Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 22. martā

Intervija Latvijas Radio 22. marta raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons.

— Studijā ir Ministru prezidents Andris Bērziņš. Labdien!

A.Bērziņš: — Labdien!

— Sāksim atkal ar politiku, un es atvainojos vienīgi klausītājiem, kāpēc šoreiz neuzklausīju jautājumus, un man ir vēl daudz vēstuļu jautājumu no pagājušās reizes, arī pa internetu ir nākuši — pie tiem mēs noteikti arī šodien atgriezīsimies, bet jāsāk ir, gribi vai negribi, ar politiku. Man atkal ir jāsaka — nedēļa pagājusi, un joprojām mēs neko nezinām, kas notiks Rīgas domē. Jūs joprojām gaidāt, kas notiks?

A.Bērziņš: — Jāsaka godīgi, es šiem procesiem nepievēršu īpaši daudz uzmanības, jo man vienkārši nav laika tam, bet gribu teikt, ka sociāldemokrāti pagaidām vēl nav demonstrējuši savu spēju un gatavību, teiksim, reāli parādīt visai sabiedrībai, visiem vēlētājiem, kā, ar kādām metodēm viņi plāno realizēt šo varu, šo vēlētāju uzticību, kuru vēlētāji viņiem ir devuši.

— Nu, viņi jau saka, ka ir ...

A.Bērziņš: — Nē, nu acīmredzot tad tas ir darīts slepus no sabiedrības kaut kur kabinetu klusumā, bet šādas lietas jau parasti jādara publiski un jārāda, kuri būs tie partneri, ar kuriem viņi strādās, kā tiek plānots vadīt tos vai citus procesus, kā risinās transporta jautājumus, kā risinās sociālās palīdzības jautājumus, kā nodrošinās to, lai, piemēram, cilvēki netiktu izlikti uz ielas no dzīvokļiem, — visu to, ko sociāldemokrāti ir solījuši savā programmā.

— Vispirms ir jādabū vara, lai to varētu realizēt!

A.Bērziņš: — Bet tātad, lai varu realizētu, ir jāpiedāvā kaut kāds konkrēts mehānisms, kā to izdarīt.

— Viņi saka tā — varbūt vienīgi tas mulsina, ka tēvzemieši un "Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā" ir tur viņu partneri. Vienīgi tie abi partneri gan brīnās reizēm par to, un tas reizēm mulsina — katru dienu viņi paziņo, ka ir sarunāts, un nākamajā dienā šie partneri saka: neko nezinām!

A.Bērziņš: — Arī mani, jāsaka, pārņem zināms mulsums, lasot avīzes un klausoties radio, un es tikai atceros to, kā līdzīgs process tika vadīts pēc iepriekšējām vēlēšanām. Mēs pilnīgi atklāti, godīgi sākām sarunas ar visām Rīgas domē iekļuvušajām partijām, runājām ar visiem pa divi trīs lāgi, darījām zināmu žurnālistiem visu to, kas notika, kā notika, par ko mēs esam runājuši; noklusējām to, par ko vienojāmies nerunāt, jā. Tātad tas bija nopietns process, skaidri un gaiši visiem klāstījām shēmu, kādā veidā tas tiks darīts, kā tiks strukturētas komitejas, par cik tiks samazināts birokrātiskais aparāts. Lai arī sociāldemokrāti solīja, ka viņi to darīs, šobrīd neviena vārda par to nav.

— Sociāldemokrāti īstenībā, atceroties pagājušās domes veidošanu — es tā vismaz saprotu no viņu publiskajiem izteikumiem —, saka, ka viņi ar to ieriebj Tautas partijai un "Latvijas ceļam", šajā brītiņā tieši jums, jo jūs viņus esat atstājuši opozīcijā ...

A.Bērziņš: — Es gribu teikt, ka viņiem nu galīgi nav taisnība, jo visi sociāldemokrātu deputāti, tāpat kā visi pārējie Rīgas domē ievēlētie deputāti, strādāja katrs divās komitejās. Katram katrā domes sēdē bija tiesības balsot, viņu pārziņā bija Rīgas administratīvā komisija vairāk nekā divus gadus Rīgas domē, kur viņi varēja sakārtot visus jautājumus attiecībā uz nepatiesi uzliktiem sodiem iedzīvotājiem, piemēram, taisni otrādi — uz regulāru pārkāpēju sodīšanu. Viņu cilvēks vadīja izpilddirekciju Centra rajonā — tātad nekādi viņi nebija apdalīti. Tad, kad tiek veidota koalīcija, tas process kaut kādā veidā ir jāvada un galvenais sabiedrībai un vēlētājiem ir skaidri un gaiši jāsaka, ko tad tu piedāvā — nedrīkst tā kaut kur klusībā, slepenībā, nošķirti no visiem to darīt un cerēt, ka būs kāds liels rezultāts. "Latvijas ceļš" šobrīd Rīgas domē ir mazākumā, un mēs gluži vienkārši skatāmies, kāda būs notikumu attīstība, mēģināsim izvērtēt piedāvātos kandidātus. Šobrīd tātad ir viens — Bojāra dēls — izvirzīts par domes priekšsēdētāja kandidātu, tātad skatīsimies, vērtēsim.

— Vakar gan parādījās tajā valdes sēdē tāda doma — var jau būt, ka mēs varētu runāt ar "Latvijas ceļu", mēs apskatīsimies, varbūt mēs viņiem tur kaut ko bišķīt...

A.Bērziņš: — Šādi izteikumi — tas nav nopietni. Tātad ir jābūt vai nu rakstiskam dokumentam, vai ļaunākā gadījumā ir jābūt konkrētam telefona zvanam un vienkārši oficiālam uzaicinājumam nākt, apsēsties pie sarunu galda un runāt, piedāvāt kaut kādus modeļus. Man jau liekas, ka drīzāk vaina ir tajā apstāklī, ka sociāldemokrātiem vienkārši nav pietiekami skaidra un precīzi izstrādāta modeļa, kā viņi taisās šo varu Rīgā realizēt.

— Jūs, ja viņi zvanīs, sēdīsities ar viņiem pie viena galda?

A.Bērziņš: — Protams, mēs runāsim pilnīgi ar visiem! Es domāju, ka tā ir ļoti normāla prakse, ka visi ar visiem izrunājas, un tad ir apmēram skaidrs, kādas kuram ir pozīcijas, ko kurš saka un kā notiek lietas.

— Jautājums, protams, ir par tēvzemiešu rīcību un to, kā viņi reaģēs uz šo sociāldemokrātu iespējamo piedāvājumu, ja tēvzemieši, teiksim tā, piekrīt iet koalīcijā ar sociāldemokrātiem.

A.Bērziņš: — Es nevaru zīlēt kafijas biezumos, ko lems "Tēvzemes un Brīvības"/LNNK valde. Cik es zinu, viņi šovakar nāk kopā. Tātad, es domāju, vienkārši pagaidīsim, un tad jau acīmredzot redzēsim viņu reakciju.

— Ja viņi patiešām rīkojas šā vai citādi, tas tomēr ietekmē valdību?

A.Bērziņš: — Nu, nosacīti. Es neredzu, kā tas varētu tieši ietekmēt valdību.

— Ja viņi jūs atstāj vienus un aiziet kopā ar sociāldemokrātiem Rīgas domē, bet valdībā turpina strādāt, vai jūs pret to neiebilstu?

A.Bērziņš: — Protams, labi tas nav, man, protams, tas nepatiktu, bet es negribētu teikt, ka tas varētu tieši ietekmēt valdību.

— Vārdu sakot, nekādas soda sankcijas tam nesekotu?

A.Bērziņš: — Nē, nu kādas gan soda sankcijas var sekot!

— Valdība turpinātu strādāt?

A.Bērziņš: — Politiskās partijas ir brīvas un neatkarīgas savā lemšanā.

— Tad, kad jums būs jāvēlē tālāk, droši vien otrdien, un tāda iespēja tiek pieļauta, tiks izvirzīti pāris kandidātu — Ārgalis, Gundars Bojārs, vai "Latvijas ceļš" virzīs arī savu kandidātu uz balsošanu?

A.Bērziņš: — Mēs par šo jautājumu neesam lēmuši. Iespējams, ka piektdien sanāks "Latvijas ceļa" valdes ārkārtas sēde, mēs vienkārši pārskatīsim jau esošos piedāvājumus, informāciju, kāda tajā brīdī būs pieejama, un tad lemsim. Es neizslēdzu tādu situāciju, ka mēs varētu arī virzīt, kaut gan mūsu pašreizējā pozīcija ir tāda, ka mēs drīzāk varbūt varētu atbalstīt Andri Ārgali, jo ar mūsu balsīm nav nekāda loģika virzīt kādu kandidātu tikai tāpēc vien, lai izvirzītu.

— Ja nu tomēr sociāldemokrāti, tēvzemieši... Tēvzemieši negrib iet bez "Latvijas ceļa", bez saviem koalīcijas partneriem; nāk "Latvijas ceļš", bet Tautas partija gan ne. Ko "Latvijas ceļš" sacīs uz tādu piedāvājumu?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka no valdības stabilitātes viedokļa būtu svarīgi visiem — gan "Latvijas ceļam", gan "Tēvzemei", gan arī Tautas partijai — saglabāt šo kodolu, kas veido faktiski valdības koalīciju, saglabāt šo kodolu arī Rīgas domē. Tas vienkārši būtu labāk no visām pozīcijām, tā būtu skaidrība un pragmatiska iespēja risināt tos vai citus jautājumus, kur neapšaubāmi būs vajadzīga arī valdības līdzdalība.

— Labāk būtu, bet, ja jums tāds variants būs, vai jūs esat gatavi aiziet un atstāt vienu pašu Tautas partiju?

A.Bērziņš: — Pagaidām mēs valdē esam lēmuši jeb pārrunājuši šos jautājumus, un tāda varbūtība nav tikusi pieļauta.

— Un jūsu personiskais viedoklis?

A.Bērziņš: — Es personiski domāju, ka tas nebūtu pareizi.

— Tā nerīkotos "Latvijas ceļš"?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka mēs tā nerīkotos.

— Es domāju, varbūt nākamajā ceturtdienā mēs varēsim runāt jau konkrētāk...

A.Bērziņš: — Varbūt, varbūt...

— ...jo vismaz pirmā domes sēde būs notikusi. Mēs pievēršamies arī citiem jautājumiem — tiem, kas ir nākuši no vēstulēm, un arī no pagājušās reizes palikušajiem. Ratnieces kundze Rīgā jautā: vai premjeram ir zināms, kas samaksā Izglītības ministrijas diviem atlaistajiem darbiniekiem — vainīgā amatpersona vai no budžeta?

A.Bērziņš: — Par kuriem atlaistajiem?

— Tur bija gadījums ar Pasaules banku.

A.Bērziņš: — Tas tiks samaksāts no šī Pasaules bankas projekta.

— Vai nav amorāli cerēt, ka ceļus mēs labosim par ISPA naudu, bet Latvijā paši šķiedīsim pa labi un pa kreisi par starptautiskām tiesām un ekspertiem?

A.Bērziņš: — Šeit es gribu teikt, ka, pirmkārt, visa tā nauda, kas nāk no akcīzes nodokļa, aiziet tikai un vienīgi ceļu labošanai, autotransporta dotēšanai, ceļu uzturēšanai ziemā, neviens santīms nekur netiek šķiests.

— Vai nav jāaiztriec robežsardzes un muitas priekšnieki, ja 18 furgoni ar kontrabandas precēm braukā pār robežu šurp un turp neskaitāmas reizes, turklāt ar viltotiem dokumentiem?

