Tālās noskaņas — Raiņa dzejā un vēstulēs Aspazijai

Nevar apgalvot, ka Rainis būtu nodarbojies ar zīmēšanu, kā to darīja, piemēram, Aleksandrs Puškins. Taču dažas reizes viņš tomēr ķēries pie zīmuļa, lai attēlotu vidi, kur pagājušas viņa dzīves dienas. Pāris zīmējumu atrodami jaunības dienasgrāmatās, kāda ainava uzskicēta Šveicē, un daži zīmējumi atrodami vēstulēs, kas Aspazijai sūtītas no Slobodskas. Pirmā dzīvokļa dārziņš ar vistu būri, kura jumtu dzejnieks reizēm izmantojis kā rakstāmgaldu, istabas plāns ar gultu, paštaisītu plauktu un saimnieces spoguli. Un zīmējums, kam vēstulēs veltīta lielākā vērība — stāva Vjatkas upes krauja pie Slobodskas. Rainis Slobodskā iebrauc 1899. gada 16.jūnijā. Par krauju, kuru viņš vēstulē iztēlojas apmeklējam kopā ar Aspaziju, Rainis raksta jau 28. jūnijā, tikko sākdams apgūt jaunās dzīvesvietas apkārtni: "Ar (..) savu saulaino, zeltaino pūkiņu ik dienas eju divas, trīs reizes pastaigāties. Mēs sēžam pie upes uz augsta krasta. Tā tek tālu abās pusēs, visapkārt mežs un sādžas. Mēs vadam ilgas, ilgas sarunas. Es stāstu un disputēju un nemaz nemanu, ka esmu vienīgais runātājs, kā jau parasti."

Vēstulē, kas rakstīta 6. jūlijā, ir kraujas zīmējums ar piebildi: "Šeit puisītis parasti sēž un lūkojas uz savu mīļsvēto, tālo, vienīgo māmiņu; šeit arī saulīte noriet, un puisītis katru dienu uz to noskatās, domādams par mīļmāmiņu, un sapnītī iet kopā ar tevi, Smažiniņ." Seko solījums nosūtīt dažus dzejoļus. Tie tiek nosūtīti 8. jūlijā — "iespiešanai nepiemēroti, jo nav noslīpēti un arī nevarīgi, bet es esmu pārāk noguris, lai pārlabotu".

Rainis pats nemin, kādus dzejoļus viņš vēstulē nosūtījis. Taču Aspazijas vēstulēs jau jūlijā un augustā laiku pa laikam parādās šo dzejoļu nosaukumi: "Ziedu sapņi", kuram blakus Raiņa piezīmīte "Ziediņš noklāts bučiņām mīļajai māmiņai no puisīša", "Baltā laime", "Ein Fluš, ein blauer Streifen Wald" (Upe, zilā meža svītra), "Werden und Gaehren" (Tapšana un rūgšana), "Verlassen vom Glanze"(Mirdzumu zaudējušais) un "Mein Augenglanz" (Mans acu spožums). Dzejolim vācu valodā "Upe, zilā meža svītra" Rainis blakus pierakstījis: "Tā pati upīte un mežiņš, ko puisītis ar saviem pirkstiņiem uzzīmējis mīļmāmiņai."

Pat cītīgi meklējot, pēdējo dzejoli tomēr publicējumos neizdevās atrast. Ir tikai divi melnraksti vācu valodā. Parindeņa tulkojumā dzejolis skan šādi: "Upe, zila meža svītra, /Tai pāri savilkušies mākoņi,/ Man acis sāp no skatīšanās. // Dvēsele traucas./ Bet migla kāpj; /Man salst; es sēdu noliecis galvu./ No skatīšanās acis sāp."

Aspaziju dzejoļi ļoti aizkustina, un 25.jūlijā viņa raksta: "Pārlasu maigos, ziedbaltos dzejolīšus. Mēs abi sēžam dārziņā vai ejam pastaigāties mežiņā jeb uz upes krasta vērojam sauli." Vēl tajā pašā vēstulē viņa uzsver: "Tev tāds īpatnējs tonis, jauns un dziļš. " Gatavojot iespiešanai "Balto laimi", viņa ziņo:

"Baltai laimei" es paturu attiecīgo motīvu vācu valodā "Ein Fluš, ein blauer Streifen Wald…" Tas man tuvāks, ļoti līdzīgs zīmējumam, kur puisītis bij uzzīmējis mežiņu un upīti." Tur Aspazijai pilnīga taisnība. Ja zina visus teicienus par krauju pie Vjatkas, abi dzejoļi šķiet tieši par šo vietu un noskaņām sacerēti:

Bez gala upe sliecas

Pret ziliem kalnājiem.

Tur debess pret zemi liecas

Aiz mūžu tālumiem;

Kur debess ar zemi tiekas,

Kur tālums neplūst vairs,

Tur balta laime man liekas,

Tur tu, tur nogrimst dairs.

Dzejoļi varētu noderēt spožam piemēram, kā reālais ārpasaules pārdzīvojums pārtop mākslas darbā. Bet Kopoto rakstu akadēmiskajā izdevumā norādīts, ka dzejolis "Baltā laime" sacerēts cietumā un divi rokraksti ir saglabājušies Raiņa cietuma dzejoļu manuskriptā.

Pret šo apgalvojumu ir grūti strīdēties. Tajās pašās lapās ir dzejolis, kuru sarakstīšanu uz aresta laiku attiecina pati Aspazija vēstuļu krājumā "Rainis un Aspazija Dzīvē un mākslā" (1937). Tas ir "Zilganās dzirksteles" . Par otru — "Sabirzis ziediņš" — kā par cietumlaika dzejoli Aspazija stāsta "Tālo noskaņu" piektajā izdevumā 1934. gadā. Līdz ar to ir pilnīgs pamats uzskatīt, ka arī citu dzejoļu melnraksti tajās pašās lapās attiecināmi uz laiku, ko Rainis pavadīja Panevēžas, Liepājas un Rīgas cietumos. Vēl vairāk — pilnīgi līdzīgas gan formas, gan rakstības ziņā ir vēl divas lapas, kurās variējas šie un citi dzejoļi, pierakstīti gan ar zīmuli, gan ar tinti. Laika gaitā papīrs ir stipri bojāts, pat sadrupis, teksts vietām gandrīz nesalasāms, tāpēc vairāki dzejoļu uzmetumi arī palikuši nepublicēti. Restaurējot ir saglabāts teksts, bet daļēji zudušas papīra tīri fiziskās pazīmes, kas savulaik palīdzēja atrisināt "Nākotnes cilvēka" piezīmju rakstīšanas laiku un sakārtot saturu. Taču visas četras lapas ir viena lieluma, sākotnēji bijušas salocītas sešās šaurās strēmelēs, bet rakstot izmantotas kā trejdaļīgas slejas, kas locījumu vietās stipri izdrupušas.

Respektējot Aspazijas norādījumus, ir maz iespēju apšaubīt, vai minētās lapiņas pierakstītas cietuma laikā. Un tomēr drīz vien rodas vairāki jautājumi:

1) Pamatojoties uz šīm rokrakstu lapiņām, iznāk, ka Rainis cietuma laikā sarakstījis trīsdesmit dzejoļus krājumam "Tālās noskaņas zilā vakarā" un vairākas epigrammas, kas gadsimta sākumā parādās periodikā. Vai tas nav par daudz sešiem aresta mēnešiem, zinot, ka šajā laikā iztulkots "Fausts", studēts Budas dzīves apraksts, plānots "Nākotnes cilvēks", uzrakstītas 65 vēstules Aspazijai un ap piecdesmit dzejoļu vācu valodā, kas vēlākos plānos patiešām figurē kā "Cietuma dzejoļi"? Turklāt Rainis bieži slimo, notiek garas nopratināšanas.

2) Kā Rainim radās ideja cietumā rakstīt par upi, kas plūst bezgala tālumā, un par mīļoto, kas atrodas vēl tālāk? Ja uzkāpj kraujā pie Slobodskas, ne mirkli nepamet sajūta, ka ainava ir tieši tā, kuru pirms simtu diviem gadiem skatījis Rainis. No Panevēžas cietuma otrā stāva upi gan varbūt var ar lielām pūlēm saskatīt, bet Rainis vēstulēs runā tikai par kartupeļu lauku.

3) Kāpēc Aspazija šos dzejoļus 1899. gadā lasa pirmo reizi, ja viņi Pleskavā kopā pavadījuši vairāk nekā gadu? Turklāt, Rainim aizbraucot, Rīgā ir palikuši "Nākotnes cilvēka" uzmetumi un cietumā rakstītie dzejoļi, kurus Aspazija pakāpeniski pārraksta. Runādama par 1899. gadā saņemtajiem sūtījumiem no Slobodskas, Aspazija vairākkārt raksturo jaunos darbus kā augstāku pakāpi Raiņa — dzejnieka attīstībā. Taču ja neskaita šos cietumlaikā sarakstīto dzejoļu labojumus, tad iznāk, ka 1899. gadā Slobodskā Rainis neko jaunu neraksta.

4) Ar ko izskaidrojama dīvainā sakritība, ka vairākos Raiņa dzejoļos atrodamas tiešas atbalsis no vēstulēs skartajiem tematiem. Tas ir dzejnieku pašaizliedzīgākās un apgarotākās mīlas laiks, kad viņš Aspaziju dēvē par savu "māmiņu" un tālajā ceļā uz Slobodsku 14. jūnijā raksta:

"Man vienmēr ir dziļš aizkustinājums, domājot par savu tālo, tālo mīļo māmiņu, un tikai ar varu man jāapspiež šis saviļņojums. /../ aizkustinājums nav tik daudz sāpes vai nospiestība, kā dziļa neizsakāma manas vienīgās Iniņas apbrīnošana un kluss, nesatricināms prieks. Prieks par to, ka man taču ir mierinājums un stingrs pamats. Visas neizsakāmās ciešanas nav bijušas veltas, esmu taču dzīvojis dziļu un skaistu dzīvi un varu dzīvot vēl skaistāk un dziļāk (..)."

Vispirms atcerēsimies piezīmi pie dzejoļa "Upe, zilā meža svītra" un "Baltā laime". Abu dzejoļu rokraksti ir saglabājušies lapiņā, kuru ērtības labad dēvēsim par pirmo, jo sarunas vēstulēs par tur skicētajiem dzejoļiem parādās vispirms. Lapiņā vēl atrodami uzmetumi epigrammām "Jūs odi, mušas, blaktis", "Jums mūžam neizprast gaviles", "Ko vien jūs dzejojat, salts un sājš", dzejoļiem "Silts dvašas vilnis"( vācu val.), "Zem zīda deķīša"( vācu val., nepublicēts), "Gara gaita", "Vēls vakars".

Otro lapu tajā pašā manuskriptā ar iepriekšējo vieno ne tikai sliktā saglabātības pakāpe, bet arī locījumi, kas atbilst iepriekšējās locījumiem. Šeit parādās 4 rindas no dzejoļa "Sabirzis ziediņš", kas, pēc Aspazijas atmiņām, atzīmēts kā cietumā rakstīts un acīmredzot arī nosacījis pārējo dzejoļu ieskaitīšanu cietumlaika sacerējumos. Te no populārākajiem jāpiemin "Taurētājs", "Jūras vaidi", "Vēl ziema".

Trešā lapiņa daļēji.atkārto iepriekšējo lapiņu uzmetumus : "Sabirzis ziediņš", "Vārdi", "Taurētājs", "Galvas darbs" "Veca dziesma" , "Jā, riet…", "Priecīgiem ļaudīm", "Bula laiks" u.c. Pieminēto dzejoļu atkārtojums, daļēji tīrraksts, daļēji melnraksts atrodams arī ceturtajā lapiņā.

Tomēr "Tālo noskaņu" pirmizdevumā, kad sacerēšanas gadi vēl ir tuvi un spilgtā atmiņā, kā cietumlaika darbus Rainis atzīmējis tikai sešus dzejoļus: "Tēvijas mīlētāji", "Pirmie vēstnieki", "Pamazītēm", "Mūsu dienas", "Patiesā dzīve", "Mūžības priekšvakarā", kuri (izņemot "Patieso dzīvi") šajos melnrakstos nav sastopami. Kad dzejnieks 1926.gadā grib izdot "Cietuma dzejoļus" atsevišķā krājumā, viņš atzīmē, ka cietuma laikā sarakstīti 50 dzejoļi vācu valodā un ne vairāk kā 15 dzejoļi latviski. Šo skaitu apmēram var arī salasīt, neskarot "Tālo noskaņu" dzejoļus.

Mēs jau sākumā pieminējām "Balto laimi" un "Upi", kas nemaz nešķiet kā cietumā sacerēti. Bet kāds tad ir pārējo dzejoļu fons jeb ko varētu piebilst sakarā ar dzejnieka un dzejnieces biogrāfiju Slobodskas trimdas laikā?

Vēl pirms "Baltās laimes" pieminēšanas vēstulēs ieskanas motīvs par Raiņa un Aspazijas mājiņu Mellužos, kur pavadīta 1894. gada vasara un kuras romantiskais atveids mums visiem labi pazīstams dzejolī "Ņirb saulē jūra bez gala" jeb "Silts dvašas vilnis". Šo kopdzīves pirmo periodu Aspazija ļoti sāpīgi pārdzīvo 1899. gada jūnija sākumā: viņa vasaru grib apmesties jūrmalā, bet tīri fiziski nespēj to. Vēstulē Rainim dzejniece raksta: "Otrdien aizbraucu ar visām mantām uz jūrmalu, bet, kad paliku viena un gāju uz pludmali, tad pār mani nāca tik pēkšņi atmiņas par divu putniņu kopējo dzīvi, ka es steigšus devos prom ar visām mantām." Vēstule Raini dziļi skar. Jau 14. jūnijā viņš atbild: "Mūsu iemīļoto jūras šalkoņu Tu nevari panest. Tur taču stāvēja pasaku mājiņa, tur ausa mūsu jaunā, svētā dzīve asinssārtos mākoņos, pēc tam tik brīnumaini skaidra un gaiša…"

14. augustā dzejniece jau ir saņēmusi dzejoli "Silts dvašas vilnis", kas pieminētajos uzmetumos variējas gan latviešu, gan vācu valodā (kā "Mein Mundchauchen"), un par kuru viņa raksta: "Satrauc … dzejolītis par pasaku mājiņu. Dzirdu pat jūras šalkas…"

Pirmajam dzejoļa uzmetumam vācu valodā blakus pierakstīts " Mutti."

Tieši šis teiciens mani pirmo reizi darīja uzmanīgu, lasot dzejoļus, ko Aspazija publicējusi atmiņu un vēstuļu kopā "Rainis un Aspazija Dzīvē un mākslā" . Tiem, kas lasījuši Raiņa un Aspazijas saraksti, nebūs paslīdējis garām, ka "māmiņas" un "puisīša" dialogs sākas 1899. gadā, Pleskavas trimdas pēdējos mēnešos, un intensīvi izvēršas Slobodskas laika sarakstē. Liecību par to dod Raiņa 27.marta vēstule, kura rakstīta pēc smagas nervu lēkmes, kuru Aspazija izbeidz ar savu vēstuli, uzrunādama Raini kā māmiņa. Dzejnieks atzīstas: "Es gulēju gultiņā un raudāju aiz tīras svētlaimes. Tu taču esi Iniņa, mana mīļā māmiņa. Tas jau ir tik sen, kopš abi mīlulīši atrada šo vārdiņu, bet mani pilnīgi pārsteidz, kāpēc visu laiku, kur mums bija tik grūti, tas netika lietots?"

Līdz ar to šķiet stipri apšaubāmi, ka dzejolis "Ziedu sapņi" (saukts arī "Pirmie ziedi" ) varētu būt sacerēts agrāk par 1899. gada vidu, jo tīrrakstu, kas nosūtīts Aspazijai jūlijā, pavada vārdi: "Kaut kas bezkrāsains un individuāls. Ziediņš apklāts ar bučiņām mīļajai māmiņai no zēniņa." Uz šīs pašas lapiņas atrodas arī "Baltā laime" un "Iekrituši vaigi" vācu valodā ar piebildi: "Uzrakstīts jau kopš divām nedēļām. Tagad vairs mīļmaigumiņš netiks uztraukts, kad viss ir tik jauks". Un tomēr Aspazija 14. augustā raksta: " "Iekrituši vaigi" mazputniņu ļoti apbēdināja…"

Stipri apšaubāms, ka dzejolis "Zilganās dzirksteles", kura uzrakstu pavada replika: "Man jau krietni apnikuši tie skaistie vārdi, pārāk bieži atkārtojas tās pašas atskaņas /../ tik ļoti gribētos kaut ko pavisam skaistu uzrakstīt savai svētajai māmiņai, kura nes mani uz rociņām…" būtu uzrakstīts cietumā.

Aspazija dzejoli saņem 1899. gada septembrī, Rainis to atzīst par vēl neizstrādātu, bet dzejniece jūsmo: "" Zilganās dzirkstelēs" mana pavisam skaidri, kā māmiņas zibšņojošās actiņās būtu zilas dzirksteles" (21. IX 99). Tālāk vēstulēs jēdziens "zibsnijošās actiņas" figurē visai bieži, kad runā par Aspazijas enerģisko rīcību un drosmi uzstāties sabiedrībā — piemēram, kad 1900. gada sākumā Aspazija rakstnieku sapulcē aģitē par patstāvīgas rakstnieku biedrības dibināšanu (10. II 1900).

Šaubīties par sacerēšanas laiku cietumā vedina arī dzejolis "Sabirzis ziediņš". Aspazija "Tālo noskaņu" piektajā izdevumā (1934) atzīmē, ka dzejolis radies Panevēžas cietumā, atceroties gadījumu, ka dzejnieki gājuši pa rudzu druvu: "Man bija iebiris matos ziediņš. Nogriezu matu sprogu ar visu ziediņu. Noplēsu gabaliņu no savas sarkanās šallītes, ietinu tur ziediņu un iedevu Rainim. Viņš vienmēr to nēsāja sev klāt."

Epizodi kā tādu nav nekāda iemesla apšaubīt. Taču dzejoļa tapšana laikam gan bijusi krietni sarežģītāka, līdz tas pārvērties par visiem labi zināmo dzejoli "Sabirzis ziediņš": "Sīks, sabirzis ziediņš, – / Zīdautā tīts, / Viņš bija toreiz / Tev matos vīts."

Drīz pēc atbraukšanas Slobodskā Rainis nosūta Aspazijai kādu pļavu ziediņu. Šāda sūtīšana turpinās līdz pat vēlam rudenim. Un Aspazija dara ko līdzīgu.

1899. gada 26. augustā vēstulē Rainis piemin Aspazijas atsūtīto "mazo, saldo zemeņu ziediņu". Kopš tā laika Aspazija šad un tad ieliek vēstulēs kādu sīku lietiņu. Tā 30. novembrī viņa dzejniekam nosūtījusi savu pelēko svārku skaru, un Rainis tūlīt pēc vēstules saņemšanas atbild: "Reālā saskare man brīnumaini palīdz jau kopš seniem laikiem. Tagad šī izjūta vēl stipri augusi. Dzejolītis "Sabirzis ziediņš" izsaka kaut ko līdzīgu, bet vairāk nekā pirms diviem mēnešiem (pasvītrojums mans, S.V. ), manai tagadējai izjūtai tas par vāju."

Vai dzejolis ir uzrakstīts tikai pirms diviem mēnešiem? Laikam gan. Melnrakstos tas skan šādi:

"Karstu mīlas vārdu/Glāstošā veldze,/Klīstošu ilgu/Kvēle un smeldze – –/Viens saburzīts ziediņš/Jūs atsvēris,/Viņš tavos pirkstiņos/ Novītis,/Jo salds, jo rūgts;/Tavā vēstulē vītis,/Tavu rociņu plūkts."

Šķiet, ka ziediņš patiešām nācis no vēstules, tikai vēlāk pārveidots, piešķirot lielāku estētisko kāpinājumu un arī vispārinājumu.

Par dzejoli "Kopš garas mūžības" pats Rainis stāstījis Antonam Birkertam: "Toreiz dzīvoju kā izsūtītais Slobodskā . Bij vēls rudens vakars. Biju ļoti noguris un atpūtai drusku atlicies gultā. Te piepeši nogurumā tomēr radās jūsma, un dzeja izplūda visa uzreiz, vienā paņemienā. Uzrakstīju un vēlāk pat to nekad vairs labojis netiku."

Aspazija 21. septembrī raksta: "Esmu tik brīnišķīgi aizgrābta, ka rit siltas dzīvības asariņas gluži kā Tavā dziļi skarošajā, skaistajā dzejolī "Kopš garas mūžības"." 18. novembrī viņa piebilst: "Tava attīstība iet uz priekšu. Uzskatīju cietuma dzejolīšus par visaugstākajiem, bet daži no pēdējiem tos pārspēj."

Ir arī kāds dzejolis , kas patiešām pirmajā variantā radies cietumā, un Slobodskas laikā izstrādāts vienīgi latviešu variants. Tas ir "Patiesā dzīve" jeb "Nē, nav tās vairs dzejas sald-sāpīgās jausmas", kuru Aspazija analizē 8. septembra vēstulē: "Mazo dzejolīti tu esi ļoti jauki pārtulkojis. Bet tulkojums atstāj citādu iespaidu nekā oriģināls. Es nemaz nezinu, kurš man patīk labāk. "Saldsāpīgais" ir sāpju kāres pilns. Tur ir tirdošas, draudošas šausmas. "Riebuma pilna un pūstoša" skan briesmīgāk nekā vācu valodā."

Rudenī Aspazija saņem dzejoli, ko viņa vērtē laikam gan visaugstāk. Tā ir "Gara gaita". "Tas ir kā liels, sniegbalts audums. Es vienmēr salīdzinu — es esmu aizejošā gadsimta vakara blāzma, bet tu — jaunā, austošā diena," viņa raksta 14. septembrī. Bet Rainis septembra beigās atbild: "Par Tevi, Tev un ar Tavu palīdzību jau tos visus radu…"

Līdzīgas norādes uz saņemšanas laiku un tā saistību ar rakstīšanas laiku var atrast arī citiem četrās lapiņās atrodamajiem darbiem.

Nezinu, vai man izdevies pārliecināt, ka cietumā sacerēti tikai tie dzejoļi, ko Rainis pats atzīmējis "Tālās noskaņās". Taču, manuprāt, nav arī nekas pārmetams kolēģiem, kas vadījušies no dažiem Aspazijas norādījumiem, veidojot Kopotos rakstus. Līdz pat šai dienai nav izveidota kopīga Raiņa un Aspazijas dzīves hronika, kas noteikti palīdzētu atrisināt daudzus jautājumus dzejnieku biogrāfijās, kurus tagad sākam dēvēt par mīklām, mistifikācijām un leģendām, kā arī dot secīgu pārskatu par dzejnieku literārijām, kuras vietvietām vēl atrodas visai haotiskā stāvoklī. Nav nekas pārmetams arī Aspazijai, kura mūža nogalē nevarēja precīzi atcerēties notikumus pirms trīsdesmit gadiem. Apzināsimies, ka ar savu darbību viņa mums atstājusi ne tikai bagātu, līdz šim vēl pilnībā neapgūtu Raiņa — dzejnieka veidošanās ainu, bet bijusi šīs veidošanās rosinātāja.To dzejnieku korespondence apliecina visā pilnībā, lai kādi pārpratumi interpretācijā arī nerastos.

Dr. philol. Saulcerīte Viese — "Latvijas Vēstnesim"