Ar dzimtenes ceļamaizi uz Olimpu

Par ASV vēstnieka rīkoto pieņemšanu par godu Latvijas olimpiešiem

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Vakar, 24.janvārī, Latvijas olimpiešiem veltītajā pieņemšanā: Amerikas vēstnieks Braiens Karlsons, Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidents Atis Strenga, Ministru prezidents Andris Bērziņš (centrā) un kamaniņu braucēju komanda

Vakar, 24. janvārī, ASV vēstnieks Latvijā Braiens Karlsons savā rezidencē bija sarīkojis pieņemšanu par godu olimpiešiem, kas Latviju pārstāvēs Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs Jūtas štatā Amerikas Savienotajās Valstīs. Uz pieņemšanu bija aicināti Latvijas hokejistu, biatlonistu, kamaniņbraucēju, skeletonistu, bobslejistu, slēpotāju un slidotāju pārstāvji, kā arī Latvijas olimpiskās vienības un Latvijas Olimpiskās komitejas medicīniskais, tehniskais un administratīvais personāls. Klāt bija Ministru prezidents Andris Bērziņš, izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns, ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis un Latvijas sporta dzīves vadītāji. Bija ieradies arī pats vecākais latviešu ziemas olimpisko spēļu dalībnieks slēpotājs Alberts Riekstiņš, kurš Latviju pārstāvēja 1936. gada olimpiskajās spēlēs Garmišpartenkirhenē.

Uzrunājot olimpiešus, vēstnieks pakavējās pie olimpisko spēļu gandrīz trīs tūkstošus gadu ilgās vēstures, saistot to ar cilvēka mūžīgo skrējienu — vai tā būtu cīņa par labāku dzīvi, vai skrējiens, lai pirmais šķērsotu finiša līniju.

“Latvieši, kuru zeme izsenis devusi mājvietu dažādām etniskajām grupām, piedalījušies olimpiskajās spēlēs kopš 1912. gada, daudzreiz uzrādot labus rezultātus,” teica B.Karlsons. “Šovakar godināsim Albertu Riekstiņu, kurš piedalījās 1936. gada olimpiskajās spēlēs Garmišpartenkirhenē. Riekstiņa kungs, mums ir liels gods, ka jūs piedalāties šajā pasākumā. Es gribu piebilst, ka nākamajā nedēļā Riekstiņa kungs sagaidīs savu 95. dzimšanas dienu. Nesenajās Sidnejas olimpiskajās spēlēs Latvijas pārstāvji ar dažādu etnisko izcelsmi ļāva Latvijai lepoties ar savu sportistu sniegumu. Vsevolods Zeļonijs atveda mājās bronzas medaļu džudo cīņā, Aigars Fadejevs ieguva sudraba medaļu soļošanā, un Igors Vihrovs izcīnīja zeltu brīvajās kustībās vingrošanā,” atgādināja B.Karlsons, uzsverot, ka pasaulē un sportā daudz kas mainījies, jo senajiem grieķiem pat prātā nevarējis ienākt hokejs, bobslejs, slidošana vai slēpošana.

Tikpat neiedomājama viņiem būtu šķitusi iespēja par tādas valsts pastāvēšanu, kurā dzīvo tikai brīvi pilsoņi. “Neraugoties uz visām mūsu daudzajām un dažādajām problēmām, mēs tomēr dzīvojam laikmetā, kad brīvības ir aizvien vairāk. Mums vajadzētu to apzināties un būt par to pateicīgiem. Būt pateicīgiem arī par olimpisko garu, kas cilvēka mūžsenajai vēlmei skriet un sacensties piedevis formu un jēgu. Es gribu jums visiem novēlēt panākumus Soltleiksitijā, “ teica ASV vēstnieks.

ASV vēstnieks Braiens Karlsons, Latvijas Bobsleja federācijas prezidents Jevgēņijs Kisiels un Ministru prezidents Andris Bērziņš

Pēc tam runāja Ministru prezidents Andris Bērziņš:

— Šodien ir īpašs brīdis. Šodien faktiski sākas vesela notikumu plejāde mūsu olimpiešu svinīgā izvadīšanā uz Soltleiksitijas olimpiskajām spēlēm, un es esmu ļoti pateicīgs ASV vēstniekam un viņa kundzei par to, ka viņi uzņēmušies šīs rūpes, lai vēlreiz demonstrētu, pirmkārt, cik labas un draudzīgas ir mūsu valstu attiecības, un, otrkārt, cik ļoti Amerikā ir cieņā sports. Un cik ļoti mēs atbalstām brīvas, neatkarīgas valstis, kas piedalās sporta sacensībās, bez jebkādiem ierobežojumiem.

Mēs saprotam, ka šogad, sūtot uz ASV vislielāko Latvijas komandu mūsu olimpiskās līdzdalības vēsturē, mēs esam Amerikai sagādājuši zināmas problēmas. Jo visi šie cilvēki Amerikā būs jāizvieto, jāpaēdina, visiem būs jādod labas iespējas startēt. Taču es zinu, ka ar visu to mēs tiksim galā, un esmu pārliecināts: mūsu sportisti Soltleiksitijā uzrādīs ļoti augstus sasniegumus, ļoti labā tradīcija, ka no olimpiskajām spēlēm Latvijas sportisti vienmēr atgriežas ar medaļām, tiks turēta godā arī šoreiz. Protams, gribētos, lai tās būtu visaugstākās raudzes medaļas. Es gribu novēlēt visiem sportistiem daudz panākumu. Mēs, kas paliksim mājās, sekosim līdzi jūsu startiem televīzijas ekrānos un ziņu aģentūrās un turēsim par jums īkšķi. Īpaši es gribu pateikties arī Latvijas Olimpiskajai komitejai par darbu, kas ieguldīts, lai būtu pilnvērtīgi treniņi un pilnvērtīga sportistu sagatavošanās. Lai sportistiem būtu viss nepieciešamais ekipējums labiem startiem.

Pēc tam ASV konsule izsniedza Latvijas olimpiskās komandas dalībniekiem ASV vīzas. Tās savā veidolā ir visai netradicionālas: atsevišķā dokumentā veidotas, tās vienlaikus ir arī caurlaides uz ziemas olimpiskajām spēlēm.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” 1936.gada Ziemas olimpisko spēļu dalībnieks Alberts Riekstiņš

Latvijas sportistu vārdā ASV vēstniecībai pateicās Latvijas Sporta pārvaldes vadītājs, Latvijas olimpiskās komandas vadītājs Einārs Fogelis:

— Man ir patiess gandarījums, ka mūsu komandas ceļš uz ASV, uz olimpiskajām spēlēm Soltleiksitijā sākas tieši šeit, šajās viesmīlīgajās telpās. Man personīgi novembrī Soltleiksitijā bija iespēja pārliecināties, ka šīs spēles noteikti būs labākās ziemas olimpiskās spēles, ko esam pieredzējuši. Jo ASV, Jūtas štats un Soltleiksitija, visi cilvēki, kas iesaistīti spēļu rīkošanā, ir izdarījuši visu, lai mūsu sportisti un visas pasaules sportisti, kas pēc divām nedēļām pulcēsies atklāšanas ceremonijā, saņemtu visu savu mērķu sasniegšanai.

Pateicības vārdus olimpisko spēļu lielajam saimniekam ASV teica arī Alberts Riekstiņš: “Es vēlu visu labāko mūsu sportistiem un pateicos gan ASV vēstniecībai, gan mūsu valdībai, kas tik daudz atbalstījusi mūsu sportistus. Es jums pateicos un vēlu panākumus simt četras reizes!”

Pieņemšanas turpinājumā sporta veterāns Alberts Riekstiņš sniedza ekskluzīvu interviju “Latvijas Vēstnesim”:

— Kāpēc jūs vēlējāt panākumus tieši simt četras reizes?

— Tas man tāds teiciens jau no bērnības.

— Cik jums pašam ir sporta trofeju?

— Pavisam man ir divdesmit viena medaļa slēpošanā un septiņas medaļas vieglatlētikā.

— Kā jums prātā palikusi 1936. gada olimpiāde Garmišpartenkirhenē?

— Toreiz mēs no Latvijas bijām divdesmit seši dalībnieki.

— Uz pusi mazāk nekā šogad Soltleiksitijā.

— Jā. Bet mēs jau braucām paši par saviem līdzekļiem. Pirms tam mūs poļi uzaicināja uz pārbaudes sacensībām, jo viņi arī gribēja labāk sagatavoties.

— Kāda noskaņa valdīja Latvijas olimpiskajā komandā?

— Bija liels patriotisms. Mēs jau paši ziedojām savus līdzekļus, lai tiktu uz olimpiādi. Toreiz jau mēs visi jūsmojām par Soņu Heniju, trīskārtējo olimpisko čempioni.

— Vēlāko kinozvaigzni, ko daudzi atceras no filmas “Saules ielejas serenāde”.

— Jā, viņa visus savaldzināja jau ar to, ka izskrēja uz ledus uz pirkstgaliem. Citas viņai līdzās izskatījās tik smagnējas. Bet mūsu komandai jau nebija tāda atbalsta kā tagad. Atceros, atbrauca vācu slēpotāji, un mēs kā brīnumā skatījāmies, ka viņiem līdzi atvests vesels vezums slēpju. Kad viens no mūsējiem tur olimpiādē salauza slēpi, viņam iedeva dažus dolārus, lai iet labot.

— Kāda jums bija sajūta, kad televīzijā pirmoreiz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas redzējāt, ka olimpiādes atklāšanas parādē atkal tiek nests Latvijas karogs?

— Sajūta bija dziļi saviļņojoša. Tikai aplami ir, ka pie mums tā īsti tomēr negrib attīstīt slēpošanu, jo uzskata, ka ziemā nav sniega, kā pašlaik. Bet agrāk jau arī Latvijā gadījās ziemas bez sniega.

— Kādus rezultātus paredzat mūsu sportistiem Soltleiksitijā?

— Nupat, pirms nākšanas šurp, es televīzijā skatījos, kā Ilmārs Bricis startē biatlonā. Redzēju gan tikai pirmo šautuvi. Redzēju, kā viņš sašāva četrus mērķus, vienu nesašāva. Man jau sirds par mūsējiem ļoti trīc, un es viņiem vēlu panākumus...

— ...simt četras reizes!

— Nu tieši tā, simt četras reizes — panākumus Latvijai!

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors