Dr.art. Ojārs Spārītis, Pieminekļu padomes priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Gvido Kajons

Tieši tāpat Pieminekļu padomes uzmanības centrā ir jautājumi par pieminekļu restaurāciju, apkopi, profilaksi un arī par jau esošo pieminekļu pabeigtību līdz mākslinieciskam veselumam. Piemēram, Barklaja de Tolli piemineklis eksistē. Tas pastāv reāla postamenta formā. Un visus šos 87 gadus neviens to nav centies svītrot no vēstures un no Rīgas pieminekļu saraksta. Padomē tika atbalstīts priekšlikums, izmantojot sponsora līdzekļus, atgūt šī postamenta skulptūru, kas ir reāli iespējams.

Pieminekļu padome cenšas vēsturiski konsekventi novērtēt memoriālas nozīmes skulptūras, kurām nebūtu jātiek cenzētām Rīgas sejā. Arī Pētera I skulptūrai pirms pāris gadiem aizsāktais ceļš uz tās tehnisku sakārtošanu, restaurāciju bija iesācies jau iepriekšējās Pieminekļu padomes laikā. Tas bija loģisks Pieminekļu padomes akceptēts pasākums. Un, ja privātpersona izrāda interesi, tad kāpēc neizmantot tās līdzekļus. Pieminekļu padomes darbā skaidri redzama kontinuitāte, nodarbojoties ar pieminekļiem, kuru aprūpe aizsākusies pirms gada vai diviem. Tas ir šī brīža jautājums, kas ierēdnieciski pareizā veidā jānoved līdz kādai konsekvencei, jo uz visiem iesniegumiem un vēstulēm, ko saņēmām mantojumā no iepriekšējās Pieminekļu padomes, bija Rīgas mēra rezolūcija: izskatīt, reaģēt, pārbaudīt, atbildēt pēc būtības, tātad, rēķinoties ar inteliģentu viedokli.

Iepriekšējā Pieminekļu padome beidza darbu reizē ar iepriekšējo domes sastāvu 2001. gada martā. Līdz septembrim, kad mūs sasauca kopā, bija gandrīz pusgadu krājušies materiāli. Protams, tajos iekšā bija vasaras notikumi ar Pētera I skulptūras puslegālo vai nelegālo eksponēšanu Kronvalda parkā un atbilstošo sabiedrības reakciju. Lai šie dokumenti veiktu likumīgo apriti, tie bija jāizskata. Neviens jau pašlaik vēl tik tālu nav novedis Pētera I vai Barklaja de Tolli skulptūru atjaunošanas vai restaurācijas jautājumus, lai varētu konkrēti runāt par vietu vai atklāšanas datumu. Barklaja de Tolli skulptūras uzlikšana atpakaļ uz postamenta patlaban ir visreālākā. Tās atjaunošanas un uzstādīšanas process ir saistīts ar Rīgas pieminekļu aizsardzības inspekcijas izvirzītajiem kritērijiem. Un tie prasa saskaņot labiekārtojuma projektu, pārbaudīt postamenta izturību, sakārtot soliņus, celiņus, lai harmoniju atgūst visa mikrovide ap pieminekli. Tas ir normāls process, kas nav jāforsē.

— Rīgas domes Pieminekļu padomes lēmumi pašlaik sabiedrībā izraisījuši plašas diskusijas. Kā jūs kā šīs padomes priekšsēdētājs to komentētu?

— Akadēmiķis Jānis Stradiņš manu kandidatūru bija ieraudzījis kā kompromisa figūru šādam amatam. Zinādams, ka esmu bezpartijisks, ka es šai lietai pieeju kā intelektuālis, kurš mēģina līdzsvaroti skatīt kultūras vērtības, neraugoties uz nacionālu, vēsturisku vai citu aizspriedumu esamību un cenšoties būt iecietīgs (tolerants) gan pieminekļu mākslinieciskajos, gan vēsturiskajos, gan novietojuma kritērijos.

Bet pirmsvēlēšanu gadā ir ārkārtīgi grūti saglabāt zelta vidusceļu, jo politizēti ievēlētajā Pieminekļu padomē katrs politiskā spektra spārns atklāj savas tradīcijas un savas intereses mēģina virzīt ar pieminekļu jeb kultūras simbolu palīdzību.

— Kāda ir Pieminekļu padomē iesniegto priekšlikumu izskatīšanas kārtība un vērtēšanas kritēriji?

— Rīgas domes Pieminekļu padome reaģē uz sabiedrisko vai valsts institūciju, kā arī privātpersonu priekšlikumiem. Ikviens ir tiesīgs ierosināt kādas piemiņas zīmes, pieminekļa, plāksnes, memoriāla vai dekoratīva objekta uzstādīšanu pilsētas telpā. Protams, ja priekšlikumam ir sabiedriska nozīme un pozitīvi tendēta ievirze.

Pieminekļu padome veidota kā Rīgas domes sabiedriska institūcija ar plašām pilnvarām, lai atslogotu Rīgas domes sēžu darbu, jo deputātiem nav jāiedziļinās šādos profesionālos un specifiskos jautājumos. Padomei ir deleģētas pēdējās instances tiesības pieņemt lēmumu par pieminekļu celtniecību, izvietošanu pilsētas telpā, par bijušo pieminekļu atjaunošanu vai esošo restaurāciju. Pieminekļu padomei gan nav sava budžeta vai algotu darbinieku — restauratoru, konservācijas speciālistu, tēlnieku vai citu speciālistu. Tā ir iecerēta kā saprasties spējīgu domubiedru grupa, kurā apmēram puse ir ar kultūru saistīti ļaudis — arhitekti, mākslinieki, mākslas vēsturnieki, žurnālisti, kulturologi, bet pārējie ir politiķi.

Var teikt, ka, risinot jautājumus, līdz šim mums gandrīz ir izdevies objektīvi un puslīdz līdzsvaroti izvērtēt ļoti dažādas situācijas. Un vērtēšanas kritēriji, patiesību sakot, dzimst diskusijās. Tos mums neviens priekšā nav uzrakstījis. Taču vairākiem padomes locekļiem ir pieredze arhitektūras objektu celtniecībā, ēku restaurācijā un šim procesam nepieciešamo secīgo etapu sakārtošanā. Katram piemineklim Pieminekļu padome piedāvā noteiktu shēmu, kādus saskaņojuma procesus veicot, Rīgas pilsēta var nonākt pie pieminekļa atklāšanas lentītes pārgriešanas.

Tiek vērtēts un skatīts katrs priekšlikums un domāts par to, lai saglabātos, piemēram, mērogu attiecības, saskaņa ar izvēlēto telpu, vidi, fonu. Lai, piemēram, skulptūra kādam sportistam vai dekoratīvā tēlniecība — kumeliņš vai sievietes pliknis — pēkšņi nebūtu izmērā lielāks par Valsts prezidentam paredzētu memoriālu vai kādas sabiedriski politiskas figūras atveidojumu. Kritēriji ir šādi: kultūrvēsturiskais, mākslinieciskais, arhitektoniskais, vides kritērijs, saskaņotība ar vēsturisko laiku un pilsētas telpu. Tur, kur rodas iespēja diskusijām, tur, protams, sāk dominēt katra individuālais mērs — individuālais priekšstats par kritērijiem pieminekļu simbolikas, politiskās slodzes intepretācijā, kā arī interpretācijā par personāliju lomu vēsturē. Diemžēl pirmsvēlēšanu laikā šīm interpretācijām nav ne gala, ne malas. Dažreiz mūsu lietišķais darbs padomē tiek jaukts ar Saeimas tribīni.

Tomēr arī dažkārt izšķirīgajā mūsu balsojumā kļūst redzams tas, ka ar mākslu bagātinātas vides un kultūras mantojuma saglabāšanas vārdā šie kultūrvēsturiski līdzsvarotie mūsdienīgie un eiropeiskā vērtību sistēmā saskaņotie priekšstati spēj gūt uzvaru. Saku nevis tāpēc, lai uzsvērtu, ka esam aizstāvējuši priekšlikumus par skulptūras Barklajam de Tolli atjaunošanu, Pētera I skulptūras restaurāciju vai piemiņas zīmes gubernatora Pauluči sekmīgam darbam Rīgas atjaunošanā pēc uzvaras pār Napoleonu iespējamu izstādīšanu atpakaļ publiskā telpā. Pamatā mūsu orientieris ir iepriekšējās Pieminekļu padomes 1996. gadā pieņemtais Rīgas domes lēmums līdz 2001. gadam atjaunot virkni Rīgā bijušu un zudušu dekoratīvās tēlniecības darbu. To skaitā ir bīskapa Alberta skulptūra, kas pērnvasar Hanzas dienās tika atjaunota ar baltvāciešu palīdzību, Lielais Kristaps, kas uzstādīts ar SIA “Rīgas nami” finansiālu atbalstu, obelisks Annai Ģertrūdei Vērmanei — ar “Vernisāžas” finansiālām rūpēm. Bet tādas piemiņas zīmes kā ordeņa mestra Valtera Pletenberga un Dievmātes Marijas cilnis Rīgas pils pagalmā droši vien ir visa pils ansambļa restaurācijas un sakārtošanas uzdevums. Finansējums šeit, iespējams, nāks no valsts, jo, sakārtojot sienas, būs jāķeras arī pie šī tēlnieciskā ansambļa, kuram ir sava vēsturiskā un politiskā slodze. Vai arī tā restaurāciju kāds centīsies apstrīdēt, populistisku motīvu dzīts, — rādīs laiks.

Tieši tāpat Pieminekļu padomes uzmanības centrā ir jautājumi par pieminekļu restaurāciju, apkopi, profilaksi un arī par jau esošo pieminekļu pabeigtību līdz mākslinieciskam veselumam. Piemēram, Barklaja de Tolli piemineklis eksistē. Tas pastāv reāla postamenta formā. Un visus šos 87 gadus neviens to nav centies svītrot no vēstures un no Rīgas pieminekļu saraksta. Padomē tika atbalstīts priekšlikums, izmantojot sponsora līdzekļus, atgūt šī postamenta skulptūru, kas ir reāli iespējams.

Pieminekļu padome cenšas vēsturiski konsekventi novērtēt memoriālas nozīmes skulptūras, kurām nebūtu jātiek cenzētām Rīgas sejā. Arī Pētera I skulptūrai pirms pāris gadiem aizsāktais ceļš uz tās tehnisku sakārtošanu, restaurāciju bija iesācies jau iepriekšējās Pieminekļu padomes laikā. Tas bija loģisks Pieminekļu padomes akceptēts pasākums. Un, ja privātpersona izrāda interesi, tad kāpēc neizmantot tās līdzekļus. Pieminekļu padomes darbā skaidri redzama kontinuitāte, nodarbojoties ar pieminekļiem, kuru aprūpe aizsākusies pirms gada vai diviem. Tas ir šī brīža jautājums, kas ierēdnieciski pareizā veidā jānoved līdz kādai konsekvencei, jo uz visiem iesniegumiem un vēstulēm, ko saņēmām mantojumā no iepriekšējās Pieminekļu padomes, bija Rīgas mēra rezolūcija: izskatīt, reaģēt, pārbaudīt, atbildēt pēc būtības, tātad, rēķinoties ar inteliģentu viedokli.

