Par patēriņa cenām, kas pieaug nevienmērīgi

Prof. Oļģerts Krastiņš — “Latvijas Vēstnesim”

No netālās vēstures

Viens no procesiem, kas pazemina iedzīvotāju dzīves līmeni, ir preču un pakalpojumu cenu pieaugums. Notiek savdabīgs maratona skrējiens: cenas steidzas pa priekšu, algas un pensijas cenšas tās panākt. Saimnieciski veiksmīgos gados tas izdodas, ienākumu pieaugums apsteidz cenu pieaugumu, kas nozīmē iedzīvotāju reālo ienākumu palielināšanos. Tomēr parasti iedzīvotāju ienākumi ir iedzinēja lomā.

Latvijas atjaunotās neatkarības laikā katastrofāls cenu pieaugums bija 1992.gadā, kad patēriņa cenas, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pieauga gandrīz 10 reizes, bet pakalpojumu cenas un tarifi — pat 27 reizes (1.tabula).

Netieši tas saistīts ar 1991.gada naudas reformu, Latvijas rubļa laišanu apgrozībā 1992.gada 7.maijā un citiem notikumiem finansu pasaulē. Šo kopsakarību meklēšana jau ir ārpus mūsu raksta iespējām. (Īsu vēsturisku apskatu var atrast grāmatā Ducmane K., Vēciņš Ē. Nauda Latvijā: — R.: Latvijas Banka, 1995.)

Hiperinflācijas rezultātā iedzīvotāji pazaudēja visus savus uzkrājumus, kas bija izveidoti likumīgajos maksāšanas līdzekļos. Trūcīgākie nonāca nabadzībā, turīgākie savus uzkrājumus sāka konvertēt ārzemju valūtā, ieguldīt dārglietās u.c.

Hiperinflācijas sekas saglabājas līdz par mūsdienām. Savus uzkrājumus iedzīvotāji cenšas glabāt ārzemju valūtā, parasti ASV dolāros, tiklab banku kontos, kā mājās. 100 latu zelta monētu, kas skaitās likumīgā apgrozībā, ir samērā grūti iemainīt. Dzīvokļu un citu nekustamo īpašumu pirkšana un pārdošana notiek gandrīz vienīgi ASV dolāros. Diezin vai valstij tas ir saimnieciski izdevīgi. Bet tādas ir sekas, kas radās, sagrūstot iedzīvotāju uzticībai valsts likumīgajai valūtai.

Patēriņa cenas sāka stabilizēties, sākot ar 1996.gadu, bet jo īpaši — ar 1997.gadu. Tādēļ par cenu izmaiņu sadārdzinājuma bāzi pēdējam laika periodam pieņem vai nu 1995., vai 1996.gada cenas.

Kā mainījušās pārtikas produktu cenas 1996.–2000.gadu periodā, aplūkojām rakstā “Kad papildu ienākumi pārtikas tirgum iet garām” (“LV”, 2001.–14.novembris, Nr.164 (2551). — 1., 11.lpp.). Šajā rakstā plašāk pievērsīsimies citu preču un pakalpojumu cenu izmaiņām 1996.–2000.gadu periodā, paturot vērā arī pārtikas produktu cenu izmaiņas, jo pārtikas produkti ieņem pirmo vietu iedzīvotāju patēriņa izdevumos.

Cenu izmaiņas galvenajās patēriņa grupās

Saskaņā ar starptautiski pieņemtu metodiku ir izveidots fiksēts preču un pakalpojumu “grozs”. “Grozā” ietilpst ap 400 preču un pakalpojumu, kuru cenas tiek regulāri , ik mēnesi, novērotas un reģistrētas. 2001.gadā patēriņa cenu “grozā” bija 407 preces un pakalpojumi. Reģistrācija notiek dažādās pilsētās un rajonos. 2001.gadā to veica 15 rajonos un pilsētās, novērojot ap 2340 dažādu tirdzniecības un maksas pakalpojumu objektu (veikali, ēdnīcas, restorāni, tirgi, darbnīcas u.tml.). Pavisam katru mēnesi novēro ap 18,8 tūkstošus cenu. (“Patēriņa cenu indeksi”. 9 (101) 2001.—R.: CSP, 2001.–4., 5.lpp.) Vidējās preču un pakalpojumu cenas pa grupām un kopā aprēķina, izmantojot svarus, kas balstās uz jaunāko informāciju par iedzīvotāju patēriņa izdevumu struktūru.