A.Bērziņš: — Mēs vakar Nacionālās drošības padomes sēdē noklausījāmies robežsardzes priekšnieka ziņojumu par stāvokli uz robežas, arī valdības sēdē mēs esam viņu klausījušies. Man liekas, ka robežsardzē viss ir kārtībā. Kas attiecas uz to, ka varbūt nav pietiekami korektas sadarbības vai pietiekami korektas darbības starp Valsts ieņēmumu dienestu un robežsardzi, jo dokumenti jāpārbauda ir visos kontroles punktos — tur, kur var šķērsot mašīnas — tas ir jāpārbauda muitai un Valsts ieņēmumu dienestam. Un, ja jau šie furgoni braukā un nekur neliek apstāties, tas nozīmē, ka robežsardze un it īpaši muita viņus kontrolē.

— Bet kādreiz tika runāts, ka viss jāsaslēdz vienotā informācijas tīklā.

A.Bērziņš: — Ir jau saslēgts viss vienotā informācijas tīklā, un uz robežām tas tiek kontrolēts. Vēl vairāk — sākot ar 1. janvāri, jau ir stājusies spēkā vienota Baltijas valstu muitas procedūra, tātad, šķērsojot vienu no Baltijas valstīm, tiek izietas visas muitas procedūras, un tad šī krava var kustēties visā Baltijas valstu telpā. Vēl gan pilnībā visas tās procedūras nav ieviestas, bet vismaz šis lēmums, ko apmēram pirms diviem gadiem pieņēma Baltijas valstu ministru prezidenti, ir sācis realizēties.

— Bet kas tad beigu beigās būtu jādara, lai tā situācija nebūtu tāda?

A.Bērziņš: — Pirmkārt, runāt par kaut kādām kravas mašīnām, kuras kaut kur klīst, tas nebūtu īsti korekti. Ir jārunā par kādu konkrētu nepieciešamu pasākumu, par katru konkrētu pārkāpumu, un vienkārši muitai, robežsardzei, Valsts ieņēmumu dienestam — visiem kopā ir nopietnāk un stingrāk jāstrādā.

— Bet jautājums ir tomēr par šo, kā jūs sacījāt, savstarpējo koordināciju un sadarbību.

A.Bērziņš: — Tieši tā!

— Kādam to vajadzētu vadīt.

A.Bērziņš: — Tas tiek vadīts! Muita tātad savā līmenī visus šos jautājumus risina kopā ar Valsts ieņēmumu dienestu, ar Baltijas valstu ieņēmumu dienestiem; robežsardzei savukārt ir savas funkcijas. Robežsardzes galvenā funkcija ir apsargāt tā saukto zaļo joslu plus kontrolēt, lai neviens Latvijas valstī neienāktu ar nederīgu pasi, neiebrauktu iekšā visos robežkontroles un robežpārejas punktos.

— Ilga Kalniņa no Jelgavas jautāja: mēs savulaik runājām par Krievijas sūtniecību un par to, ka savulaik jau tā bija Krievijas īpašums un toreiz netika atdota, jūs atceraties to sarunu.

A.Bērziņš: — Jā, jā.

— Viņa jautā, kādēļ šī ēka tad, kad bija atgūta neatkarība, tika gandrīz vai kapitāli pēc toreizējā kultūras ministra Raimonda Paula vēlmēm remontēta un iekārtota, jo bija taču zināms, ka tāpat būs jāatdod Krievijai?

A.Bērziņš: — Es domāju, tanī brīdī, kad to sāka remontēt un atjaunot, noteikti vēl neviens neiedomājās, nebija izpētījis, ka tā ir Krievijas vēstniecības ēka. Vienkārši, zinot, cik Raimonds Pauls ir liels estēts, es pilnībā respektēju viņa pozīciju, ka viņš nevarēja nesakoptā vidē vienkārši atrasties.

