Par valodas prasmi deputātu kandidātiem

Ņemot vērā asās diskusijas sabiedrībā pēc tam, kad Valsts prezidente pauda nostāju, ka Latvijas likumos ietvertā prasība deputātu kandidātiem apliecināt savas valsts valodas zināšanas augstākajā — trešajā — līmenī ir nedemokrātiska un pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi un starptautiskajām saistībām, un it īpaši lielākas sabiedrības daļas bažas par to, ka līdz ar šīs prasības atcelšanu tiks apdraudētas pamatnācijas tiesības un latviešu valoda, Valsts cilvēktiesību birojs ir izvērtējis pašreizējo situāciju un iespējamās sekas, kas varētu rasties pēc šāda ierobežojuma atcelšanas, un vēlas paust šādu viedokli.

Vēlēšanu tiesības (tiesības vēlēt un tik ievēlētam) ir svarīgas pilsoņa politiskās tiesības, kam ir ļoti liela nozīme demokrātijas īstenošanā. Brīvu un demokrātisku vēlēšanu būtība ir tāda, ka vēlētājs izvēlas sev pieņemamāko savu tiesību pārstāvi.

Deputāti ir īpaša personu grupa un “profesija”. Tos vēlētājs izvēlas savu interešu un tiesību pārstāvībai un ir ieinteresēts, lai deputāts to varētu pilnvērtīgi īstenot — izskatīt iesniegumus, piedalīties likumprojektu izstrādē, uzstāties Saeimas un pašvaldības sēdēs utt. Deputātam ir politiska atbildība vēlētāju priekšā, un deputāti ir jākontrolē ar politiskām, nevis administratīvām metodēm. Tas, cik efektīvi deputāts spēj aizstāvēt vēlētāja intereses, ir jāvērtē pašam vēlētājam.

Deputāta profesionalitāte nav jāsaista ar valodas prasmi, jo tiklab tad kandidātiem varētu izvirzīt noteiktu izglītības vai intelekta līmeņa prasību. Izglītots vēlētājs nebalsos par personu, kas nespēs efektīvi pārstāvēt viņa intereses valodas barjeras dēļ.

Noteicošajam faktoram ir jābūt vēlētāju brīvas gribas izpausmei, lai panāktu vēlētāju, arī minoritāšu pārstāvju, interešu efektīvu aizsardzību un valsts valodas lietošanas nodrošināšanu.

Ja šīm tiesībām tiek noteikti ierobežojumi, tad tiem ir jābūt samērīgiem un nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā un jāsaglabā visu kandidātu vienlīdzība.

Pašlaik kā vienu no kritērijiem, lai kļūtu par deputāta kandidātu, likums nosaka valsts valodas prasmi augstākajā pakāpē. Faktiski tas nozīmē, ka personām, kuras nav beigušas latviešu plūsmas skolas, ir jāuzrāda sertifikāts, kas apliecina latviešu valodas prasmi attiecīgajā līmenī.

Satversmes 91.pants nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un cilvēktiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Pēc būtības “valodas prasība” iedibina atšķirību starp deputātu kandidātiem pēc valodas pazīmes un arī pēc izglītības pazīmes. Pašlaik personas, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, ir nostādītas nevienlīdzīgā stāvoklī salīdzinājumā ar personām, kurām latviešu valoda ir dzimtā valoda, jo tām tiek izvirzīti papildu nosacījumi.

Vienlaikus no lingvistisko cilvēktiesību viedokļa jānoskaidro, vai iespējamās izmaiņas neietekmēs latviešu valodas pozīcijas Latvijā, un birojs uzskata, ka ierobežojuma atcelšana neapdraud latviešu valodas statusu vai lietošanu.

Valodas prasība vēlēšanu likumos tika ieviesta vēl pirms Valsts valodas likuma spēkā stāšanās, taču pašlaik valsts valodas pozīcijas ir nepārprotami likumos nostiprinātas. Turklāt valodas prasmes prasība vēl nenozīmē tās lietošanu, bet valsts valodas lietošanas nodrošināšanai Latvijā kalpo citi līdzekļi, nevis vēlēšanu likumi.

Pirmkārt, LR Satversmes 4.pants nosaka, ka Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda. Līdz ar to latviešu valodai valsts valodas statuss ir nodrošināts konstitucionālā līmenī.

1999.gada 21.decembrī tika pieņemts Valsts valodas likums, un viens no tā mērķiem ir nodrošināt latviešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. Valsts valodas likums nosaka valsts valodas lietošanu publiskajās iestādēs, kā arī privātajās iestādēs gadījumos, kad to darbība skar likumā minētas likumīgas sabiedrības intereses (piemēram, sabiedrisko drošību, patērētāju tiesības). Likuma 6.pants nosaka, ka valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo un amata pienākumu veikšanai. Savukārt attiecīgi 7. un 8.pants nosaka, ka minētajās iestādēs valsts valoda ir sanāksmju un lietvedības valoda. Valsts valodas lietošana nostiprināta arī valsts un pašvaldību iestāžu saziņā ar personu — 10.pants nosaka, ka dokumenti no personām ir jāpieņem tikai valsts valodā, izņemot likumā noteiktus gadījumus.

Lai nodrošinātu Valsts valodas likuma piemērošanu, Ministru kabinets uz šī likuma pamata ir izdevis virkni noteikumu, kas detalizēti reglamentē dažādus ar valsts valodu saistītus jautājumus.

Lai noteiktu atbildību par Valsts valodas likuma neievērošanu, 2001.gada 14.jūnijā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss tika papildināts ar jaunu nodaļu “Administratīvie pārkāpumi valsts valodas lietošanas jomā”, saskaņā ar kuru personu var saukt pie administratīvās atbildības un piemērot administratīvu sodu.

Attiecībā uz to iestāžu darbu, kurās darbojas vēlēti tautas pārstāvji, īpaši tiek regulēts valodas lietojums. Saeimā darba valoda ir latviešu valoda, Saeimas Kārtības ruļļa 50.panta pirmā daļa nosaka, ka lietu izskatīšana Saeimā un tās komisijās notiek valsts valodā, savukārt otrā daļa izvirza prasību iesniegt valsts valodā likumprojektus, patstāvīgos priekšlikumus un citu lēmumu projektus, pieprasījumus, jautājumus un priekšlikumus, kā arī tiem pievienotos dokumentus. Likumā “Par pašvaldībām”, kas pamatā reglamentē pašvaldību darbu, valodas lietošana pagaidām nav īpaši atrunāta un līdz ar to ir piemērojamas Valsts valodas likuma normas, taču ir sagatavots likuma grozījumu projekts, kurš paredz pašvaldībās ieviest līdzīgus noteikumus kā Saeimā attiecībā uz valodas lietojumu.

Ja tiesību akti nostiprina valsts valodas lietošanu Saeimā un pašvaldību domēs un padomēs, tad neviens nevarēs pieprasīt, lai viņam ļautu nerunāt valsts valodā, un līdz ar to netiek apdraudēts latviešu valodas kā valsts valodas statuss.

Arī bažām par to, ka deputāti, kas nezina valodu, tomēr tiks ievēlēti un varētu pieprasīt savas vārda brīvības realizāciju Saeimā vai pašvaldībās, nav objektīva pamata. Prasība runāt valsts valodā valsts institūcijā ir likumīga un pašsaprotama un arī starptautiski netiek uzskatīta par vārda vai izteiksmes brīvības ierobežojumu.

Jebkurā gadījumā nav šaubu par to, ka patlaban un arī turpmāk būs nepieciešams nostiprināt valsts valodas apguvi un lietošanu sabiedrībā. Tomēr šiem pasākumiem katrā atsevišķā gadījumā ir jābūt samērīgiem. 90.gadu sākumā, kad latviešu valodas lietošana bija patiesi apdraudēta, pastāvēja spēcīgi argumenti, lai pamatotu administratīvas metodes valsts valodas statusa nostiprināšanai, bet, gadiem ritot, šie argumenti sarūk, dodot vietu pozitīviem pasākumiem, kas piedāvā izvēles iespējas, nevis piespiež.

Secinājumi

Atceļot prasību pilsētas domes, novada padomes un pagasta padomes deputāta kandidātam zināt valsts valodu augstākajā pakāpē, tiktu atcelti ierobežojumi, kas iedibina atšķirību starp deputāta kandidātiem pēc valodas pazīmes un arī pēc izglītības pazīmes.

Pašlaik valodas prasība liedz vēlētājiem pašiem noteikt, kuras personas tie vēlas redzēt kā savus pārstāvjus. Tikai vēlētājiem jābūt tiesīgiem izlemt, vai ir vērts balsot par personu, kurai darbs latviešu valodā varētu sagādāt grūtības.

Līdztekus spēkā esošajam valsts valodas nostiprinājumam likumos jāievieš tiesību normas, kas nosaka, ka darba valoda pašvaldībās ir latviešu valoda un paredz valsts valodas lietošanu pašvaldību sēdēs, dokumentu apritē, lietvedībā utt., kā arī vairāk jāpievērš uzmanība valstiskiem pasākumiem valodas nostiprināšanai.

Tādējādi latviešu valodas pozīcijas un statuss netiek apdraudēti, jo spēkā esošās normas un plānotie papildu pasākumi pietiekami nostiprina valsts valodas pozīcijas.

Šim ierobežojumam ir bijis objektīvs pamats tā pieņemšanas laikā, taču pašreizējā situācijā tas ir kļuvis nesamērīgs.

Atceļot šo ierobežojumu vēlēšanu tiesību realizēšanā Latvijā tiktu nostiprināts brīvu un demokrātisku vēlēšanu princips, kas ir svarīgs arī tās dalībai starptautiskās organizācijās.

Valsts cilvēktiesību birojs