Grūts ir bijis šis Latvijas ceļš uz savu mūžīgu atzīšanu

Rīt, 26. janvārī, apritēs 81 gads, kopš Latvijas valsti de iure atzina piecas pēc Pirmā pasaules kara ietekmīgākās valstis — Lielbritānija, Francija, Japāna, Itālija un Beļģija. Līdz ar to tika likts pamats Latvijas Republikas kā starptautiskas nozīmes subjekta mūžīgai pastāvēšanai. Izcili nopelni mūsu valsts de iure atzīšanā neapšaubāmi ir bijuši tā laika ārlietu ministram Zigfrīdam Meierovicam. Līdz ar to precīzas liecības un toreizējo dažkārt pat dramatisko notikumu līdzdalībnieka un iniciatora vērtējumi, ko satur Zigfrīda Meierovica runa Satversmes sapulces sēdē 1921. gada 18. februārī, ir sevišķi būtiski, raugoties no vēsturiskās patiesības viedokļa. Tāpēc publicējam pilnībā šīs runas tekstu.

“LV” informācija

Ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica runa Satversmes sapulces 3.sesijas 8.sēdē 1921.gada 18.februārī

“Prezidenta kungs, Augstā sapulce! Mans šīs dienas uzdevums ir sniegt ziņojumu par manu ceļojumu ārzemēs, kas ilga 3 mēnešus. Šī ceļojuma mērķis bija panākt Latvijas valsts tiesisko atzīšanu. Lai minēto mērķi sasniegtu, vispirms mēģinājām panākt Latvijas uzņemšanu Tautu savienībā. Kā zināms, tas mums pilnā mērā Ženēvā neizdevās. Gribu tuvāk pakavēties pie Tautu savienības pirmās kopsapulces, kura piegrieza vērību 6 galvenām darbības nozarēm. Vispirms, panāca iekšēju noorganizēšanos; otrkārt, noteica attiecības starp Tautu savienību un valstīm; treškārt, juridiskā komisija pieņēma obligātoriskus šķīrējtiesu statūtus un iecēla šķīrējtiesas institūtu, kura uzdevums izšķirt strīdus un novērst komplikācijas starp dažādām valstīm; ceturtkārt, pieņēma noteikumus par atbruņošanos, kas jāievēro visām valstīm. Ļoti redzamu vietu, piektkārt, ieņēma saimnieciskās problēmas, kas bija sagatavotas Briseles finanču konferencē. Šos lēmumus ar maziem pārgrozījumiem pieņēma Tautu ligas I. kopsapulce Ženēvā. No tiem mūsu jaunās valstis interesētu it īpaši tas, ka ir radīta iespējamība uz vieglākiem noteikumiem aizņemties naudu ārzemēs, ar Tautu ligas speciālu organizāciju starpniecību. Beidzot, sestkārt, Tautu savienības pirmā kopsapulce paplašināja savu sastāvu, pieņemot jaunus biedrus.

No grāmatas Z.A.Meierovics. Latvijas pirmā ārlietu ministra darbības atcerei veltīts rakstu krājums. Izdots Rīgā 1935. gadā.

Jāsaka, diemžēl, ka pagājušos novembra un decembra mēnešos mēs gan neesam bijuši tie, kas būtu varējuši lepoties kā tagadējie Tautu ligas locekļi, tomēr dažas jaunās valstis ir uzņemtas Tautu savienībā, piemēram: Somija, Bulgārija, Austrija un dažas citas, tā ka arī šinī virzienā Tautu liga ir mēģinājusi, kaut arī ne visai daudz, paplašināt savu sastāvu. Kopiespaids no I sapulces ir vispārēja vēlēšanās nostiprināt Tautu ligu kā starptautisku iestādi. Viņas nostiprināšanai ir darīts ļoti daudz, un pirmā sapulce nav nobeigusies, kā to Tautu ligas ienaidnieki gaidīja, ar sabrukumu, bet taisni otrādi: Tautu liga ir nostiprinājusies un noorganizējusies, un ir izjūtama vēlēšanās, lai viņa pastāvētu; nav domājams, ka viņas ienaidnieki viņu varēs satricināt.

Ženēvā nepacēlās neviena balss no kreisās puses pret Tautu savienību. Viņas ienaidnieki bija vienīgi no labās puses, uzskatīdami Tautu ligu par lielvalstu suverēno tiesību ierobežotāju. Katru mēģinājumu satricināt Tautu savienību, piem., Argentīnas pārstāvja aizbraukšanu, kas nebūt nenozīmē Argentīnas izstāšanos no Tautu ligas, uzņēma ar sašutumu, un šī demonstrācija atrada tikai tagadējā Ziemeļamerikas ārlietu ministra piekrišanu. Otrs diezgan tipisks iespaids no pirmās Tautu ligas kopsēdes ir vēlēšanās panākt un uzturēt pasaules mieru. Katrs mazākais mēģinājums traucēt mieru atrada Tautu ligas gandrīz nedalītas majoritātes ļoti asu un negatīvu izturēšanos.

Pēc šī vispārējā apskata piegriezīsimies jautājumam, ko Latvija Ženēvā ir guvusi? Kā zināms, mūsu uzņemšanas lūgumu atlika. Visas uzņemamās valstis bija sadalītas trijās kategorijās: tādās, kas tiek uzņemtas; tādās, kas tiek atraidītas, un tādās, kuru uzņemšana tiek atlikta. Pārbaudot uzņemšanas vai tā saucamās 5. komisijas atsauksmi par Latviju, jāsaka, ka šī atsauksme ir labvēlīga. Izrādījās, ka Latvija visus Tautu ligas priekšā rakstītos noteikumus izpilda: noteikumi par teritoriju ir ievēroti, robežas ir nospraustas; pastāv stabila valdība, pastāv demokrātiska iekārta; armijas, jūras un gaisa spēku ziņā Latvija nav pārkāpusi neviena Tautu ligas priekšā rakstītā noteikuma. Bija tikai viens apstāklis pret mums, un proti: mēs toreiz vēl nebijām atzīti de iure, jo Latviju bija atzinusi tikai Pad. Krievija uz miera līguma pamata. Pārējās valstis bija atzinušas mūs toreiz tikai de facto. Ievērojot to, 5. komisijas slēdziens bija, ka dažu apstākļu dēļ tanī brīdī Latvijas uzņemšana Tautu ligā nebija iespējama. Kaut gan mēs dabūjām morālisku triecienu un netikām uzņemti, t.i., netikām atzīti, jo uzņemšana līdzinājās pilntiesīgai atzīšanai, kaut ko pozitīvu Latvija Ženēvā tomēr ieguva. Pozitīvo, ko Ženēva Latvijai deva, var sadalīt trijās tēzēs. Vispirms mums deva tiesību iestāties par pilntiesīgu biedru visās starptautiskajās tehniskajās organizācijās, par ko Ženēvā ļoti pamatoti lietoja izteicienu, ka ar šo lēmumu mēs esot nogājuši pusceļu starp de facto un de iure atzīšanu. Patiesībā tā tas arī bija. Mums ir piešķirta tiesība visās starptautiskās organizācijās ņemt dalību kā pilntiesīgam biedram. Jāpiezīmē, ka visas starptautiskās organizācijas, kas līdz Tautu savienības kopsēdei pastāvēja vairāk vai mazāk neatkarīgi, apvienoja un padeva Tautu ligai. Viņai ir padots: internacionālais Sarkanais krusts, higiēnas organizācijas, pasta ūnija, dzelzceļa ūnija un financiālās organizācijas, kas radītas sakarā ar tagadējo saimniecisko sabrukumu visā pasaulē. Viss tas ir apvienots zem Tautu ligas. Tas bija pirmais pozitīvais panākums, kā to jau teicu iepriekš. Otrs praktiskais panākums priekš galīgas atzīšanas iegūšanas bija tas, ka uzņemšanas jautājumu izvirzīja atklātā sēdē, kurā izrādījās, ka nav nekādu pamatotu iemeslu pret Latvijas atzīšanu, jo pati 5. komisija bija motivējusi, ka pret tūlītēju uzņemšanu runājot vienīgi kādi “apstākļi”. Sakarā ar to izvirzījās jautājums: ko nozīmē apstākļi, kas tie ir par apstākļiem un kas no starptautiskā viedokļa būtu šīm valstīm jāievēro, lai viņas varētu no de facto pārvērsties par de iure valstīm? Pats par sevi saprotams, ka lietas apgaismošana atklātībā radīja mums lielas simpatijas presē un sabiedrībā ne vien Ženēvā, bet arī citur. Šis panākums bija akadēmisks, un mēs to izlietojām kā ieroci de iure panākšanai no lielvalstu puses. Trešais, ko panācām Ženēvā, bij tās 5 valstis, to starpā arī Italija, viena no Sabiedroto lielvalstīm, un Portugale, kuras nodeva savas balsis par Latvijas uzņemšanu. Ar savu balsojumu šīs 5 valstis izteica pilnīgi nepārprotami, ka viņas ir par Latvijas kā tiesiskas un neatkarīgas valsts atzīšanu de iure. Tas bija trešais panākums. Protams, tie bija relatīvi panākumi, tas bija diezgan ievērojams solis uz priekšu, bet mēs to par tādu neuzskatījām. Mēs pasvītrojām, ka mums nodarīta netaisnība, īpaši kliedzoša tāpēc, ka citas valstis, kā, piemēram, Albānija, kurai pat robežas nav kārtīgi nospraustas, tomēr ir uzņemta. Par to pat uzbudinājās Vācijas mums ne visai draudzīgā preses daļa, nerunājot nemaz par pārējo presi, sacīdama, ka Baltijas kultūras valstu nostādīšana ārpus Tautu savienības un mazās Albānijas uzņemšana ir netaisnība.

Pulcējoties uz manifestāciju sakarā ar Latvijas “de jure” atzīšanu 1921.gada 27.janvārī pie Rīgas Latviešu biedrības nama

Pēc nobalsošanas par Latvijas uzņemšanas atlikšanu mēs demonstratīvi atstājām Ženēvas reformācijas zāli un aizbraucām no Ženēvas, paziņodami, ka mūsu pamatotās prasības nav ievērotas un tāpēc mēs atstājam šo pilsētu. Jau Ženēvā mēs novērojām, ka mūsu uzņemšanas lieta atkarājas no lielvalstu izturēšanās. Sevišķi spilgti tas parādījās Armenijas jautājumā. Nepagāja neviena sēde, kur viena vai otra no redzamākām Tautu ligas figūrām neparādītos savā labvēlīgā pozā uz tribīnes un neveltītu ļoti skaistus vārdus nabaga Armenijas tautai, līdz tam, kamēr Londonas konference, kurā piedalījās 3 lielvalstis, nenolēma Armeniju neuzņemt Tautu ligā. Kaut gan pa to laiku 5. komisija un Tautu savienība jau bij izteikušās par Armenijas uzņemšanu, pēc šī Londonas lēmuma Armeniju tomēr neuzņēma; viņas uzņemšanu pat neatlika, bet atraidīja. Tas skaidri pierādīja, ka jauno valstu uzņemšana lielā mērā atkarājas no Sabiedroto lielvalstu izturēšanās šinī lietā.

Pirms es beidzu savu īso pārskatu par Tautu savienību, gribu vēl aizrādīt, ka Tautu savienība nav kompakta masa ar viengabala ieskatiem. 41 valsts, kas piedalījās pirmā Tautu savienības kopsapulcē, sadalījās trīs vairāk vai mazāk nogrupētās apakšstrāvās. Pirmā bija — Sabiedrotie, otrā — neitrālie un trešā — Dienvidamerikas valstis, skaitā apmēram 14. Sabiedrotie, protams, visur mēģināja aizstāvēt savu līniju, bet viņiem nācās stipri rēķināties ar grūtībām ne tikai savās mājās vien, bet arī ar citām valstīm, īpaši ar neitrālām, kuras Holandes pārstāvja fon Karnebeka vadībā mēģināja panākt Vācijas uzņemšanu Tautu savienībā. Pret to stingri nostājās Francija. Trešā strāva, Dienvidamerikas valstis, atšķīrās no pārējām ar to, ka viņas ir mazas valstiņas, daudzas skaitā un rada zināmu pretsvaru lielvalstīm. Dienvidamerikas valstis sargāja mazo valstu tiesības un šinī jautājumā veda cīņu ar lielvalstīm.

No Ženēvas mēs aizbraucām uz Italiju, lai no lielvalstīm panāktu mūsu valsts atzīšanu. Mēs gribējām noskaidrot Italijas sirsnību mūsu atzīšanas lietā.

Ja Italija nopietni stāv par Latvijas atzīšanu, tad mums izlikās par nepieciešamu panākt, lai Italija ņemtu šīs lietas iniciatīvu savās rokās. Italijā mēs atradām neparastu un negaidītu sirsnību. Mūs saņēma nevis kā de facto, bet kā galīgi de iure atzītas valsts pārstāvjus. Izrādījās, ka Italijas domas par Latvijas atzīšanu ir pilnīgi nedalītas. To apliecināja Itālijas suverēns — karalis, Italijas valdības pārstāvji Džioliti un grāfs Sforca, parlamenta priekšsēdētājs de Nikola un citi. Mēs patiesi redzējām, ka nav divu domu par Baltijas valstu atzīšanu Italijā. Italija, šī valsts, kas vēl nesen bija tik ilgi karojusi par savu brīvību, cīnīdamās par savu atzīšanu 35 gadus, — vislabāk saprata mūsu vēlāšanos un tieksmes pēc tautas un nacijas augstākām tiesībām, proti, pēc valsts. Italijai pieder pirmie lielie nopelni arī Ženēvas balsošanā. Viņa apsolījās uzņemties iniciatīvu Latvijas un Baltijas valstu atzīšanas lietā un to arī izveda.

Mūsu tālākā darbība norisinājās Francijā. Mēs pazinām Francijas izturēšanos Baltijas valstu lietā. Mēs zinājām, ka Francijas valdība izlikās mums nedraudzīga un ka viņas polītika iziet uz vecās Krievijas nodibināšanu ar intervencijas, blokādes un citu līdzekļu palīdzību. Tomēr izrādījās, ka notikumi arī uz Francijas sabiedrisko domu un valsts vadītājiem bija atstājuši tādu iespaidu, ka līdzšinējā polītika ir bijusi nepareiza. Jau Ženēvas konferences laikā mums bija zināms, ka ir svārstīšanās Francijas polītikā attiecībā uz mūsu atzīšanu. Mēs zinājām, ka Leona Buržuā un Vivianī ceļojums uz Parīzi stāvēja sakarā ar šo svārstīšanās polītiku. Pagājušā gada decembra beigās Francija bija nonākusi pie pārliecības, ka ar intervencijas palīdzību vecā Krievija nav atjaunojama, ne arī jaunā Krievija uzbūvējama. Daudzie intervencijas mēģinājumi, ko tā bija piedzīvojusi un pabalstījusi, bija izrādījušies par nesekmīgiem, un, beidzot, piemērs ar Vrangeļa armijas sabrukšanu pārliecināja Francijas valdību, ka solījumi, ko krievu emigranti dod, nepiepildās, jo šīs emigrantu grupas stāv tālu no savas tautas un nesaprot to, kas tautā notiek. Tāpat arī blokādes polītika nesasniedza mērķi. Rietumeiropa un arī Francija tagad saprot, ka no blokādes cieš vienīgi plašas tautas masas, bet ne lieliniecisms, pret ko bija vērsta visa līdzšinējā Francijas polītika. Francijā daudz runāja par sacelšanos sarkanā armijā, un 150 000 krievu emigrantu, kas pašlaik atrodas Parīzē, propagandēja, ka nāks kāds baltais ģenerālis, kam armija sekos un kas Krievijā nodibinās kārtību tāpat, kā tas notika Francijas revolūcijas laikā. Bet arī šī iespējamība Francijas valdībai izlikās par neizvedamu pēc tam, kad tā bija pārliecinājusies, ka režīms, kāds ir Krievijā, nav tāds, kāds bija franču revolūcijas laikā, kad armija pārgāja Napoleona pusē. Francija nāca pie pārliecības, ka sacelšanās nav gaidāma, jo visa armijas iekārta Krievijā stāv zem padomju iestāžu stingras kontroles, un visi līdzšinējie sacelšanās mēģinājumi palikuši bez sekmēm. Kad mēs iebraucām Parīzē, Francijas valdības šaubīšanās bija nonākusi tiktāl, ka bija iespējams panākt Francijas labvēlību attiecībā uz mūsu lietu. Francija Miljerāna personā mums solīja gādāt par mūsu atzīšanu. Bet kā katrā valstī, tā arī Francijā mums ir pretinieki. Ja mūsu jautājums būtu iepriekš diskutēts Francijas parlamentā, varbūt pret mūsu atzīšanu būtu izteicies parlamenta vairākums, kaut gan senātā mums bij nodrošināts labvēlīgs iznākums. Turpretim valdība un valsts prezidents ne tikai vārdiem, bet arī ar darbiem pierādīja, ka Francija, būdama uzticama līdz beidzamam brīdim savam agrākam sabiedrotam Krievijai, beigu beigās ir sapratusi, ka Krievija šo uzticību ir lauzusi, kāpēc Francijas valdība nostājās par mums. Tā bija Francijas valdība, kas 29. decembrī izsūtīja pieprasījumus citām lielvalstīm atzīt Baltijas valstis de iure. Tātad pateicoties divām latīņu tautām — Italijai un Francijai — un pateicoties viņu enerģijai, mēs panācām to, kas mēs tagad esam.

Katrā zemē, izņemot Italiju, kā es jau aizrādīju, mūsu lietā bija divas domas. Francijas parlamenta vairākums nebija par mums. Pret mums strādāja 150 000 krievu emigrantu un pazīstami krievu darbinieki, kas bija iebraukuši no Amerikas. Arī Anglijā bija divas strāvas: viena mums labvēlīga, otra, nevar teikt, ka nelabvēlīga, bet tāda, kas izteicās par jautājuma atlikšanu. Anglijas polītika nemainās, un tāda, kāda viņa bijusi, tā palika arī līdz beidzamam brīdim. Savā laikā mums Anglija izlikās par labvēlīgāko, un savu polītiku tā nebūt nav mainījusi. Ja latīņu tautas nostājās it kā pirmā vietā, tad tas izskaidrojams ar to, ka viņas savus ieskatus Latvijas lietā bija pēkšņi mainījušas mums par labu. Anglijas polītika ir “lēna, bet droša” (slow, but sure), un tāda tā bij arī mūsu jautājumā.

Pēc tam, kad bijām panākuši lielvalstu labvēlību, mēs atgriezāmies uz Parīzi, kur 22. janvārī notika Lielbritānijas, Francijas, Italijas, Japānas un Beļģijas pārstāvju konference. Parīzē mūsu jautājumu pārrunāja trīs dienas: pirmoreiz — 24. janvārī — bez panākumiem, otrreiz — 25. janvārī — tāpat bez panākumiem un beidzot 26. janvārī — pēc garākas pārrunas — ar pozitīviem panākumiem, proti, šī Sabiedroto valstu konference izteicās principā par Baltijas valstu atzīšanu.

Apstākļi, kas runāja pret Latvijas un pārējo Baltijas valstu de iure atzīšanu, bija sekošie: pirmais un pats svarīgākais iemesls, kas bija mums pretim, ir mūsu saimnieciskais stāvoklis. Ārzemēs ļoti labi to pārredz un pārzin; tāpēc viens otrs aizrādīja: jūs esat savu valsti atbrīvojuši, jūs prasāt pēc patstāvības, bet jūs tomēr vēl neesat pierādījuši savu saimniecisko neatkarību; jūsu un Igaunijas budžets šogad noslēgts ar tādu un tādu deficitu; jūsu izvedumi ir tik un tik reiz mazāki par jūsu ievedumiem; tas runā pret jūsu atzīšanu, jo kamēr jūs neesat pierādījuši savu saimniecisko patstāvību, jums nevar dot atzīšanu; un lai gan jūs esat pierādījuši savu polītisko gatavību, jūs neesat gribējuši vai neesat varējuši noslēgt līgumus ar ārzemēm, kas jums sniegtu palīdzīgu roku jūsu saimnieciskās dzīves atjaunošanā un stabilāku ekonomisko apstākļu radīšanā. Tas bija viens no tiem argumentiem, ko arvienu nostādīja pret mūsu atzīšanu. Es negribu še atkārtot, ko es uz to atbildēju — atbildes man bija, — un tās būtu bijušas katram latvietim. Otrs apstāklis, kas runāja mums pretim, bija Ziemeļamerikas tagadējā prezidenta Vilsona noteiktā opozīcija. Es nesaku — Ziemeļamerikas, bet gan — viņas tagadējā prezidenta Vilsona opozīcija. Šo opozīciju mēs esam jutuši uz katra soļa. 10. augustā ar savu slaveno notu Vilsons noteikti nostājās pret Baltijas valstu atzīšanu. Šo Vilsona izturēšanos mēs jutām arī Ženēvā. Arī tur viņš paziņoja, ka viņš savu 10. augustā ieņemto stāvokli pret Latvijas un pārējo Baltijas valstu atzīšanu negroza. Vilsona notu iesniedza Ženēvas konferencei. Uz Francijas pieprasījumu Vašingtonai par Baltijas valstu atzīšanu sekoja negatīva atbilde, kā tas arī bija gaidāms. Beidzot, Parīzes konferencei sanākot, Ziemeļamerikas ļoti cienītais prezidenta kungs bija turējis par vajadzīgu paziņot vēlreiz konferencei savu noraidošo izturēšanos pret Baltijas valstu atzīšanu. Bez šaubām, Ziemeļamerika reprezentē tik lielu faktoru, ka nerēķināties ar to nevarēja. To izlietoja mūsu pretinieki. Mūsu aizstāvji tomēr ar šo apstākli nerēķinājās gluži vienkārši tāpēc, ka viņiem bija noteikti zināms, ka šo polītiku, pēc visām varbūtībām, pēc dažiem mēnešiem grozīs Baltijas valstīm par labu. Pret mūsu atzīšanu bija arī tas, ka pastāv strīdus starp Poliju un Lietuvu. Arvienu atsaucās uz Lietuvas konfliktiem ar Poliju, un tā kā Lietuvas robežu jautājums neesot vēl izšķirts, tad sakarā ar to esot arī jāatliek pārējo valstu atzīšana. Turpmākais arguments, ko uzsvēra ļoti bieži, bija tas, ka Baltijas jautājuma atrisināšana esot saistīta cieši ar Krieviju, pie kam daži no Latvijas tūlītējas atzīšanas pretiniekiem gan domāja par nākamo Krieviju, citi par agrāko Krieviju un pārējie par tagadējo Krieviju.

Tomēr par spīti visam tam, trešā dienā, proti 26. janvārī, mēs panācām, ko vēlējāmies: mūs vienbalsīgi atzina par de iure valsti.

Augstākās Sabiedroto padomes lēmums sadalījās 3 daļās. Pirmkārt, nolēma principā atzīt visas 3 Baltijas valstis; otrkārt, atzina nekavējoties Latviju un Igauniju un atlika Lietuvas atzīšanu līdz Lietuvas — Polijas strīda izšķiršanai; treškārt, uzdeva konferējošo 5 valstu vārdā Augstākās padomes prezidentam Brianam paziņot šo lēmumu Latvijas un Igaunijas miera delegāciju priekšsēdētājiem Parīzē.

Sakarā ar notikušo izvirzās jautājums, ar kādiem noteikumiem saistās Latvijas tiesiskā atzīšana? Atrodoties Ženēvā, Romā, Parīzē un Londonā, bieži nācās dzirdēt priekšlikumus, par kādiem varētu panākt atzīšanu: runāja par dažādām koncesijām, par agrākās Krievijas parādiem un dažādām citām kombinācijām. Tomēr no 24. līdz 26. janvāra apspriedēs, kad mūsu jautājumu izšķīra, noskaidrojās, ka Latvijas de iure atzīšanu bija panākta bez jebkādiem noteikumiem, bez koncesijām un citām kombinācijām. Mēs esam panākuši de iure bez kaut kādām klauzulām, un varam tagad savu nākamību veidot kā pilntiesīga valsts tā, kā mūsu valsts intereses to vislabāk prasa.

Par nozīmi, kāda ir tiesiskai atzīšanai, man še nav ko runāt. Augstā sapulce varbūt labāk nekā es apzinās tās sekas, kādas tai ir. Polītiskā un saimnieciskā stabilizācija, ciešākas attiecības ar ārzemēm, brīvākas rokas saimniecisku līgumu slēgšanai, uzņemšana Tautu ligā — tās ir īsumā dažos vārdos izteiktās vispārīgās līnijas, ko mums nes un arī nākotnē dos de iure.

Beidzot savu pārskatu, nevaru neatzīmēt vienu lietu: pateicību, ko esam parādā ārvalstu pārstāvjiem Rīgā, kuri ar saviem labvēlīgiem ziņojumiem ir lielā mērā sekmējuši mūsu atzīšanas darbu. Mīļš paldies viņiem! (Stipri aplausi.) Paldies arī mūsu sūtņiem, kas ārzemēs strādājuši ļoti nelabvēlīgos apstākļos. Viņi veikuši savu grūto uzdevumu ar lieliem panākumiem. Arī viņiem mīļš paldies! (Aplausi.) Ar to būtu izsmelts īsais pārskats par manu ceļojumu, viņa mērķi un taktiku, ar kādu šis mērķis tika sasniegts.

Es pāreju uz ziņojumu par Latvijas ārlietu polītiku nākotnē. Mums mēdz pārmest, ka Latvijai esot tā saucamā “Sabiedroto” orientācija, kaut gan par tādu orientāciju paši Sabiedrotie, nezin, vai būs pārliecināti. Mēs līdz šim esam pieturējušies pie Latvijas orientācijas, un to darīsim arī uz priekšu. Latvijas turpmākās attiecības pret Sabiedroto lielvalstīm būs labas un sirsnīgas. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka, pateicoties Sabiedroto uzvarai, brīvā Latvija varēja nodibināties. Ja Sabiedrotie nebūtu uzvarētāji, nebūtu bijis arī Latvijas valsts. Tie bija Sabiedrotie, kas Latviju pēc tam, kad viņa ļoti grūtos un smagos apstākļos noorganizēja savu valsti, atzina par pilntiesīgu locekli pārējo nāciju vidū. Sabiedrotie ir bijuši mūsu pirmie draugi, un ar tādu pašu draudzību, ar kādu viņi nākuši mums pretim, mēs viņiem atbildēsim.

Pārejot pie Latvijas kaimiņu valstīm, es īsi gribētu pakavēties vispirms pie Vācijas. Vācija pēc Sabiedroto atzīšanas arī atzinusi mūs kā tiesisku, patstāvīgu un neatkarīgu valsti. Tāpēc bij zināms pārsteigums visiem, kad lasījām Vācijas ārlietu valsts ministra Simonsa runu par mākslīgiem Sabiedroto radītiem barjēriem. Es turu par vajadzīgu lietas noskaidrošanas labā šo jautājumu šai tribīnē paplašināt. Sarunā ar Vācijas valsts ārlietu ministru pēdējais man apliecināja, ka viņa polītika ir pret jaunām valstīm kā pret barjēru starp lielām saimnieciskām vienībām, kādas ir Vācija un Krievija. Vācija vēlētos, lai šīs valstis būtu par tiltiem starp viņu un Krieviju. Protams, šis papildinājums, ko deva Vācijas valsts ārlietu ministrs Simons, Latvijai tikai tiktāl ir pieņemams, ka mēs saimnieciskā ziņā negribam būt par barjēru starp valstīm. To mēs esam apliecinājuši diezgan skaidri un noteikti ar līgumiem, ko esam noslēguši ar Vāciju un Krieviju. Mēs esam devuši vajadzīgās garantijas tā saucamam “saimnieciskam tiltam”. Mēs gribam būt par tiltu, bet ne par barjēru starp Krieviju un Vāciju, kā arī pārējām valstīm saimnieciskā ziņā. Tomēr būt par tiltu polītiskā ziņā nozīmētu atsacīties no Latvijas valsts idejas, ja ne tagad, tad pēc 10 vai 20 gadiem. Kamēr mēs stāvam uz valsts idejas, tikmēr mēs nevaram būt par tiltu polītiskā ziņā.

Tālāk pāreju pie mūsu otrā lielā kaimiņa — Krievijas. Visiem ir labi zināms, ka beidzamā laikā mūsu attiecības ar Padomju Krieviju lielā mērā uzlabojušās, un nav nekāda iemesla domāt, ka tās nākotnē paliktu ļaunākas. Man šķiet, ka Krievijas problēmas atrisināšana tuvojas savai izšķiršanai. Mūsu atzīšana ne vien mums, bet arī Krievijas lietu nokārtošanai un visai austrumu jautājumu atrisināšanai ir liels solis uz priekšu. Tā nozīmē jaunās Krievijas republikas robežu nospraušanu. Lai izšķirtu Krievijas jautājumu galīgi, atliek vēl tikai vienoties par viņas valstiskās pārvaldes formas atzīšanu, un arī šis jautājums evolūcijas ceļā tuvojas savai atrisināšanai. Ir pilnīgi skaidrs, ka Lielbritānija tuvākā nākotnē noslēgs tirdzniecisku līgumu ar Padomju Krieviju, līdz ar to atzīdama tagadējo režīmu Pad. Krievijā vismaz par de facto valdību. Nav ne mazāko šaubu, ka šim aktam sekos nekavējoties Italija, un ar diezgan lielu pārliecību varētu apgalvot, ka nepaies ilgs laiks, kad to pašu darīs arī Francija. Tagadējā Francijas kabinetā ir ļoti redzami vīri, piemēram, kara ministrs Bartū (Barthou), kas jau tagad uzstājas par tūlītēju tirdzniecisku sakaru uzsākšanu ar Padomju Krieviju. No minētā redzams, ka Krievijas problēma pakāpeniski un soli pa solim tuvojas savai atrisināšanai. Loģiskas sekas no tā būs lielākas vienlīdzības radīšana pasaulē, racionālāka preču apmaiņa, bet par visām lietām — miera nodrošināšana. Tāpēc cerams, ka tās attiecības, kādas Latvija paguvusi beidzamos mēnešos ar Padomju Krieviju nodibināt, uzlabosies arī nākotnē.

Runājot par mūsu kaimiņu ziemeļos, Somiju, man nav daudz ko teikt. Mūsu attiecības ir bijušas vienmēr vislabākās un vissiltākās. Fakts, ka Somija, šī granītā kaltā ziemeļtauta, bija pirmā, kas mūs atzina de iure, paliks arvienu Latvijas tautā nedzēšams.

Attiecības ar Igauniju ir lielākā mērā uzlabojušās, kā ar pārējiem kaimiņiem. Ja pirms deviņiem mēnešiem attiecības ar Igauniju bij asas, tad tagad apstākļi jau ir tiktāl nobrieduši, ka varam konkrēti stāties pie ciešu sakaru izveidošanas dzīvē. Igaunija ir izrādījusi lielu interesi par Latviju: Igaunija ir darījusi visu, lai panāktu draudzību ar Latviju, un mūsu sirsnīgākā vēlēšanās un nepieciešamā vajadzība ir šo draudzību mīļi un ar atplestām rokām pieņemt, un to mēs darīsim.

Latvijas satversmes sapulces delegātu viesošanās Lietuvā, Lietuvas de iure atzīšana no Latvijas puses pietiekoši skaidri liecina par mūsu draudzīgo polītiku pret Lietuvas valsti; mēs darīsim visu, cik mūsu vājos spēkos stāv, lai sekmētu Lietuvas de iure atzīšanu arī no Sabiedroto puses, un, es domāju, Lietuvai nevajadzēs ilgi uz to gaidīt.

Tālāk gribu runāt par Latvijas attiecībām ar otru mūsu dienvidus kaimiņu — Poliju. Bez šaubām, nevar būt domu starpības par to, ka Latvijai ir zināmas kopīgas intereses ar Poliju. Tomēr priekš polītiskas vienošanās ar Poliju nevar aiztaisīt acis uz dažiem kavēkļiem, kas šo vienošanos neveicina. Vispirms Polija vēl nav noslēgusi mieru ar Padomju Krieviju; varbūt viņa drīzumā to darīs, bet, kamēr tas nav noticis fakts, tikmēr tas ir par kavēkli polītiskai tuvināšanai. Mēs arī zinām, ka Polijā ir grupas, kas domā par Lietuvas iekorporēšanu Polijā. Tas ir pret mūsu interesēm, un mēs, cik tas mums būs iespējams, darīsim visu, lai to novērstu. Beidzot Lietuvas–Polijas konflikts ir nopietns šķērslis savstarpējai tuvināšanai starp piecām Baltijas valstīm. Nav iespējams stāties polītiskās kombinācijās ar valstīm, kurās pastāv neaprēķināmi iksi. Tomēr mūsu attiecības pret Poliju arī nākotnē būs korektas un tikpat draudzīgas kā Polijas attiecības pret Latviju.

Tiktāl par Latvijas ārlietu polītiku pret citām valstīm.

Par Ārlietu ministrijas vispārīgiem uzdevumiem nākotnē ir jāsaka daži vārdi. Mēs esam de iure panākuši, mūsu turpmākais uzdevums ir šo ieguvumu nostiprināt. Mūs ir atzinušas 13 Eiropas valstis, bet mūs vēl nav atzinusi Amerika. Tas ir apstāklis, ar ko ir ļoti nopietni jārēķinās. Mēs varam cerēt, ka tuvākā nākotnē Ziemeļamerika Latvijas de iure atzīšanai piegriezīs vajadzīgo vērību. Daudz vieglāk būs panākama de iure atzīšana Dienvidamerikas valstīs, kas ir apliecinājušas savu sirsnību Ženēvas konferencē. Esmu pārliecināts, ka panāksim de iure atzīšanu arī no Ziemeļamerikas, kad beigsies tagadējā valdība un nāks jauna. Mēs nedrīkstam atdusēties uz līdz šim gūtiem lauriem: mums jānostiprina de iure ar visiem līdzekļiem. Pirmais uzdevums ir panākt Latvijas tiesisko atzīšanu visā pasaulē, un otrs — radīt ciešākas saites ar ārvalstīm, noslēdzot ar tām starptautiskus līgumus, kas līdz šim nebija iespējams, pie kam pašu galveno vērību piegriezīsim saimnieciski–tirdznieciskiem līgumiem, jo mēs dzīvojam laikmetā, kur saimnieciskie jautājumi un ekonomiskie apstākļi noteic visu polītiku. Ar to es savu pārskatu beidzu.

To darot, vēlos konstatēt, ka Latvija ir paveikusi divus posmus savā cīņā par valsts neatkarību, proti: Latvijas atbrīvošanu un Latvijas atzīšanu. Abas šīs cīņas ir kronētas ar uzvaru. Ja esam atbrīvoti, ja samērā tik īsā laikā — divos gados un dažos mēnešos — esam panākuši tiesisko atzīšanu, tad jāvaicā, kas mūs tik ātri pie uzvaras vedis? Tā bija tā vienprātība, kas mūs vienoja šinī cīņas laikmetā. Tiklab cīņā pret mūsu ārējo ienaidnieku, kā arī cīņā pēc Latvijas tiesiskās atzīšanas mēs bijām vienprātīgi. Mums tagad stāv priekšā ļoti sarežģīts, grūts un garš cīņas laikmets: saimnieciskās dzīves nodibināšana, nostiprināšana un izbūve. Arī te uzvaru gūsim ātrāk, ja mums netrūks vienprātības un mīlestības, kura vienoja visus Latvijas atbrīvošanas un atzīšanas darbā. Ir tomēr arī liela starpība, kas šķir Latvijas atbrīvošanas cīņas no mūsu valsts atzīšanas darba. Pirmās izkaroja ar ieročiem rokās un cilvēku upuriem, otrās neprasīja vairāk kā spalvu un smadzenes. Atzīšana nebija iedomājama pirms Latvijas atbrīvošanas. Tāpēc iedomāsim tos, kas Latviju atbrīvoja, iedomāsim mūsu varonīgo armiju. Dziļā nopietnībā noliecu galvu, pieminēdams tos, kas Latvijai ir upurējuši visdārgāko — savu dzīvību. Pieminēsim šinī stundā kritušos varoņus.” (Visi pieceļas.)