— Jautājums par "slaveno" Zviedrijas kuģi. No Zviedrijas to savām vajadzībām pieprasīja Rīgas pašvaldība, un beidzot arī lūžņos to likvidēja Rīga. Tad kādēļ piespriestie trīs miljoni jāmaksā ir no nodokļiem, ja Rīga ir pietiekami bagāta, kā to varētu spriest pēc gatavošanās jubilejai?

A.Bērziņš: — Nu, es gribu teikt tā, ka šī prasība ir vērsta pret Latvijas valsti, pagaidām nav samaksāts. Varu pilnīgi droši teikt, ka no samaksātās nodokļu naudas mēs arī noteikti nemaksāsim šos līdzekļus, nedrīkst nodokļu naudu tā tērēt. Ja tik tiešām būs šī nepieciešamība maksāt, tad acīmredzot tas varētu tikt samaksāts no privatizācijas fonda līdzekļiem, pēc tam no vainīgajām, atbildīgajām amatpersonām šī nauda tiks piedzīta īsākā vai garākā laika periodā. Prokuratūra pašlaik strādā, ir ierosinājusi lietu. Šīs lietas rezultātā izkristalizēsies jeb parādīsies tās amatpersonas, kuras tiks sauktas pie kriminālatbildības kā vainīgās, un tad caur tiesu vienkārši tas tiks darīts, tā ka cilvēki var būt pilnīgi droši šajā ziņā.

— Tātad arī ne Rīgas budžets, bet vainīgo cilvēku budžets?

A.Bērziņš: — Nu, ja Rīga izrādīsies vainīga, ja prokuratūra to tā izvērtēs, tad arī Rīga.

— Kā jūs skatāties uz to, ka Latvijā daudzi uzņēmumi — te no Latgales ir jautājums — tīši vai netīši bankrotē, un pēc tam agrāk vai vēlāk ir tiesas prāvas, tur strādā policija, prokuratūra un visi pārējie, bet kreditori paliek ar garu degunu?

A.Bērziņš: — Tā ir ļoti nopietna problēma, ko šī rakstītāja ir pacēlusi, un tieši tāpēc mēs esam valdības deklarācijā, piemēram, ierakstījuši, ka mums ir nepieciešams izveidot valstī bankrota aģentūru. Pašlaik Tieslietu ministrijā darba grupa strādā pie šī likuma "Par bankrota aģentūru", un šīs bankrota aģentūras galvenais uzdevums būs uzraudzīt, lai nenotiek kaut kādi viltus jeb mākslīgie bankroti un lai nenotiek tā, ka cilvēks vai uzņēmums formāli bankrotē, bet reāli turpina funkcionēt, un tie kreditori ar visām savām prasībām un saistībām, kas it kā ir līgumattiecībās ar iepriekšējo uzņēmumu, vienkārši paliek ar garu degunu. Tāda situācija nedrīkst būt.

— Kad tas varētu reāli darboties?

A.Bērziņš: — Ir plānots, ka līdz jūnijam šis likums "Par bankrota aģentūru" būs gatavs, un mēs to iesniegsim Saeimā izskatīšanai. Bet līdz tam laikam, protams, ir tiesa, ir prokuratūra, ir Iekšlietu ministrija — izmeklēšanas iestādes, kuru pienākums ir izmeklēt šos jautājumus līdz brīdim, kamēr būs speciāla bankrota aģentūra, kas profesionāli nodarbosies ar šo jautājumu.

— Šis pats klausītājs ir, cik es saprotu, arī zemnieks un jautā tālāk: valdība zemniekiem maksā subsīdijas, un tas nozīmē, ka tur tiek kas dots — to mēs visi zinām. Jautājums, viņaprāt, ir: kāpēc tiek šķirots, kam dot šīs subsīdijas vairāk, kam ne, un ir, piemēram, tādas nozares kā biškopība, par kuru Latvijas valsts neinteresējas.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka faktiski subsīdijas ir virzītas pamatā atbilstoši tam, kā Zemkopības ministrija sagatavo un iesniedz subsīdiju projektu, un, ja ir tik specifisks jautājums, tad par šo jautājumu ir jāvēršas Zemkopības ministrijā. Es nevaru vienkārši atbildēt uz to.

