Ar pašu vajadzībām un Eiropas Savienības prasībām

Atšķirībā no sarunu pozīcijām, ar kurām jums bija iespējas iepazīties "Latvijas Vēstnesī" jau sākot ar pagājušā gada oktobri, vides aizsardzība ir daudz apjomīgāka un uzskatāma arī par vienu no plašākajām un smagākajām pozīcijām sarunās par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES).

Par to liecina arī salīdzinoši daudzie un visai garie pārejas periodi, ko Latvija lūgusi tieši vides sektorā. Tāpat šī ir viena no dārgākajām sarunu sadaļām, jo visu ES vides normatīvu ieviešanai Latvijai būs jāinvestē gandrīz miljards latu tuvāko 10 līdz 15 gadu laikā.

Vispārējā situācija

Sākotnējā sarunu pozīcija tika iesniegta 2000. gada novembrī, un Latvijas valdība pieprasīja kopumā 23 pārejas periodus. Šā gada februārī Eiropas Komisija (EK) iesniedza Latvijai savu nostājas projektu par Latvijas prasībām – tika noraidīti 6 no pieprasītajiem pārejas periodiem, vairākās pozīcijās tika lūgta papildu informācija, lai izskaidrotu tieši tik liela pārejas perioda nepieciešamību. Dažu nedēļu laikā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas speciālisti sadarbībā ar citu ministriju pārstāvjiem caurlūkoja Latvijas pozīciju, un tika panāktas vairākas izmaiņas, kuras otrdien, 20. martā, tika apstiprinātas Ministru kabinetā. Latvija pilnībā atteikusies no vairākiem iepriekš pieprasītajiem pārejas periodiem, kā arī ievērojami saīsinātas vairākas citas iepriekš pieprasītās atkāpes no ES likumdošanas normām.

Pirms sīkāk analizēt vides aizsardzībā veicamos uzdevumus tuvāko gadu laikā, jāatgādina, ka Latvijas valdība pieņēmusi 2003. gada 1. janvāri kā datumu, kad Latvijai jābūt gatavai uzņemties ES dalībvalsts saistības. Līdz šim laikam Latvijai ir jāpārņem visa ES likumdošana un jāievieš ES noteiktie standarti, protams, ja jau pašā direktīvā nav noteikts zināms pārejas periods konkrētās normas realizēšanai.

Novērtējot kopējo situāciju vides sektora "acquis communautaire" pārņemšanā, jāsecina, ka Latvijas likumdošana jau lielā mērā atbilst ES normām, bet atlikušās izmaiņas paredzēts pabeigt līdz 2003. gada 1. janvārim. Latvija prasa pārejas periodus atsevišķu direktīvu prasību ieviešanā, kā arī atrunas saistībā ar atsevišķu ES dabas aizsardzības likumdošanas jomā minētu sugu un biotopu aizsardzību.

Gaisa aizsardzība

Jau tagad Latvijas likumdošana gaisa aizsardzības jomā atbilst ES nosacījumiem. Ir pieņemti noteikumi "Par gaisa kvalitāti", kas pilnībā saskaņo Latvijas likumdošanu ar ES gaisa kvalitātes struktūrdirektīvu un tai pakārtotajām direktīvām. Saskaņā ar Ministru kabineta (MK) noteikumiem "Par gaisa kvalitāti" ir veikts gaisa kvalitātes novērtējums, uz kuru pamatojoties līdz 2003. gada 1. janvārim tiks sagatavota gaisa kvalitātes uzlabošanas programma.

1999. gada 3. augustā ir pieņemti MK "Noteikumi par vides kvalitātes normatīviem degvielas uzpildes stacijām, naftas bāzēm un pārvietojamajām stacijām". Ar šo noteikumu pieņemšanu ir pārņemta direktīva 94/63/EC par gaistošo organisko savienojumu emisiju kontroli benzīna uzglabāšanā un sadalē no naftas bāzēm uz degvielas uzpildes stacijām.

Latvija pārņēmusi arī direktīvu par gaistošo organisko savienojumu emisiju kontroli benzīna uzglabāšanā un sadalē no naftas bāzēm uz degvielas uzpildes stacijām. Direktīvas prasības pašlaik attiecināmas uz jaunajām naftas bāzēm un degvielas uzpildes stacijām, bet ekspluatācijā esošām naftas bāzēm un degvielas uzpildes stacijām Latvija prasa pagarināt direktīvā noteiktās prasības vidēji par 3 – 4 gadiem. Līdz ar to garākais pārejas periods, kas attiecināms uz naftas bāzēm ar apjomu, kas mazāks par 25 000 tonnām, no direktīvā noteiktā 2004. gada 31. decembra lūgts pagarināt līdz 2009. gada 1. janvārim. Šāds pārejas periods nepieciešams, lai spētu segt ievērojamās izmaksas, kas radīsies privātajā sektorā, īpaši mazajām naftas bāzēm un degvielas uzpildes stacijām lauku rajonos.