Iepriekšējā Pieminekļu padome beidza darbu reizē ar iepriekšējo domes sastāvu 2001. gada martā. Līdz septembrim, kad mūs sasauca kopā, bija gandrīz pusgadu krājušies materiāli. Protams, tajos iekšā bija vasaras notikumi ar Pētera I skulptūras puslegālo vai nelegālo eksponēšanu Kronvalda parkā un atbilstošo sabiedrības reakciju. Lai šie dokumenti veiktu likumīgo apriti, tie bija jāizskata. Neviens jau pašlaik vēl tik tālu nav novedis Pētera I vai Barklaja de Tolli skulptūru atjaunošanas vai restaurācijas jautājumus, lai varētu konkrēti runāt par vietu vai atklāšanas datumu. Barklaja de Tolli skulptūras uzlikšana atpakaļ uz postamenta patlaban ir visreālākā. Tās atjaunošanas un uzstādīšanas process ir saistīts ar Rīgas pieminekļu aizsardzības inspekcijas izvirzītajiem kritērijiem. Un tie prasa saskaņot labiekārtojuma projektu, pārbaudīt postamenta izturību, sakārtot soliņus, celiņus, lai harmoniju atgūst visa mikrovide ap pieminekli. Tas ir normāls process, kas nav jāforsē.

Tieši tāpat Pieminekļu padome ir pret sasteigtu Pētera I skulptūras jautājuma risināšanu. Padomei būs nopietni ar to jādarbojas un kopā ar Rīgas dārzu un parku direktoru, ar ainavu arhitektiem, ar Rīgas pieminekļu inspekciju un mākslinieku būs jāatrod šai skulptūrai tāda novietne, kas šo vēsturisko relikviju nediskreditē. Protams, tas neatradīsies vietā, kur mēs vēlamies redzēt nacionālas Latvijas valsts svētumus, simbolus un vēstures varoņus. Bet degradēt tēlniecisku darbu arī nedrīkst, jo tam ir noteikta antikvārā, vēsturiskā, materiālā un mākslinieciskā vērtība.

— Tā kā Pēteris I nāk mantojumā no iepriekšējās domes, nāk mantojumā arī tās lēmums šo pieminekli atdāvināt Sanktpēterburgai. Pēterburgieši atteikušies no dāvanas. Un vai tas nav tāds Trojas zirgs, kas atdots atpakaļ, lai mēs te ar to stīvējamies?

— Iespējams, Sanktpēterburgas ierēdņi negribēja ieguldīt līdzekļus šīs skulptūras restaurācijā. Jo, kad Rīgā tika pieņemts lēmums no skulptūras šķirties, bija doma atdot šo skulptūru tādu, kāda tā ir, ar defektiem un zudušām detaļām. Sanktpēterburga, šo dāvanu pieņemot, arī centusies domāt ekonomiski, un viņi piedāvāja: lūdzu, mēs izgatavosim sev jaunu kopiju pēc jūsu oriģināla un uzstādīsim šīs skulptūras dublikātu. Varbūt tur ir arī citas politiskās spēles, un tās nedrīkst izslēgt. Var jau būt, ka situācija atgādina notikumu ar Trojas zirgu. Bet domāju, ka nevar politizētu problēmu ar kontraversālu skulptūru atrisināt, atdāvinot to kaimiņam. Rīgas dome šo problēmu vēlējās it kā novelt sev no kakla. Un pēterburgieši to tikpat demonstratīvi pagrieza atpakaļ ar vai bez politiskā zemteksta. Bet tas bija žests pret žestu.

Un man šķiet, tas nav korekti arī no cilvēciskā un kultūrvēsturiskā viedokļa. Kā paraugs varētu būt ētika, ar kādu pieminekļus vēsturiskām personām uztver un eksponē franči, zviedri, angļi un somi. Jā, tās ir lielās, visādā nozīmē stiprās nācijas. Bet, piemēram, Parīzē, ir piemineklis Vinstonam Čērčilam, lai gan franči un angļi sadzīviskajā līmenī ne vienmēr ir iecietīgi viens pret otru. Londonā ir piemineklis Kijevas kņazam Vladimiram, Krievijas kristietības ieviesējam. Helsinkos ir Aleksandra II piemineklis. Arī apvienotā Vācija tagad pilnā mērā uzņemas finansiālu atbildību par pieminekļiem, ko demokrātiskajā Vācijā uzstādīja padomju laikā kā uzvaras zīmes un simbolus sakāvei pār fašistisko Vāciju. Tiek atvēlēti miljoni “Dzelzs Ivana” monumenta restaurācijai un uzturēšanai Treptova parkā.

Lūk, tā ir ētiska rīcība. Un šādai ētikai ir gatavas tautas, kas arī ļoti daudz ir cietušas, bet varbūt ātrāk atradušas sevī politisko un garīgo līdzsvaru skatīties neitrāli uz vēstures parādībām un iet tālāk. Tieši vācu vēsturnieku atzinumos es ieraudzīju ētikas formulu — vērtēt vēsturiskas personības ar viņu dzīves laika kontekstu, nevis šodienas kaislības un aizspriedumus ekstrapolēt uz laiku, kad Maķedonijas Aleksandrs atstāja aiz sevis līķu kaudzes vai Napoleons dedzināja ciemus.