— Jā, tā arī dariet un rakstiet uz Zemkopības ministriju, un vajadzības gadījumā mēs arī varētu šo jautājumu uzdot zemkopības ministram.

A.Bērziņš: — Tieši tā!

— Jūs savās pārraidēs — klausītājs raksta — minat, ka dzīve visu laiku iet uz augšu un viss notiek, ekonomika attīstās. Viņš jautā: kāpēc tad mūsu mazajā Latvijā katru gadu tik daudz cilvēku aiziet viņsaulē, un te ir statistika — es nezinu, no kurienes ņemta — ka katru gadu ap 33—34 tūkstoši cilvēku nomirst.

A.Bērziņš: — Nu, jāsaka, ka šeit ir arī tīri objektīvi faktori. Ja mēs palūkojamies, kāda Latvijā ir šī demogrāfiskā situācija un kāda ir proporcija starp darbaspējas vecuma cilvēkiem, starp jauno paaudzi un starp vecākiem cilvēkiem, tad jāsaka, ka tā ir vairāk uz veco cilvēku pusi. Un tam ir tīri objektīvs pamats tajā apstāklī, ka nav piedzimuši tie cilvēki, kuriem bija jāpiedzimst, tiem cilvēkiem, kurus izkāva Pirmā un Otrā pasaules kara laikā. Mēs esam salīdzinoši veca sabiedrība, ja tā no demogrāfijas viedokļa var vērtēt; tieši tāpēc arī mēs varam runāt, ka mums ir pietiekami liels skaits cilvēku, kas katru gadu aiziet viņā saulē, un ka to cilvēku skaits, kuri piedzimst, pagaidām vēl nekompensē jeb neaizvieto tos cilvēkus, kuri ir aizgājuši citā saulē.

— Gunārs Čekstera kungs uzdod jautājumu, par kuru mēs runājām pagājušajā reizē: viņš man pārmet, ka es esmu nepareizi pasniedzis, un pārmetums ir pamatots. Mēs runājām par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, bet viņš toreiz jautāja par strādājošajiem pensionāriem. Kā zināms, viņi šobrīd var saņemt 60 latus un plus tādā gadījumā vēl šo pensiju. Varbūt, lai nebūtu šis ierobežojums strauji jāatceļ, varētu pacelt šo latiņu uz augšu — 70, piemēram, vai pēc diviem gadiem — 80, tādā veidā atrisinot sociālo spriedzi?

A.Bērziņš: — Tātad, ja ir runa par to, ka mēs atbrīvojam šo pilno algu, pilno pensiju, tad pie dažādiem variantiem pašlaik Labklājības ministrija strādā. Viņi nāks uz Ministru kabinetu kaut kad ap jūnija mēnesi, un, kā jau es teicu, ap jūliju mēs šo jautājumu skatīsim. Ja jau cilvēkam ir kādi konkrēti priekšlikumi, būtu labi, ja viņš to uzrakstītu.

— Tas ir tikai viens priekšlikums, īstenībā — ideja.

A.Bērziņš: — Būtu labi, ja tie tiktu adresēti, teiksim, Labklājības ministrijas attiecīgam departamentam, kas nodarbojas ar sociālo apdrošināšanu.

— Jā, varbūt arī to mums vajadzētu izdarīt. Pagājušajā reizē palika viens jautājums, un cilvēks ļoti personiski zvanīja. Viņš saka: esmu trešo reizi jau apzagts. Ko valsts dara, lai vienreiz tiktu galā ar zagļiem?

