Par lolojamo līvu valodu
Žans Liks Uterrss (Francija):
Kas attiecas uz mani, man atlika līvu valoda, lai pieķertos dzīvei, glābjot to, ko vēl varētu saglābt. Vienīgais veids, kā to panākt, bija iemācīties valodu. Es nolēmu tam nodoties katru rītu, izmantojot kasetes, kuras no tālās Kurzemes, no teritorijas, kuru kādreiz savā starpā dalīja līvi un kurši, sūtīja mans draugs, jaunais zinātnieks. Tā es riskēju pats pārvērsties par pēdējo izglābto līvu valodas pratēju, tādas valodas pratēju, kas izzudusi piekrastē, kura to ir redzējusi piedzimstam. Lai nodrošinātu līvu valodas izdzīvošanu, man atkal nāktos laist pasaulē bērnus un runāt ar viņiem līviski, līdz ar to radot tēvu valodas jēdzienu, kas tiek nodots tālāk aiz izmisuma, proti, kad nekas cits vairs neatliek. Un tad es sapratu, ka turpmāk tāda būs mana dzīve: mācīties, runāt un nodot tālāk valodu, kuras vairs nav.
“LITERATŪRA UN MĀKSLA LATVIJĀ”