Valsts statistika patēriņa izdevumus grupē 12 pamatgrupās, katrā izdalot vairākas apakšgrupas. Katrai no tām aprēķina cenu izmaiņas pārskata periodā. Mēs savā rakstā turējāmies pie šīm pamatgrupām, atsevišķi izdalot alkoholiskos dzērienus un tabakas izstrādājumus, kas vispārējā klasifikācijā apvienoti vienā pamatgrupā (2.tabula).

Izdevumu grupas 2.tabulā sakārtotas nevis tā, kā to publicē CSP, bet pēc īpatsvara (nozīmības) Latvijas mājsaimniecību budžetos.

Otrajā vietā pēc īpatsvara iedzīvotāju patēriņa izdevumos, tūliņ aiz pārtikas produktiem, ir maksājumi par mājokli un komunālie maksājumi. 1996.–2000.gada periodā pārtikas produktu cenas vidēji pieaugušas tikai par 3,4%, bet ar mājokli saistītie izdeumi — par 32%, apmēram desmitreiz straujāk. Sīkāka analīze par šiem izdevumiem tiks sniegta turpmāk.

Trešajā vietā pēc lieluma iedzīvotāju budžetos ir maksājumi par transportu, un arī transporta cenas un pakalpojumu tarifi 1996.–2000.gada periodā ir pieauguši par 35%. Arī tos turpmāk aplūkosim detalizētāk.

Citu izdevumu grupu īpatsvars mājsaimniecību budžetos jau ir ievērojami mazāks.

No šīm grupām arī 1996.–2000.gada periodā, kad cenas vairāk vai mazāk jau bija stabilizējušās, joprojām ļoti strauji pieauga sakaru pakalpojumu tarifi. Minēto četru gadu laikā sakaru izdevumu tarifi būtībā divkāršojās (2.tabula).

Pasta pakalpojumi ievērojami sadārdzinājās 1999.gadā — par 47,5% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu un 1997.gadā — par 25%, salīdzinājumā ar 1996.gadu. 1998. un 2000.gadā pasta pakalpojumu tarifi nemainījās.

Savdabīgu rekordu pēdējos gados ir uzstādījušas telefona sakaru pakalpojumu izmaksas. Attiecīgie cenu un tarifi pieauguma indeksi 1996.–2000.gada periodā šeit ir 42; 39; 17; 15; 9%. 2000.gadā cenu un tarifu pieaugums salīdzinājumā ar 1996.gadu ir vairāk nekā 2 reizes, bet — salīdzinājumā ar 1995.gadu — nepilnas 3 reizes.

Ne jau maznozīmīgs salīdzinoši virsproporcionālam telefona sakaru tarifu pieaugumam ir valstij neizdevīgais “Lattelekom” līgums ar ārvalstu sabiedrībām. Presē jau vairākkārt ir nosaukti ministru un citu visaugstāko amatperosnu uzvārdi, kas parakstīja šos “jumta līgumus”.

Protams, līgumu parakstītāji atbild par līgumu saturu, viņiem jāuzņemas politiska un zināmos apstākļos pat kriminālatbildība. Taču ne jau paši ministri sagatavoja valstij neizdevīgu līgumu projektus. Īsti gan nezinot, esmu pārliecināts, ka tos sagatavoja pasakaini dāsni atalgotas ārzemju advokātu kompānijas. Visādi “puperi” un “cveibrandi”, kas no Latvijas vientiesīgajiem vadītājiem iekasē daudz miljonu honorārus, bet īstenībā strādā pretējās puses — ārzemju lielkapitāla — interesēs. Diemžēl Latvijas elitē valda uzskats, ka ārzemnieks vienmēr ir gudrāks, godīgāks un viņam vienmēr taisnība... Varbūt tā nav vientiesība, bet kādas gluži materiālas intereses...