A.Bērziņš: — Man ir grūti teikt. Es domāju, pirmkārt, vajadzētu ielikt labāku atslēgu un, otrkārt, savas mantas uzmanīt. Nu nevaru es tā pateikt, ko darīt, ja cilvēks tiek apzagts. Jāsaka, ka man kaut kā nav "veicies", pagaidām nav neviens apzadzis, jāpiesit trīs reizes pie galda.

— Jūs nepiesauciet zagļus tagad!

A.Bērziņš: — Tieši tā!

— Jautājums atnācis pa internetu, Aldis Mende jautā: kas tiek darīts, lai tuvākajā laikā policijas darbiniekiem paaugstinātu algas?

A.Bērziņš: — Iekšlietu ministrs pašlaik gatavo priekšlikumus par to, kā policistiem paaugstināt algas un vienlaikus strukturēt jeb optimizēt iekšējās struktūras policijā. Jāsaka, ka viņam ļoti labi veicas, viņš ir jau pieņēmis lēmumu par transporta policijas reorganizāciju — tā rezultātā apmēram 300 tūkstoši latu parādās kā iekšējā budžeta rezerve, kura acīmredzot tiks novirzīta vai nu policistu dzīves sakārtošanai, vai algu paaugstināšanai. Policija sāk atbrīvoties no nevajadzīgās infrastruktūras, no tās, no kuras citas iestādes jau 1991.—1992. gadā atbrīvojās. Piemēram, Rīgas pilsētai šogad nupat mēs atdevām divus bērnudārzus, kuri visu laiku vēl tika finansēti no tās pašas naudas, no kuras policistiem ir jāmaksā algas un jāpērk policistiem mašīnas, aprīkojums, apģērbs un tā tālāk. Tā ka, es domāju, visā drīzumā mēs redzēsim, ka šis Iekšlietu ministrijas darbs vainagojas ar kādiem panākumiem, bet, protams, ir jāskata arī nākamā gada budžeta kontekstā, kā izdarīt, lai policisti tik tiešām reāli saņemtu algu atbilstoši kaut vai vidējai darba samaksai. Ja mēs skatāmies no Eiropas Savienības viedokļa, mēs esam viena no vispolicejiskākajām valstīm — vairāk policistu uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju ir tikai vēl Krievijā un Lietuvā, visās pārējās valstīs policistu skaits ir stipri mazāks. Varbūt arī šeit Iekšlietu ministrijai ir ko padomāt, varbūt, lai paaugstinātu policistu algas, ir vienkārši jāoptimizē tās iekšējās struktūras, kaut kā sakārtojot un nodrošinot to, lai policists saņemtu kārtīgi vairāk.

— Jūs īstenībā arī atbildējāt uz otru jautājumu, jo viņš arī rakstīja: vai nav laiks veikt pašvaldību policiju reorganizāciju un, piemēram, iekļaut valsts policijā, kā tas notika ar transporta policiju, tādējādi ietaupot lielu naudu?

A.Bērziņš: — Būtība jau ir tā, ka pašvaldības policijas finansē pašas pašvaldības. Ja pašvaldības policijas vienkārši iekļauj valsts budžetā, tad tas nozīmē, ka valsts budžetā jāmeklē arī visi līdzekļi pašvaldību policiju finansēšanai. Tātad no šādas mehāniskas iekļaušanas naudas vairāk nekļūs. Drīzāk kādreiz acīmredzot pašvaldību policijai būs jāsaplūst ar valsts policiju, droši vien viena policija mums ir vajadzīga, bet, kamēr tas nav izdarīts, tikmēr vienkārši prasmīgāk un uzmanīgāk ir jākoordinē funkcijas starp pašvaldības un valsts policiju — tā, lai viena otru nedublētu, bet viena otru savstarpēji papildinātu un palīdzētu nodrošināt drošību valstī.

— Īstenībā šis ir jautājums, kuru mēs regulāri uzdodam iekšlietu ministram un meklējam atbildes. Paldies! Studijā bija Ministru prezidents Andris Bērziņš.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā