Ministru prezidents:

Valsts valodas normas jāiekļauj Satversmē

Intervija Latvijas Radio 24. janvāra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Zvanīja klausītājs, kurš ir klausījies šīsdienas Saeimas plenārsēdes translāciju. Jūs tur arī bijāt, tika apspriesta drošības koncepcija. Un jautājums ir tāds: jūs esot runājis, ka ir Latvijas valsts intereses. Kas ir Latvijas valsts intereses? Kāda ir definīcija, un ko jūs ar šo vārdu saprotat?

Andris Bērziņš: — Ļoti labs jautājums. Tātad šodien Saeimā notika diskusija par nacionālās drošības koncepciju. Nacionālās drošības koncepcija — tas ir tāds dokuments, kas sevī ietver dažādus iespējamos riskus, situācijas analīzi, kāda ir valstī un ap valsti, tādu ieskicējumu, tātad rīcības pamatprincipus, kā šos riskus, apdraudējumus mēs varētu noņemt vai likvidēt. Deputāti savās runās runāja ļoti daudz, gari un plaši, bija tur arī konstruktīvi priekšlikumi, bet ļoti daudz bija, es gribētu teikt, tipisku politisku priekšvēlēšanu debašu, nebija nekādu konkrētu, loģisku priekšlikumu, tika izmantota iespēja, ka radioklausītāji to var klausīties, tad var runāt par visu ko, tikai ne par uzdoto tematu. Ja runājam par Latvijas valsts galvenajām interesēm, tad es gribētu teikt: Latvijas valsts nacionālā vai galvenā interese ir valsts drošība, turklāt drošība ne tikai šodien, bet drošība ilgākā termiņā un galvenokārt drošības garantijas. Un tieši šādā aspektā šī koncepcija ir uzrakstīta, un tieši šādā aspektā pie šīs jau apstiprinātās koncepcijas tālāk notiks darbs, mēs iestrādāsim tajā visas racionālās, loģiskās domas, kas tika izteiktas, un uz šīs koncepcijas pamata tiks izveidots nacionālās drošības plāns. Šis nacionālās drošības plāns tiks apspriests un apstiprināts Ministru kabinetā un pēc tam Nacionālajā drošības padomē, kuru vada valsts prezidente; un tad Ministru kabinets regulāri sekos līdzi, kā šis plāns tiek pildīts. Faktiski mums pēc likuma ir reizi ceturksnī jāskatās, kā šis plāns tiek pildīts, un tur ir visi aspekti, kas saistīti ar valsts drošību, tajā skaitā iedzīvotāju drošība, iekšējā drošība, sociālā stabilitāte, demokrātijas attīstība — plāns ir ļoti plašs un visaptverošs.

— Un galvenais — lai kādreiz nesajauc valsts intereses ar valsts amatpersonu interesēm.

A.Bērziņš: — Tās ir divas dažādas lietas.

— Jo reizēm valsts amatpersonām gribētos savas intereses arī dēvēt par valsts interesēm.

A.Bērziņš: — Nē, nē, ja jums ir kādi konkrēti priekšlikumi, es ļoti labprāt to mēģinātu izskatīt.

— Runājot par valsts drošību, pēdējās divās dienās klausītājiem diezgan aktuāls ir kļuvis jautājums par latviešu valodu, krievu valodu un ne tikai tāpēc, ka tas tiek apspriests pie Valsts prezidentes, bet arī tāpēc, ka te bija, jāsaka, tehnisku iemeslu dēļ varbūt drīzāk balsošana par to, lai krievu valoda būtu otra valsts valoda, un, kā mēs zinām, diezgan daudzi ir sašūpojušies šajā sakarā, un balsojumi bijuši daudzi, tad nacionālboļševiki šodien nākuši klajā ar paziņojumu, ka viņi grib reģistrēt savu partiju. Man viena klausītāja sacīja: tas spiežot Latvijā uz Moldāvijas variantu. Vai mums ir jābaidās par to, ka mūsu starpnacionālā iekšējā drošība kļūst nedrošāka?

