Pie skaitļošanas centru šūpuļa

Aija Žīgure, Centrālās statistikas pārvaldes priekšniece, Oļģerts Krastiņš, Ilmārs Vanags, Statistiķu asociācijas valdes locekļi, — “Latvijas Vēstnesim”

Vēsturniekiem un pašiem statistiķiem ir labi zināmi divdesmito un trīsdesmito gadu Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) vadošie darbinieki un lielāko darbu autori: Marģers Skujenieks, Voldemārs Salnais, Aleksandrs Maldups, Jēkabs Jurēvics, Pauls Dāvidsons un citi.

Kas vadīja Latvijas statistiku sešdesmitajos, astoņdesmitajos gados, Latvijai atgūstot neatkarību, gadsimtu mijā? Var jau teikt, ka daudzi no viņiem vēl dzīvi, un par dzīvajiem vēsturi neraksta. Tomēr daudzi aiziet aizsaulē, plašākas sabiedrības nepamanīti, un nākotnes vēsturniekiem vajadzēs sākt gandrīz no nekā.

Pagājušā gada 28.novembrī, saltā rudens dienā, pēkšņi no mums šķīrās Vilnis Straumēns, kuru pusgadsimtu pazinām kā statistikas darba organizatoru, daudzu projektu vadītāju un grāmatu autoru. Vēl 23.novembrī viņš LU Mazajā aulā nolasīja rūpīgi sagatavotu Latvijas Statistiķu asociācijas Revīzijas komisijas ziņojumu. Kā vienmēr: korekti, precīzi, koleģiāli, principiāli. Pēc dažām dienām viņa vairs nebija.

Vilnis Straumēns dzimis 1931.gada 5.februārī Rīgā, latvietis. 1949. gadā absolvējis Banku un kredīta tehnikumu, 1954.gadā beidzis LVU Ekonomikas fakultāti un tūliņ sācis strādāt Centrālajā statistikas pārvaldē. Sākumā par vecāko ekonomistu kopsavilkuma darbu un darba statistikas sektorā, vēlāk — kolhoznieku ģimeņu budžeta statistikas nodaļas vadītājs, rūpniecības, transporta un sakaru nodaļas vadītājs.

Vilni Straumēnu pamana: 1963. un 1964. gadā viņam uztic CSP priekšnieka vietnieka pienākumus, 1993. un 1994.gadā viņš ir Valsts statistikas komitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks.

Taču lielāko daļu sava radošā darba mūža Vilnis Straumēns ir veltījis skaitļošanas darba organizācijai. Statistika ir skaitļu valstība. Ir jāveic miljoniem darbību, kamēr lasītājiem uz galda parādās kārtējā gadagrāmata vai biļetens. Skaitļošanas darba organizācijas stratēģija līdz ar skaitļošanas tehnikas attīstību ir svārstījusies komplementāros pretpolos: decentralizācija-centralizācija-decentralizācija…

Līdz 20.gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad skaitļošanas darbu veica ar taustiņu un perforācijas mašīnām, dominēja decentralizācija. “Melno” darbu veica pilsētu un rajonu statistikas nodaļas (inspektūras), centram nosūtot jau apstrādātas tabulas. Sešdesmitajos gados, kad sāka parādīties lielās elektroniskās skaitļošanas mašīnas, ģenerālā līnija paredzēja skaitļošanas darba centralizāciju. 1965.gada sākumā Valsts statistikas komiteja izveidoja Galveno skaitļošanas centru, un Vilnis Straumēns kļuva par tā direktoru, centra nosaukums laika gaitā ir nedaudz mainījies, taču Vilnis Straumēns ir bijis šīs iestādes vadītājs gandrīz 30 gadus (līdz 1993.gadam).