Nodaļā "Gaisa kvalitāte" Latvija sākotnējā pozīcijas variantā prasīja vēl vienu pārejas periodu līdz 2004. gada 1. janvārim — attiecībā uz benzīna un dīzeļdegvielas kvalitāti. Bet, pateicoties Eiropas Komisijas izteiktajiem iebildumiem par nevienlīdzīgu konkurenci un sabiedrības spiedienam par degvielas kvalitātes problēmām Latvijā, valdība pārskatīja šo pozīciju un apņēmās līdz iestāšanās brīdim pilnībā ieviest ES prasības attiecībā uz degvielas kvalitāti.

Ūdens aizsardzība

Ūdens aizsardzības jomā jau pastāv virkne normatīvo aktu, kas saskaņo Latvijas likumdošanu ar ES prasībām. Līdz 2003. gada 1. janvārim plānots pilnībā saskaņot Latvijas likumdošanu ar ES likumdošanas prasībām.

Vissmagākā situācija ne tikai attiecībā uz ūdens aizsardzību, bet arī uz visu vides sektoru kopumā ir jautājumos par notekūdeņu un dzeramā ūdens kvalitāti. Proti, ņemot vērā lielo investīciju apjomu (kopējās izmaksas — vairāk nekā viens miljards eiro), kas būs nepieciešamas abu direktīvu prasību vienlaicīgai ieviešanai visā valsts teritorijā, Latvija pieprasa pārejas periodu pilnīgai direktīvu ieviešanai līdz 2015. gadam. Bet attiecībā uz notekūdeņu direktīvu, lielajās pilsētās (vairāk nekā 100 000 iedzīvotāju) tā tiks ieviesta jau līdz 2008. gadam, bet pilsētās ar iedzīvotāju skaitu virs 10 000 — līdz 2011. gadam.

Pirmajā kārtā EK, izvērtējot Latvijas iesniegto pozīciju, norādījusi, ka būtu jāsaīsina pieprasītie pārejas periodi, tomēr, kā "Latvijas Vēstnesim" pastāstīja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) valsts sekretāra vietnieks Einārs Cilinskis, Latvijas puse uzskata par neiespējamu saīsināt šos pārejas periodus.

Savu pozīciju tik ilgam pārejas periodam direktīvai par notekūdeņu kvalitāti Latvija pamato ar pārejas periodiem, kādi tika doti ES dalībvalstīm no direktīvas spēkā stāšanās brīža: 9,5 gadi pilsētās ar iedzīvotāju skaitu virs 15 000 un 14,5 gadi pilsētās, kurās dzīvo vairāk par 2000 iedzīvotājiem. Līdz ar to, ņemot vērā, ka laiks, kad Latvija apņēmusies būt gatava uzņemties ES dalībvalsts saistības, ir 2003. gads, pārejas periods 14,5 gadi sniegtos pat pāri pašreiz prasītajam 2015. gadam, kad Latvija apņēmusies nodrošināt atbilstošo finansējumu.

Finansu problēmas attiecībā uz direktīvu par dzeramā ūdens kvalitāti ir divas. Pirmkārt, Latvijas ūdeņiem raksturīgs paaugstināts fona līmenis atsevišķiem ķīmiskajiem parametriem, tādēļ ES direktīvās noteikto prasību sasniegšanai jāveic intensīva un ļoti dārga attīrīšana. Viens no šādiem parametriem ir dzelzs sastāvs ūdenī, kas Latvijā ievērojami pārsniedz ES noteikto. Šī un citu parametru pārsniegšana nerada nopietnus draudus cilvēka veselībai, tādēļ to novēršana nav jāveic nekavējoties.

Otra problēma ir nepieciešamība nomainīt ūdensvadus. Novecojušie un sarūsējušie tērauda ūdensvadi nenodrošina ūdenim nepieciešamo kvalitāti, tādēļ ļoti bieži nav iespējams nodrošināt direktīvas prasības par ūdens kvalitāti vietā, kur tas iztek no krāna. Aptuvenās aplēses liecina, ka jānomaina aptuveni 80% no visiem ūdensvadiem. Tādējādi finansu un cilvēkresursu ir par maz, lai šo uzdevumu varētu paveikt agrāk nekā līdz 2015. gadam.

Runājot par ūdens aizsardzību, Latvija prasa pārejas periodu arī attiecībā uz direktīvu par peldvietu ūdeņu kvalitāti. Monitoringu Latvijas peldvietām valdība apņemas nodrošināt līdz iestāšanās brīdim, bet, lai pilnā mērā nodrošinātu direktīvā prasīto peldvietu ūdeņu kvalitāti, Latvija līdz 2008. gada decembrim īstenos peldūdeņu kvalitātes ieviešanas programmu. Tajā pašā laikā Latvija atteikusies no iepriekš prasītajiem pārejas periodiem par ūdens aizsardzību pret nitrātu piesārņojumu, par pazemes ūdeņiem un par zivju ūdeņiem.

Dabas aizsardzība

Likumdošana dabas aizsardzības jomā jau ir lielā mērā saskaņota ar ES prasībām. Sagatavoti un pieņemti vairāki tiesību akti, kas atbilst ES direktīvām. Tāpat ratificētas vairākas starptautiskās konvencijas. Bet atlikušās likumu normas dabas aizsardzības standartu nodrošināšanai tiks pieņemtas līdz 2003. gada 1. janvārim.

Attiecībā uz dabas aizsardzību Latvija prasa būtiskas izmaiņas putnu un biotopu direktīvās. Latvija prasa iekļaut aizsargājamo sugu sarakstā tādas putnu sugas kā mazais ķīris un Šinca šņibītis, kuras ir retas un apdraudētas visā Baltijas teritorijā. Bet tajā pašā laikā Latvija pieprasa atļaut turpināt medīt vairāk nekā 20 dažādas citas putnu sugas, kuras Latvijā ir pietiekami izplatītas un, ņemot vērā medību noteikumus, to medīšana nekādā gadījumā neapdraud to populāciju. Tāpat Latvija pieprasa vilka, lūša un bebra iekļaušanu medījamo sugu sarakstā, jo šīs dzīvnieku sugas Latvijā ir izplatītas pietiekamā daudzumā un nav iekļaujamas aizsargājamo sugu sarakstā. Aizliedzot šo sugu medīšanu, efekts varētu būt tieši pretējs, jo šie dzīvnieki pārāk lielā skaitā var nopietni apdraudēt citu sugu eksistenci.

Jāatzīmē, ka Latvija sākotnēji pieprasīja pat 10 gadus ilgu pārejas periodu attiecībā uz putnu un biotopu direktīvu, lai spētu pienācīgi nostiprināt aizsargājamo teritoriju tīklu. Tomēr pēc ES iebildumiem Latvija uzņēmās veikt aizsargājamo teritoriju apzināšanu pietiekamā apjomā jau līdz iestāšanās brīdim Eiropas Savienībā un arī turpmākajā laikā veikt šo teritoriju precīzu apzināšanu un pārraudzību. Tādējādi Latvija atteikusies no iepriekš noteiktā pārejas perioda.

Atkritumu apsaimniekošana

Kopumā raksturojot situāciju atkritumu sektorā, jāatzīmē, ka Latvija 2000. gada decembrī pieņēma jaunu likumu "Par atkritumu apsaimniekošanu", kurā pārņemtas ES direktīvu par atkritumiem un par bīstamajiem atkritumiem pamatnostādnes. Pamatojoties uz šo likumu, līdz 2001. gada beigām tiks izstrādāts un apstiprināts atkritumu apsaimniekošanas plāns, kurš pilnībā atbildīs direktīvas prasībām, ņemot vērā arī līdz šim izstrādātās un realizētās stratēģijas un programmas, kā arī izveidota atkritumu klasifikācija un uzlabota atļauju sistēma darbībām ar atkritumiem. No 2003. gada 1. janvāra Latvijas atkritumu statistikas sistēma pilnībā atbildīs ES prasībām.

Tomēr, līdzīgi kā citos vides aizsardzības sektoros, arī atkritumu apsaimniekošanā ir virkne dažādu problēmu. Par smagākiem jautājumiem uzskatāmas direktīva par iepakojumu un izlietoto iepakojumu un direktīva par atkritumu poligoniem. Attiecībā uz direktīvu par iepakojumu tuvākajā laikā paredzēts pieņemt Iepakojuma likumu, kas ieviesīs lielāko daļu prasību, bet attiecībā uz izlietoto iepakojumu Latvija pieprasa pārejas periodu līdz 2007. gada beigām (sākotnēji tika prasīts līdz 2015. gadam). Šāds pārejas periods ir nepieciešams, jo pārstrādes jaudas iepakojuma materiāliem, piemēram, polimēriem, Latvijā ir pilnīgi nepietiekamas, bet daudziem materiāliem pārstrādes iespēju pašlaik vispār nav. Tādēļ šajā nozarē būs jāiegulda milzīgas investīcijas. Papildu problēmu sagādā arī fakts, ka ir ļoti sarežģīti prognozēt tirgus attīstības dinamiku. Tāpat ļoti vājā līmenī noris otrreizējo izejvielu šķirošana valstī, un arī šeit nepieciešamas visai lielas investīcijas.

Otra lielā problēma atkritumu apsaimniekošanas sektorā ir direktīva par atkritumu poligoniem, kuru izveidei, kā arī vairāku veco izgāztuvju slēgšanai būs nepieciešamas ļoti lielas investīcijas. Aprēķināts, ka sadzīves atkritumu poligonu un atbilstošas savākšanas sistēmas izveidei būs vajadzīgi 357 miljoni eiro. Paredzēts kopumā Latvijā uzbūvēt 10 — 12 jaunus sadzīves atkritumu poligonus, izvietojot tos pēc reģionāliem principiem. Ir nepieciešams pārejas periods attiecīgo līdzekļu piesaistei, kā arī lai veiktu nepieciešamās procedūras saistībā ar poligonu vietas izvēli un konsultācijas ar sabiedrību, kas bieži novilcina projektu realizāciju. Bet laika un līdzekļu ziņā vēl ietilpīgāks process ir jau esošo standartiem neatbilstošo izgāztuvju sanācija. Tomēr, pārskatot sarunu pozīciju, Latvija apņemas izveidot jaunos poligonus līdz 2009. gadam, kas atbilst direktīvas prasībām. Latvija prasa 3 gadu pārejas periodu līdz 2012. gada beigām esošo izgāztuvju sanācijai.

Bet, beidzot par atkritumu apsaimniekošanu, kā sarunu procesam pozitīvs pavērsiens jāmin fakts, ka valdība spējusi atteikties no sākotnēji izvirzītajām prasībām par pārejas periodiem vairākās citās atkritumu apsaimniekošanas sektora direktīvās (par atkritumu eļļām, baterijām un akumulatoriem u.c.).

Rūpnieciskais piesārņojums

Arī attiecībā uz rūpniecisko piesārņojumu Latvija diezgan ievērojami koriģējusi sākotnējo sarunu pozīciju un spējusi atteikties no vairākiem pārejas periodiem. Par pārejas periodiem šajā jomā izskanējuši diezgan asi Eiropas Komisijas protesti, jo šo direktīvu prasības tieši skar rūpniecisko ražošanu, un, pieļaujot atkāpes šajā sektorā, tas nenoliedzami ietekmētu Latvijas rūpniecības uzņēmumu konkurētspēju.

Latvija ir atteikusies no prasības pēc pārejas perioda direktīvai par lielu avāriju riska kontroli. Atsaukts pārejas periods direktīvām par atkritumu sadedzināšanu un par bīstamo atkritumu sadedzināšanu. Attiecībā uz direktīvu par rūpnieciskajām katlumājām precizēta situācija un noskaidrots, ka Latvijā nav jaunu katlumāju direktīvas izpratnē, bet attiecībā uz esošajām katlumājām direktīvas prasības ieviešamas līdz 2008. gada beigām. Tādējādi iespējams atteikties no vēl viena pārejas perioda.

Eiropas Komisija iebildusi arī pret Latvijas prasīto garo pārejas periodu (līdz 2015. gadam) vienā no smagākajām direktīvām šajā sektorā — par integrētā piesārņojuma novēršanu un kontroli (IPNK). Komisija lūgusi samazināt pārejas periodu, kā arī iesniegt sīkāku informāciju par katru IPNK uzņēmumu Latvijā. Šo informāciju Latvija iesniegs Eiropas Komisijai kopā ar pozīcijas izmaiņām.

Noslēgumā vēl jāmin, ka Latvija pieprasījusi pārejas periodu attiecībā uz azbestu saturošo bīstamo atkritumu drošu apglabāšanu atbilstošā bīstamo atkritumu poligonā līdz 2004. gada beigām, kā arī pārejas periodu līdz 2005. gada beigām attiecībā uz direktīvu par personu aizsardzību pret jonizējošā starojuma briesmām saistībā ar medicīnisko apstarošanu pilnīgai ieviešanai. Ņemot vērā faktu, ka šo pārejas periodu esamība neradīs būtiskas problēmas Latvijas darbībai ES vienotā tirgus ietvaros, Eiropas Komisija nav iebildusi pret šiem pārejas periodiem.

Kā jau minēts, Latvijas koriģētā pozīcija sadaļā "Vides aizsardzība" tika apstiprināta valdībā šā gada 20. martā. Tuvākajā laikā paredzētas neoficiālas konsultācijas ar Eiropas Komisiju, pēc kurām vēl iespējami nelieli grozījumi. Oficiālais variants tiks iesniegts Eiropas Komisijai aprīļa pirmajā pusē.

Artis Nīgals, "LV" Eiropas lietu redaktors