A.Bērziņš: — Faktiski mani neizbrīna tas, ka pat, teiksim, kādā balsošanā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri saka, ka krievu valodai ir jābūt otrai valsts valodai. Cilvēki tā varētu vēlēties, bet savukārt viņi ir izvēlējušies dzīvot Latvijā, kur likums nosaka, ka valsts valoda ir tikai viena — latviešu valoda, ka latviešu valodā notiek visa lietvedība, un no šīs pozīcijas, domāju, neviens — ne valdība, ne Koalīcijas padome, ne arī prezidente — netaisās atkāpties. Tas ir pilnīgi skaidrs, un situācija jau ir tāda: ja krievu valodā runā ļoti daudzi miljoni cilvēku, krievu valodā ir ļoti plašs drukātu grāmatu skaits un ļoti daudz dažādu masu saziņas līdzekļu, nav nekādu bažu par to, ka krievu valoda kaut kādā veidā varētu izzust no pasaules valodu kartes; mēs esam pilnīgi citādā situācijā, mēs esam maza valsts, mums ir maza un unikāla valoda, un mēs savā valstī esam pieņēmuši politisku lēmumu, ka mūsu valstī vienīgā valsts valoda būs latviešu valoda. Tas, protams, nenozīmē, ka mēs nezināsim un nemācīsimies citas valodas; mēs to darīsim, jo tā ir viena no nedaudzajām iespējām, kā pilnvērtīgi konkurēt un labi dzīvot šajā zemē, šajā ģeogrāfiskajā vietā, un tās ir lietas, kas mums nepieciešamas, arī tālāk ejot uz Eiropas Savienību, jo tur mums vajadzēs valodu zināšanas, un to pašu mēs lūgsim darīt arī citiem. Tā ir ļoti loģiska un konstruktīva pieeja, kas visā pilnībā atbilst visiem starptautiskajiem nosacījumiem.

— Vai tas, kas uztrauc šos cilvēkus, šie iekšējie spēki — nezinu, kā lai nosauc šo jēdzienu — , kuri sāk kļūt arvien aktīvāki, nevar radīt kādu apdraudējumu arī mūsu iekšējai drošībai?

A.Bērziņš: — Tas ir pilnīgi loģiski, ka tādos izšķirošos brīžos, kad jānotiek ļoti nopietnām un svarīgām lietām, ir cilvēku grupas vai uzskatu grupas, kas mēģina kaut kādā veidā aktivizēt savas pozīcijas, un tas mani absolūti neizbrīna. Mēs esam ļoti tuvu Eiropas Savienībai, mēs esam ļoti labā pozīcijā attiecībā uz mūsu iestāšanos transatlantiskajā drošības organizācijā, mums ļoti normāli veicas attiecību sakārtošanā ar visām savām kaimiņvalstīm, ar Baltijas valstīm tai skaitā, tā ka nav nekāds brīnums. Ar to vienkārši ir jārēķinās, taču es gribu teikt, ka valdība cieti, precīzi pildīs Latvijas Republikas Saeimas pieņemtos likumus un rīkosies adekvāti.

— Viena klausītāja jautāja: varbūt viens no variantiem, lai izvairītos no liekas spriedzes, ir repatriācija, varbūt vienkārši piešķirot naudu, vai brīvprātīgi brauc, varbūt arī piespiedu kārtā.

A.Bērziņš: — Tie cilvēki, kuri ir izvēlējušies brīvprātīgi aizbraukt no Latvijas, man liekas, jau ir aizbraukuši, un tiem, kuri grib to darīt, nekas nestāv ceļā, viņi to var darīt. Es gribu teikt, ka...

— Vai NATO?

