas.

— Kuru valstu pieredzi visvairāk izmanto šī darba grupa?

— Pārsvarā mēs esam pētījuši Vācijas, Zviedrijas un Nīderlandes kriminālprocesuālo likumdošanu. Daži elementi ir ņemti arī no ASV kriminālprocesa. Tas, starp citu, ir arī viens no mums bieži adresētajiem pārmetumiem — ka darba grupa, izstrādājot KPK grozījumus (un arī visu KPL kopumā), ir apvienojusi gan Eiropas jeb kontinentālās tiesību sistēmas valstu, gan ASV kriminālprocesa elementus. Es gan neesmu dzirdējusi nopietnus argumentus tam, kādēļ kriminālprocesā, kas ir procedūru apkopojums, nevarētu apvienot visas iespējamās labās idejas, ja tikai tās atbilst cilvēktiesību normām, atvieglo darbu un paātrina procesu. Šāda strikta turēšanās pie vienas tiesību sistēmas tradīcijām, ja tas skar tikai procedūru jautājumus, manuprāt, arī ir novecojusi pieeja. To pierāda arī dažu Eiropas valstu pieredze, kur kriminālprocesa likumos iestrādāti un jau ilgāk nekā desmit gadus veiksmīgi darbojas no ASV aizgūti elementi.

Es domāju, ka no šīs oponentu konservatīvās nostājas izriet arī vairums citu iebildumu gan pret KPK grozījumiem, gan pret KPL projektu.

Protams, ir arī lietas, kuras daži krimināltiesību speciālisti vienkārši nepieņem, piemēram, jauna terminoloģija.

Tomēr šīs diskusijas gan “Jurista vārdā”, gan Latvijas Juristu biedrībā, gan parlamentā nav bijušas veltas, manuprāt, to rezultātā ir pat vērojama mūsu un oponentu viedokļu tuvināšanās. Patiesībā būtu pat dīvaini, ja šādas viedokļu dažādības nebūtu, jo ir pilnīgi skaidrs, ka jaunais kriminālprocess atšķirsies no iepriekšējā diezgan būtiski un tam pamatā ir pilnīgi atšķirīga koncepcija. Es ceru, ka domu apmaiņa turpināsies un parlamentā izkristalizēsies visoptimālākais variants.

— Viens no jūsu oponentu argumentiem ir arī tas, ka KPK grozījumu projekts paredz ļoti lielas iespējas lietot saīsināto procesu un līdz ar to pastāv bažas — vai tiks pilnībā nodrošināta procesa dalībnieku tiesību aizsardzība?

— Kā atbildi uz šo pārmetumu es varu minēt Zviedrijas kriminālprocesu. Salīdzinot ar mūsu KPK un arī topošajiem projektiem, tas ir tik īss un vispārīgs, ļoti lielu lomu un izlemšanas tiesības piešķirot procesa virzītājam. Bet ASV kriminālprocesā vispār nav cietušā institūta. Nodarījumā cietušajai personai tur tiek piešķirts tikai liecinieka statuss. Tāda ir šo valstu tradīcija un prakse, kas nu nekādi netiek uzskatīta par cilvēktiesību pārkāpumu. Turpretī pie mums, salīdzinot ar ASV, cietušais ir daudz pilnvērtīgāks procesa dalībnieks, viņam, piemēram, ir tiesības iepazīties ar visiem lietas materiāliem.

Šai sakarā mūsu kritiķiem var uzdot arī pretjautājumu - kāds ir mūsu kriminālprocesa mērķis? Ātrāk noteikt vainīgajai personai sodu, nodrošināt cietušajam iespēju saņemt gan morālu, gan materiālu kompensāciju un panākt, ka valsts to var izdarīt maksimāli īsā laikā un tērējot minimālus līdzekļus, vai, gluži pretēji, iluzori rūpēties par pārāk formālu tiesību ievērošanu, rezultātā iestiegot garā un pārāk sarežģītā kriminālprocesā?

Kādēļ kabatzaglim, kurš pieķerts pie rokas sīkā zādzībā, būtu jāgaida uz tiesu vairākus mēnešus, ja viņš jau pāris dienas pēc nodarījuma varētu saņemt sodu? Vai tiešām, iedarbinot pamatīgu birokrātisku mašīnu un līdz tiesai vairākus mēnešus turot šādu cilvēku apcietinājumā, viņa cilvēktiesības tiktu īpaši aizsargātas?

Es šeit nerunāju par lietām, kur nepieciešamas apjomīgas ekspertīzes un ilgstoša izmeklēšana, kā arī par sevišķi smagiem noziegumiem. Taču attiecībā uz kriminālpārkāpumiem, manuprāt, visus procesa dalībniekus interesē tā ātrums un efektivitāte.

Starp citu, projekta kritizētājiem der atgādināt, ka jau šobrīd KPK ļauj saīsinātā procesa kārtībā skatīt lietas par nepilngadīgo personu izdarītiem smagiem noziegumiem. Mēs piedāvājam šādu pašu procesu atļaut arī attiecībā uz pieaugušajiem. Arī saīsinātajā procesā taču tiek ievērotas tās pašas cilvēktiesības, kas parastajā procesā. Procesa veida izvēli nosaka tikai tas, kāda informācija ir savākta sākotnējā izmeklēšanas posmā — tas, vai ir pietiekami pierādījumu.

Tiesa gan, darba grupas iecerētās procesa vienkāršotās izlemšanas formas, vienošanās starp vainīgo un procesa virzītāju un daži citi jaunumi, kas ļaus ievērojami plašāk izmantot saīsināto procesu, KPK grozījumos vēl neietilpst, tie tiks iekļauti KPL. Turklāt jāatzīmē, ka — Latvijas tradīciju ietekmē— mūsu piedāvātie jauninājumi joprojām ir tālu no manis pieminētās diezgan radikālās dažu valstu pieredzes un KPL projektā tiks saglabātas ļoti plašas dažādu procesa dalībnieku tiesības.

— Vai policija, prokuratūra, tiesas, advokāti, paši vainīgie un cietušie pratīs izmantot darba grupas iecerētos uzlabojumus KPK un topošajā KPL?

— Pirms KPK grozījumu un KPL spēkā stāšanās mēs noteikti sagatavosim un izplatīsim informatīvu materiālu, lai visi, kuriem šie likumi būs jāpielieto vai kurus tie skars, varētu uzzināt, uz ko jāvērš sevišķa uzmanība. Iespējams, mēs varētu arī organizēt īpašas lekcijas.

Ir skaidrs, ka arī pirms KPL spēkā stāšanās būs jāmācās visiem, kuriem ar to nāksies saskarties, līdzīgi kā bija jāmācās pirms jaunā Krimināllikuma spēkā stāšanās un pēc Civillikuma spēka atjaunošanas. Tieši tādēļ jaunais KPL nedrīkstētu stāties spēkā, piemēram, mēnesi pēc tā pieņemšanas Saeimā. Savukārt līdz šī likuma darbības sākumam situāciju var atvieglot KPK grozījumi.

— Šobrīd karstas diskusijas virmo par legālās prezumpcijas iespējamo ieviešanu Latvijas krimināltiesībās un par šī jaunieveduma saskanību ar vispārējo nevainīguma prezumpciju. Vai arī KPK grozījumi un KPL projekts paredz pierādījuma nastas pārnešanu uz aizdomās turamo personu?

— Šobrīd ne. Mēs par to ilgi diskutējām, un darba grupas locekļu domas dalījās. Legālās prezumpcijas principu attiecībā uz atsevišķiem nodarījumu veidiem paredzēts ieviest Krimināllikumā — šāds grozījumu projekts pašlaik tiek virzīts kopā ar citiem normatīvajiem aktiem saistībā ar korupcijas novēršanu. Jautājums par to, vai šis elements būtu jāskar arī kriminālprocesā, vēl ir atklāts. Es personīgi to atbalstītu. Tomēr tas vairāk ir tiesību teorijas jautājums. Ja šis princips, pēc darba grupas locekļu domām, KPL organiski neiekļausies, tas būs nostiprināts tikai Krimināllikumā. Taču ar to pilnīgi pietiek, lai legālā prezumpcija Latvijā darbotos. Šeit nav nekādas pretrunas.

— KPK grozījumu projekts paredz īpašu lomu procesos, kuros piedalās nepilngadīgas personas, piešķirt psihologam. Vai Latvijā ir attiecīgas kvalifikācijas speciālisti, un kā varētu tikt vērtēts tas, vai persona šādam uzdevumam atbilst?

— Šādi speciālisti ir, bet nedaudzi. Tomēr es ceru, ka arī šādu gadījumu, kad psihologam būs īpaša loma kriminālprocesā, nebūs daudz. Iespējams, šādam nolūkam varētu tikt īpaši apmācīti vairāki tiesību aizsardzības iestāžu darbinieki. Šādu jaunievedumu atbalstīja arī bērnu tiesību aizsardzības speciālisti.

Tomēr šāda apmācība būs nepieciešama tikai saistībā ar projektā paredzēto psihologa īpašo lomu kriminālprocesā. Principā psihologa piedalīšanās procesā nav nekāds jaunums. Nopratinot nepilngadīgu personu, to pieaicināt varēja jau kopš KPK spēkā stāšanās, bet kopš 1999. gada decembra likumā noteiktos gadījumos psihologa līdzdalība procesā ir obligāta. Līdz šim nav radušās problēmas ar šo normu pildīšanu.

Protams, par šīm jaunajām normām var debatēt. Ja darba grupa likumdevējam spēs pierādīt, ka šāds jaunums ir nepieciešams, tas paliks likumā. Es domāju, ka tas ir pietiekami pamatots.

No otras puses, būtu jāstrādā ar nepilngadīgajiem, jāveido īpašas sociālas programmas, lai situācijas, kad uz apsūdzēto sola nonāk šādas personas, vispār būtu izņēmums un liels retums.

— KPK grozījumi paredz arī sengaidītu tehnisku risinājumu — videokonferenču rīkošanas iespējas tiesās. Cik reāli no materiālā viedokļa ir apgādāt Latvijas tiesas ar šādu tehniku?

— Mūsuprāt, būtu pilnīgi pietiekami, ja šāds aprīkojums būtu apgabaltiesās un Augstākajā tiesā. Ja tas būs nepieciešams arī citās tiesās, ir iespējas rīkot izbraukuma sēdes. Turklāt šī tehnika ir pārvietojama.

Jāuzsver arī, ka šādām videokonferencēm nav jākļūst par pārāk biežu praksi. Ir jābūt pietiekami pamatotiem iemesliem, lai tādas rīkotu. Par pamatu tam nevar būt vienkārši vesela cilvēka nevēlēšanās braukt, piemēram, no Rēzeknes uz Rīgu. Tiesneši vienmēr ir uzsvēruši, cik liela nozīme ir šim “dzīvajam” vārdam — tam, lai viņi klātienē varētu uzklausīt un redzēt nodarījuma veicēju un lieciniekus.

Tieslietu ministrija ir pieteikusi projektu Eiropas Savienības “PHARE” programmai šāda aprīkojuma iegādei Latvijas tiesām, un šis mūsu pieteikums ir apstiprināts. Tātad finansējuma problēmu mums nebūs.

— Pievēršoties citiem būtiskiem likumiem. Valsts prezidente ir atdevusi parlamentam otrreizējai izskatīšanai grozījumus Komerclikumā, kurš ir sācis darboties ar šī gada 1. janvāri. Cik pamatoti ir bijuši prezidentes un cik—- šī likuma autoru argumenti?

— Parlaments, pieņemot šos grozījumus, nebija vienots. Turklāt, lai iekļautu Komerclikumā šīs strīdīgās normas, apvienojās dažas pozīcijas un opozīcijas frakcijas.

Mans viedoklis — par šādiem grozījumiem vajadzēja diskutēt vismaz pirms gada vai diviem, tad, kad Komerclikums vēl bija izstrādes procesā. Komerclikumu pieņēma tie paši deputāti, kuri šobrīd to kritizē.

Manuprāt, šim likumam vajadzēja sākt darboties tādam, kāds tas ir šobrīd. Turklāt jau vismaz pirms gada. Ja būtu parādījušās problēmas tā piemērošanā, varētu arī runāt par grozījumiem. Turpretī šābrīža diskusijas ir neauglīgas un pat smieklīgas.

Varam atcerēties laiku, kad tika atjaunots Latvijas Republikas Civillikuma spēks. Arī tad visiem šī terminoloģija bija sveša un nepazīstama, tomēr nekādas īpašas grūtības ar tās apguvi nedz juristiem, nedz kādam citam neradās. Līdzīgi būs arī ar daudz kritizētajiem Komerclikuma terminiem.

Nepamatoti ir arī apgalvojumi par dārgajām izmaksām, kuras radīsies, pārreģistrējot uzņēmumus, lai iegūtu komersanta statusu. Ja kāds ir tāds, piedodiet, muļķis, ka ir gatavs maksāt lielu naudu par šīs vienkāršās dokumentu paketes vai statūtu sagatavošanu, lai to dara. Taču, manuprāt, ar to var lieliski tikt galā arī uzņēmumu štata juristi, un, ja nevar, — tad kādēļ viņi vispār šādos amatos strādā? Savukārt mazajiem uzņēmumiem parasti ir savi stabili sadarbības partneri, kuri arī ir spējīgi to veikt. Patiesībā jāsaka, ka Uzņēmumu reģistrs ir sagatavojis pietiekami daudz bezmaksas informācijas, lai ar šo lietu varētu tikt galā pat pats uzņēmuma īpašnieks. Viņam tikai jāaiziet uz Uzņēmumu reģistru.

— Pagājušajā gadā beidzot tika pieņemts arī Administratīvā procesa likums, kas sāks darboties jau nākamgad. Tas paredz arī tādu jaunumu kā jebkura valsts iedzīvotāja tiesības saņemt kompensāciju par kaitējumu, ko tam ar savu darbību vai bezdarbību ir nodarījis valsts vai pašvaldību iestādes darbinieks. Tomēr joprojām nav šāda kompensāciju izmaksas mehānisma.

— Ja mēs šo sistēmu gribam ieviest un pilsoņiem kaitējumu segt, jau 2003. gada budžetā ir jāparedz īpaši līdzekļi šādiem mērķiem. Ar līdzīgu problēmu mēs jau saskaramies šobrīd gadījumos, kad valsts tiek iesūdzēta dažādās starptautiskās tiesu instancēs un nauda vienmēr tiek prasīta no Finansu ministrijas.

Sistēma varētu būt līdzīga tai, kas šobrīd regulē kompensāciju izmaksu nepamatoti notiesātām personām. Šiem mērķiem Tieslietu ministrijas pārziņā katru gadu tiek nodota zināma naudas summa, un gadījumā, ja netiek iztērēta, tā jānonāk atpakaļ valsts budžetā.

Pretējā gadījumā Administratīvā procesa likuma iedibinātā sistēma nedarbosies. Bet par to, ka, šim likumam stājoties spēkā, vismaz sākumposmā, šādi tiesas spriedumi par iestādes rīcības vai bezdarbības rezultātā pilsoņiem nodarītā kaitējuma atlīdzību diemžēl būs, es nešaubos. Līdz laikam, kad ierēdņi pamazām iemācīsies strādāt tā, lai viņu lēmumus nevajadzētu pārsūdzēt tiesā. Turklāt īpaša “riska zona” varētu būt pašvaldību pieņemtie lēmumi un to likumība.

— Administratīvā procesa likums paredz arī tiesas uzraudzību pār administratīvo procesu. Vai Latvijā ir sagatavoti tiesneši, kas spētu to darīt?

— Mēs esam aprēķinājuši, ka administratīvā procesa uzraudzībai ir nepieciešami 79 tiesneši. Jau no nākamā gada 1. janvāra valsts budžetā būtu jāparedz nauda šo tiesnešu rekrutēšanai un apmācībai.

Iespējams, ka par administratīvo tiesnesi pārkvalificēties piekritīs arī daži no jau strādājošajiem tiesnešiem, taču pārsvarā tie būs pilnīgi jauni tiesneši.

Administratīvā uzraudzība būs ļoti specifiska, un tiesu priekšsēdētājiem vajadzētu saprast, ka šiem tiesnešiem nevajadzētu dot cita veida lietas. Eiropas pieredze rāda, ka šīs administratīvās tiesas darbojas pilnīgi atsevišķi. Tādēļ mums ir pat doma, ka Rīgā vajadzētu veidot vienu pirmās instances administratīvo tiesu, nevis sadalīt katrā rajonā tiesā pa pāris tiesnešiem. Tādā gadījumā varētu domāt arī par administratīvo tiesnešu specializāciju atsevišķās jomās, piemēram, nodokļu, finansu lietās. Turklāt jāņem vērā, ka tieši Rīgā šādu lietu būs īpaši daudz, jo šeit koncentrēta lielākā daļa valsts pārvaldes iestāžu, tātad šeit tiks pieņemts arī liels skaits lēmumu.

Apgabaltiesu un Augstākās tiesas līmenī veidosies atsevišķas administratīvo lietu palātas kā pārsūdzības instances.

— Vai saistībā ar Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanos ir paredzamas vēl kādas izmaiņas likumdošanā?

— Mēs strādājam pie grozījumu paketes, kas paredz veikt izmaiņas aptuveni 160 likumos. Es ceru, ka šajā darbā mūs atbalstīs arī citas ministrijas un Saeima.

— Kādas būtiskas izmaiņas likumdošanas procesā šogad vēl iecerēts iniciēt Tieslietu ministrijā?

— Līdz šī gada rudenim ritēs darbs pie apjomīgiem grozījumiem Civilprocesa likumā, kurš ir darbojies jau divus gadus un parādījis savas vājās vietas, kuras labojot varētu uzlabot civilprocesa efektivitāti un ātrumu. Ir jāatrod arī veids, kā disciplinēt civilprocesa dalībniekus un nepieļaut tā nepamatotu novilcināšanu. Tiks noteikti, piemēram, daudz stingrāki dažādu civilprocesuālo darbību termiņi. Daļa no šiem grozījumiem, iespējams, varētu stāties spēkā jau agrāk, reizē ar izmaiņām, kas nepieciešamas likumā, lai varētu sākt darboties jaunais likums par tiesu izpildītājiem.

Tomēr acīmredzot pats lielākais mūsu darbs šogad tiks veltīts jaunam likumam par tiesu varu. Tas gan nav mūsu pienākums, tomēr, ņemot vērā mums doto Ministru kabineta uzdevumu mainīt tiesnešu atalgojuma kārtību, sarunās ar kolēģiem tiesnešiem mēs secinājām, ka šāds jauns likums mums ir nepieciešams. Vecais likums ir ļoti daudz grozīts. Turklāt daudz kas ir mainījies arī mūsu izpratnē par tiesu varu, piemēram, par pašu tās darbības pamatu — tiesu varas neatkarību. Šis darbs nebija iepriekš plānots. Darba grupā ir gan Augstākās, gan Satversmes tiesas, gan prokuratūras pārstāvji.

— Kas ir mainījies izpratnē par tiesu neatkarību?

— Šeit ir vairāki aspekti. Neraugoties uz to, ka tiesnešu apmācību un eksamināciju veic paši tiesneši, mums ir izteikti pārmetumi par to, ka Tieslietu ministrija veic kadru atlasi tiesnešu kandidātiem.

Otrs: acīmredzot tiks veidota atsevišķa institūcija — tiesu administrācija aģentūras formā, un šīs funkcijas vairs neveiks Tieslietu ministrija.

Pats svarīgākais jaunums — tiek plānota Justīcijas padomes veidošana, kuras ziņā būs stratēģiskie tiesu varas jautājumi. To vadītu Augstākās tiesas priekšsēdētājs, līdz ar to pieaugtu viņa loma un arī atbildība. Šī institūcija būtu arī tā, kas pārstāvētu tiesu varu budžeta veidošanas procesā attiecībās ar izpildvaru un parlamentu. Manuprāt, būtu iespējama arī shēma, ka tiesu varas budžets tiek iesniegts nevis valdībā, bet uzreiz parlamentā.

Dina Gailīte,  “LV” tieslietu nozares virsredaktore