Latvijas lielajos preses izdevumos un televīzijā ir pietiekami daudz talantīgu žurnālistu ar izmeklētāja dotībām. Būtu lietderīgi, ja viņi noskaidrotu, kādas ārzemju firmas un konkrēti advokāti par kādām summām gatavo Latvijai neizdevīgu līgumu projektus. Šādai informācijai vajadzētu izskanēt ne vien Latvijas, bet arī starptautiskajos izdevumos.

Ar mājokli saistītās cenas un pakalpojumu tarifi

Otrs lielākais izdevumu postenis Latvijas mājsaimniecību budžetos, kas seko aiz izdevumiem uztura produktu iegādei, ir izdevumi, kas saistīti ar mājokļa uzturēšanu. Turklāt šīs izmaksas ir gandrīz obligātas, bez izvēles iespējām. Lētāka mājokļa atrašana pa laikam ir grūta, un pārcelšanās izdevumi ļoti lieli. Tādēļ vairākums iedzīvotāju, īpaši trūcīgāko daļa, cenšas maksimāli ilgi saglabāt līdz šim aizņemto mājokli.

Aplūkojot ar mājokli saistīto preču un pakalpojumu cenu izmaiņas, jāsecina, ka visstraujāk pieaugusi dzīvokļu īres maksa. 2000.gadā, salīdzinot ar 1995.gadu, tā ir divkāršojusies. Visstraujākais īres maksas pieaugums ir bijis 1997.un 1998.gadā, bet 1999.un 2000.gadā tas bijis mazāks. Straujš īres maksas “lēciens” ir sagaidāms atkal 2002.gadā, kad saskaņā ar grozījumiem īres likumā noteikti divkārt augstāki īres “griesti” (3.tabula).

Apkures periodā rēķinos par dzīvokli vislielākās summas veido maksa par centrālapkuri — ja dzīvoklī tāda ir. Maksa par siltumenerģiju straujāk pieauga 1996.—1997.gadā un vēl senāk, pēdējos trīs gados pieaugums atbilst citu izmaksu pieauguma tendencēm.

Elektroenerģijas tarifi gandrīz divkāršojās 1996.gadā, bet 1999. un 2000.gadā palika bez izmaiņām.

Tiem, kas dzīvo personīgajās mājās vai tādas ceļ, nozīmīgākas ir būvmateriālu cenu izmaiņas. Būvmateriāli strauji sadārdzinājās līdz 1996.gadam, vēlāk šīs cenas auga maz, turklāt ik gadu pieauguma tempi samazinājās. Tas deva iespēju paplašināt individuālo celtniecību un dzīvokļu remontu.

Transportlīdzekļu cenas un transporta pakalpojumu tarifi

Transporta līdzekļi ir viena no ļoti nedaudzajām precēm, kuru cenas 1998.–2000.gada periodā ir samazinājušās (4.tabula). Līdzvērtīgs transporta līdzeklis (parasti tā ir automašīna) 2000.gadā maksāja tikai 68,6% no tā, kas par to bija jāizdod 1996.gadā. Tik straujš transporta līdzekļu cenu kritums, bez šaubām, veicināja to iegādi. Rīgas ielās un autoceļos strauji pieauga kustības intenstitāte, radās sablīvējumi un kustības traucējumi.

No tā ne viens vien žurnālists ir izdarījis diezgan pārsteidzīgu secinājumu, ka Latvijā, īpaši Rīgā, iedzīvotāju dzīves līmenis ir pieaudzis daudz straujāk, nekā to rāda CSP mājsaimniecību budžetu pētījumi.

Lielās izmaiņas automašīnu cenās dod pareizāku izskaidrojumu. Padomju gados vieglā automašīna bija dārgs prieks, turklāt liels deficīts. Kurš to bija iegādājies, apkārtējo acīs bija turīgs cilvēks, turklāt ar labiem sakariem “vajadzīgajās” aprindās. Mūsdienās lietota vai lētākas markas automašīna vairs neliecina par ģimenes labklājību. Daudz vairāk par to liecina dzīvoklis Rīgas centrā, Jūrmalā vai kādā speciāla projekta namā, kurā veikts “eiroremonts”. Nemaz nerunājot par jaunuzceltu individuālo māju vai vasarnīcu.

Toties nelabvēlīgā virzienā ir mainījušās personisko transporta līdzekļu ekspluatācijas izmaksas. Īpaši tas sakāms par degvielas cenām. 2000. gadā degviela maksāja par 68% dārgāk nekā 1996. gadā un divreiz dārgāk nekā 1995. gadā. Tādēļ neviens vien vecāka žigulīša īpašnieks ikdienā dod priekšroku sabiedriskajam transportam.

Sabiedrisko transportu pārsvarā lieto sabiedrības trūcīgākā un vidēji (maz)turīgāko daļa. Diemžēl sabiedriskā transporta tarifi no gada uz gadu ir auguši, aptuveni par 10% gadā. Var jau vērtēt dažādi. Autoram šķiet, ka samaksāt 20 santīmus par biļeti, tikpat, cik par vidēji lielu maizes klaipu, būtu pieņemami, ja brauc no Rīgas centra līdz Juglai vai Spilvei. Bet, ja tas pats jāmaksā par divām pieturām, rodas vēlēšanās labāk iet kājām. Lai viņi pabraukā ar pustukšiem tramvajiem un trolejbusiem...

Daži vārdi par veselības aprūpi

Nepieciešamās vizītes pie ārsta un medikamentu iegāde slimam cilvēkam ir tikpat nepieciešama kā uzturs vai “jumts virs galvas”.

Spriežot pēc 1. tabulas datiem, izmaksas par salīdzināmu veselības aprūpi 1996.–2000. gada periodā ir augušas lēnāk nekā vidēji visu preču un pakalpojumu cenas. Šādam secinājumam, vadoties no subjektīvās pieredzes, ir diezgan grūti noticēt. Paraugoties atsevišķi, kā mainījušās medicīnisko produktu (zāļu) cenas, arī nav nekas “briesmīgs”: 2000. gadā to cenas, salīdzinot ar 1996. gadu, pieaugušas par 13%, bet ar 1995. gadu — par 28%.

Ja veselības aprūpes cenas ir augušas lēnāk nekā visas patēriņa cenas kopumā, tad ir sagaidāms, ka izdevumu veselības aprūpei īpatsvars mājsaimniecību budžetos samazināsies. Diemžēl aplūkojamā periodā ir noticis pretējais. 1996. gadā mājsaimniecības veselības aprūpei izdeva 3,8% no visiem patēriņa izdevumiem, bet 2000. gadā — jau 4,2%.

Statistikai ir viegli aprēķināt cenu indeksus tad, ja patēriņa “grozs” pārskata un bāzes periodā ir nemainīgs, vismaz lielās līnijās salīdzināms. Taču aptieku asortiments mainās tik strauji, ka pat ārstam un slimniekam nav viegli tam izsekot līdzi. Nereti līdzīgas iedarbības zāles sāk piegādāt “smalkākas” firmas, labākā iesaiņojumā, pieļaujam — nedaudz kvalitatīvākas, toties daudz dārgākas. Lētāko zāļu nereti vienkārši vairs nav. Kā tādā gadījumā sastādīt salīdzināmu medikamentu “grozu”? Tas ir ne vien statistiķu, bet arī mediķu uzdevums.

1. tabula

Patēriņa cenu pieaugums (procentos pret iepriekšējo gadu)

Datu avoti: Latvijas statistikas gadagrāmata 2001. — R.: CSP, 2001. — 70., 71. lpp.

Patēriņa cenu indeksi 6 (62)/1998. — R.: VSK. — 1998. — 12. lpp.; 9(101)/2001.— R.: CSP. — 2001. — 8. lpp.

2.tabula

Patēriņa preču un pakalpojumu cenu izmaiņas indeksi (procentos)

Izdevumu grupas sakārtotas pēc to īpatsvara mājsaimniecību budžetos. Aprēķināts pēc: Latvijas Statistikas gadagrāmata 2001.–R.:CSP, 2001.–71., 72.lpp.

3.tabula

Ar mājokli saistīto cenu un tarifu izmaiņas indeksi (procentos)

Datu avots: Latvijas statistikas gadagrāmata 2001.–R.: CSP, 2001.–71.lpp.

4.tabula

Transporta cenu un tarifu izmaiņas indeksi (procentos)

Datu avots: Latvijas statistikas gadagrāmata 2001.–R.: CSP, 2001.–72.lpp.