A.Bērziņš: — Tieši otrādi — līdzšinējie desmit gadi ir parādījuši, ka nav nekādu īpašu aizbraukšanas tendenču, un mēs to sakām starptautiskiem konsultantiem, starptautiskās institūcijās sakām. Neraugoties uz dažādām politiskām un demokrātijas ietvaros veiktām diskusijām par to, kā valstij attīstīties, cilvēki no Latvijas nebrauc prom, viņi saprot, ka šeit ir cilvēktiesībām atbilstoša tiesiskā vide, viņi skaidri un gaiši redz, ka dzīves līmenis lēnām, solīti pa solītim kāpj, ka šeit var ļoti normāli dzīvot, šeit var labi audzināt bērnus, šeit ir interesanta kulturālā vide un vispār šeit ir labi.

— Nacionālboļševiku reģistrācijas vēlme, vai, jūsuprāt, vajadzētu likt šķēršļus viņu reģistrācijai?

A.Bērziņš: — Nacionālboļševiki, vismaz pēc to līdzšinējām izdarībām, šodien ir īpaši klasificēti, un tieslietu ministre likumā noteiktā kārtībā visus šos jautājumus izskatīs, taču man ir diezgan liela pārliecība, ka šī organizācija netiks reģistrēta.

— Jūsuprāt, tas būtu pareizi?

A.Bērziņš: — Manuprāt, tas būtu pareizi, jā.

— Un vēl, runājot par valodas lietām, — jūs esat saņēmis kritiku no apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” priekšsēdētāja Jāņa Jurkāna, ir atklāta vēstule, ka, runājot par vēlēšanu likumu, jūs esot mainījis viedokli trīs reizes — jūs teicāt, ka vajag, tad atkal, ka nevajag mainīt vēlēšanu likumu, tad atkal, ka vajag.

A.Bērziņš: — Es nezinu, ko Jurkāna kungs lasa. Dažkārt ir tā, ka manā vārdā atbild mans preses sekretārs; ja Jurkāna kungs, izlasot preses sekretāra atbildi, kaut ko pārprot, tad tā ir viena lieta. Es neesmu mainījis savu viedokli, es savu viedokli esmu diezgan precīzi paudis. Vakar es to paudu absolūti konkrēti, teicu, ka valodas aizsardzība ir ļoti nopietna prioritāte Latvijā un mums ir ļoti nopietni jādomā, kā to labāk izdarīt. Attiecībā uz tiem grozījumiem, par kuriem mēs runājām ar starptautiskajām institūcijām un kurus, piemēram, izdarīja igauņi, izņemot no vēlēšanu likuma šos ierobežojumus, kas mūsu gadījumā ir prasība pēc valsts valodas trešās pakāpes zināšanām, es ļoti skaidri teicu, ka esmu Valsts prezidentes pusē. Līdzšinējā prakse pierāda, ka šis ierobežojums nefunkcionē; pietiekami daudz mums ir cilvēku, kas, piemēram, Saeimā nevienu reizi nav uzstājušies. Varbūt viņi tiešām neuzstājas tādēļ, ka viņiem nav ko teikt, taču man ir zināmas aizdomas, ka viņi vienkārši baidās nākt runāt latviski, un es domāju, ka latviešu valodu var aizstāvēt citā veidā. Es, piemēram, domāju, ka daudz efektīvāks veids būtu, ja koalīcijas partijas vienojas par to, ka tiek izdarīti grozījumi Satversmē un Satversmē ar divām trešdaļām Saeimas balsu tiek papildināta tā norma, kur ir teikts, ka Latvijas valstī valsts valoda ir latviešu valoda, un papildina vēl ar to, ka lietvedībai visās valsts un pašvaldību institūcijās ir jānotiek latviešu valodā. Tas nozīmē, ka mēs uz visiem laikiem pēc būtības esam šo normu nostiprinājuši savas valsts Satversmē un ne pie kādiem nosacījumiem neviens citādi, kā tikai nobalsojot divām trešdaļām, to nevarēs mainīt. Šādā situācijā, es uzskatu, varētu arī mainīt šo vēlēšanu likuma normu, it īpaši ja tas kavētu jeb noliktu zem liela jautājuma Latvijas iespējamo iestāšanos NATO vai Eiropas Savienībā.

— Jūs varētu iniciēt šādus grozījumus Satversmē?

A.Bērziņš: — Jā, mēs droši vien sāksim konsultācijas ar saviem koalīcijas partneriem, es to vakar jau esmu teicis, un, protams, sagaidīsim, ko tad prezidentes kundzes izveidotā valodnieku komisija mums ieteiks. Nesteigsimies, bet paturēsim prātā šo iespējamo variantu, varbūt ir vēl kādas spožākas idejas.

— Te arī kreisie ir nākuši ar ideju prezidentei — varbūt vajadzētu šo jautājumu iesniegt Satversmes tiesā un tad skatīties, vai Satversmes tiesa nevar šo lietu noregulēt?

A.Bērziņš: — Tas būtu ļoti garš un sarežģīts, ilgs process...

— ... varētu būt īsāks nekā Saeimā, kurā, kā mēs zinām, nostāja ir ļoti dažāda.

A.Bērziņš: — Es gan domāju, ka Satversmes tiesā tas vismaz vienu gadu paņems, varbūt pusgadu — optimistiski lūkojoties. Es domāju, ka Saeimā, ja par šo jautājumu vienojas un ja ir konkrēta, skaidra redakcija, šo jautājumu varētu atrisināt daudz ātrāk un atteikties no šīs, pēc manām domām, diezgan neauglīgās diskusijas par tēmu, vai Latvijā jābūt valsts valodai latviešu valodai vai ne. Tā ir neauglīga tēma.

— Tas varētu notikt vēl līdz Saeimas vēlēšanām?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka tam noteikti jānotiek līdz Saeimas vēlēšanām.

— Jautājumi ir arī par citām lietām. Man droši vien ir jāpajautā par Einara Repšes šīsdienas kritiku attiecībā uz “Latvijas kuģniecības” privatizācijas modeli, viņš uzskata, ka projekts, kādu šobrīd īsteno valdība, ir noziedzīgs, un ka vajadzētu to pārtraukt. Kā jūs to vērtējat?

A.Bērziņš: — Man nav bijusi iespēja iepazīties ar tiem argumentiem, kurus Repšes kungs ir izteicis. Es vienkārši izdarīšu to un tad droši vien savu komentāru sniegšu.

— Nākamceturtdien mēs jums varam jautāt?

A.Bērziņš: — Nu, varbūt pat agrāk.

— Agrāk, noteikti. Kāda klausītāja jautāja tā: vai partijas šobrīd, gatavojoties jau nākamajām vēlēšanām un gatavojot sarakstus, kuri varētu kļūt par nākošajiem deputātiem, atbild par to, lai šie cilvēki, kuri varētu tikt ievēlēti Saeimā, patiešām būtu gatavi šim darbam; vai nav tā, ka viņi vai nu neprot valodu, vai vispār neko nesaprot no valsts lietām, lai viņiem nav tur simtiem padomnieku, kuriem jāmaksā algas, jo šie cilvēki kā deputāti vienkārši ir nulles?

A.Bērziņš: — Arī ļoti labs jautājums un droši vien nav tik vienkārši atbildams. Kas attiecas uz partijām, tad partijas, protams, gatavojas un domā par tiem cilvēkiem, kurus tās piedāvās sabiedrībai kā nākamos valsts varas nesējus. Jāpiekrīt, ka šad un tad šur tur ir redzamas līdzīgas iezīmes, kā šis cilvēks jautājis savā vēstulē, taču es gribētu teikt par savu partiju, par “Latvijas ceļu”, — man liekas, ka mums uz šo jautājumu vispār nebūtu jāatbild, jo mēs jau esam ilgstošākā laika periodā pierādījuši, ka liekam ļoti profesionālus cilvēkus, ka viņi visi ir strādājoši, visi viņi ir runājoši par valsts interesēm, faktiski es gribētu teikt tā: mūsu sarakstā statisti nekad nav bijuši un laikam arī nebūs.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā