Par neizprotamu fanātismu un Imanitova šķērsielu

Gandrīz varētu teikt, ka latviešu politiķiem no matemātikas doktores Tatjanas Ždanokas vajadzētu mācīties fanātisku ziedošanos idejas vārdā, nevis viņu zākāt. Varētu, ja vien viņa nebūtu tik akla pret citu patiesību un ja viņas argumentu arsenālā nedominētu tikai sev izdevīgu faktu izraušana no konteksta, un ja nebūtu jaušams naids. Atšķirībā no Dīmaņa, kurš tiek vērtēts kā īsts konjunktūras cilvēks, kas Interfrontē iestājies tāpēc, ka varēja kļūt par tās līderi, Rubika un Ždanokas fanātisms ir grūtāk izprotams. “Joprojām neesmu sapratis, kāpēc cilvēks, kurš zina gan latviešu valodu, gan Latvijas vēsturi, ir nostājies uz šāda ceļa. Ždanokā pietiekams intelekts apvienojas ar neizprotamu fanātismu un nevēlēšanos šajā valstī saskatīt latviešus,” saka Jānis Lagzdiņš.

Sevi par komunisti nosaukušās Ždanokas raduraksti gan neliecina, ka viņai būtu jāizjūt simpātijas pret totalitāriem režīmiem. Viņas tēva dzimtas saknes ir Rēzeknē. Tur pirms revolūcijas iepretim tirgum bija iela – Imaņitov pereulok, kas nosaukta Ždanokas vecvecmāmiņas tēva uzvārdā. Imanitovs bijis mecenāts, viņam piederējusi tipogrāfija, grāmatu un kancelejas preču veikals, Rēzeknē viņš vadījis tirgotāju savienību. “Arī vecāmāte un viņas vīrs bija tirgotāji, viņiem bija septiņi bērni. Tā bija ebreju ģimene,” stāsta Ždanoka. “Mana vecāmāte Rēzeknē mācījās Franču ģimnāzijā, pirms pirmā Pasaules kara aizbrauca mācīties uz Sanktpēterburgas Medicīnas augstskolu. Pārējie seši bērni palika Latvijā. Viņi visi bija Latvijas pilsoņi. Viens no vecmāmiņas brāļiem iesaistījās kreisā jauniešu organizācijā, pēc Ulmaņa apvērsuma viņam draudēja arests, tāpēc viņš pārgāja Latvijas robežu un nokļuva Krievijā, bet tur viņu pēc tam Staļins arestēja un nošāva. Kad atklāja arhīvus, mēs tajos izlasījām, ka viņš tika nogalināts kā Latvijas spiegs.”

Pārējie, Latvijā palikušie, tika iznīcināti holokaustā, tikai jaunākais brālis 1941. gadā paspēja kājām aiziet uz Krieviju un izdzīvojis. “No divdesmit cilvēku lielās ģimenes dzīva palika tikai vecāmāte un viņas brālis. Mana vecāmāte 1945. gadā atbrauca meklēt viņu ģimenes un palika šeit.”

“DIENAS” pielikums “SESTDIENA”