ATSAUCĒ IETVERT:
Par devēju, kam ir, ko dot. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.01.2002., Nr. 15 https://www.vestnesis.lv/ta/id/58258
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Par devēju, kam ir, ko dot
Teātra kritiķe Gundega Saulīte:
Nebūšu oriģināla atkārtojot, ka Pētera Liepiņa panākumu pamatā ir fanātiska atdevība darbam, cenšanās to paveikt par simt divdesmit procentiem un čapliniskais gēns, kas viņa priekšnesumu vērš dzīvu (kaut simtkārt samēģināts!), demokrātisku, apdvestu ar klusu mazā cilvēka smeldzi. Pieejamu un pieņemamu visām paaudzēm vienlaicīgi.
Nezinu nevienu citu viņa skatuves laikabiedru, kas tik pilnīgi pārvaldītu darbības ritma likumības, kas tik decenti spētu pasniegt vārdu vienlaikus ar fizisku darbību. Pētera Liepiņa teātris, ko viņš kā savu suverēnu lauciņu kopj jau gadu desmitiem ilgi – kopš “Jērādiņas” un caur “Jefiņa” izrādēm –, nepieviļ ne saturā, ne kvalitātē, tas patiesībā ir pelnījis ne vien uzslavu un atzinību, bet arī tīri teorētisku pētījumu, jo šobrīd latviešu aktiermākslā tā ir unikāla parādība.
“LITERATŪRA UN MĀKSLA LATVIJĀ”