— Aleksandra II piemineklis Somijā nekad nav bijis apdraudēts. Bet vai tā ir norma, ka iekarotāju pieminekļi iekarotajās zemēs ir saglabājušies? Piemēram, tas pats Pētera I piemineklis? Jā, pēc gadu desmitiem to varbūt vērtēs citādi un viss būs kārtībā. Bet vai tas iespējams šobrīd?

— Protams, mēs nevaram uztiept sabiedrībai tai nepieņemamu viedokli. Es arī nevaru to izdarīt vienpersoniski. Jo kopā ar mani ir 32 cilvēku lielā Pieminekļu padome. Ja cenšos neitrāli skatīties uz vēsturi, redzu šīm vēsturiskajām skulptūrām vietu, līdzīgi antikvariāta priekšmetiem. Un arī Pieminekļu padomes intelektuālā potenciāla uzdevums būtu mēģināt palīdzēt atrast māksliniekiem, biznesmeņiem un politiķiem risinājumu — kurā vietā šādi vēstures fakti varētu tikt izvietoti. Līdzīgi kā automašīnu muzejs vai, piemēram, demontēto skulptūru depozīts Lietuvā, kur koncetrēti noņemtie padomju laika pieminekļi. Tas būtu politiski un vēsturiski vispareizāk. Un Pieminekļu padomei vajadzētu spēt raudzīties uz priekšu, nevis kāpties atpakaļ.

— Bet jāatceras, ka Latvija XX gadsimta laikā ir daudzas reizes okupēta.

— Jā. Un katra nākamā vara ir iznīcinājusi iepriekšējās politiskos un kultūras simbolus. Bet vai tas ir normāli — necīnīties ar cēloņiem, bet izgāzt dusmas ikonoklastiskā veidā — sadauzot pašu celtos elkus.

Rezultātā sabiedrības loceklis, indivīds kļūst dezorientēts. Ņemot vērā šīs īpatnējās peripētijas, Latvija un arī latvietis ir ļoti sarežģītā situācijā. Jo viņa paša demokrātiskā pieredze, valstiskuma vēsture ir īsa — 20 gadu vienā starpkaru periodā un 10 gadu tagad. Un tik īsā laikā nevar paspēt izkristalizēties ikonogrāfija, pieminekļu tēlainība, kas pierāda savus trūkumus un vājumu XX gs. beigās izsludinātā konkursā par pieminekli valsts dibinātājam, prezidentam Kārlim Ulmanim. Ja konkurss par kritērijiem skulptūrai izvirza tādus nosacījumus, kas bija raksturīgi pirmskara tēlniecībai, iegūstam tēlu, kurā nosacītības ir ļoti nedaudz vai arī tā ir tik literāra, ka ienes daudz nianšu un asociāciju ar pārprotamiem blakusefektiem.

Kad raugāmies 20. un 30. gadu tēlniecībā, redzam, ka Latvijas brīvvalsts mākslinieki ir bijuši ar lielāku radošu brīvību un emocionāli estētisko uzlādējumu un radījuši plašākas mākslinieciskās izteiksmes monumentus, nekā to darīja padomju tēlniecība pēc Otrā pasaules kara, kuras tēlniecības simboliskā ekspresija bija vienveidīgāka.

— Varbūt jāsāk veidot pieminekļu depozīts arī Latvijā?

— Par pieminekļu depozītu ir ierunājusies Baložu pilsētas dome. Un tai nebūt nav noteikti jābūt Rīgai. Arī Viļņa nav Lietuvas pieminekļu depozīta veidotāja. Tur darbojas privātpersona, kas netālu no Viļņas atradusi piemērotu vietu un iekārtojusi laukumu. Izdevīgam biznesam un tūristu atrakcijai. Savukārt lietuviešu gara stiprums izpaužas spējā bez cenzūras saglabāt savas nesenās vēstures liecības.

Baložu pilsētas dome lūdza Pieminekļu padomi atļaut viņiem veidot šādu depozītu. Protams, lēmums bija labvēlīgs, jo saskatījām šajā iniciatīvā pozitīvu sākotni. Taču problēmas Baložiem vēl tikai sāksies, jo viņiem būs jāatrod piemērota teritorija, jāizveido ceļi, automašīnu stāvvietas, jāorganizē biznesa plānam atbilstoša darbība — ar ainavu arhitektu, ar mākslinieku palīdzību jāveido koncepcija, kā šos skulpturālos veidojumus novietot, kā tos komentēt, kā organizēt apskates iespējas. Un tad ekspozīciju varēs pienācīgi izmantot vēstures faktu apgūšanai. Arī Pētera I skulptūrai un citiem tamlīdzīgiem skulpturāliem veidojumiem tur varētu būt ierādīta vieta, taču tas ir koncepcijas, labas gribas un līdzekļu jautājums.

Jāatzīst, ka daudz kas jau ir zudis. Piemēram, Esplanādē noņemtie komunāru krūšutēli visi ir pazuduši, krāsainā metāla drudža laikā paklusām nozagti. Zināms, ka ir saglabājušies Stučkas un Ļeņina monumenti. Jautājums nākotnei — kā Baložu pilsētas dome spēs vienoties ar Rīgas pilsētas domi par aizdošanu, deponējumu vai pirkumu. Jo pagasta vai mazas pilsētas pašvaldības līdzekļi nekad nebūs tik lieli, lai īstenotu šādu megaprojektu, kam nepieciešama liela nauda teritorijas iekārtošanai un arī skulptūru atpirkšanai. Tagad pirmo reizi tiek skatīts jautājums tās pašas Pētera I skulptūras sakarā: cik var maksāt piemineklis. Tas ir ļoti pamācoši un rosinoši, ka šī viena skulptūra spēj uzdot tik daudz jautājumu, kas līdz šim nav risināti.

Pētera I skulptūras sakarā esam saskārušies arī ar jautājumu par citu pilsētas sabiedrisko monumentu novērtējumu naudas izteiksmē. Izrādās, arī pasaule ir diezgan nesagatavota šīs problēmas risināšanai. Taču tās ir vērtības, kurām naudas ekvivalents eksistē, tiklīdz šādas skulptūras grib pārdot, pirkt vai dāvināt. Piemēram, Liepājas Ļeņina piemineklis, ko baronese Valtrauta fon Tīzenhauzena aizveda uz Vāciju. Viņa samaksāja Liepājai 10 000 marku, tātad nepilnus 3000 latu. Un tas ir par vairākām tonnām bronzas un vienlaikus nosvītrojot no bilances šo kritiski vērtēto politisko skulptūru tirgus cenu, retuma pakāpi un māksliniecisko vērtību. Bijušais piemineklis iegūst pavisam citu cenu, ja to vērtējam politisku kuriozu izsoles situācijā. Tas iegūst tirgus vērtību, kurā summējas materiālā vērtība, darba vērtība un, kā jebkuram kultūras faktam, arī retuma vērtība. Piemēram, socarta, padomju laika mākslas priekšmetus pirmajos neatkarības gados izpirka amerikāņi, angļi, vācieši un franči. Tās bija politiski disidentiska rakstura gleznas vai arī klišejiskie padomju totalitārisma ideju paraugi, ar kuriem bija pilns Centrāltirgus un dzelzceļa stacijas — Zasulaukā, Liepājā un citur. Protams, šie nevienam netīkamie mākslas darbi tika aizvākti tālāk no acīm, un šķūnīšos vai bēniņos tie arī ir aizgājuši bojā. Un atkal vēsturē, mākslā ir notikusi apzināti pieļauta cenzūra.

— Pēc kādiem materiāliem vadoties, Barklaja de Tolli piemineklis tiek atjaunots? Vai tikai pēc fotogrāfijām?

— Par Barklaja de Tolli pieminekli ir vesela kaudze fotogrāfiju un, pats būtiskākais, ir saglabājies tēlnieka Vilhelma Vandšneidera oriģinālais mets ģipsī. 80 centimetru augsts oriģināls, tēlnieka roku veidots, kurš metu konkursā ieguva godalgu un tiesības tikt realizētam. V.Vandšneidera muzejs un draugu klubs Vācijā ļoti atzinīgi vērtē šo Rīgas oriģinālskulptūru

Analoga situācija — Pētera I skulptūras restaurācijā. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā ir saglabājies šī pieminekļa mets.

— Ja veido pieminekli tikai no fotogrāfijām, tad jau varētu ierosināt atjaunot tēlu, kas bija liecinieks brīdim, kad dzima neatkarīgā Latvija, proti, runa ir par “Koka Frici”.

— Dzelzs zemessargu jeb “Koka Frici” no mākslas un no vēsturiskā fakta viedokļa ironiskās sarunās vairāki politiķi ir minējuši kā negatīvu piemēru. Taču, ja kāds entuziasts gribētu finansēt šī hrestomātiskā artefakta atgriešanos nu kaut vai politisko kuriozitāšu antikvariātā, tad skulptūra tur pilnīgi droši varētu atrasties. Autors “Koka Fricim” nav zināms. Tas tika atvests gatavs no Vācijas, kur šīs skulptūras izgatavoja nelielās sērijās. Tās tika uzstādītas ar konkrētu mērķi — lielās apdzīvotās vietās vākt ziedojumus no iedzīvotājiem kara budžeta palielināšanai. Jo bija kara beigas, un militārais budžets bija izsīcis. Šī simboliskā ideja būtībā ir gudra menedžmenta piemērs, kā patriotisku cilvēku padarīt atbildīgu un panākt viņā vēlmi ziedot. Katram bija iespēja iedzīt koka postamentā naglu, bet šī nagla bija jānopērk.

— Vai ir kādi principi un kritēriji, kas noteic, kam jāuzstāda piemiņas plāksne baznīcā?

— Tā ir interesanta tēma — memoriālās zīmes baznīcā. Ieraksts Londonas Sv. Paula katedrāles ceļvedī liecina, ka tradīcija uzstādīt piemiņas zīmes baznīcā slavenām personībām tur ir aizsākusies 18. gadsimtā un turpinās līdz mūsdienām. Arī Vācijā, Zviedrijā, Francijā un citur baznīcās tiek uzstādītas piemiņas zīmes ievērojamiem draudzes locekļiem, viņu piederīgajiem, personām un notikumiem ar lielu vēsturisku skanējumu.

Piemiņas zīmes ir ļoti daudzveidīgas. Tie var būt mauzoleji un kapličas, veseli arhitektoniski veidojumi. Tās ir skulptūras, krūšutēli un tēlnieciski dekoratīvi darbi, kuros vairākas alegoriskas skulptūras var būt saistītas sižetiskā un mākslinieciskā ansamblī. Tās var būt arī epitāfijas, grezni veidotas memoriālteksta plāksnes ar gleznieciskiem, tēlnieciskiem vai citiem elementiem. Un tās ir arī kapa plāksnes, ko var ievietot sienā vai grīdā. Šie visi piemiņas elementi var mākslinieciski miksēties un aizgūt detaļas viens no otra, lai sasniegtu mērķi. To pierāda arī Berlīnes Doma, Lībekas Jēkaba un Marijas baznīcu un arī Lībekas Doma tradīcijas veidot piemiņas zīmes ievērojamiem pilsoņiem, kas dzīvojuši vai strādājuši pilsētā vai epizodiski atraduši piesaisti baznīcai. Tas pats attiecas uz jūrā noslīkušajiem, karā kritušajiem vai par svētu ideju svešumā mirušajiem, bet savai zemei un kultūrai labu darījušiem cilvēkiem, kuru piemiņa dzimtajai pilsētai vai viņa identifikācijas vietai ir svarīga. Ir tradīcijas veidot pieminekli anonīmajam karavīram, kādam simboliskam faktam vai idejai ar globālu un humānu raksturu. Un šī prasība pēc humanitātes ir mūsdienu pasaules domāšanas sastāvdaļa. Domāt par nedzimušajiem bērniem vai visu pasaules māšu un sieviešu ciešanām, kas viņām jāpārdzīvo, karos vai kādos traģiskos notikumos zaudējot piederīgos. Lūk, tie ir daži abstraktās ievirzes domāšanas virzieni, kā ieraudzīt vietu memoriālam.

Ja man tagad sev pašam būtu jāatbild, kam es redzu vietu piemiņas zīmei Pētera baznīcā, tad domāju — kāpēc gan tas nevarētu būt Aleksandrs Čaks vai Ojārs Vācietis. Līdzīgi kā Pētera baznīcas vienā malā ir izveidots memoriāls okupācijas upuriem. Pētera baznīcā kā gotiskā dievnamā ir sānu kapelas, un viduslaikos tām katrai bija savs konkrēts svētā aizbildņa vārds. Šajās kapelās bija ievietota svētā skuptūra, glezna vai altāris. Un, lūk, tieši tāpat var parādīties dažādas piemiņas zīmes Rīgas vēsturē liktenīgiem notikumiem. Pētera baznīca varētu papildināties ar piemiņas zīmēm tam, kas jau notiek. Baznīcā pērnruden ir uzstādīta Rīgas ģeodēziskā centra zīme. Pirms trim gadiem kopā ar vācbaltiešu centru “Domus Rigensis” Pētera baznīcas sienā ievietojām piemiņas plāksni šī dievnama cēlājam Rostokas arhitektam Rumešotelam un viņa dēlam. Kad uz Rīgu atbrauca Zviedrijas karaļpāris, sakarā ar šo notikumu tika izveidota piemiņas plāksne un novietota zem plāksnes Gustava Ādolfa atcerei. Taču tās gan vēl ir tikai plāksnes. Jau minēju, ka piemiņas zīmes var būt ļoti daudzveidīgas. Tēlniecība nebūt nav tik nabadzīga. Un arī rituāli var būt cieņas un radošas izdomas pilni. Piemēram, Vestminsteras katedrālē kādā kapelā armijas pulks pēc vienotas kompozīcijas ievieto savu bataljonu ģerboņus. Tur notiek armijas rituāli, tiek uzņemti jauni karavīri, un viņi redz, ka pulka militārā vēsture un tradīcijas ir goda vietā. Tas ir piederības sajūtu veicinošs un reizē tautas kultūras atmiņu bagātinošs pasākums. Vestminsteras abatijā citu memoriālu vidū ir lorda Bairona kapa plāksne, krūšutēls Viljamam Bleikam, piemineklis Hendelim, kaut viņu atdusas vietas ne vienmēr ir zem baznīcas grīdas. Tur ļoti daudzām Anglijas vēsturē un kultūrā nozīmīgām personībām ir piemiņas zīmes skulptūru, krūšutēlu vai uzrakstu veidā, tā kā tauta un baznīca uzskata par nepieciešamu. Bet baznīca ir kā nacionālu vērtību krātuve. Un Pētera baznīca varētu kļūt Rīgas vēstures vērtību krātuve.

Par kritērijiem. Neviens nevar uzspiest, kādu piemiņas zīmi un kādā formā veidot. Minētajās Londonas baznīcās ir savas draudzes, kas ir vienīgais arbitrs tām piemiņas zīmēm, kas dievnama telpā drīkst ienākt. Pētera baznīcas trūkums pašlaik ir tas, ka dievnams īsti nepieder nekam — ne pilsētai, ne draudzei. Ir simboliska draudze, kas nespēj izmantot baznīcu pilnībā. Bet par ēku saimnieciski, iespēju un izpratnes robežās, rūpējas Rīgas domes ieceltā Pētera baznīcas pārvalde. Šādā divu saimnieku situācijā draudzei nav garīgā komforta, un nekas neveicina izaugsmi, izmantošanas kritēriju skaidrību vai attieksmes maiņu pret šo dievnamu.

— Bet vai luterāņu baznīcā var likt piemiņas plāksni, piemēram, pareizticīgajam? Cik zināms, Aleksandrs Čaks bija kristīts pareizticībā. Un kas tagad spēs droši pateikt, kādas bija Ojāra Vācieša attiecības ar Dievu?

— Vai jums šķiet, ka ekumēnisma kustībai pasaulē ir tukšas skaņas vērtība? Uzskatu tuvināšanās ir mūsdienu gara izpausme, un Rīga visos laikos ir bijusi atvērta, nevis dogmatisma pilna pilsēta. Bet par personālijām var lemt draudzes vai visas evaņģēliski luteriskās baznīcas iecelta padome, kuras pašlaik nav. Es vienkārši esmu izteicis ideju, kas ir sen pierādījusi savu dzīvotspēju zemēs, kurās nav bijis revolucionāru satricinājumu un piemiņas saglabāšanas sistēma ir izkopta jau gadu simtos. Pētera baznīcā var atrast iespēju, kā Rīgai par godu eksponēt vēstures faktus, personālijas vai idejas.

Ko pieņemt, ko nepieņemt? Jau minētajās katedrālēs pastāv tā dēvētās sirdsapziņas komisijas, kas lemj, vai citas konfesijas piederīgajam iespējams uzstādīt piemiņas zīmi, vērtē, kāds ir viņa pienesums nācijai kopumā. Tādos gadījumos, ņemot vērā mūsdienu ekumēniskās tendences pasaules reliģiskajā attīstībā, arī konfesionālajai piederībai var nebūt izšķiroša nozīme. Protams, būs robežas, un musulmanim piemiņas zīmi neievietos katoļu baznīcā. Protestantisma, katolicisma un pareizticības pārstāvji noteikti varētu savstarpēji vienoties par šo konfesiju cilvēku piemiņas atzīšanu. Tieši tāpat pareizticīgo katedrālē un Jēkaba katedrālē nākotnē draudzes nonāks līdz piemiņas zīmju uzstādīšanai savos dievnamos.

— Sarunu varētu turpināt par to, kā Rīgas domes Pieminekļu padomes darbība atbilst priekšstatiem par pārbaudītām un latviešu tautai svētām vērtībām.

— Tagad, kad esam izskatījuši piespiedu kārtā risināmos jautājumus, ķērāmies klāt pārējiem. Piemēram, atzinīgi vērtējām priekšlikumu par pieminekli Ernestam Brastiņam — vēsturniekam, pilskalnu pētniekam, Latvijas senvēstures popularizētājam, folkloras interpretam, cilvēkam, kurš nonāca pie dievturu draudzes izveidošanas. Tas ir Dievturu sadraudzes ierosinājums. Protams, priekšlikums, kuru virza “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcijas pārstāvji, ir ar savu politisko zemtekstu un mērķi. Jo šodien acīmredzot neviens neliek Rīgā pieminekli bez nolūka iegūt politiskas dividendes. Šim piemineklim nav nodrošināts finansējums. Tas tiek meklēts pilsētas budžetā. Pieminekļu padome izteica morālu atbalstu šāda pieminekļa rašanās idejai un apliecināja gatavību meklēt piemērotu formu un vietu, kur to novietot. Bet jautājums joprojām ir atklāts, jo māksliniekam un arhitektam, kas vēl nemaz nav zināmi, būs jāizvēlas piemērota vieta, kas varbūt būs saistīta ar mājām, kur strādājis un dzīvojis E.Brastiņš. Varbūt tā būs Brīvdabas muzeja teritorija, kur Juglas ezera malā tika izveidota rituāla vieta, vai arī, kā ir vēlējusies Dievturu sadraudze, tiks atrasts apzaļumots stūrītis Kronvalda parkā.

Pieminekļu padome ar gandarījumu uzņēma Aizsardzības ministrijas priekšlikumu par pieminekļa veidošanu Oskaram Kalpakam. Šo ideju ir atbalstījuši O.Kalpaka piederīgie un vairākas sabiedriskas organizācijas, kas garantē finansējumu. Tātad ir lielas cerības, ka varētu rasties sabiedrībā nozīmīgs un arī mākslinieciski augstvērtīgs piemineklis.

Padomē ir saņemts un izskatīts priekšlikums veidot pieminekli Gunāram Astram. Šo politiski angažēto ideju virza “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija. Protams, morāli Pieminekļu padome atbalsta pieminekļa rašanos neatkarības idejas uzturētājam. Tikai jāpiebilst, ka Meža kapos G.Astram ir skaists kapa piemineklis un tur godināt viņu ierodas visi, kas ciena varonīgā disidenta piemiņu. Pie Augstākās tiesas nama ir plāksnīte G.Astras mūža atgādnei, tātad simboliski šis cilvēks nav aizmirsts. Bet, protams, var mēģināt pievērst sabiedrības uzmanību viņa darbībai, ceļot pieminekli.

Ir vēl citi interesanti priekšlikumi, kā bagātināt pilsētas vidi. Ir saņemts Zinātņu akadēmijas ierosinājums pie Ķīmijas fakultātes veidot pieminekli ķīmiķim Paulam Valdenam. Jau iepriekšējā Pieminekļu padome ir iekļāvusi to vēlamo pieminekļu sarakstā, un tagad ir pienācis laiks šo ieceri īstenot.

Pieminekļu padomes decembra sēdē apstiprinājām ierosinājumu uzstādīt piemiņas zīmi akadēmiķim Imantam Siliņam. Teikas rajonā, šim nolūkam atvēlētā vietā, iecerēts neliels memoriāls zinātniekam. Lūdzām Rīgas domi atbalstīt šī pieminekļa tapšanu ar finansējumu. Daļa līdzekļu jau ir Zinātņu akadēmijas iniciatīvas grupai.

Top piemineklis Kārlim Ulmanim, ko uz priekšu virza Rīgas Latviešu biedrība. Tuvākajā laikā apskatīsim šī pieminekļa maketu dabā, pārliecināsimies par Ulda Kurzemnieka darinātā pieminekļa meta izvietojumu telpā un redzēsim, kādu mērogu attiecībā pret zaļo zonu, ielu un celiņiem ieņem piemineklis. Pretī pašreizējai Rīgas domes, vēlākajai Ārlietu ministrijas, ēkai K.Ulmanis kā valstsvīrs būs atradis vietu, kur paust savu klātbūtni. Viņu ar šo konkrēto vietu saista dzīvoklis bijušajā Ārlietu ministrijā. Skulptūrā paredzēts iestrādāt zīmīgu Kārļa Ulmaņa skulptūras galvas pavērsienu Nacionālā teātra virzienā. Jo valsts proklamēšanas sapulce Nacionālajā teātrī bija K.Ulmaņa iedvesmots, vadīts un cementēts notikums, un tas ir viņa mūža lielākais nopelns.

— Pēc kādiem kritērijiem un tradīcijām tiek izvēlēta piemiņas zīme kāda vēsturiska notikuma vai personālijas iemūžināšanai?

— Uz šo jautājumu daļēji jau esmu atbildējis sarunas sākumā. Pašlaik pie Rīgas domes Pieminekļu padomes tiek veidota neliela darba grupa arhitekta Gunāra Asara vadībā. Tā izraudzīsies piemiņas zīmju uzstādīšanai piemērotas vietas un rosinās tās piepildīt ar memoriāla vai dekoratīva rakstura objektiem. Bet ļoti iespējams, ka ir nepieciešama vēl cita darba grupa, kas pulcinātu arī ārpus Pieminekļu padomes esošus cilvēkus, pārstāvjus no zinātniskām institūcijām, sabiedriskām organizācijām, profesionālām mākslas organizācijām, Kultūras fonda, Valsts prezidentes Vēstures komisijas, Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta, lai definētu politisko prioritāšu hierarhiju un pasniegtu to kā valsts uzdevumu. Varbūt jārosina valsts mērogā faktu, personāliju un ideju apkopošanas kampaņa, lai noteiktu, kas ir pirmās kārtas nepieciešamības un kas tālāko prioritāšu objekti. Vai tie būs memoriāli okupācijas upuriem, vai mūsu centieniem identificēties ar Eiropu, vai memoriāli mūsu prezidentiem un citiem valsts izaugsmes virzītājiem. Iespējams, ka vairāki kultūras darbinieki, zinātnieki, mākslinieki Latvijas vārdu ir darījuši slavenu pasaulē pat vairāk par valstsvīriem, tad arī viņu godināšanai memoriāla rakstura zīmēs ir jākļūst par visas tautas un valsts uzdevumu. Šos kritērijus nevar pieņemt zibenīgi, tas nav arī viena mēneša darbs. Kad darbs būs paveikts, nonāksim pie tā, kam ir iestrādes jau 1996. gada Rīgas domes lēmumā. Bet ir jau arī vēl vairāki “goda parādi”, kas nolīdzināmi šai Pieminekļu padomei.

Te jārunā par pieminekļa pabeigšanu un skulptūras uzstādīšanu cīņās pret Bermontu kritušajiem karavīriem Pārdaugavā, Dzelzs tilta galā. Tur tagad ir tikai piemiņas zīme ar uzrakstu, ka šajā vietā būs piemineklis. Tas jau ir izgatavots un atrodas tēlnieka Induļa Rankas darbnīcā, bet vēl nav atradušies līdzekļi, lai šo skulptūru izpirktu un uzstādītu. Tāpēc nākamajās Pieminekļu padomes sēdēs viens no darba kārtības jautājumiem būs meklēt finansējumu šīs piemiņas vietas pabeigšanai. Tad arī būsim konsekventi sekojuši 1996. gada Pieminekļu padomes ieteikumiem. Tajos redzams, ka ir definēta prasība pēc memoriāla Jānim Čakstem, Gustavam Zemgalam, Albertam Kviesim un Kārlim Ulmanim. Bet tāda pasūtījuma vēl nav. Neviens nav pateicis, vai šiem cilvēkiem vajadzīgs katram savs memoriāls vai viens kopīgs. Un, ja K.Ulmanim drīz būs piemineklis, tad kā gan mākslinieciski un idejiski nākotnē risināt uzdevumu visu četru pirmskara laika prezidentu atcerei?

Es būtu ļoti priecīgs, ja sponsori no turīgāko latviešu vidus, no bagātākajām firmām, kas neslēpj, ka var daudz atļauties, ja viņi nāktu ar Jevgeņijam Gombergam līdzīgiem priekšlikumiem. Un Rīga kļūtu bagātāka par klasiķu — Kārļa Zemdegas, Teodora Zaļkalna vai Kārļa Jansona tēlniecisko metu realizāciju vai arī starptautisku tēlniecības simpoziju radošajā gaisotnē izauklētiem darbiem. Sponsoru iespējās ir dāvināt Rīgai arī pasaules kvalitātes vērtības. Ir zināms, ka, piemēram, Henrija Mūra vai Nikolaja Pevznera, vai Ogista Rodēna skulptūras arī šodien ir iespējams tiražēt un kādu kopiju iepirkt arī Rīgai. Tā, protams, maksās lielu naudu. Taču “tikai naudu” — un labu politisko gribu. Kāpēc gan lai mēs to nevēlētos?

Dace Bebre, “LV” nozares redaktore