Par sociālo nodokli, cik un kā maksāt

Pašlaik spēkā esošā likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 18.panta pirmā daļa paredz no nākamā gada 1.janvāra samazināt valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (turpmāk – sociālais nodoklis) likmi par diviem procentiem (33 procenti esošo 35 procentu vietā) un veikt tās pārdali proporcionāli starp darba devēju un darba ņēmēju (16,5 procenti katram līdzšinējo 26 un 9 procentu vietā). Likums šādā redakcijā apstiprināts jau 1997.gadā (likums stājās spēkā 1998.gada 1.janvārī), un normai par sociālā nodokļa samazinājumu līdz 33 procentiem ar vienlīdzīgu sadalījumu starp darba devēju un darba ņēmēju vajadzēja stāties spēkā jau šogad, bet toreizējie aprēķini par sociālā budžeta ieņēmumiem un iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanos izrādījās pārlieku optimistiski, tāpēc attiecīgā likuma panta spēkā stāšanās par gadu atlikta.

Šobrīd Labklājības ministrija ir izstrādājusi vairākus priekšlikumus, kas paredz mainīt likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 18.panta pirmās daļas redakciju un spēkā stāšanās termiņus. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) pauž viedokli, ka sociālā nodokļa samazinājums un tā likmes pārdale pašreizējā sociālā budžeta deficīta apstākļos vispār nav pieļaujama. Arī finansu ministrs Gundars Bērziņš, gan uzsvērdams, ka izsaka savu personisko, ne valdības viedokli, šī gada Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) 9. janvāra sēdē izteicās, ka sociālā nodokļa likmes samazinājumam būtu jābūt pakāpeniskam un saistītam ar sociālā budžeta parādu dzēšanu.

Savukārt Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) stingri pastāv uz sociālā nodokļa likmes samazināšanu un pārdali, sākot ar nākamā gada 1.janvāri. Viens no būtiskākajiem argumentiem, ko pēc LDDK pārstāvju gadskārtējās tikšanās ar Ministru prezidentu Andri Bērziņu 17.janvārī preses konferencē žurnālistiem uzsvēra gan LDDK prezidents Vitālijs Gavrilovs, gan citi LDDK valdes locekļi, bija — Latvijas darba devēji jau kopš likuma “Par valsts sociālo budžetu” pieņemšanas pilda tā nosacījumus, kas līdz šim mazāk prasījuši no darba ņēmēja, vairāk no darba devēja.

Piemēram, darba devēji, kā tas paredzēts likumā, apmaksā darba ņēmēju slimības lapas pirmās divas nedēļas. LDDK pārstāvji pastāv uz to, ka, revidējot likumu, nedrīkst izjaukt jau 1996.gadā uzsākto sociālās apdrošināšanas reformu — “spēles noteikumu mainīšana brīdi pirms spēles beigām nav pieļaujama”.

Kā pretargumentu pieņēmumam, ka sociālā nodokļa samazināšana un tā likmes pārdale par 7 līdz 8 procentiem samazinātu darba ņēmēju neto ienākumus, LDDK pārstāvji izvirza apgalvojumu, ka neviens saprātīgs un godīgs uzņēmējs, kas domā par sava biznesa attīstību, nepieļaus darba ņēmēju ienākumu samazināšanos, kas šodienas tirgus ekonomikas apstākļos draudētu ar kvalificētu darbinieku zaudēšanu. LDDK sola slēgt gan uzņēmumu koplīgumus ar darba ņēmējiem, gan ģenerālvienošanās nozares līmenī, kas paredzētu sociālā nodokļa likmes palielināšanās kompensāciju darba ņēmējiem. Jaunā Darba likuma, kas stāsies spēkā no šī gada 1.jūnija, 18.pantā noteikts, ka ģenerālvienošanās, kas noslēgta starp darba devēju organizāciju (vai to apvienību) un arodbiedrību (vai to apvienību), ir saistoša visiem nozares darba devējiem un attiecināma uz visiem darba ņēmējiem, kurus nodarbina šie darba devēji, ja darba devēju organizācija (vai to apvienība) kādā tautsaimniecības nozarē nodarbina vairāk nekā 60 procentus strādājošo. Pēc LDDK aplēsēm, vēl līdz šī gada beigām divpusējas vienošanās starp darba devējiem un darba ņēmējiem gan koplīgumu, gan ģenerālvienošanos līmenī būtu iespējams noslēgt gan privātajā, gan valsts sektorā. Pieņemot, ka sociālā nodokļa likmes paaugstināšanās tiktu kompensēta visiem sabiedriskajā sektorā strādājošajiem (pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 29 procentiem no visiem strādājošajiem), LDDK prognozē, ka privātajā sektorā, vienojoties darba devējiem un darba ņēmējiem, sociālā nodokļa palielinājuma kompensāciju saņemtu aptuveni 50 procenti strādājošo. Ārpus koplīgumu un ģenerālvienošanos iespējām paliktu aptuveni 21 procents no privātajā sektorā nodarbinātajiem, kas, pēc LDDK ģenerāldirektores Ievas Jaunzemes teiktā, varētu būt galvenokārt tirdzniecības sektorā strādājošie.

Taču solījums slēgt koplīgumus uzņēmumos un ģenerālvienošanās nozares līmenī, pēc LDDK pārstāvju teiktā, ir tikai papildu garantija sociālā nodokļa likmes paaugstinājuma kompensācijai. Kā piemērs tam, ka darba ņēmēju ienākumi nesamazināsies, tika minētas jau notikušās sociālā nodokļa likmes pārdales. Tā no 1996.gada 1.janvāra līdz 1997.gada 1.jūlijam, vēl spēkā esot likumam “Par sociālo nodokli”, darba ņēmēju sociālā nodokļa daļa palielinājās no viena līdz deviņiem procentiem, bet, kā norāda LDDK, statistika neuzrāda krasu iedzīvotāju pirktspējas samazināšanos šajā laikā. No 1998.gada darba ņēmēju sociālā nodokļa daļa ir palikusi nemainīga — 9 procenti, darba devēju daļa no 2000.gada samazināta par vienu procentu katru gadu, 2001.gadā tā bija 26 procenti (kopējā nodokļa likme — 35 procenti).

Ar 2002.gadu sociālā nodokļa likmi bija paredzēts samazināt līdz 33 procentiem, darba devējiem un darba ņēmējiem iemaksas veicot vienādās daļās – “lai paaugstinātu darba ņēmēju atbildību un samazinātu darba devēja nodokļu slogu”, kā norādīts Labklājības ministrijas sagatavotajā “Sociālajā ziņojumā 2001”. Šajā pašā ziņojumā, pretēji LDDK viedoklim gan norādīts, ka “sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi darba ņēmējam no 9 procentiem paaugstinot uz 16,5 procentiem, būtiski samazinātos iedzīvotāju neto izpeļņa”. Tas arī bijis galvenais pamatojums tam, ka Saeima pagājušā gada 20. jūnijā, izdarot attiecīgus grozījumus likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” Pārejas noteikumos, pieņēma lēmumu atlikt sociālā nodokļa likmes pārdali starp darba devēju un darba ņēmēju vienādās daļās un 2002.gadā sociālā nodokļa likmi saglabāt iepriekšējā gada līmenī – 35 procentus.

Tātad šogad vēl nekas nemainīsies, un galvenokārt tāpēc, ka Latvijas likumdevēji ir ņēmuši vērā reālo situāciju valstī. Lai gan relatīvi īsā laikā valstī ir radīti tirgus ekonomikas pamati un labi priekšnoteikumi tautsaimniecības attīstībai, iedzīvotāju dzīves līmenis kopumā tomēr joprojām ir zems — atzīst Labklājības ministrija, kas, kā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē šī gada 9.janvārī atzina labklājības ministrs Andrejs Požarnovs, rosinās valdību pārskatīt likumu arī šogad. Labklājības ministrija, sagatavojot konceptuālos priekšlikumus sociālā nodokļa likmes apmēra un sadalījuma noteikšanai no nākamā gada 1.janvāra, atkārtoti veikusi sociālā nodokļa samazināšanas un pārdales analīzi, jo šie procesi tieši ietekmē gan sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu ieņēmumus, gan ieņēmumus no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (līdz ar to arī ieņēmumus veselības aprūpes un pašvaldību budžetos), kā arī darba ņēmēju ienākumus un darba devēju izdevumus.

Situācijas analīzē Labklājības ministrija norāda, ka mājsaimniecību vidējie ienākumi uz vienu tās locekli no 1996.gada līdz 2000.gadam ir palielinājušies tikai par 7,78 latiem un 2000.gadā tie bijuši 69,19 lati. Strādājošo vidējā darba samaksa mēnesī kopš 1996.gada ir palielinājusies par 27 procentiem, savukārt inflācija – par 40,2 procentiem, tātad par 13,2 procentu punktiem vairāk. “Šādos apstākļos, paaugstinot iemaksu likmi darba ņēmējiem no 9 līdz 16,5 procentiem, būtiski tiktu samazināti iedzīvotāju neto darba ienākumi, kā arī likmes pārdale skartu galvenokārt legālajā ekonomikā nodarbinātos, par kuriem godīgi tiek deklarēta darba samaksa un godīgi maksāti nodokļi, savukārt ēnu ekonomikas līderi no likmes pārdales vienīgi iegūtu,” teikts Labklājības ministrijas sagatavotajā informācijā.

Labklājības ministrija gan atzīst, ka sociālās apdrošināšanas maksājumi darba devējiem ir visaugstākie Baltijā, kas ietekmē Latvijas konkurētspēju, tāpat lielais nodokļu slogs veicina ēnu ekonomiku un spiež uzņēmējus vai nu nemaksāt nodokļus vispār, vai darīt to tikai daļēji. Augsto nodokļu sekas ir arī jaundibinātu uzņēmumu skaita samazināšanās gadu no gada. Tomēr, izdarot kopsavilkuma secinājumus, ministrija atzīst, ka sociālā nodokļa likmes pārdales efekts īstermiņā ir negatīvs, pozitīvi rezultāti būtu sagaidāmi tikai ilgtermiņā. Kā varēja secināt pēc labklājības ministra vārdiem NTSP pēdējā sēdē, Labklājības ministrija iestājas par sociālā nodokļa likmes samazināšanu, bet atstājot līdzšinējo tā sadali starp darba devējiem un darba ņēmējiem.

Ministru prezidents Andris Bērziņš preses konferencē 18.janvārī izteica viedokli, ka valdība likumu varētu pārskatīt vien gadījumā, ja darba devēji un darba ņēmēji kopīgā dialogā nevarētu rast vienošanos. “Likums ir jāpilda, un ir jāatrod veidi, kā izdarīt tā, lai neviens šajā gadījumā neciestu.” A.Bērziņš, līdzīgi darba devējiem, par optimālu situācijas risinājumu uzskata Darba likumā iestrādāto iespēju slēgt koplīgumus un ģenerālvienošanās.

Viedokļu par sociālā nodokļa samazināšanu un pārdali ir tikpat, cik ieinteresēto pušu. Viens no tiem, ko NTSP sēdē pauda LBAS priekšsēdētājs Juris Radzēvičs, ir arī tāds – par sociālā nodokļa likmes samazinājumu un pārdali sākt diskutēt vien gadījumā, ja nepastāv deficīts sociālajā budžetā un ir atmaksāti sociālā budžeta parādi valsts pamatbudžetam.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore