Tas ir divvalodīgs izdevums, kurā portugāļu un latviešu valodā publicēti divdesmit septiņu izcilāko 20. gadsimta portugāļu vārda mākslinieku dzejoļi. Antoloģiju izveidojis un arī izdevis dzejnieks Leons Briedis — romāņu valodu un literatūras lietpratējs, apgāda “Minerva” direktors un kulturuloģiskā žurnāla “Kentaurs XXI” izdevējs un redaktors. Grāmatai ir plašs ievads, kurā Leons Briedis lasītājus iepazīstina ar portugāļu dzejas galvenajiem strāvojumiem un attīstības ceļiem visā 20. gadsimta gājumā. Mākslinieks Aldis Aleks devis grāmatai patiesi skaistu ietērpu. Kā atdzejotājam Leonam Briedim talkā nākuši literārais redaktors Jānis Sirmbārdis un portugāļu valodas konsultanti Inga Kalviņa un Leonīds Kārkliņš, kā izdevējam — dzīvesbiedre Marija un abi dēli. Par to, ka grāmata ir tik glīti salikta, iespiesta un ievākota, pateicība pienākas Talsu tipogrāfijai. Finansiālu atbalstu antoloģijas izdošanai snieguši Portugāļu grāmatas un bibliotēku institūts un Lisabonas Kamoinša institūts.

Svētku dienā dzejisku noskaņu Vernisāžas teātrī uzbūra vijoles un klavieru saspēle. Muzicēja prof. Pēteris Plakidis un Dzintars Beitāns. Zālē skanēja arī portugāļu valoda, jo starp vakara godiem bija Viņa ekselence Portugāles Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Žoau Pedru Leonti Zanati Rodrigešs ar dzīvesbiedri Madlēnu.

“Ak, Portugāl, ja tu būtu tikai trīs zilbju...” — Leons Briedis vakaru ievadīja ar, viņaprāt, “visportugāliskākā” dzejnieka Ališandri O'Nīla slavinājumu dzimtajai zemei “Portugāle”. Vēl piebilzdams, ka šis dzejolis ar savu dziļi tautisko kolorītu ļauj nojaust gan to kopīgo, kas mūs vieno, gan arī atšķirīgo, kas varbūt vēl vairāk mūs vieno, jo palīdz paraudzīties uz mums pašiem no kāda cita redzes leņķa.

— Par portugāļu dzeju es esmu daudz pateicis grāmatas priekšvārdā, tāpēc negribētu atkārtoties un plašāk runāt par to, kas mūs vieno un kas šķir. Mūsu likteņos ir daudz kas kopīgs, bet īpaši mūs vieno tas, ka gan portugāļi, gan mēs, latvieši, pēc dabas esam liriķi. Mūs saista dzejiskais pasaules skatījums. Varbūt tieši tālab es pirms pusotra gada ķēros pie šī darba, tolaik vēl īsti neticot, ka tikšu ar to galā. Bet nu esmu ne tikai šo antoloģiju izveidojis, bet arī to izdevis. Man pat grūti tam noticēt.

Vistālākais ciemiņš, kas mērojis ceļu uz šo vakaru, ir Latvijas vēstnieks Portugālē Rolands Lappuķes kungs. Es esmu ļoti pateicīgs Rolandam par viņa uzstājību un neatlaidību, par viņa sevišķo iejūtību un takta izjūtu, par ļoti lielo palīdzību antoloģijas tapšanā. Es viņu patiešām uzskatu par šīs grāmatas līdzautoru un krusttēvu, jo viņš man iedvesa ticību tajos brīžos, kad man dažreiz nolaidās rokas. Tikai pateicoties Rolandam, viņa enerģijai, uzņēmībai un atbalstam šī antoloģija ir tapusi. Viņš ir ne tikai izglītots, ļoti gudrs un erudīts, ne tikai cilvēks ar dziļu iekšējo kultūru un mīlestību uz dzeju, bet arī lielisks organizators. Strādājot Portugālē, viņš ir ļoti daudz izdarījis. Ne tikai brīnišķīgi apguvis portugāļu valodu, bet arī ļoti daudz paveicis, lai Portugālē tā īsti skanētu Latvijas vārds. Rolands arī lieliski dzied un spēlē ģitāru, sacer dziesmas gan ar saviem, gan Čaka un citu dzejnieku vārdiem. Divus mēnešus pavadot Portugālē, man bija lieliskā iespēja klausīties viņu muzicējam. Šoreiz man jābūt lietišķam, nevaru izplūst garās uzslavās, tāpēc gribētos lūgt viņu pašu uz skatuves teikt mums visiem kādu vārdu par grāmatas tapšanu.

Rolands Lappuķe bija patiesi saviļņots, kad viņš teica:

— Es ļoti priecājos būt šeit. Sevišķi kad varēju dzirdēt tik labus vārdus. Katrā ziņā mājās tik daudz laba par sevi nekad nedzird. Ko es varu teikt? Vēstnieki nāk un pēc laika aiziet. Starp galvenajiem darbiem, ko es atstāšu aiz sevis, būs tādi kā šis.

Latviešu un portugāļu kultūras saites, to veidošana ir man tuvs darbs. Šī antoloģija, kas tagad ir izdota, patiesi ir lieliska grāmata. Viņa runā pati par sevi. Tāpēc es daudz nerunāšu, gribu tikai jums pateikties, ka zāle ir tik pārpildīta. Tas nozīmē, ka jums tiešām ir interese par šo grāmatu, un tas rāda, ka jūs lasāt ne tikai savu, bet cittautu literatūru.

Ceļa vārdus grāmatai sacīja Portugāles vēstnieks Žoau Pedru Zanati:

— Man ir liels gods atrasties šeit un piedalīties Portugāļu mūsdienu dzejas antoloģijas prezentācijā un es ļoti priecājos, ka šī grāmata iznākusi latviešu valodā. Kaut arī mūsu valstis atrodas ģeogrāfiski tālu viena no otras un mūsu tautām ir dažādas mentalitātes, pastāv ļoti daudz iespēju apvienot mūsu centienus — gan kultūrā, gan ekonomikā un politikā. Labs paraugs ir šī grāmata, kas latviešu lasītājus iepazīstina ar 27 izcilākajiem divdesmitā gadsimta portugāļu dzejniekiem. Īpaša nozīme tam ir tāpēc, ka dzejā atklājas tautas dvēsele. Ja tu pazīsti tautas dvēseli, tu pazīsti pašu tautu. Tāpēc es no visas sirds pateicos visiem, kas piedalījušies šīs antoloģijas izveidē. Liels paldies Rolandam Lappuķes kungam, Latvijas vēstniekam Portugālē! Es būtu ļoti priecīgs, ja šāda grāmata, kas tagad ļauj latviešiem iepazīt portugāļu tautas dvēseli, pēc laika parādītos arī Portugālē un mums būtu latviešu dzejas grāmata, kas mums palīdzētu iepazīt latviešu tautas dvēseli.

Šos vārdus zāle uzņēma ar skaļiem aplausiem, jo kurš gan negrib, lai latviešu dzeja ietu pasaulē. Kontekstā ar vēstnieka teikto par dzeju un tautas dvēseli Leons Briedis citēja rindas no tikko saņemtas e–vēstules:

— To raksta Sofija de Mellu Breinera Andresena, viena no visizcilākajām 20. gadsimta dzejniecēm. Apmēram tas pats, kas mums Vizma Belševica, — portugāļu nācijas sirdsapziņa. Vēstulē ir daudz labu vārdu par grāmatu, arī par skaisto superapvāku ar skatu uz Tirdzniecības laukumu Lisabonas senajā centrā: “Izejot caur Lielo arku (kas redzama attēlā), lasītājs nonāk portugāļu kultūras pasaulē un dvēselē. Bet dzejnieki jau arī ir tie cilvēki, kas runā ar dvēseli un kas cenšas to izteikt vārdos.”

Sarunu turpināja Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātes Romānistikas nodaļas vadītājs Andrejs Bankavs, kas daudz darījis, lai studenti varētu apgūt portugāļu valodu un literatūru. Profesors atgādināja, ka pirms pāris gadiem Lappuķes kungs viņu uzaicinājis uz Ārlietu ministriju un sirsnīgi ieteicis (lai neteiktu — pieprasījis) nopietni padomāt par portugāļu valodas mācīšanu. Un studentu atsaucība tiešām bijusi gana liela, uzreiz pieteikušies mācīties gribētāji. Darbs ir uzsākts, un tiem, kam radusies interese par portugāļu valodu un kultūru, šī antoloģija ir liela dāvana:

— Tas, ko izdarījis Leons Briedis, ir apbrīnas vērts. Šis ir bilingvāls izdevums, un mūsu lasītāji var salīdzināt un mācīties paši. Šodien mēs ar vēstnieka kungu veselu stundu runājām par to, kā attīstīt dažādas sadarbības formas, lai mūsu studenti labāk varētu mācīties portugāļu valodu un tiklab studentiem, kā arī pasniedzējiem, tulkotājiem un atdzejotājiem rastos plašākas iespējas vairāk uzzināt par Portugāli. Šī diena vieš pārliecību, ka mūsu sadarbība kļūs arvien ciešāka.

Nacionālās bibliotēkas direktoru Andri Vilku Portugāļu mūsdienu dzejas antoloģijas iznākšana rosināja uz pārdomām par latviešu kultūras atvērtību visai pasaulei:

— Ar Leona Brieža darbu mūsu kultūra iegūst atkal jaunu dimensiju. Portugāle ir tiešām brīnišķīga zeme. Viņu dziesmas man asociējas ar mūsu tautasdziesmām, tās ir diezgan skumjas. Īpaša sajūta pārņem jau minētajā Tirdzniecības laukumā. Tie ir okeāna vārti. Eiropā nav nevienas vietas, kur okeāns atstātu tik grandiozu iespaidu uz cilvēku. Tur jādomā par to, kā Vasko de Gamma sāka savu pasaules ceļojumu. Un netālu no Lisabonas ir pilsētiņa, kur visi latvieši, cik es esmu apvaicājies, cenšas nokļūt — tai ir mūsu ausīm tik jocīgs vārds — Kaskaiš. Es daudz esmu ticies ar saviem portugāļu kolēģiem, un arī gribētu kaut ko teikt par šīs tautas mentalitāti. Portugāļi ļoti atšķiras no citām Vidusjūras reģiona tautām — ar savu rimtumu, lielo sirsnību un vienkāršību. Sākumā tas mani pārsteidza, jo bija licies, ka šajā reģionā visi cilvēki ir ārkārtīgi temperamentīgi, impulsīvi. Izrādījās, ka portugāļi šai ziņā ir pavisam atšķirīgi. Mēs ļoti augstu vērtējam savus cilvēciskos un profesionālos kontaktus ar portugāļu kolēģiem.

Leons Briedis veda klausītājus pastaigā pa portugāļu dzejas dārzu, stāstīja par savu ģimenes apgādu “Minerva”, kam šī antoloģija ir jau četrdesmitā izdotā grāmata, un vienkārši parunājās:

— Man mazāk patīk uzstāties publikas priekšā, es vairāk mīlu to, ko saucu par skanīgo vientulību jeb nesatricināmo vientulību. Mēdz teikt, ka ir trīs lietas pasaulē, uz kurām var skatīties mūžīgi. Uz plūstošu ūdeni, uguni, kas kuras, un cilvēku, kas strādā — vienalga ko. Man arī patīk skatīties uz plūstošu ūdeni, uguni, kas kuras, un nevis uz cilvēku, kas strādā, bet strādāt pašam. Kas tad vajadzīgs vīrieša cilvēkam? Ir vajadzīgas četras lietas: mīļots cilvēks, laba veselība, skaidra mērķa apziņa un neskaudīgs prāts. Piedodiet, ka te lielos jūsu priekšā, bet man liekas, ka man piemīt visas šīs četras iezīmes.

Gan dzejiski svinīgajā daļā, gan ziedus dāvinot, Leonam Briedim tika teikts daudz labu vārdu. Par tiešām lielisko veikumu. Par antoloģiju, kuras izdošana tika vienprātīgi atzīta par labu sākumu un stimulu Latvijas un Portugāles literāro kontaktu stiprināšanai.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Latvijas vēstnieks Portugālē Rolands Lappuķe		Portugāles vēstnieks Latvijā Žoau Pedru Zanati		Dzejnieks Leons Briedis Foto: Andris Kļaviņš

Ruijs Belu:

Daži izteikumi par putniem un kokiem, kurus dzejnieks pabeidz ar atsauci uz sirdi

Putni piedzimst koku galotnēs

Koki kurus es redzu augļu vietā nes putnus

Putni ir koku paši dzīvākie augļi

Putni sākas tur kur beidzas koki

Putni liek kokiem dziedāt

Atlaižoties putniem koki sakuplo sakustas

atstāj augu valsti lai pārietu dzīvnieku valstī

Kā putni lapas nogulstas uz zemes

kad rudens blāvi nolaižas pāri laukiem

Es pat teiktu ka putni izstaro no kokiem

taču atstāju šo izteiksmes veidu prozaiķiem

tas ir pārāk sarežģīts un dzejā labi neiederas

un pagaidām vēl nav nošķirts no filosofijas

Es mīlu kokus īpaši tos kas nes putnus

Kurš gan ir tas kas tos sakar zaros?

Kam gan pieder tā roka kurai nav skaita?

Es paeju garām un mana sirds pārmainās

Leons Briedis:

Par portugāļu dzejas aprobētajām vērtībām un šodienu

No Antoloģijas apjomīgās ievadapceres pirmās un pēdējās rindkopas

(..) Pa īstam portugāļu dzeja iesaistījās Eiropas 20.gadsimta kultūras avangardiskajā kustībā līdz ar portugāļu 20.gadsimta izcilākā dzejnieka Fernandu Pesoas (Fernando Pessoa, 1888–1935) žurnāla “Orpheu” (“Orfejs”) divu numuru iznākšanu 1915.gadā Lisabonā. Tieši šis Pesoas žurnāls lika pamatus tam visdažādāko estētisko un māksliniecisko strāvojumu tīklojumam, kurš caurauda portugāļu 20.gadsimta dzeju visās tās neskaitāmajās un daudzveidīgajās izpausmēs. Jau no paša sākuma par “Orpheu” simboliskajām figūrām kļuva Fernandu Pesoa un viņa tuvākais līdzgaitnieks Māriu de Sa–Karneiru (M‡rio de S‡–Carneiro, 1890–1916). Bez viņiem žurnāls “Orpheu”, kā to atzīmējis portugāļu literatūrzinātnieks Ž.Orta, “nebūtu sasniedzis to kvazimītisko diženumu, ko mēs atzīstam vēl šodien”.

Lielais 20.gadsimta portugāļu dzejnieks F.Pesoa parādījās laikmetā, kuru bija traumējis angļu Ultimāts (1890) un iedvesmojusi Portugāles republikas proklamēšana (1910), ne tikai ar tām mākslinieciskās izteiksmes iespējām, kuras viņš pavēra, bet galvenokārt ar to, ka Pesoa ar savu daiļradi lika portugāļu dzejai citādi paskatīties pašai uz sevi. Literārajā dzīvē Pesoa ienāca ar 1912.gada publikācijām — rakstu sēriju, kas saucās “Jaunā portugāļu dzeja” — publicētu žurnālā “ēguia” (Ērglis”, Portu.1910–1932), kas ietekmēja 20.gadsimta sākuma Portugāles literāro gaisotni.

(..)

1974.gada 25.aprīlī Portugālē notika tā saucamā neļķu revolūcija, tika gāzta Salazāra diktatūra un aizsākās demokratizācijas procesi, līdz ar to portugāļu dzejai it kā pavērās neierobežotas poētiskās izteiksmes iespējas. Portugāļu dzeja beidzot iedrošinājās uzņemties sociālu un politisku atbildību, piemēram, Manuels Alegri (Manuel Alegre, 1936) u.c., kuri koncentrējās vairāk uz ideoloģisku nekā poētisku atbildību. Tajā pašā laikā portugāļu dzeja kļuva paļāvīgāka arī pret, tā teikt, tiem, nosacīti sakot, “tabu” un “aizliegumiem”, kas tiek pieļauti dažādu uzskatu dēļ, piemēram, tādiem kā erotisms, seksualitāte, homoseksuālisms utt. (..) Taču, lai cik tas paradoksāli izklausītos, nonākot šādā, tā sakot, “poētiskās visatļautības” stāvoklī, portugāļu dzeja nemanot zaudēja savu līdzšinējo estētisko atbildību, kļūstot irdena un amorfa, reproducējoša nevis poētiskus, bet gan labākajā gadījumā filoloģiskus tekstus, kam ar Poēziju šā vārda patiesajā izpratnē un nozīmē ir visai attāls sakars. Ja mēs galvenajos vilcienos mēģinātu definēt mūsdienu, tas ir, pēdējo 20.gadsimta desmitgažu portugāļu dzejas virzienus, tās dzejas virzienus, kas publicēta, sākot ar 70.gadu beigu posmu, tad saskarsimies ar visai nopietnām grūtībām. Jaunāko paaudžu dzejnieki iet katrs savu ceļu, neapvienojoties poētiskās skolās vai strāvojumos. Publicējoties viņi gan tiecas ieņemt tās vai citas poētiskās grupas nostādni, taču tā ir visai nosacīta vai pat mākslīgi veidota. Tāpēc bez īpaša pārspīlējuma, nemazinot jaunākās paaudzes portugāļu dzejnieku lomu un vērti, var teikt, ka pašreizējo stāvokli portugāļu dzejā visbūtiskāk tomēr nosaka portugāļu 20.gadsimta dzejas aprobētās vērtības, tādi dzejnieki kā Sofija de Mellu Breinera Andresena, Eužēniu de Andradi, Māriu Sezarīni, Antoniu Ramušs Roza, Fernandu Eševarrija, Erbertu Elders, Armandu Silva Karvaļju, Fiama Asi Paiša Brandau, Kazimiru de Britu, Gaštau Kružs u.c. Tādējādi portugāļu dzejas nepastāvīgais un mainīgais portrets šobrīd ir kļuvis vēl daudz neskaidrāks, nenoteiktāks un pat nenosakāms. Kad “viss tiecas pret sīko daļiņu baiso skaistumu un to nāvējošo sadalīšanos” (F.A.P. Brandau), tad šis izteikums neviļus liek mums atsaukt atmiņā to, ko Fernandu Pesoa kādā tīši un apzināti daudznozīmīgā formulējumā nosaucis par “atgriešanos pie sajūtām”. Vai, citādi sakot, “atgriešanos pie lirisma, kas tiek pieņemts bez kompleksiem ar relatīvi skaidru emocionalitāti” (F.Pesoa). Īstenībā šis “bezkompleksu”, “relatīvi skaidras emocionalitātes” lirisms portugāļu pašreizējā dzejā tā arī palicis ieceres līmenī, radīdams vien poēzijas ilūziju vai tās šķietamību, un šis “komplekss” šobrīd vienādā mērā skar ne tikai portugāļu, bet arī latviešu, tāpat kā praktiski visu pasaules tautu dzeju. Tiesa, dažbrīd portugāļu jaunākās paaudzes dzejā (Paulu Teišeira, Roza Alisi Branku u.c.) šāds jauna tipa “vēstījošs” (prozaisks, filoloģisks utt.) lirisms iegūst visai dramatisku koncentrāciju un poētisko spriedzi, taču tas nenes sev līdzi nekādu katarsi, jo būtībā ir orientēts uz emocionālu aptuvenību un poētiskās izteiksmes neprecizitāti, kas kļūst aizvien vienmuļāka, amorfāka, gurdenāka un gaudenāka. Citādi sakot, tā ir dzeja, kuras pamatā šobrīd ir poētiskā nepastāvība un nepārliecība — tas, kas ir izkliedēts neko neizsakošu vārdu bezgalīgos virknējumos un plūsmās, vai arī pastāv kā šaubas un neticība sev pašam tajā skatienā, kurš ir pazaudējis atklātību, pats savu vienreizējo poētisko identitāti un neatkārtojamo autentiskumu.

Vakara izskaņā Leons Briedis klausītājus atkal ieveda portugāļu dzejas dārzā un runāja par Žorži de Senu, kas ne vien kā dzejnieks, bet lielā mērā arī kā teorētiķis ir ļoti ietekmējis 20. gadsimta dzeju. Salazara režīma laikā viņš bijis spiests emigrēt — sākumā uz Bisavas Gvineju, Portugāles koloniju, vēlāk uz Brazīliju un pēc tam uz Santabarbaru. Viņa atraitne Meisija de Sena joprojām tur dzīvo.

— Tieši šodien saņēmu no viņas atklātni. Redziet — ar Santabarbaras zīmogu. Atcerieties, bija tāds seriāls — “Santabarbara”. Vismaz Iļģuciemā es esmu kļuvis ļoti populārs — visi bomži, nemaz jau nerunājot par citiem cilvēkiem, tagad zina, ka es draudzējos ar slavenā seriāla varoņiem. Un man dažkārt apprasās, kā klājas Meisonam, ko dara Krūss. Tā kā nav nemaz slikti palaikam saņemt vēstules no Santabarbaras. Mēs ar dzejnieka atraitni turpinām sarakstīties. Un nobeigumā es nolasīšu Žorži de Senas dzejoli, kas tā arī saucas — “Epilogs”.

Santabarbara, 12.1.2002.

Manu dārgo Leon,

Nule kā saņēmu antoloģiju — skaistu sējumu, kam, ceru, būs milzu panākumi. Liels paldies.

Protams, ka man ļoti gribētos, lai mana dzīvesbiedra dzejoļi tiktu pārtulkoti latviski atsevišķā grāmatā, un es izdarīšu visu, kas manos spēkos, lai Jums palīdzētu.

Novēlu Jums šajā Jaunajā gadā daudz veselības un vislabākos panākumus Jūsu izdevējdarbībā.

Ar visciešākajiem apkampieniem

Mēsija de Sena