Šajā laikā izstrādāts un daļēji realizēts ļoti plašs un sazarots projekts “Valsts statistikas automatizētā sistēma”. Tās centrā bija Galvenais skaitļošanas centrs, taču tika atzīts par lietderīgu izveidot arī pilsētu un rajonu skaitļošanas centrus, apvienojot tos vienotā tīklā ar mašīnu skaitļošanas stacijām. Šo darbu organizēja Vilnis Straumēns. Galvenais skaitļošanas centrs un jo sevišķi pilsētu un rajonu skaitļošanas centri (stacijas) veica pēc līguma ievērojamus skaitļošanas darbu apjomus dažādu tautsaimniecības nozaru uzņēmumiem un organizācijām (rajonu līmenī virs 90% no kopējā izpildīto darbu apjoma).

Skaitļošanas centri tika izveidoti arī ministrijās, augstākajās mācību iestādēs, zinātniskās pētniecības institūtos, uzņēmumos un organizācijās. Latvijā skaitļošanas centru darbības koordināciju veica Skaitļošanas centru direktoru padome. Vilnis Straumēns bija ilggadējs tās priekšsēdētājs.

Vilnis Straumēns nekad nav bijis tikai darba organizators, kā tagad teiktu, menedžeris, bet arī radoša personība. 1973.gadā viņš iegūst ekonomikas zinātņu kandidāta (vēlāk — doktora) grādu. Savā disertācijā pētnieks pamato informācijas apstrādes izdalīšanu par patstāvīgu tautsaimniecības nozari. Vilnim Straumēnam ir ap 20 zinātnisku publikāciju, galvenokārt par skaitļošanas darba automatizācijas problēmām. Viņš ir lasījis lekcijas Latvijas Universitātē, iegūstot docenta akadēmisko nosaukumu. Daudzus gadus Vilnis Straumēns bijis Latvijas Universitātes Vadības zinātnes programmas bakalauru pārbaudījumu komisijas priekšsēdētājs. 1981.gadā Vilnim Straumēnam piešķirts LPSR Nopelniem bagātā ekonomista goda nosaukums.

Sākoties datoru ērai, skaitļošanas darba organizācija atkal nosveras par labu decentralizācijai: gandrīz katram statistiķim uz galda ir dators, sava veida personīgais skaitļošanas centrs. Kaut arī CSP saglabā vairākus centralizētus reģistrus un datu bāzes, Galvenais skaitļošanas centrs savu sākotnējo lomu pakāpeniski zaudē. Vilnis Straumēns seko līdzi šīm izmaiņām, taču, gadu nastas spiests, jau zemākos amatos.

Izrādās, ka Vilnis Straumēns visu savu garo darba mūžu ir nostrādājis vienā un tajā pašā pamatdarba vietā — Latvijas Centrālajā statistikas iestādē, pārdzīvojot tās nosaukumu maiņas, dažādus pienākumus un iespējas.

Vai mūsu kolēģis bija “darbaholiķis”? Labā nozīmē — jā, sliktā — nē. Viņš ir bijis precējies, kopā ar sievu Karinu izaudzinājis divas meitas, kurām nu jau mazbērni. Jaunībā ne reizi vien guvis uzvaras peldēšanas un ūdenspolo sacensībās, vēlāk ilgus gadus bijis Peldēšanas federācijas tiesnešu kolēģijas priekšsēdētājs un aktīvs peldēšanas sacensību tiesnesis.

Latvijas Statistiķu asociācijas kuplais biedru pulks un visi, kuriem bijusi laime strādāt kopā vai kā citādi sastapties,Vilni Straumēnu patur gaišā piemiņā. Taču padarītais darbs paliek. Centrālajā statistikas pārvaldē, tāpat kā citās lielākajās organizācijās, vajadzētu būt savam “vēsturniekam”, entuziastam, varbūt saņemot kādu atlīdzību. Nepietiek cilvēka piemiņu saglabāt ar pieminekli kapsētā. Vēl svarīgāk, lai piemiņa saglabātos laikabiedru atmiņās, bet nākamās paaudzes par to varētu izlasīt grāmatās.