Ministru kabineta noteikumi Nr.34

Rīgā 2002.gada 22.janvārī (prot. Nr.4 19.§)

Noteikumi par piesārņojošo vielu emisiju ūdenī

Izdoti saskaņā ar likuma “Par piesārņojumu”

11.panta otrās daļas 2.punktu, 18.panta otrās daļas

1.punktu, 45.panta pirmo daļu un 46.panta otro daļu

 

I. Vispārīgie jautājumi

1. Noteikumi nosaka:

1.1. notekūdeņu emisijas robežvērtības un aizliegumus piesārņojošo vielu emisijai ūdenī;

1.2. īpaši jutīgas teritorijas, uz kurām attiecas paaugstinātas prasības komunālo notekūdeņu attīrīšanai, šādu teritoriju noteikšanas kritērijus, apsaimniekošanas kārtību un robežas;

1.3. kārtību, kādā operators kontrolē piesārņojošo vielu emisijas apjomu ūdenī, veic monitoringu un sniedz attiecīgu informāciju;

1.4. kārtību, kādā Latvijas Vides aģentūra nodrošina informācijas pieejamību sabiedrībai.

2. Noteikumi attiecas uz visiem ūdeņiem:

2.1. virszemes ūdeņiem:

2.1.1. iekšzemes virszemes ūdeņiem (visi stāvošie un tekošie virszemes ūdeņi);

2.1.2. iekšējiem piekrastes ūdeņiem (virszemes ūdeņi, kas atrodas uz krasta pusi no bāzes līnijas. Pie ūdensteču ietekām par piekrastes ūdeņiem uzskata ūdeņus līdz tai ūdensteces vietai, kur bēguma laikā un vājas saldūdens plūsmas periodos jūras ūdeņu iespaidā ievērojami pieaug ūdens sāļums);

2.1.3. pārejas ūdeņiem (virszemes ūdeņi upes grīvu tuvumā, kas tuvējo piekrastes ūdeņu ietekmē daļēji ir sālsūdeņi, tomēr tos būtiski ietekmē saldūdens plūsmas);

2.1.4. teritoriālajiem ūdeņiem;

2.2. pazemes ūdeņiem (visi ūdeņi, kas atrodas ūdens nesējslāņos zem zemes virskārtas un ir tiešā saskarē ar augsni vai nogulumiežiem);

2.3. notekūdeņiem (ūdeņi, kas cilvēka darbības dēļ mainījuši savas sākotnējās fizikālās, ķīmiskās vai bioloģiskās īpašības), to skaitā:

2.3.1. sadzīves notekūdeņiem (notekūdeņi, kas radušies publiskās un dzīvojamās ēkās un sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas vietās dažādu fizioloģisko, higiēnas un sadzīves darbību dēļ);

2.3.2. lietus notekūdeņiem (ūdeņi, kas veidojas no atmosfēras nokrišņiem, tiem notekot no ēku jumtiem, ielām un citām teritorijām ar pilnīgu vai daļēju virsmas segumu);

2.3.3. ražošanas notekūdeņiem (notekūdeņi, kas radušies uzņēmējdarbības vai ražošanas vietās un nav klasificējami kā sadzīves notekūdeņi vai lietus notekūdeņi);

2.3.4. komunālajiem notekūdeņiem (sadzīves notekūdeņi, sadzīves un ražošanas notekūdeņu sajaukums un lietus notekūdeņi).

3. Pasākumi, kas saistīti ar šo noteikumu prasību īstenošanu, nedrīkst tieši vai netieši palielināt ūdens, gaisa vai augsnes piesārņojumu.

4. Emisiju ūdenī veic saskaņā ar ūdens kvalitātes mērķiem un ūdens kvalitātes normatīviem. Ja piesārņojuma emisijai ūdenī nepieciešams saņemt A kategorijas vai B kategorijas atļauju (turpmāk — atļauja), reģionālā vides pārvalde saskaņo atļaujas nosacījumus ar attiecīgajiem ūdens kvalitātes mērķiem un ūdens kvalitātes normatīviem.

5. Ja notekūdeņi satur šo noteikumu II nodaļā minētās vielas, to emisijai ūdenī piemēro šo noteikumu III un IV nodaļā minētos nosacījumus.

6. Lai ierobežotu virszemes ūdeņos nonākošo emisiju, operators izmanto labākos pieejamos tehniskos paņēmienus vai vidi saudzējošas tehnoloģijas.

 

 

II. Ūdens videi īpaši bīstamās vielas un bīstamās vielas

7. Ūdens videi īpaši bīstamas ir ķīmiskās vielas, kas ir toksiskas, stabilas ūdens vidē un spēj uzkrāties dzīvajos organismos (turpmāk — īpaši bīstamās vielas).

8. Ir šādas īpaši bīstamo vielu grupas:

8.1. halogēnus saturošie organiskie savienojumi un vielas, kuras ūdens vidē var veidot šādus savienojumus;

8.2. fosforu saturošie organiskie savienojumi;

8.3. alvu saturošie organiskie savienojumi;

8.4. vielas, kurām ūdens vidē piemīt kancerogēnas īpašības, arī šo noteikumu 12.punktā minētās vielas, ja tām piemīt kancerogēnas īpašības;

8.5. dzīvsudrabs un tā savienojumi;

8.6. kadmijs un tā savienojumi;

8.7. noturīgas minerāleļļas un naftas izcelsmes ogļūdeņraži;

8.8. noturīgas sintētiskas vielas, kuras var peldēt ūdens virspusē, veidot suspensijas vai nogrimt un kuras traucē ūdens lietošanu.

9. Pie īpaši bīstamo vielu grupas piederošu vielu neuzskata par īpaši bīstamu ūdens videi, ja tā ir bioloģiski nekaitīga vai ātri pārveidojas par bioloģiski nekaitīgu vielu.

10. Īpaši bīstamās vielas noteiktas šo noteikumu 1.pielikumā.

11. Ūdens videi bīstamas ir ķīmiskās vielas, kuru emisijas negatīvā ietekme ir atkarīga no pieņemošo ūdeņu īpašībām un var tikt ierobežota noteiktā platībā (turpmāk — bīstamās vielas).

12. Ir šādas bīstamo vielu grupas:

12.1. metāli, metaloīdi un to savienojumi, to skaitā cinks, varš, niķelis, hroms, svins, selēns, arsēns, antimons, molibdēns, titāns, alva, bārijs, berilijs, bors, urāns, vanādijs, kobalts, tallijs, telūrs un sudrabs;

12.2. biocīdi un no tiem reakcijās iegūtās vielas vai produkti;

12.3. vielas, kuras kaitīgi ietekmē ūdens vidē iegūto patēriņam paredzēto produktu garšu vai smaržu, kā arī ķīmiskās vielas un ķīmiskie produkti, no kuriem ūdenī veidojas šādas vielas;

12.4. toksiski vai noturīgi (stabili) organiskie silīcija savienojumi un vielas, kuras ūdenī var veidot šādus savienojumus, izņemot bioloģiski nekaitīgas vielas un vielas, kuras ūdenī ātri pārvēršas bioloģiski nekaitīgās vielās;

12.5. fosfors un neorganiskie fosfora savienojumi;

12.6. nenoturīgās (nestabilās) minerāleļļas un naftas izcelsmes ogļūdeņraži;

12.7. cianīdi un fluorīdi;

12.8. vielas, kuras kaitīgi ietekmē skābekļa saturu ūdenī, to skaitā amonjaks un nitrīti.

13. Bīstamās vielas noteiktas šo noteikumu 2.pielikumā.

14. Latvijas Vides aģentūra apkopo un reģistrē informāciju par īpaši bīstamajām vielām un bīstamajām vielām, kuras tiek emitētas ūdens vidē Latvijā, par to emisijas robežvērtībām un ūdens kvalitātes normatīviem citās valstīs, kā arī par minēto vielu importētājiem, lietotājiem un ražotājiem Latvijā un ievestajiem, izlietotajiem un saražotajiem attiecīgo vielu daudzumiem.

15. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ne retāk kā reizi četros gados izvērtē šo noteikumu 2.pielikumā ietverto informāciju, pamatojoties uz:

15.1. datiem par vielas vai vielu grupas bīstamību ūdens videi un cilvēku veselībai;

15.2. normatīvajos aktos noteiktajiem ūdens kvalitātes normatīviem;

15.3. vielas riska novērtējuma rezultātiem;

15.4. vielas importēto, saražoto un izmantoto daudzumu, kā arī lietošanas vai uzglabāšanas apstākļiem;

15.5. fizisko un juridisko personu iesniegtiem pamatotiem ierosinājumiem un ekspertu atzinumiem.

16. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija informē sabiedrību un vides aizsardzības un veselības aizsardzības valsts institūcijas par izvērtēšanas gaitu un analizē saņemtos ieteikumus.

 

 

III. Īpaši bīstamo vielu un bīstamo vielu emisija virszemes ūdeņos

17. Šajā nodaļā noteiktās prasības attiecas uz īpaši bīstamo vielu un bīstamo vielu emisiju virszemes ūdeņos, izņemot emisiju, kas radusies pēc izraktā materiāla apglabāšanas, padziļinot ūdens gultni, kuģu darbības radītu emisiju teritoriālajos ūdeņos un atkritumu izmešanu no kuģiem teritoriālajos ūdeņos.

18. Īpaši bīstamo vielu un bīstamo vielu emisiju virszemes ūdeņos operators drīkst veikt tikai atļaujā noteikto emisijas limitu ietvaros.

19. Pieteikumā atļaujas saņemšanai operators norāda šādu informāciju:

19.1. visas attiecīgajā iekārtā izmantotās vai ražošanas procesā saražotās vai radušās īpaši bīstamās vielas un bīstamās vielas;

19.2. īpaši bīstamo vielu un bīstamo vielu koncentrācija ūdenī augšpus un lejpus notekūdeņu izplūdes vietas.

20. Reģionālā vides pārvalde atļaujas nosacījumos iekļauj:

20.1. aizliegumu emitēt noteiktas īpaši bīstamās vielas vai bīstamās vielas, ja tas nepieciešams virszemes ūdeņu kvalitātes aizsardzībai;

20.2. īpaši bīstamo vielu un bīstamo vielu emisijas limitus virszemes ūdeņos. Īpaši bīstamajām vielām norāda maksimāli pieļaujamo koncentrāciju un maksimāli pieļaujamo daudzumu;

20.3. šo noteikumu 3.pielikumā noteiktās prasības — operatoriem, kuri ūdens vidē emitē šo noteikumu 3.pielikumā minētās vielas;

20.4. prasību izmantot šo noteikumu 4.pielikumā minētās references analīzes metodes īpaši bīstamo vielu kontrolei;

20.5. termiņu šajā punktā minēto atļaujas nosacījumu izpildei, ja atļauja paredzēta esošai piesārņojošai darbībai;

20.6. nosacījumu, ka īpaši bīstamo vielu koncentrācija ūdens vidē, sedimentos, moluskos, vēžveidīgajos un zivīs piesārņojošās darbības dēļ nedrīkst būtiski palielināties, un prasības monitoringam, lai kontrolētu šī nosacījuma izpildi;

20.7. prasību izstrādāt un atļaujā noteiktajā termiņā iesniegt reģionālajā vides pārvaldē piesārņojuma samazināšanas programmu. Programmā operators paredz vispiemērotākos paņēmienus attiecīgo vielu aizvietošanai, atguvei un otrreizējai izmantošanai, ja piesārņojumu ar šo noteikumu 3.pielikumā minētajām vielām rada avoti, kuriem nevar piemērot emisijas robežvērtību vai limitus;

20.8. šo noteikumu VII nodaļā paredzētās prasības monitoringa veikšanai.

21. Lai samazinātu bīstamo vielu radīto virszemes ūdeņu piesārņojumu, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija atbilstoši likuma “Par piesārņojumu” 17.pantam izstrādā rīcības programmu.

 

 

IV. Īpaši bīstamo vielu un bīstamo vielu emisija pazemes ūdeņos

22. Piesārņojošo vielu (arī īpaši bīstamo vielu un bīstamo vielu) ievadīšana pazemes ūdeņos, izņemot gadījumus, ja tās izsūcas cauri augsnei vai nogulumiežiem (turpmāk — tieša emisija pazemes ūdeņos) ir aizliegta, izņemot šo noteikumu 23.punktā minētos gadījumus.

23. Reģionālā vides pārvalde var atļaut tiešu emisiju pazemes ūdeņos, ja emisijas dēļ nepasliktinās pazemes ūdeņu kvalitāte, operators ir veicis iepriekšēju izpēti atbilstoši Valsts ģeoloģijas dienesta apstiprinātajai un operatora izstrādātajai izpētes programmai, Valsts ģeoloģijas dienests ir apstiprinājis izpētes rezultātus un ja operators ir saņēmis atļauju piesārņojuma novadīšanai un zemes dzīļu izmantošanas licenci šādām darbībām:

23.1. ievadīt enerģijas ieguvei izmantotos termālos ūdeņus atpakaļ tajā pašā horizontā, no kura tie iegūti;

23.2. ievadīt ūdeni, kas satur ogļūdeņražu izpētē un ieguvē radušās vielas, tādās ģeoloģiskās struktūrās, no kurām izsūknēti ogļūdeņraži vai citas vielas, vai tādās ģeoloģiskās struktūrās, kuras dabīgu apstākļu dēļ nav un nebūs izmantojamas citiem nolūkiem, ja ievadītais ūdens satur tikai tādas vielas, kas radušās iepriekš minētās darbībās;

23.3. ievadīt atpakaļ pazemes ūdens horizontos no karjeriem vai inženierbūvju būvniecības vai uzturēšanas vajadzībām atsūknētos pazemes ūdeņus;

23.4. ievadīt dabas gāzi vai sašķidrināto naftas produktu gāzi glabāšanai ģeoloģiskās struktūrās, kuras dabīgu apstākļu dēļ nav un nebūs izmantojamas citiem nolūkiem;

23.5. ievadīt dabas gāzi vai sašķidrināto naftas produktu gāzi glabāšanai citu veidu ģeoloģiskajās struktūrās, ja īpaši nepieciešams nodrošināt gāzes krājumus un ievadīšana notiek tādā veidā, kas novērš pieņemošo pazemes ūdeņu kvalitātes pasliktināšanos tagad vai nākotnē;

23.6. ievadīt nelielu vielu daudzumu pazemes ūdeņu kompleksos zinātniskās pētniecības nolūkos, lai raksturotu vai aizsargātu pazemes ūdeņus vai veiktu to sanāciju, ja netiek ievadīts vairāk vielu, nekā attiecīgajam nolūkam nepieciešams.

24. Šajā nodaļā noteiktie emisijas ierobežojumi neattiecas uz īpaši bīstamo vielu un bīstamo vielu emisiju pazemes ūdeņos šādos gadījumos:

24.1. ja reģionālā vides pārvalde konstatē, ka īpaši bīstamās vielas un bīstamās vielas ir tik mazā daudzumā un koncentrācijā, ka to ieplūšana pazemes ūdeņos, izsūcoties cauri augsnei vai nogulumiežiem (turpmāk — netiešā emisija), nekavē sasniegt noteiktos vides kvalitātes mērķus vai kvalitātes normatīvus;

24.2. sadzīves notekūdeņu emisiju no atsevišķām ēkām, kas nav pievienotas centralizētai iekārtu un cauruļvadu sistēmai, kura nodrošina notekūdeņu savākšanu, novadīšanu un attīrīšanu (turpmāk — centralizēta kanalizācijas sistēma), ja minētās ēkas atrodas ārpus aizsargjoslām ap dzeramā ūdens ņemšanas vietām un ja reģionālā vides pārvalde atzīst šādu emisiju par nenozīmīgu.

25. Ja operators plāno apglabāt vai glabāt pirms apglabāšanas īpaši bīstamās vai bīstamās vielas un minētās darbības var izraisīt netiešu emisiju pazemes ūdeņos, kā arī veikt citas piesārņojošas darbības, kuras var izraisīt netiešu emisiju pazemes ūdeņos, pirms minēto darbību veikšanas jāsaņem atļauja. Atļauju drīkst izsniegt, ja:

25.1. netiešā emisija neietekmē aktīvās vai palēninātās ūdens apmaiņas zonas, no kurām ūdeni izmanto ūdensapgādē;

25.2. operators pieteikumā dokumentāri pierāda, ka ir veicis visus nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai novērstu netiešu emisiju un pazemes ūdeņu piesārņošanu, arī pazemes ūdeņu piesārņojuma un hidroloģisko apstākļu izpēti.

26. Reģionālā vides pārvalde neizsniedz atļauju šo noteikumu 23. un 25.punktā minētajām darbībām, ja tās var izraisīt nepieļaujamu piesārņojuma izplatību vai apdraudēt minerālūdens, dzeramā ūdens vai lauksaimniecības vajadzībām nepieciešamā ūdens ieguvi, vai nodarīt kaitējumu virszemes ūdeņiem vai sauszemes ekosistēmām.

27. Pirms atļaujas izsniegšanas emisijai pazemes ūdeņos, ja emisija var izraisīt pārrobežu piesārņojumu, reģionālā vides pārvalde informē Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts biroju. Birojs informē attiecīgās valsts kompetento institūciju.

28. Šo noteikumu 23. un 25.punktā minētajām darbībām atļaujas nosacījumos iekļauj:

28.1. prasību veikt visus nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai novērstu citu horizontu pazemes ūdeņu, citu sauszemes ekosistēmu vai ūdens ekosistēmu piesārņojumu ar emitētajām vielām, ņemot vērā šo vielu īpašības un koncentrāciju, pieņemošās vides raksturojumu, kā arī ūdens ņemšanas vietu un dzeramā, termālā un minerālūdens ņemšanas vietu tuvumu;

28.2. emisijas limitus novadītajām piesārņojošajām vielām;

28.3. prasību nodrošināt pazemes ūdeņu kvalitātes monitoringu horizontā, kurā tiek novadītas vai var tikt novadītas piesārņojošās vielas, un augstāk esošos horizontos visā iespējamā piesārņojuma izplatības teritorijā;

28.4. piesārņojošo vielu emisijai izmantojamo iekārtu, arī urbumu, hermētiskuma un drošības periodisku pārbaudi.

 

 

V. Komunālo notekūdeņu emisija

29. Īpaši jutīgās teritorijas, uz kurām attiecas paaugstinātas prasības komunālo notekūdeņu attīrīšanai, nosaka, ja ūdenstilpe atbilst vienam no šādiem kritērijiem:

29.1. dabiskie saldūdens ezeri un citas saldūdens ūdenstilpes, kā arī estuāri un piekrastes ūdeņi ir kļuvuši eitrofiski — bagātināti ar slāpekļa savienojumiem un citām augu barības vielām, izraisot aļģu vai ūdensaugu augstāko formu pastiprinātu augšanu, tā radot nevēlamas pārmaiņas ūdenī esošo organismu līdzsvarā un ietekmējot ūdens kvalitāti, — vai varētu kļūt eitrofiski tuvākajā laikā, ja netiks veikti aizsardzības pasākumi;

29.2. dzeramā ūdens ieguvei paredzētajās virszemes saldūdens ūdenstilpēs nitrātu koncentrācija pārsniedz vai varētu pārsniegt normatīvajos aktos par virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāti noteiktos kvalitātes normatīvus, ja netiks veikti aizsardzības pasākumi;

29.3. intensīvāka notekūdeņu attīrīšana nepieciešama, lai sasniegtu normatīvajos aktos noteiktos vides kvalitātes normatīvus.

30. Visa Latvijas teritorija tiek noteikta par īpaši jutīgu teritoriju, uz kuru attiecas paaugstinātas prasības komunālo notekūdeņu attīrīšanai, un tās robežas sakrīt ar Latvijas Republikas sauszemes robežām.

31. Cilvēku ekvivalentos izteikto piesārņojuma daudzumu aprēķina, pamatojoties uz maksimālo nedēļas vidējo piesārņojuma daudzumu, kas normālos laikapstākļos komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtās (turpmāk — attīrīšanas iekārtas) nonāk gada laikā. Spēcīga lietus un citu netipisku apstākļu radīto slodzi šajos aprēķinos neņem vērā. Plānošanas vajadzībām cilvēku ekvivalentos izteikto piesārņojuma daudzumu var aprēķināt, pamatojoties uz iedzīvotāju un uzņēmumu skaitu, kam plānots pieslēgums, un atkarībā no tiem raksturīgā ūdens patēriņa un notekūdeņu bioķīmiskā skābekļa patēriņa (BSP5) vērtībām. Cilvēku ekvivalenta viena vienība ir organisko vielu piesārņojuma daudzums, kas atbilst bioķīmiskajam skābekļa patēriņam 60 g O2 dienā.

32. Centralizētas kanalizācijas sistēmas ierīko visās pilsētās un ciemos (turpmāk — apdzīvotas vietas), kur cilvēku ekvivalents ir lielāks vai vienāds ar 2000. Par centralizētu kanalizācijas sistēmu ierīkošanu atbild vietējā pašvaldība.

33. Apdzīvotās vietās, kur cilvēku ekvivalents ir mazāks par 2000, par centralizētas kanalizācijas sistēmas ierīkošanu lemj attiecīgā pašvaldība. Šādās apdzīvotās vietās ierīkotās centralizētās kanalizācijas sistēmas atbilst visām šo noteikumu prasībām.

34. Ja centralizētas kanalizācijas sistēmas izveide ir ekonomiski neizdevīga vai neuzlabos vides kvalitāti, notekūdeņu savākšanai izmanto decentralizētas kanalizācijas sistēmas vai cita veida ietaises (turpmāk — decentralizēta kanalizācijas sistēma), kas nodrošina līdzvērtīgu vides aizsardzības līmeni. Šādu lēmumu pamato ar tehniski ekonomiskās izpētes un vides izpētes rezultātiem. Ja tiek izveidota decentralizēta kanalizācijas sistēma, attiecīgā pašvaldība nodrošina visu tajās savākto notekūdeņu un ar tiem saistīto utilizēto atkritumu regulāru savākšanu un attīrīšanu atbilstoši šo noteikumu un citu normatīvo aktu prasībām. Attiecīgā pašvaldība informē reģionālo vides pārvaldi par lēmumu veidot decentralizētu kanalizācijas sistēmu.

35. Ja apdzīvotajā vietā ir izveidota centralizēta kanalizācijas sistēma, vietējā pašvaldība nodrošina decentralizētajās kanalizācijas sistēmās savākto notekūdeņu un ar tiem saistīto utilizēto atkritumu regulāru savākšanu un attīrīšanu atbilstoši šo noteikumu un citu normatīvo aktu prasībām.

36. Projektējot, būvējot un ekspluatējot centralizētu kanalizācijas sistēmu, izmanto modernākos tehniskos risinājumus, kas nerada pārmērīgas izmaksas, ņemot vērā:

36.1. savācamo komunālo notekūdeņu daudzumu un sastāvu;

36.2. nepieciešamību novērst noplūdes;

36.3. nepieciešamību ierobežot virszemes ūdeņu piesārņojumu, kas rodas kanalizācijas sistēmas pārslodzes dēļ vai avāriju gadījumā lietusgāžu laikā, lai tiktu ievēroti virszemes ūdeņiem noteiktie kvalitātes mērķi. Pieļaujamo atšķaidījuma pakāpi un pārplūšanas biežumu nosaka saskaņā ar Latvijas būvnormatīviem.

37. Kanalizācijas sistēmu savākto notekūdeņu attīrīšanas tehnoloģijas iedala šādi:

37.1. atbilstoša attīrīšana — tādu tehnoloģiju un novadīšanas sistēmu izmantošana, kas nodrošina pieņemošo ūdeņu atbilstību tiem noteiktajām kvalitātes prasībām un citiem normatīvajos aktos noteiktajiem nosacījumiem;

37.2. pirmējā attīrīšana — mehāniskā vai ķīmiskā notekūdeņu attīrīšana vai cits process, kurā novadīto notekūdeņu bioloģiskais skābekļa patēriņš tiek samazināts ne mazāk kā par 20 % attiecībā pret ienākošo slodzi un kopējais suspendēto vielu daudzums tiek samazinātas ne mazāk kā par 50 % attiecībā pret ienākošo slodzi;

37.3. otrējā attīrīšana — tādu tehnoloģiju izmantošana, kur galvenokārt veic bioloģisko attīrīšanu ar otrreizēju nostādināšanu vai izmanto citus procesus, kuri spēj nodrošināt no attīrīšanas iekārtām izplūstošo notekūdeņu kvalitātes atbilstību šo noteikumu 5.pielikuma 1.tabulā noteiktajām prasībām.

38. Apdzīvotās vietās, kurās cilvēku ekvivalents ir mazāks par 2000, visiem centralizēto kanalizācijas sistēmu savāktajiem notekūdeņiem veic atbilstošu attīrīšanu.

39. Apdzīvotās vietās, kurās cilvēku ekvivalents ir no 2000 līdz 10000, visiem centralizēto kanalizācijas sistēmu savāktajiem notekūdeņiem veic otrējo attīrīšanu.

40. Apdzīvotās vietās, kurās cilvēku ekvivalents ir lielāks par 10000, visus centralizēto kanalizācijas sistēmu savāktos notekūdeņus attīra intensīvāk, nekā nepieciešams, veicot otrējo attīrīšanu, un nodrošina notekūdeņu atbilstību šo noteikumu 5.pielikuma 1. un 2.tabulā noteiktajām prasībām.

41. Attīrīšanas iekārtas projektē, būvē, pārbūvē un ekspluatē:

41.1. tā, lai attīrīšanas iekārtas būvei izvēlētā vieta atbilstu visu veidu teritorijas plānojumiem;

41.2. tā, lai attīrīšanas iekārtas atbilstu Latvijas būvnormatīvos noteiktajām prasībām;

41.3. tā, lai attīrīšanas iekārtas kvalitatīvi darbotos Latvijas klimatiskajos apstākļos;

41.4. tā, lai būtu iespējams paņemt attīrīšanas iekārtās ieplūstošo, kā arī attīrīto notekūdeņu raksturīgus paraugus pirms to emisijas pieņemošajos ūdeņos, veikt uzskaiti un ņemt paraugus lietusūdeņu pārgāžu kamerās un avārijas pārgāzēs;

41.5. ņemot vērā ienākošās slodzes nevienmērīgumu attīrīšanas iekārtu sezonas darba rakstura dēļ vai slodzes izmaiņas dažādos gadalaikos;

41.6. tā, lai izvēlētā emisijas vieta nodrošinātu iespējami mazāku kaitīgo ietekmi uz vidi.

42. Neattīrītu ražošanas notekūdeņu un dūņu emisija virszemes ūdeņos vai vidē ir aizliegta.

43. Ja ražošanas notekūdeņi tiek novadīti centralizētā kanalizācijas sistēmā vai uz ārējām attīrīšanas iekārtām, operators:

43.1. slēdz līgumu ar centralizētās kanalizācijas sistēmas vai attīrīšanas iekārtu īpašnieku vai pārvaldītāju. Līgumā norāda:

43.1.1. līgumslēdzējas puses;

43.1.2. vielas, kuras paredzēts emitēt;

43.1.3. maksimālo ūdens un piesārņojošo vielu daudzumu, ko iekārtai atļauts emitēt;

43.1.4. līguma termiņu;

43.1.5. līguma nosacījumu pārkāpumu sekas abām pusēm;

43.2. veic ražošanas notekūdeņu priekšattīrīšanu, nodrošinot, lai:

43.2.1. netiktu nodarīts kaitējums centralizētās kanalizācijas sistēmas un attīrīšanas iekārtu apkalpojošā personāla veselībai;

43.2.2. netiktu bojāta centralizētā kanalizācijas sistēma, attīrīšanas iekārtas un tehnoloģiskās ierīces;

43.2.3. netiktu traucēta attīrīšanas iekārtu darbība;

43.2.4. emisija no attīrīšanas iekārtām neatstātu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi un neizraisītu pieņemošo ūdeņu neatbilstību šo noteikumu un citu normatīvo aktu prasībām;

43.2.5. dūņas būtu iespējams apsaimniekot atbilstoši normatīvo aktu prasībām, nenodarot kaitējumu videi;

43.2.6. notekūdeņi atbilstu šo noteikumu 43.1.apakšpunktā minētā līguma nosacījumiem.

44. Iekārtas operators atļaujas pieteikumam pievieno šo noteikumu 43.1.apakšpunktā minētā līguma kopiju.

45. Ja ražošanas notekūdeņus, kas satur bioloģiski noārdāmas vielas, emitē tieši pieņemošajos ūdeņos, ievēro šādus nosacījumus:

45.1. notekūdeņiem no uzņēmumiem, kuru radītais piesārņojums ir mazāks par 4000 cilvēku ekvivalentiem, pirms novadīšanas veic atbilstošu attīrīšanu, nodrošinot pieņemošo ūdeņu atbilstību izvirzītajām kvalitātes prasībām un citiem normatīvajos aktos noteiktajiem nosacījumiem;

45.2. notekūdeņiem no uzņēmumiem, kuru radītais piesārņojums ir vienāds vai lielāks par 4000 cilvēku ekvivalentiem, operators piemēro šo noteikumu 5.pielikuma 1. un 2.tabulā noteiktās robežvērtības vai izmanto labākos tehniskos paņēmienus, izvēloties to emisijas kontroles veidu, kurā noteiktas stingrākas prasības.

46. Operators nodrošina notekūdeņu un dūņu lietderīgu izmantošanu (arī notekūdeņu un dūņu izmantošanu augsnes mēslošanā un teritoriju labiekārtošanā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā). Dūņu apglabāšanai saņem atļauju. Notekūdeņu novadīšanas un dūņu apglabāšanas ietaises ierīko tā, lai tās samazinātu notekūdeņu un dūņu nelabvēlīgo ietekmi uz vidi. Operatoram ir tiesības vienoties ar citiem operatoriem par dūņu uzkrāšanu un apglabāšanu citu attīrīšanas iekārtu deponēšanas vietās. Par šādu vienošanos operators informē reģionālo vides pārvaldi divu nedēļu laikā pēc vienošanās noslēgšanas.

47. Rīcības programmu komunālo notekūdeņu novadīšanas radītā piesārņojuma samazināšanai izstrādā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija atbilstoši likuma “Par piesārņojumu” 17.pantam. Rīcības programmā nosaka termiņus kanalizācijas sistēmu un attīrīšanas iekārtu ierīkošanai, kā arī finansēšanas un līdzekļu piesaistes plānu.

 

 

VI. Emisijas robežvērtības un emisijas limiti

48. Emisijas robežvērtības īpaši bīstamajām vielām un komunālajiem notekūdeņiem ir noteiktas šo noteikumu 3. un 5.pielikumā.

49. Šo noteikumu 3.pielikumā noteiktās emisijas robežvērtības piemēro, ņemot vērā normatīvajos aktos noteiktos aizliegumus un ierobežojumus bīstamo ķīmisko vielu ražošanai, ievešanai, lietošanai un tirdzniecībai.

50. Ja šo noteikumu 3.pielikumā minētās emisijas robežvērtības izteiktas gan kā maksimāli pieļaujamā emitētās vielas masa, gan kā maksimāli pieļaujamā koncentrācija, nosakot emisijas limitus, kas izteikti kā maksimāli pieļaujamā koncentrācija, nedrīkst pieļaut lielāka vielas daudzuma emisiju vidē, nekā pieļauj emisijas robežvērtības, kas izteiktas kā masa.

51. Emitētās vielas masa ir izteikta attiecībā pret uzņēmumā saražotās, pārstrādātās vai izmantotās vielas daudzumu noteiktā laikposmā vai attiecībā pret citu uzņēmuma darbību raksturojošu parametru, piemēram, ražošanas vai pārstrādes jaudu. Ražošanas vai pārstrādes jauda ir uzņēmuma vadības noteiktā jauda vai lielākais ķīmiskās vielas daudzums, kas saražots vai pārstrādāts uzņēmumā gada laikā četru gadu periodā pirms atļaujas saņemšanas vai pirms tās derīguma termiņa pagarināšanas.

52. Reģionālās vides pārvaldes emisijas limitus nosaka, ņemot vērā:

52.1. šo noteikumu 3. un 5.pielikumā un citos normatīvajos aktos noteiktās emisijas robežvērtības, kā arī ar tām saistītās prasības;

52.2. emisijas limitus, ko var aprēķināt, pamatojoties uz normatīvajos aktos par virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāti noteiktajiem kvalitātes normatīviem vai principiem;

52.3. labāko pieejamo tehnisko paņēmienu vadlīnijas;

52.4. operatora pieteikumā iekļauto informāciju par piesārņojuma emisiju ūdenī vai vidē, piesārņojuma apjomu un plānotajiem kontroles pasākumiem;

52.5. ūdens kvalitātes mērķus vai kvalitātes normatīvus, kas noteikti konkrētajai ūdenstilpei vai upes baseinam;

52.6. ūdens kvalitāti attiecīgajā ūdenstilpē un tās pašattīrīšanās spējas, kā arī informāciju par citiem esošiem vai paredzamiem piesārņojuma avotiem, kā arī attiecīgo vielu fona koncentrāciju;

52.7. attīrīšanas iekārtu tehnisko stāvokli un to iespējamo uzlabojumu, neveicot kapitālo pārbūvi;

52.8. notekūdeņu attīrīšanas pakāpi analogās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās.

53. Ja normatīvajos aktos nav noteiktas emisijas robežvērtības konkrētajām ķīmiskajām vielām vai emisijai no noteiktiem ražošanas procesiem, reģionālā vides pārvalde nosaka emisijas limitus, ņemot vērā:

53.1. labāko pieejamo tehnisko paņēmienu vadlīnijas;

53.2. emisijas robežvērtības vai ūdens kvalitātes normatīvus, kas noteikti vielām ar līdzīgu iedarbību uz vidi.

54. Latvijas Vides aģentūra novērtē nepieciešamību mainīt šo noteikumu 3. un 5.pielikumā noteiktās emisijas robežvērtības, ja saņemti fizisko vai juridisko personu pamatoti priekšlikumi vai ja izmaiņas nepieciešamas, ņemot vērā jaunu informāciju par piesārņojošo vielu iedarbību, vai ņemot vērā Latvijas starptautiskās saistības. Latvijas Vides aģentūra priekšlikumu par nepieciešamajām izmaiņām šo noteikumu 3. vai 5.pielikumā sagatavo, pamatojoties uz:

54.1. emisijas radīto ietekmi uz vidi;

54.2. ūdens videi noteiktajiem kvalitātes normatīviem;

54.3. attiecīgās vielas kontrolē lietojamajām tehniskajām iespējām;

54.4. ekspertu atzinumiem.

55. Latvijas Vides aģentūra informē fiziskās vai juridiskās personas par novērtējuma rezultātiem ne vēlāk kā 12 mēnešus pēc priekšlikuma par izmaiņu nepieciešamību saņemšanas.

 

 

VII. Monitorings un kontrole

56. Reģionālā vides pārvalde atļaujā iekļauj prasības operatora veiktajam monitoringam un nosaka monitoringa biežumu, ņemot vērā šo noteikumu prasības, kā arī emisijas raksturu un tipu un pieņemošo ūdeņu kvalitātes prasības.

57. Operators, kas paredzējis veikt īpaši bīstamo vielu un bīstamo vielu emisiju, izstrādā un pievieno atļaujas saņemšanas pieteikumam minēto vielu monitoringa programmu. Programmā apraksta paraugu ņemšanas kārtību, izmantoto īpaši bīstamo vielu un bīstamo vielu daudzuma noteikšanas kārtību, kā arī notekūdeņu plūsmas un citu nepieciešamo mērījumu veikšanas kārtību, ņemot vērā šādus nosacījumus:

57.1. paraugi tiek ņemti un notekūdeņu plūsma mērīta punktā, kurā piemēro emisijas robežvērtības. Ja, lietojot izvēlēto references analīzes metodi, nepieciešams, minētās darbības var veikt punktā, kas atrodas pirms emisijas robežvērtību piemērošanas punkta. Šādā gadījumā nodrošina:

57.1.1. lai mērījumi šajā punktā aptver visus uzņēmumā radušos notekūdeņus, kuri varētu būt piesārņoti ar kontrolējamajām bīstamajām vielām;

57.1.2. regulāru analīžu veikšanu, lai pierādītu, ka šajā punktā iegūtie rezultāti sakrīt ar robežvērtību piemērošanas punktā emitētajiem bīstamo vielu daudzumiem vai vienmēr ir lielāki par tiem;

57.2. paraugu ņemšana notiek atbilstoši references analīzes metodēm. Tiek ņemti notekūdeņu plūsmai proporcionāli 24 stundu laikā uzkrātie paraugi. Ja Latvijā nav atbilstošas standartmetodikas, operators sagatavo priekšlikumu par citām piemērotām metodēm;

57.3. mēneša laikā novadītais vielas daudzums tiek aprēķināts, pamatojoties uz katru dienu novadīto vielas daudzumu;

57.4. ja atsevišķu uzņēmumā izmantoto bīstamo vielu daudzumu nav iespējams noteikt, veic vielu monitoringu, kas raksturo atļaujā paredzēto uzņēmuma ražošanas jaudu;

57.5. tiek izmantotas šo noteikumu 4.pielikumā un citos normatīvajos aktos noteiktās references analīzes metodes. Metodes, kas nav noteiktas normatīvajos aktos, var lietot, ja ar tām sasniedzamā noteikšanas robeža, precizitāte un pareizība ir vismaz tikpat augsta kā ar normatīvajos aktos noteiktajām metodēm;

57.6. notekūdeņu plūsmas mērījumi tiek veikti ar precizitāti ± 20 %.

58. Reģionālā vides pārvalde atļaujā šo noteikumu 3.pielikumā minēto vielu emisijai var noteikt vienkāršāku monitoringa kārtību, nekā paredzēts šo noteikumu 57.punktā, ja attiecīgo vielu emitētais daudzums ir mazāks par šo noteikumu 3.pielikumā noteikto daudzumu.

59. Veicot no attīrīšanas iekārtām emitēto komunālo notekūdeņu monitoringu, operators ievēro šo noteikumu 5.pielikumā noteiktās procedūras un references analīzes metodes. Citas analīzes metodes var izmantot, ja ar tām iespējams iegūt līdzvērtīgus rezultātus.

60. Ja īpaši bīstamo vielu un bīstamo vielu emisija var ietekmēt citu valstu teritoriālos ūdeņus, reģionālā vides pārvalde informē Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts biroju. Birojs informē attiecīgās valstis, lai vienotos par sadarbību monitoringa procedūru saskaņošanā.

61. Reģionālā vides pārvalde apkopo un nosūta Latvijas Vides aģentūrai operatora veiktā monitoringa datus. Latvijas Vides aģentūra apkopo un glabā saņemtos datus. Pazemes ūdeņu monitoringa datus reģionālā vides pārvalde iesniedz arī Valsts ģeoloģijas dienestā.

62. Ja monitoringā konstatēta emisijas neatbilstība atļaujas nosacījumiem, operators informē par to reģionālo vides pārvaldi un Valsts sanitāro inspekciju, noskaidro neatbilstības cēloņus un veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību. Reģionālā vides pārvalde veic nepieciešamos pasākumus, lai kontrolētu emisijas atbilstību attiecīgajām prasībām un novērstu jebkuru ūdens vides kvalitātes pasliktināšanos.

63. Vides valsts inspektori veic valsts kontroli, lai pārbaudītu, vai notekūdeņi, kas satur bīstamās vielas, atbilst atļaujā noteiktajiem emisijas limitiem un vai no attīrīšanas iekārtām emitētie notekūdeņi atbilst atļaujā noteiktajām prasībām. Nepieciešamās analīzes veic akreditētā laboratorijā.

64. Vides valsts inspektori ne retāk kā reizi gadā pārbauda operatoram izsniegtajā atļaujā noteikto nosacījumu ievērošanu.

 

 

VIII. Informācijas sniegšana

65. Operators veic nepieciešamās analīzes attiecīgajā jomā akreditētā laboratorijā un atbilstoši atļaujā noteiktajām prasībām iesniedz reģionālajā vides pārvaldē šādu informāciju:

65.1. īpaši bīstamo vielu un bīstamo vielu, kā arī citu piesārņojošo vielu (ja tām atļaujā noteikti emisijas limiti) emisijas atbilstība atļaujā noteiktajiem emisijas limitiem;

65.2. no attīrīšanas iekārtām emitēto notekūdeņu atbilstība atļaujā noteiktajiem nosacījumiem;

65.3. pieņemošo ūdeņu kvalitātes monitorings augšpus un lejpus no emisijas vietas atbilstoši atļaujā noteiktajām prasībām;

65.4. saražoto dūņu daudzums, sastāvs, izmantošana, apglabāšana un monitorings;

65.5. cita veida monitorings atbilstoši atļaujā noteiktajiem nosacījumiem.

66. Lai informētu sabiedrību un valsts institūcijas par ūdens vides aizsardzību pret īpaši bīstamo vielu, bīstamo vielu un komunālo notekūdeņu emisijas radīto piesārņojumu, Latvijas Vides aģentūra:

66.1. reizi divos gados sagatavo publisku pārskatu par pazemes un virszemes ūdeņu aizsardzību pret īpaši bīstamo vielu un bīstamo vielu emisijas radīto piesārņojumu;

66.2. reizi divos gados sagatavo publisku pārskatu par komunālo notekūdeņu novadīšanu un notekūdeņu dūņu izmantošanu un deponēšanu Latvijas teritorijā;

66.3. pārskatā par Latvijas vides stāvokli iekļauj atbilstoši šiem noteikumiem veiktajā monitoringā iegūtās informācijas kopsavilkumu.

67. Latvijas Vides aģentūra sniedz Eiropas Komisijai šādas ziņas:

67.1. ne retāk kā reizi četros gados — par grozījumiem šo noteikumu 1. un 2.pielikumā;

67.2. ne retāk kā reizi trijos gados — par pasākumiem, kas nodrošina pazemes un virszemes ūdeņu aizsardzību pret īpaši bīstamo vielu un bīstamo vielu radīto piesārņojumu;

67.3. šo noteikumu 20.6.apakšpunktā minēto piesārņojuma samazināšanas programmu kopsavilkumus;

67.4. par šo noteikumu 21.punktā minētajām rīcības programmām;

67.5. par šo noteikumu IV nodaļā paredzētajiem pasākumiem, kas nodrošina pazemes ūdeņu aizsardzību pret īpaši bīstamo vielu un bīstamo vielu radīto piesārņojumu;

67.6. ne retāk kā reizi divos gados — ziņojumu par komunālo notekūdeņu novadīšanu un dūņu izmantošanu un apglabāšanu Latvijas teritorijā;

67.7. par šo noteikumu 47.punktā minēto rīcības programmu komunālo notekūdeņu radītā piesārņojuma samazināšanai. Atjaunotu informāciju par minēto programmu turpmāk sniedz Eiropas Komisijai katru otro gadu līdz attiecīgā gada 30.jūnijam;

67.8. sešu mēnešu laikā pēc attiecīga pieprasījuma saņemšanas — atbilstoši šiem noteikumiem veiktajā monitoringā iegūto informāciju;

67.9. par komunālo notekūdeņu monitoringā izmantotajām metodēm.

68. Eiropas Komisijai sniegtās ziņas ir brīvi pieejamas sabiedrībai.

 

 

IX. Noslēguma jautājumi

69. Līdz laikam, kad stājas spēkā prasība attiecīgajai iekārtai saņemt A vai B kategorijas atļauju, iekārtas operators īsteno ūdens lietošanas atļaujā noteiktās prasības. Ja spēkā esošajā ūdens lietošanas atļaujā nav minētas visas šajos noteikumos noteiktās prasības, operators ne vēlāk kā gada laikā pēc šo noteikumu stāšanās spēkā iesniedz reģionālajā vides pārvaldē papildinātu pieteikumu ūdens lietošanas atļaujas saņemšanai.

70. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija šo noteikumu 21. un 47.punktā minēto rīcības programmu izstrādā un iesniedz apstiprināšanai Ministru kabinetā divu gadu laikā pēc šo noteikumu stāšanās spēkā.

71. Kanalizācijas sistēmu ierīkošanu apdzīvotās vietās, kurās cilvēku ekvivalents ir virs 100000, pabeidz līdz 2008.gada 31.decembrim, apdzīvotās vietās, kurās cilvēku ekvivalents ir no 10000–100000, — līdz 2011.gada 31.decembrim, visās pārējās apdzīvotās vietās, kurās cilvēku ekvivalents ir virs 2000, — līdz 2015.gada 31.decembrim.

72. Noteikumu 38., 39. un 40.punktā noteiktās prasības komunālo notekūdeņu attīrīšanai apdzīvotās vietās, kurās cilvēku ekvivalents ir virs 100000, stājas spēkā ar 2008.gada 31.decembri, apdzīvotās vietās, kurās cilvēku ekvivalents ir no 10000–100000, — ar 2011.gada 31.decembri, bet visās pārējās apdzīvotās vietās, kurās cilvēku ekvivalents ir virs 2000, — ar 2015.gada 31.decembri. Ja apdzīvotā vietā tiek īstenots investīciju projekts attīrīšanas iekārtu būvei vai rekonstrukcijai, attiecīgās prasības stājas spēkā pēc investīciju projekta pilnīgas pabeigšanas.

73. Noteikumu 67.punkts stājas spēkā ar 2004.gada 1.janvāri.

Ministru prezidents A.Bērziņš

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Makarovs

Redakcijas piebilde: noteikumi stājas spēkā ar 2002.gada 31.janvāri.

1.pielikums

Ministru kabineta

2002.gada 22.janvāra noteikumiem Nr.34

Ūdens videi īpaši bīstamās vielas

Nr.p.k.	Vielas numurs ķīmijas referatīvajā žurnālā Chemicals Abstracts (CAS numurs)	Vielas nosaukums
1.	107-06-2	1,2-dihloretāns
2.	120-82-1	1,2,4-trihlorbenzols
3.	309-00-2	aldrīns
4.	50-29-3 (72-54-8 un 72-55-9)	dihlordifeniltrihloretāns (DDT) (dihlordifenildihloretāns (DDD) un dihlordifenildihloretilēns (DDE))
5.	60-57-1	dieldrīns
6.	—	dzīvsudrabs un tā savienojumi
7.	772-20-8	endrīns
8.	87-68-3	heksahlorbutadiēns jeb perhlorbutadiēns
9.	118-74-1	heksahlorbenzols
10.	608-73-1	heksahlorcikloheksāns (visi izomēri)
11.	67-66-3	hloroforms
12.	465-73-6	izodrīns
13.	—	kadmijs un tā savienojumi
14.	127-18-4	perhloretilēns jeb tetrahloretilēns
15.	87-86-5	pentahlorfenols
16.	56-23-5	tetrahlorogleklis jeb tetrahlormetāns
17.	79-01-6	trihloretilēns
18.	—	trihlorbenzols, tehniskais maisījums

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Makarovs

2.pielikums

Ministru kabineta

2002.gada 22.janvāra noteikumiem Nr.34

Ūdens videi bīstamās vielas

Nr.p.k.	Vielas numurs ķīmijas referatīvajā žurnālā Chemicals Abstracts (CAS numurs)	Vielas nosaukums
		Neorganiskās vielas
1.	—	arsēns un tā savienojumi
2.	—	hroms un tā savienojumi
3.	—	varš un tā savienojumi
4.	—	svins un tā savienojumi
5.	—	niķelis un tā savienojumi
6.	—	cinks un tā savienojumi
		Organiskās vielas
7.	94-75-7	2,4-dihlorfenoksietiķskābe
8.	107-13-1	akrilonitrils
9.	—	alvas organiskie savienojumi (izteikti kā alva)
10.	75-09-2	dihlormetāns
11.	109-89-7	dietilamīns
12.	60-51-5	dimetoāts jeb rogors
13.	106-89-8	epihlorhidrīns
14.	—	fenoli (fenolu indekss)
15.	50-00-0	formaldehīds
16.	95-51-2 108-42-9 106-47-8	2-,3-,4-hloranilīni
17.	108-90-7	hlorbenzols
18.	91-20-3	naftalīns
19.	—	polihlorinētie bifenili (PHB)
20.	122-34-9	simazīns
21.	126-73-8	tributilfosfāts
22.	1582-09-8	trifluralīns
		Naftas izcelsmes produkti
23.	—	monoaromātiskie ogļūdeņraži (benzols, toluols, etilbenzols, ksiloli) ar summāro rādītāju BTEX
24.	1582-09-8	poliaromātiskie ogļūdeņraži (PAO)
25.	—	naftas necikliskie ogļūdeņraži

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Makarovs

3.pielikums

Ministru kabineta

2002.gada 22.janvāra noteikumiem Nr.34

Īpaši bīstamo vielu emisijas robežvērtības virszemes ūdeņos

 

I. Emisijas robežvērtības tetrahlorogleklim

1.tabula

Emisijas robežvērtības tetrahlorogleklim (CCl₄), vielas numurs ķīmijas referatīvajā žurnālā Chemicals Abstracts (turpmāk — CAS) 56-3-2

Rūpnieciskās ražotnes tips	Vidējās vērtības veids	Emisijas robežvērtība, izteikta kā
		masa	koncentrācija
Hlormetānu ražošana no metanola un, izmantojot metāna hlorēšanu (ietverot hlora iegūšanu elektrolītiskā ceļā augsta spiediena apstākļos)	mēneša vidējā vērtība dienas vidējā vērtība	10 g uz tonnu kopējās hlormetānu ražošanas jaudas 20 g uz tonnu	1,5 mg/l 3 mg/l

 

1. Uz veļas mazgātavām, kas izmanto tetrahloroglekli, attiecas šo noteikumu 20.7.apakšpunkts.

2. Ražotnēm, kurās tetrahloroglekli izmanto kā šķīdinātāju, emisijas limitus nosaka saskaņā ar šo noteikumu 53.punktu.

3. Vienkāršotu monitoringa procedūru operatoram var noteikt, ja emitētā tetrahloroglekļa daudzums nepārsniedz 30 kg gadā.

4. Ja uzņēmumā tetrahloroglekli saturošos notekūdeņus sajauc nenoslēgtā sistēmā, kurai brīvi piekļūst gaiss, reģionālā vides pārvalde atļaujā ietver prasību uzņēmuma apkārtnē nodrošināt gaisa un ūdeņu atbilstību noteiktajiem kvalitātes normatīviem.

 

II. Emisijas robežvērtības dihlordifeniltrihloretānam

2.tabula

Emisijas robežvērtības dihlordifeniltrihloretānam (DDT)¹, CAS 59-29-3

Rūpnieciskās ražotnes tips	Vidējās vērtības veids	Emisijas robežvērtība, izteikta
		g uz tonnu saražotās, apritē iesaistītās vai izmantotās vielas	mg/l  notekūdeņu
DDT ražošana, ieskaitot DDT sastāva sagatavošanu tajā pašā ražotnē	mēneša vidējā vērtība dienas vidējā vērtība	4 8	0,2 0,4

 

5. Uz dihlordifeniltrihloretāna piesārņojuma avotiem, kas nav minēti 2.tabulā, attiecas šo noteikumu 20.7.apakšpunkts.

6. Ja uz uzņēmumu attiecas prasība lietot labākos pieejamos tehniskos paņēmienus, atļaujā nosaka emisijas limitus, kas ir zemāki par 1 g uz tonnu saražotās vielas.

7. Ražotnēm, kurās dihlordifeniltrihloretānu sagatavo ārpus ražošanas objekta, un dikofola ražotnēm emisijas limitus nosaka saskaņā ar šo noteikumu 53.punktu.

8. Vienkāršotu monitoringa procedūru operatoram var noteikt, ja emitētā dihlordifeniltrihloretāna daudzums nepārsniedz 1 kg gadā.

 

III. Emisijas robežvērtības pentahlorfenolam

3.tabula

Emisijas robežvērtības pentahlorfenolam², CAS 87-86-5

Rūpnieciskās ražotnes tips	Vidējās vērtības veids	Emisijas robežvērtība, izteikta
		g uz tonnu ražošanas vai izmantošanas jaudas	mg/l notekūdeņu
Nātrija pentahlorfenolāta ražošana, izmantojot heksahlorbenzola hidrolīzi	mēneša vidējā vērtība   dienas vidējā vērtība	25   50	1   2

 

9. Uz pentahlorfenolu un tā izmantošanu koksnes apstrādē attiecas šo noteikumu 20.7.apakšpunkts.

10. Uzņēmumiem, kuros nātrija pentahlorfenolātu ražo, izmantojot saponifikāciju, vai pentahlorfenolu —, izmantojot hlorēšanu, emisijas limitus nosaka saskaņā ar šo noteikumu 53.punktu.

11. Vienkāršotu monitoringa procedūru operatoram var noteikt, ja emitētā pentahlorfenola daudzums nepārsniedz 3 kg gadā.

 

IV. Emisijas robežvērtības aldrīnam, dieldrīnam, endrīnam un izodrīnam

4.tabula

Emisijas robežvērtības aldrīnam³, CAS 309-00-2, dieldrīnam⁴, CAS 60- 57-1, endrīnam⁵, CAS 72-20-8, un izodrīnam⁶, CAS 465-73-6

Rūpnieciskās ražotnes tips	Vidējās vērtības veids	Emisijas robežvērtība, izteikta kā
		masa	koncentrācija notekūdeņos µg/ l novadītā ūdens*
Aldrīna, dieldrīna vai endrīna ražošana, arī šo vielu iegūšana tajā pašā ražotnē	mēneša vidējā vērtība   dienas vidējā vērtība	3 g uz tonnu kopējās ražošanas jaudas 15 g uz tonnu kopējās ražošanas jaudas	2 10

 

* Ņemts vērā kopējais ražotnē izlietotā ūdens daudzums.

12. Šī pielikuma 4.tabulā minētās robežvērtības attiecas uz kopējo aldrīna, dieldrīna un endrīna daudzumu izplūdē. Ja notekūdeņi, kas rodas aldrīna, dieldrīna vai endrīna ražošanas procesā (arī tādu ķīmisko produktu ražošanas procesā, kuru sastāvā ir šīs vielas), satur arī izodrīnu, minētās robežvērtības attiecas uz kopējo aldrīna, dieldrīna, endrīna un izodrīna daudzumu izplūdē.

13. Ražotnēm, kuras ķīmiskos produktus, kuru sastāvā ir aldrīns, dieldrīns vai endrīns, izgatavo ārpus ražošanas objekta, emisijas limitus nosaka saskaņā ar šo noteikumu 53.punktu.

14. Dienas vidējās vērtības nedrīkst pārsniegt divkāršu mēneša vidējo vērtību.

 

V. Emisijas robežvērtības heksahlorbenzolam

5.tabula

Emisijas robežvērtības heksahlorbenzolam, CAS 118-74-1

Rūpnieciskās ražotnes tips	Vidējās vērtības veids	Emisijas robežvērtība, izteikta kā
		masa	koncentrācija
1. Heksahlorbenzola ražošana un pārstrāde	mēneša vidējā vērtība   dienas vidējā vērtība	10 g uz tonnu heksahlorbenzola ražošanas jaudas 20 g uz tonnu heksahlorbenzola ražošanas jaudas	1 mg/l     2 mg/l
2. Perhloretilēna ražošana, izmantojot perhlorēšanu	mēneša vidējā vērtība   dienas vidējā vērtība	1,5 g uz tonnu perhloretilēna un tetrahloroglekļa kopējās ražošanas jaudas 3 g uz tonnu perhloretilēna un tetrahloroglekļa kopējās ražošanas jaudas	1,5 mg/l   3 mg/l
3. Trihloretilēna un perhloretilēna ražošana citos procesos	mēneša vidējā vērtība dienas vidējā vērtība	—   —	—   —

 

15. Vienkāršotu monitoringa procedūru operatoram var noteikt, ja emitētā heksahlorbenzola daudzums nepārsniedz 1 kg gadā.

16. Kvintocēna un teknazēna ražotnēm, uzņēmumiem, kuri ražo hloru hlora–sārmu elektrolīzes procesā, izmantojot grafīta elektrodus, gumijas pārstrādes uzņēmumiem, pirotehnisko produktu ražotnēm un vinilhlorīda ražotnēm emisijas limitus nosaka saskaņā ar šo noteikumu 53.punktu.

 

VI. Emisijas robežvērtības heksahlorbutadiēnam

6.tabula

Emisijas robežvērtības heksahlorbutadiēnam (HCBD), CAS 87-68-3

Rūpnieciskās ražotnes tips	Vidējās vērtības veids	Emisijas robežvērtība, izteikta kā
		masa	koncentrācija
1. Perhloretilēna ražošana, izmantojot perhlorēšanu	mēneša vidējā vērtība     dienas vidējā vērtība	1,5 g HCBD uz tonnu perhloretilēna un tetrahloroglekļa kopējās ražošanas jaudas 3 g HCBD uz tonnu perhloretilēna un tetrahloroglekļa kopējās ražošanas jaudas	1,5 mg/l   3 mg/l
2. Trihloretilēna un perhloretilēna ražošana citos procesos	mēneša vidējā vērtība dienas vidējā vērtība	— —	— —

 

17. Vienkāršotu monitoringa procedūru operatoram var noteikt, ja emitētā heksahlorbutadiēna daudzums nepārsniedz 1 kg gadā.

18. Ražotnēm, kuras heksahlorbutadiēnu izmanto tehniskām vajadzībām, emisijas limitus nosaka saskaņā ar šo noteikumu 53.punktu.

 

VII. Emisijas robežvērtības hloroformam

7.tabula

Emisijas robežvērtības hloroformam (CHCl₃), CAS 67-66-3

Rūpnieciskās ražotnes tips	Mēneša vidējā emisijas robežvērtība, izteikta kā
	masa	koncentrācija
1. Hlormetānu ražošana no metanola vai no metanola un metāna maisījuma (minētajā ražošanas procesā tiek veikta metanola hidrohlorēšana, kam seko metilhlorīda hlorēšana)	10 g CHCl3 uz tonnu kopējās hlormetāna ražošanas jaudas	1 mg/l
2. Hlormetānu ražošana, izmantojot metāna hlorēšanu	7,5 g CHCl3 uz tonnu kopējās hlormetāna ražošanas jaudas	1 mg/l

19. Hloroforma avotiem, kas nav minēti šī pielikuma 7.tabulā, piemēro šo noteikumu 20.7.apakšpunktu.

20. Uzņēmumiem, kas ražo vinihlorīda monomērus, izmantojot dihloretāna pirolīzi, balinātas celulozes ražotnēm un citām ražotnēm, kurās hloroformu izmanto kā šķīdinātāju, kā arī uzņēmumiem, kuros tiek hlorēti dzesēšanas ūdeņi un citi notekūdeņi, emisijas limitus nosaka saskaņā ar šo noteikumu 53.punktu.

21. Vienkāršotu monitoringa procedūru operatoram var noteikt, ja emitētā hloroforma daudzums nepārsniedz 1 kg gadā.

22. Dienas vidējā robežvērtība ir vienāda ar divkāršu mēneša vidējo vērtību, kas noteikta šī pielikuma 7.tabulā.

23. Operators novērš gaisa un ūdens piesārņojumu, kas rodas, hloroformam iztvaikojot. Ja uzņēmumā hloroformu saturošos notekūdeņus sajauc nenoslēgtā sistēmā, kurai brīvi piekļūst gaiss, reģionālā vides pārvalde atļaujā ietver prasību uzņēmuma apkārtnē nodrošināt gaisa un ūdeņu atbilstību noteiktajiem kvalitātes normatīviem. Kontrolējot atbilstību, jāņem vērā visi ūdeņi, kas varētu būt piesārņoti.

 

VIII. Emisijas robežvērtības 1,2-dihloretānam

8.tabula

Emisijas robežvērtības 1,2-dihloretānam, CAS 107-06-2

Rūpnieciskās ražotnes tips	Vidējās vērtības veids	Emisijas robežvērtība, izteikta kā
		masa (g uz tonnu)	koncentrācija (mg/l)
1. Tikai 1,2-dihloretāna ražošana (nepārstrādājot un nelietojot tajā pašā ražotnē)	mēneša vidējā vērtība dienas vidējā vērtība	2,5 5	1,25 2,5
2. 1,2-dihloretāna ražošana un pārstrāde vai izmantošana tajā pašā ražotnē, izņemot izmantošanu, kas noteikta šīs tabulas 5.punktā	mēneša vidējā vērtība dienas vidējā vērtība	5 10	2,5 5
3. 1,2-dihloretāna pārstrāde vielās, kas nav vinilhlorīds7	mēneša vidējā vērtība dienas vidējā vērtība	2,5 5	1 2
4. 1,2-dihloretāna izmantošana metālu attaukošanai (ārpus rūpnieciskās ražotnes, kas minēta šīs tabulas 2.punktā)	mēneša vidējā vērtība dienas vidējā vērtība	— —	0,1 0,2
5. 1,2-dihloretāna izmantošana jonu apmainītāju ražošanā	mēneša vidējā vērtība dienas vidējā vērtība	— —	— —

 

24. Šo noteikumu 20.7.apakšpunkts par uzlabojumu programmu izstrādi attiecas uz 1,2-dihloretāna izmantošanu par šķīdinātāju ārpus uzņēmuma, kurā tas tiek ražots vai pārstrādāts, ja no šādiem avotiem emitētā 1,2-dihloretāna daudzums ir mazāks par 30 kg gadā.

25. Operators novērš gaisa un ūdens piesārņojumu, kas rodas, 1,2-dihloretānam iztvaikojot. Ja uzņēmumā 1,2-dihloretānu saturošos notekūdeņus sajauc nenoslēgtā sistēmā, kurai brīvi piekļūst gaiss, reģionālā vides pārvalde atļaujā ietver prasību uzņēmuma apkārtnē nodrošināt gaisa un ūdeņu atbilstību noteiktajiem kvalitātes normatīviem. Kontrolējot atbilstību, jāņem vērā visi ūdeņi, kas varētu būt piesārņoti.

26. Aprēķinot attīrīta 1,2-dihloretāna ražošanas jaudu, pieskaita arī to 1,2-dihloretāna frakciju, kura netiek izmantota vinilhlorīda ražošanas procesā un tiek otrreiz izmantota uzņēmuma 1,2-dihloretāna attīrīšanas ražotnē.

27. Vienkāršotu monitoringa procedūru operatoram var noteikt, ja emitētā 1,2-dihloretāna daudzums nepārsniedz 30 kg gadā.

28. Robežvērtība, kas izteikta kā masa (g uz tonnu), šī pielikuma 8.tabulas 1. un 2.punktā minētajos gadījumos attiecas uz attīrīta 1,2-dihloretāna ražošanas jaudu, kas izteikta tonnās, bet 3.punktā minētajā gadījumā — uz 1,2-dihloretāna pārstrādes jaudu, kas izteikta tonnās. Ja 8.tabulas 2.punktā minētajā gadījumā pārstrādes un izmantošanas jaudas ir lielākas par ražošanas jaudu, robežvērtības attiecina uz kopējo pārstrādes un izmantošanas jaudu. Ja tajā pašā vietā darbojas vairākas ražotnes, robežvērtības attiecas uz visām ražotnēm kopā.

29. Robežvērtības, kas šī pielikuma 8.tabulā izteiktas kā koncentrācija, var izteikt arī šādi:

29.1. tabulas 1.punktā minētajai ražotnei — 2 m³ uz tonnu attīrīta 1,2-dihloretāna ražošanas jaudas;

29.2. tabulas 2.punktā minētajai ražotnei — 2,5 m³ uz tonnu attīrīta 1,2-dihloretāna ražošanas jaudas;

29.3. tabulas 3.punktā minētajai ražotnei — 2,5 m³ uz tonnu 1,2-dihloretāna pārstrādes jaudas.

30. Nosakot robežvērtības šī pielikuma 8.tabulas 2.punktā minētajai ražotnei, jāņem vērā visi difūzie piesārņojuma avoti uzņēmuma teritorijā un tas 1,2-dihloretāns, kurš šajā ražotnē izmantots kā šķīdinātājs.

31. Šī pielikuma 8.tabulas 4.punktā minētās robežvērtības attiecas tikai uz tām ražotnēm, no kurām emitētā 1,2-dihloretāna daudzums nepārsniedz 30 kg gadā.

 

IX. Emisijas robežvērtības trihloretilēnam

9.tabula

Emisijas robežvērtības trihloretilēnam, CAS 79-01-6

Rūpnieciskās ražotnes tips	Vidējās vērtības veids	Emisijas robežvērtība, izteikta kā
		masa (g uz tonnu)	koncentrācija (mg/l)
1. Trihloretilēna un perhloretilēna ražošana	mēneša vidējā vērtība dienas vidējā vērtība	2,5 5	0,5 1
2. Trihloretilēna izmantošana metālu attaukošanā	mēneša vidējā vērtība dienas vidējā vērtība		0,1 0,2

32. Šo noteikumu 20.7.apakšpunkts par uzlabojumu programmu izstrādi attiecas uz trihloretilēna kā šķīdinātāja izmantošanu ķīmiskajā tīrīšanā, metālu attaukošanā vai lai atbrīvotos no taukiem vai smakām, ja no šādiem avotiem emitētā trihloretilēna daudzums ir mazāks par 30 kg gadā.

33. Operators novērš gaisa un ūdens piesārņojumu, kas rodas, trihloretilēnam iztvaikojot. Ja uzņēmumā trihloretilēnu saturošos notekūdeņus sajauc nenoslēgtā sistēmā, kurai brīvi piekļūst gaiss, reģionālā vides pārvalde atļaujā ietver prasību uzņēmuma apkārtnē nodrošināt gaisa un ūdeņu atbilstību noteiktajiem kvalitātes normatīviem. Kontrolējot atbilstību, jāņem vērā visi ūdeņi, kas varētu būt piesārņoti.

34. Vienkāršotu monitoringa procedūru operatoram var noteikt, ja emitētā trihloretilēna daudzums nepārsniedz 30 kg gadā.

35. Šī pielikuma 9.tabulas 1.punktā minētajā gadījumā robežvērtības attiecas uz trihloretilēna un perhloretilēna kopējo ražošanas jaudu.

36. Šī pielikuma 9.tabulas 1.punktā minētās robežvērtības, kas izteiktas kā koncentrācija, var izteikt arī kā 5 m³ uz tonnu trihloretilēna un perhloretilēna kopējās ražošanas jaudas.

37. Šī pielikuma 9.tabulas 2.punktā minētās robežvērtības attiecas tikai uz tādām ražotnēm, no kurām emitē ne vairāk kā 30 kg trihloretilēna gadā.

 

X. Emisijas robežvērtības perhloretilēnam

10.tabula

Emisijas robežvērtības perhloretilēnam, CAS 127-18-4

Rūpnieciskās ražotnes tips	Vidējās vērtības veids	Emisijas robežvērtība, izteikta kā
		masa (g uz tonnu)	koncentrācija (mg/l)
1. Trihloretilēna un perhloretilēna ražošana	mēneša vidējā vērtība dienas vidējā vērtība	2,5 5	0,5 1
2. Perhloretilēna izmantošana metālu attaukošanā	mēneša vidējā vērtība dienas vidējā vērtība		0,1 0,2

38. Šo noteikumu 20.7.apakšpunkts par uzlabojumu programmu izstrādi attiecas uz perhloretilēna kā šķīdinātāja izmantošanu ķīmiskajā tīrīšanā, metālu attaukošanā vai lai atbrīvotos no taukiem vai smakām, ja minēto darbību dēļ emitētā perhloretilēna daudzums ir mazāks par 30 kg gadā.

39. Operators novērš gaisa un ūdens piesārņojumu, kas rodas, perhloretilēnam iztvaikojot. Ja uzņēmumā perhloretilēnu saturošos notekūdeņus sajauc nenoslēgtā sistēmā, kurai brīvi piekļūst gaiss, reģionālā vides pārvalde atļaujā ietver prasību uzņēmuma apkārtnē nodrošināt gaisa un ūdeņu atbilstību noteiktajiem kvalitātes normatīviem. Kontrolējot atbilstību, jāņem vērā visi ūdeņi, kas varētu būt piesārņoti.

40. Vienkāršotu monitoringa procedūru operatoram var noteikt, ja emitētā perhloretilēna daudzums nepārsniedz 30 kg gadā.

41. Šī pielikuma 10.tabulas 1.punktā minētajā gadījumā emisijas robežvērtības attiecas uz trihloretilēna un perhloretilēna kopējo ražošanas jaudu.

42. Emisijas robežvērtības, kas izteiktas kā koncentrācija, 10.tabulas 1.punktā minētajā gadījumā var izteikt arī kā 5 m³ uz tonnu trihloretilēna un perhloretilēna kopējās ražošanas jaudas.

43. Šī pielikuma 10.tabulas 2.punktā noteiktās robežvērtības attiecas tikai uz tādām ražotnēm, no kurām emitē ne vairāk kā 30 kg perhloretilēna gadā.

 

XI. Trihlorbenzola emisijas robežvērtības

11.tabula

Trihlorbenzola (THB)⁸ emisijas robežvērtības

Rūpnieciskās ražotnes tips	Vidējās vērtības veids	Emisijas robežvērtība, izteikta kā
		masa (g uz tonnu)	koncentrācija (mg/l)
1. Trihlorbenzola ražošana, heksahlorcikloheksāna dehidrohlorēšana un trihlorbenzola pārstrāde (trihloretilēna–perhloretilēna process)	mēneša vidējā vērtība dienas vidējā vērtība	10 20	1 2
2. Hlorbenzola ražošana un pārstrāde, izmantojot benzola hlorēšanu, ražotnēm, no kurām emitē 50 kg un vairāk trihlorbenzola gadā	mēneša vidējā vērtība dienas vidējā vērtība	0,5 1	0,05 0,1
3. Hlorbenzola ražošana un pārstrāde, izmantojot benzola hlorēšanu, esošām ražotnēm, no kurām emitē mazāk kā 50 kg trihlorbenzola gadā	mēneša vidējā vērtība dienas vidējā vērtība	2,5 5	0,25 0,5

44. Šo noteikumu 20.7.apakšpunkts par uzlabojumu programmu izstrādi attiecas uz trihlorbenzola kā šķīdinātāja vai krāsu noturīgumu pastiprinošas vielas izmantošanu tekstilrūpniecībā, vai kā transformatoru eļļas komponenta izmantošanu.

45. Trihlorbenzola (trīs izomēru summas) emisiju robežvērtības, kas izteiktas kā masa:

45.1. attiecas uz kopējo trihlorbenzola ražošanas jaudu šo noteikumu 11.tabulas 1.punktā minētajā gadījumā;

45.2. attiecas uz mono- un dihlorobenzola ražošanas vai pārstrādes kopējo jaudu šo noteikumu 11.tabulas 2. un 3.punktā minētajā gadījumā.

46. Emisijas robežvērtības, kas izteiktas kā koncentrācija, var izteikt arī šādi:

46.1. šī pielikuma 11.tabulas 1.punktā minētajā gadījumā — 10 m³ uz tonnu saražotā vai pārstrādātā trihlorbenzola;

46.2. šī pielikuma 11.tabulas 2.punktā minētajā gadījumā — 10 m³ uz tonnu saražotā vai pārstrādātā mono- un dihlorbenzola.

 

XII. Emisijas robežvērtības dzīvsudrabam no hlora–sārmu elektrolīzes ražotnēm

12.tabula

Emisijas robežvērtības dzīvsudrabam (Hg) no hlora–sārmu elektrolīzes ražotnēm

Notekūdeņu veids	Emisijas robežvērtība un mērvienība	Piezīmes
1. Atkārtoti izmantojamais un izlietotais sāļu šķīdums kopā	50 dzīvsudraba mikrogrami uz litru	Attiecas uz kopējo dzīvsudraba daudzumu visos no uzņēmuma izplūstošajos notekūdeņos, kuri satur dzīvsudrabu
2. Atkārtoti izmantojamais sāļu šķīdums	0,5   1,0 dzīvsudraba grami uz tonnu paredzētās hlora ražošanas jaudas	Attiecas uz dzīvsudrabu hlora ražotnes notekūdeņos Attiecas uz kopējo dzīvsudraba daudzumu visos no uzņēmuma izplūstošajos notekūdeņos, kuri satur dzīvsudrabu
3. Izlietotais sāļu šķīdums	5,0 dzīvsudraba grami uz tonnu paredzētās hlora ražošanas jaudas	Attiecas uz kopējo dzīvsudraba daudzumu visos no uzņēmuma izplūstošajos notekūdeņos, kuri satur dzīvsudrabu

 

47. Dzīvsudraba emisijas robežvērtības attiecas uz elementāro dzīvsudrabu, kā arī uz dzīvsudrabu jebkura tā savienojuma sastāvā.

48. Šī pielikuma 12.tabulā noteiktas mēneša vidējās vērtības. Dienas vidējās vērtības ir četras reizes lielākas par atbilstošajām mēneša vidējām vērtībām.

 

XIII. Emisijas robežvērtības dzīvsudrabam no citām ražotnēm

13.tabula

Emisijas robežvērtības dzīvsudrabam (Hg) no citām ražotnēm

Rūpniecības nozare	Emisijas robežvērtība	Mērvienība
1. Ķīmiskā rūpniecība, kurā dzīvsudrabu izmanto kā katalizatoru: 1.1. vinilhlorīda ražošana	0,05 0,1	mg/l notekūdeņu izplūdes vietā g uz katru saražotā vinilhlorīda tonnu
1.2. citi procesi	0,05 5	mg/l notekūdeņu izplūdes vietā g uz katru pārstrādāto dzīvsudraba kg
2. Vinilhlorīda ražošanā izmantojamo dzīvsudraba katalizatoru ražošana	0,05 0,7	mg/l notekūdeņu izplūdes vietā g uz katru pārstrādāto dzīvsudraba kg
3. Neorganisko un organisko dzīvsudraba savienojumu ražošana (izņemot šīs tabulas 2.punktā noteiktos produktus)	0,05 0,05	mg/l notekūdeņu izplūdes vietā g uz katru pārstrādāto dzīvsudraba kilogramu
4. Dzīvsudrabu saturošu bateriju ražošana	0,05 0,03	mg/l notekūdeņu izplūdes vietā g uz katru pārstrādāto dzīvsudraba kilogramu
5. Krāsainā metalurģija: 5.1. dzīvsudraba atguves ražotnes 5.2. krāsaino metālu atdalīšana, ieguve un attīrīšana	0,05 0,05	mg/l notekūdeņu izplūdes vietā mg/l notekūdeņu izplūdes vietā
6. Dzīvsudrabu saturošu bīstamo atkritumu pārstrādes uzņēmumi	0,05	mg/l notekūdeņu izplūdes vietā

49. Emitētā dzīvsudraba daudzums ir lielums, kura vērtība atkarīga no mēneša laikā uzņēmumā izmantotā vai apritē iesaistītā dzīvsudraba daudzuma vai no paredzētās vinilhlorīda ražošanas jaudas.

50. Robežvērtības, kas izteiktas kā maksimālā pieļaujamā koncentrācija, nedrīkst pārsniegt tās robežvērtības, kuras izteiktas kā maksimālais daudzums, kas dalīts ar ūdens patēriņu uz 1 kg pārstrādātā dzīvsudraba vai uz tonnu paredzētās vinilhlorīda ražošanas jaudas.

51. Šī pielikuma 13.tabulā noteiktas mēneša vidējās vērtības. Dienas vidējā vērtība ir divreiz lielāka par atbilstošu mēneša vidējo vērtību.

52. Vienkāršotu monitoringa procedūru operatoram var noteikt, ja dzīvsudraba izplūdes apjoms nepārsniedz 7,5 kg gadā.

 

XIV. Emisijas robežvērtības kadmijam

14.tabula

Emisijas robežvērtības kadmijam (Cd)

Rūpniecības nozare	Mērvienība	Emisijas robežvērtība
1. Cinka ieguve, svina un cinka attīrīšana, kadmiju saturošo metālu rūpniecība un krāsainā metalurģija	kadmija mg/l notekūdeņu	0,2*
2. Kadmija savienojumu ražošana	kadmija mg/l notekūdeņu	0,2*
	emitētais kadmijs gramos uz katru izmantoto kadmija kilogramu	0,5
3. Pigmentu ražošana	kadmija mg/l notekūdeņu	0,2*
	emitētais kadmijs gramos uz katru izmantoto kadmija kilogramu	0,3
4. Stabilizatoru ražošana	kadmija mg/l notekūdeņu	0,2*
	emitētais kadmijs gramos uz katru izmantoto kadmija kilogramu	0,5
5. Bateriju ražošana	kadmija mg/l notekūdeņu	0,2*
	emitētais kadmijs gramos uz katru izmantoto kadmija kilogramu	1,5
6. Galvanizēšana	kadmija mg/l notekūdeņu	0,2*
	emitētais kadmijs gramos uz katru izmantoto kadmija kilogramu	0,3
7. Fosforskābes ražošana un fosfāta mēslojuma ražošana no fosfāta ieža	—	—

* Kopējā kadmija vidējā koncentrācija mēnesī.

** Mēneša vidējā vērtība.

53. Dienas vidējā robežvērtība ir divas reizes lielāka nekā atbilstoša mēneša vidējā vērtība, kas noteikta šī pielikuma 14.tabulā.

54. Vienkāršotu monitoringa procedūru operatoram var noteikt, ja emitētā kadmija daudzums nepārsniedz 10 kg gadā. Rūpnieciska mēroga galvanizācijas uzņēmumos vienkāršotu monitoringa procedūru var noteikt, ja galvanizācijas tvertņu kopējais apjoms ir mazāks par 1,5 m³.

 

XV. Emisijas robežvērtības heksahlorcikloheksānam

15.tabula

Emisijas robežvērtības heksahlorcikloheksānam, CAS 608-73-1

Rūpniecības nozare	Mērvienības	Robežvērtības
1. Heksahlorcikloheksāna ražotnes	Heksahlorcikloheksāns gramos uz tonnu saražotā heksahlorcikloheksāna*	2
	Heksahlorcikloheksāns miligramos uz litru notekūdeņu**	2
2. Ražotne lindāna iegūšanai	Heksahlorcikloheksāns gramos uz tonnu apstrādātā heksahlorcikloheksāna*	4
	Heksahlorcikloheksāns miligramos uz litru notekūdeņu**	2
3. Ražotne, kur ražo heksahlorcikloheksānu un iegūst lindānu	Heksahlorcikloheksāns gramos uz tonnu saražotā heksahlorcikloheksāna*	5
	Heksahlorcikloheksāns miligramos uz litru notekūdeņu**	2

 * Mēneša vidējās robežvērtības, izteiktas kā masa.

** Robežvērtības, izteiktas kā heksahlorcikloheksāna vidējā koncentrācija mēnesī.

55. Heksahlorcikloheksāns ir 1,2,3,4,5,6-heksahlorcikloheksāna izomēru maisījums. Emisijas robežvērtības attiecas uz minēto maisījumu.

56. Lindāns ir produkts, kas satur vismaz 99 % 1,2,3,4,5,6-heksahlorocikloheksāna g-izomēru.

57. Šī pielikuma 15.tabulā noteiktās robežvērtības attiecas arī uz izplūdēm, kas rodas, izgatavojot lindānu saturošus ķīmiskos produktus tajā paša ražotnē.

58. Šī pielikuma 15.tabulā noteiktās robežvērtības attiecas uz kopējo heksahlorcikloheksāna daudzumu visos no uzņēmuma emitētajos notekūdeņos, kuri satur heksahlorcikloheksānu.

59. Dienas vidējā vērtība ir divas reizes lielāka nekā atbilstoša mēneša vidējā vērtība, kas minēta šī pielikuma 15.tabulā.

60. Vienkāršotu monitoringa procedūru operatoram var noteikt, ja izplūdes apjoms nepārsniedz 3 kg heksahlorcikloheksāna gadā.

1 Izomēru summa: 1,1,1- trihlor- 2,2 bis (p-hlorfenil) etāns,

1,1,1-trihlor-2 (o-florfenil) -2 (p-hlorfenil) etāns,

1,1,1-dihlor-2,2 bis (p-hlorfenil) etilēns,

1,1,1-trihlor-2,2 bis (p-hlorfenil) etāns.

2 Ķīmiskais savienojums 2,3,4,5,6-pentahlor-1-hidroksibenzols un tā sāļi.

3 Aldrīns ir ķīmiska viela C12H8Cl6 jeb 1,2,3,4,10,10-heksahlor-1,4,4a,5,8,8a-heksahidro-1,4-endo-5,8-eksodimetilēnnaftalīns.

4 Dieldrīns ir ķīmiska viela C12H8Cl6O jeb 1,2,3,4,10,10-heksahlor-6,7-epoksi-1,4,4a,5,6,7,8,8a-oktahidro-1,4-endo-5,8-eksodimetilēnnaftalīns.

5 Endrīns ir ķīmiska viela C12H8Cl6O jeb 1,2,3,4,10,10-heksahlor-1,4,4a,5,6,7,8,8a-oktahidro-1,4:5,8-endo,endo-dimetilēnnaftalīns.

6 Izodrīns ir ķīmiska viela C12H8Cl6 jeb 1,2,3,4,10,10-heksahlor-1,4,4a,5,8,8a-heksahidro-1,4:5,8-endo,endo-dimetilēnnaftalīns.

7 Ietverta šādu vielu ražošana: etilēna diamīns, etilēna poliamīns, 1,1,1-trihloretāns, trihloretilēns, perhloretilēns.

8 THB ir sastopams šādu izomēru veidā:

1,2,3-THB — CAS 87/61-6,

1,2,4-THB — CAS 120-82-1 (Nr.118 EEK sarakstā),

1,2,5-THB — CAS 180-70-3.

Tehniskais THB (Nr.117 EEK sarakstā) ir šo triju izomēru sajaukums, kur 1,2,4-THB ir pārsvarā un var saturēt arī nelielus daudzumus dihlorbenzola un tetrahlorbenzola. Šie noteikumi attiecas uz minēto triju izomēru summu.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Makarovs

 

4.pielikums

Ministru kabineta

2002.gada 22.janvāra noteikumiem Nr.34

Monitoringā izmantojamās references analīzes metodes

I. References analīzes metodes tetrahlorogleklim

1. Lai noteiktu tetrahloroglekļa klātbūtni notekūdeņos un ūdeņos, lieto gāzu hromatogrāfiju.

2. Ja koncentrācija ir mazāka par 0,5 mg/l, izmanto jutīgu detektoru. Šajā gadījumā noteikšanas robeža (mazākais vielas daudzums, ko var atšķirt no nulles un ko ar attiecīgo darba metodi vēl var kvantitatīvi noteikt paraugā) ir 0,1 µg/l. Ja koncentrācija ir lielāka par 0,5 mg/l, noteikšanas robeža ir 0,1 mg/l.

3. Metodes precizitātei un pareizībai jābūt ± 50 %, ja koncentrācija ir divas reizes lielāka par noteikšanas robežu.

 

II. References analīzes metodes dihlordifeniltrihloretānam

4. Lai noteiktu dihlordifeniltrihloretāna klātbūtni notekūdeņos un ūdens vidē, lieto gāzu hromatogrāfiju, izmantojot elektronu satveres detektoru pēc ekstrakcijas ar piemērotu šķīdinātāju. Noteikšanas robeža kopējam dihlordifeniltrihloretānam ir 4 µg/l ūdens vidē un 1 µg/l notekūdeņos atkarībā no ekstrahējamo vielu skaita paraugā.

5. Lai noteiktu dihlordifeniltrihloretāna klātbūtni sedimentos un organismos, lieto gāzu hromatogrāfiju, izmantojot elektronu satveres detektoru pēc atbilstošas paraugu sagatavošanas. Noteikšanas robeža ir 1 µg/l.

6. Metodes precizitātei un pareizībai jābūt ± 50 %, ja koncentrācija ir divas reizes lielāka par noteikšanas robežu.

 III. References analīzes metodes pentahlorfenolam

7. Lai noteiktu pentahlorfenola klātbūtni notekūdeņos un ūdens vidē, lieto augsti efektīvā šķidruma hromatogrāfiju vai gāzu hromatogrāfiju, izmantojot elektronu satveres detektoru pēc ekstrakcijas ar piemērotu šķīdinātāju. Noteikšanas robeža ir 2 µg/l notekūdeņos un 0,1 µg/l ūdens vidē.

8. Lai noteiktu pentahlorfenola klātbūtni sedimentos un organismos, lieto augsti efektīvo šķidruma hromatogrāfiju vai gāzu hromatogrāfiju, izmantojot elektronu satveres detektoru pēc atbilstošas paraugu sagatavošanas. Noteikšanas robeža ir 1 µg/l.

9. Metodes precizitātei un pareizībai jābūt ± 50 %, ja koncentrācija ir divas reizes lielāka par noteikšanas robežu.

IV. References analīzes metodes aldrīnam, dieldrīnam, endrīnam un izodrīnam

10. Lai noteiktu aldrīna, dieldrīna, endrīna un izodrīna klātbūtni notekūdeņos un ūdens vidē, lieto gāzu hromatogrāfiju, izmantojot elektronu satveres detektoru pēc ekstrakcijas ar piemērotu šķīdinātāju. Noteikšanas robeža katrai vielai ir 2,5 ng/l ūdens vidē un 400 ng/l notekūdeņos atkarībā no piemaisījumu daudzuma paraugā.

11. Lai noteiktu aldrīna, dieldrīna, endrīna un izodrīna klātbūtni sedimentos un organismos, lieto gāzu hromatogrāfiju, izmantojot elektronu satveres detektoru pēc atbilstošu paraugu sagatavošanas. Noteikšanas robeža ir 1 µg/kg sausas masas katrai vielai atsevišķi.

12. Metodes precizitātei un pareizībai jābūt ± 50 %, ja koncentrācija ir divas reizes lielāka par noteikšanas robežu.

V. References analīzes metodes heksahlorbenzolam

13. Lai noteiktu heksahlorbenzola klātbūtni notekūdeņos un ūdeņos, lieto gāzu hromatogrāfijas analīzi, izmantojot elektronu satveres detektoru pēc ekstrakcijas ar piemērotu šķīdinātāju. Heksahlorbenzola noteikšanas robeža ir 1–10 ng/l ūdens vidē un 0,5–1 µg/l notekūdeņos atkarībā no ekstrahējamo vielu skaita paraugā.

14. Lai noteiktu heksahlorbenzola klātbūtni sedimentos un organismos, lieto gāzu hromatogrāfiju, izmantojot elektronu satveres detektoru pēc atbilstošas paraugu sagatavošanas. Noteikšanas robeža ir 1–10 µg/kg sausas masas.

15. Metodes precizitātei un pareizībai jābūt ± 50 %, ja koncentrācija ir divas reizes lielāka nekā noteikšanas robeža.

VI. References analīzes metodes heksahlorbutadiēnam

16. Lai noteiktu heksahlorbutadiēna klātbūtni notekūdeņos un ūdeņos, lieto gāzu hromatogrāfiju, izmantojot elektronu satveres detektoru pēc ekstrakcijas ar piemērotu šķīdinātāju. Heksahlorbutadiēna noteikšanas robeža ir 1–10 ng/l ūdens vidē un 0,5–1 µg/l notekūdeņos atkarībā no ekstrahējamo vielu skaita paraugā.

17. Lai noteiktu heksahlorbutadiēna klātbūtni sedimentos un organismos, lieto gāzu hromatogrāfiju, izmantojot elektronu satveres detektoru pēc atbilstošas paraugu sagatavošanas. Noteikšanas robeža ir 1–10 µg/kg sausas masas.

18. Metodes precizitātei un pareizībai jābūt ± 50 %, ja koncentrācija ir divas reizes lielāka nekā noteikšanas robeža. 

VII. References analīzes metodes hloroformam

19. Lai noteiktu hloroforma klātbūtni notekūdeņos un ūdeņos, lieto gāzu hromatogrāfiju, izmantojot elektronu satveres detektoru pēc atbilstošas sagatavošanas. Ja koncentrācija ir mazāka par 0,5 mg/l, izmanto jutīgu detektoru. Šajā gadījumā noteikšanas robeža ir 0,1 µg/l. Ja koncentrācija ir lielāka par 0,5 mg/l, noteikšanas robeža ir 0,1 mg/l.

20. Metodes precizitātei un pareizībai jābūt ± 50 %, ja koncentrācija ir divas reizes lielāka par noteikšanas robežu.

VIII. References analīzes metodes 1,2-dihloretānam

21. Lai noteiktu 1,2-dihloretāna klātbūtni notekūdeņos un ūdeņos, lieto gāzu hromatogrāfiju, izmantojot elektronu satveres detektoru pēc ekstrakcijas ar piemērotu šķīdinātāju, vai koncentrēšanu, izmantojot izpūšanas un notveršanas procesu (notveršanai lieto kriogēni atdzesētu kapilāru) un turpmāku analīzi ar gāzu hromatogrāfiju. Noteikšanas robeža ir 10 µg/l notekūdeņos un 1 µg/l ūdens vidē.

22. Metodes precizitātei un pareizībai jābūt ± 50 %, ja koncentrācija ir divas reizes lielāka nekā noteikšanas robeža. 

IX. References analīzes metodes trihloretilēnam

23. Lai noteiktu trihloretilēna klātbūtni notekūdeņos un ūdeņos, lieto gāzu hromatogrāfiju, izmantojot elektronu satveres detektoru pēc ekstrakcijas ar piemērotu šķīdinātāju. Noteikšanas robeža ir 10 µg/l notekūdeņos un 0,1 µg/l ūdens vidē.

24. Metodes precizitātei un pareizībai jābūt ± 50 %, ja koncentrācija ir divas reizes lielāka par noteikšanas robežu. 

X. References analīzes metodes perhloretilēnam

25. Lai noteiktu perhloretilēna klātbūtni notekūdeņos un ūdeņos, lieto gāzu hromatogrāfiju, izmantojot elektronu satveres detektoru pēc ekstrakcijas ar piemērotu šķīdinātāju. Noteikšanas robeža ir 10 µg/l notekūdeņos un 0,1 µg/l ūdens vidē.

26. Metodes precizitātei un pareizībai jābūt ± 50 %, ja koncentrācija ir divas reizes lielāka par noteikšanas robežu.

XI. References analīzes metodes trihlorbenzolam

27. Lai noteiktu trihlorbenzola klātbūtni notekūdeņos un ūdeņos, lieto gāzu hromatogrāfiju, izmantojot elektronu satveres detektoru pēc ekstrakcijas ar piemērotu šķīdinātāju. Noteikšanas robeža katram izomēram ir 1 µg/l notekūdeņos un 10 ng/l ūdens vidē.

28. Lai noteiktu trihlorbenzola klātbūtni sedimentos un organismos, lieto gāzu hromatogrāfiju, izmantojot elektronu satveres detektoru pēc atbilstošas paraugu sagatavošanas. Noteikšanas robeža katram izomēram ir 1 µg/kg sausas masas.

29. Metodes precizitātei un pareizībai jābūt ± 50 %, ja koncentrācija ir divas reizes lielāka par noteikšanas robežu. 

XII. References analīzes metodes dzīvsudrabam

30. Lai noteiktu dzīvsudraba koncentrāciju ūdeņos, zivju audos, sedimentos un moluskos, lieto atomu absorbcijas spektrofotometriju pēc atbilstošas paraugu sagatavošanas, kas ietver dzīvsudraba oksidēšanu un sekojošu dzīvsudraba (II) jonu reducēšanu.

31. Noteikšanas robežai jābūt tādai, lai noteikšanas pareizība un precizitāte būtu ± 30 %, ja dzīvsudraba koncentrācija ir:

31.1. viena desmitā daļa no atļaujā noteiktās maksimāli pieļaujamās dzīvsudraba koncentrācijas emisijā;

31.2. viena desmitā daļa no kvalitātes mērķu noteiktās dzīvsudraba koncentrācijas virszemes ūdeņos;

31.3. viena desmitā daļa no kvalitātes mērķu noteiktās dzīvsudraba koncentrācijas zivju un molusku audos;

31.4. viena desmitā daļa no dzīvsudraba koncentrācijas sedimentu paraugā vai 0,05 mg/kg sausnas, izvēloties to no šajā apakšpunktā minētajām koncentrācijām, kurai ir lielākā vērtība. 

XIII. References analīzes metodes kadmijam

32. Lai noteiktu kadmija saturu ūdenī, sedimentos un moluskos, lieto atomu absorbcijas spektrofotometriju pēc atbilstošas parauga sagatavošanas.

33. Noteikšanas robežai jābūt tādai, lai noteikšanas pareizība un precizitāte būtu ± 30 %, ja kadmija koncentrācija ir:

33.1. viena desmitā daļa no atļaujā noteiktās maksimāli pieļaujamās kadmija koncentrācijas emisijā;

33.2. viens µg uz litru vai viena desmitā daļa no kvalitātes mērķos noteiktās kadmija koncentrācijas virszemes ūdeņos (izmanto lielāko no minētajiem skaitļiem);

33.3. molusku audos 0,1 mg/kg uz slapju (neapstrādātu) masu;

33.4. viena desmitā daļa no kadmija koncentrācijas sedimentu paraugā vai 0,1 mg/kg sausas masas, ja paraugs žāvēts 105–110 °C temperatūrā līdz nemainīgai masai. Izvēlas to šajā apakšpunktā minēto koncentrāciju, kurai ir lielākā vērtība. 

XIV. References analīzes metodes heksahlorcikloheksānam

34. Lai noteiktu heksahlorcikloheksāna koncentrāciju emisijā un ūdeņos, lieto gāzu hromatogrāfiju, izmantojot elektronu satveres detektoru pēc atbilstošas sagatavošanas un attīrīšanas. Metodes pareizībai un precizitātei jābūt ± 50 %, ja koncentrācija ir divas reizes lielāka par noteikšanas robežu.

35. Noteikšanas robeža ir:

35.1. emisijām — viena desmitā daļa no koncentrācijas, kādai jābūt paraugu ņemšanas vietā;

35.2. ūdeņiem, kam noteikti kvalitātes mērķi:

35.2.1. iekšzemes virszemes ūdeņiem — viena desmitā daļa no kvalitātes mērķu noteiktās koncentrācijas;

35.2.2. ūdeņiem upes grīvās (estuāros) un teritoriālajiem jūras ūdeņiem — viena piektā daļa no kvalitātes mērķu noteiktās koncentrācijas;

35.3. sedimentiem — 1 µg/kg sausas masas;

35.4. dzīvajiem organismiem — 1 µg/kg slapjas (neapstrādātas) masas.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Makarovs

 

5.pielikums

Ministru kabineta

2002.gada 22.janvāra noteikumiem Nr.34

Prasības komunālo notekūdeņu attīrīšanai

I. Piesārņojuma samazinājuma procenti

1.tabula

Prasības no apdzīvoto vietu komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtām emitētajiem ūdeņiem attiecībā uz bioloģisko skābekļa patēriņu, ķīmisko skābekļa patēriņu un suspendētajām vielām

Parametrs	Cilvēku ekvivalents	Koncentrācija vai attīrīšanas tehnoloģija	Minimālie piesārņojuma samazinājuma procenti	References analīzes metode
1. Bioķīmiskais skābekļa patēriņš (BSP5), ja temperatūra ir 20 °C, neveicot nitrifikāciju	< 2000	atbilstoša attīrīšana	_	Homogēns, nefiltrēts, nedekantēts paraugs. Izšķīdušo skābekli nosaka pirms un pēc piecu dienu inkubācijas perioda 20 °C ±1 °C temperatūrā, tumsā. Pievieno nitrifikācijas kavētāju
	2000–10000	25 mg/l	70–90
	> 10000	25 mg/l	70–90
2. Ķīmiskais skābekļa patēriņš (ĶSP)	< 2000	atbilstoša attīrīšana		Homogēns, nefiltrēts, nedekantēts paraugs. Kālija dihromāta izmantošana
	2000–10000	125 mg/l	75
	> 10000	125 mg/l	75
3. Suspendētās vielas — kopējais daudzums	līdz 10000	zem 35 mg/l	90	Raksturīgā parauga filtrēšana caur 0,45 µm filtra membrānu. Žāvēšana 105 °C temperatūrā un svēršana
	10000 un vairāk	zem 35 mg/l	90

 1. Piesārņojuma samazinājuma (turpmāk — samazinājums) procentus nosaka, salīdzinot piesārņojošās vielas daudzumu attīrītajos notekūdeņos ar tās daudzumu attīrīšanas iekārtās ieplūstošajos notekūdeņos.

2. Bioloģiskā skābekļa patēriņa (BSP₅) vietā var izmantot citus parametrus — kopējo organisko oglekli vai kopējo ķīmisko skābekļa patēriņu, ja starp bioloģiskā skābekļa patēriņa un minēto parametru vērtībām ir noteikta sakarība.

3. Analizējot emisiju no nogulsnēšanas dīķiem, paraugus filtrē. Suspendēto vielu kopējā koncentrācija nefiltrētajos ūdens paraugos nedrīkst pārsniegt 150 mg/l.

 

2.tabula

Prasības no apdzīvoto vietu attīrīšanas iekārtām emitētajiem notekūdeņiem attiecībā uz kopējo fosforu un kopējo slāpekli

Parametri	Cilvēku ekvivalents	Koncentrācija vai attīrīšanas tehnoloģija	Minimālie samazinājuma procenti	References analīzes metode
1. Kopējais fosfors (Pkop)	< 10000	atbilstoša attīrīšana		Molekulārās absorbcijas spektrofotometrija
	10000–100000	2 mg/l	80
	> 100000	1 mg/l	80
2. Kopējais slāpeklis (Nkop)	< 10000	atbilstoša attīrīšana		Molekulārās absorbcijas spektrofotometrija
	10000–100000	15 mg/l	70–80
	> 100000	10 mg/l	70–80

 

4. Kopējais slāpeklis (N_kop) ir organiskā slāpekļa un neorganiskā slāpekļa summa.

 

II. References metodes monitoringa veikšanai un rezultātu novērtēšana

5. Plūsmai proporcionālus vai 24 stundu laikā uzkrātus notekūdeņu paraugus ņem noteiktā punktā, kas atrodas attīrīšanas iekārtu izplūdes kanālā, un, ja reģionālā vides pārvalde uzskata par nepieciešamu, arī ieplūdes kanālā. Līdz minimumam samazina paraugu degradāciju laikā starp to ņemšanu un analizēšanu. Paraugus ņem visu gadu tik bieži, kā noteikts atļaujā.

6. Apdzīvotās vietās ņem:

6.1. ne mazāk kā 12 paraugu pirmajā gadā, ja apdzīvotā vietā cilvēku ekvivalents ir no 2000–9999. Ja attīrītie notekūdeņi atbilst šo noteikumu prasībām saskaņā ar šī pielikuma 7.punktu, turpmāk ņem ne mazāk kā četrus paraugus gadā. Ja vismaz viens no paraugiem neatbilst šo noteikumu prasībām, nākamajā gadā ņem ne mazāk kā 12 paraugu;

6.2. ne mazāk kā 12 paraugu gadā, ja apdzīvotā vietā cilvēku ekvivalents ir no 10000 līdz 49999;

6.3. ne mazāk kā 24 paraugus gadā, ja apdzīvotā vietā cilvēku ekvivalents ir 50000 un vairāk.

7. Attīrītie notekūdeņi atbilst šo noteikumu prasībām, ja to paraugu analīzēs konstatē katra atsevišķa parametra atbilstību noteiktajai skaitliskajai vērtībai un ja:

7.1. to paraugu skaits, kuri neatbilst šī pielikuma 1.tabulā noteiktajām prasībām, gada laikā nepārsniedz šī pielikuma 3.tabulā noteikto skaitu;

7.2. normālos darbības apstākļos ņemtajos notekūdeņu paraugos, kuri neatbilst prasībām, bioloģiskā skābekļa patēriņa un ķīmiskā skābekļa patēriņa koncentrācija atšķiras no šī pielikuma 1.tabulā noteiktās koncentrācijas ne vairāk kā par 100 %. Atšķirība starp konstatēto un 1.tabulā noteikto koncentrāciju suspendētajām vielām drīkst būt līdz 150 %;

7.3. slāpekļa un fosfora kopējās koncentrācijas gada vidējās vērtības atbilst šī pielikuma 2.tabulā noteiktajai skaitliskajai vērtībai.

8. Šī pielikuma 2.tabulā noteiktā kopējā slāpekļa koncentrācija ir gada vidējā vērtība. Novērtējot slāpekļa koncentrācijas atbilstību šo noteikumu prasībām, var izmantot dienas vidējo vērtību, ja netiek pieļauta lielāka piesārņojuma slodze ūdeņos. Dienas vidējā vērtība nedrīkst pārsniegt 20 mg kopējā slāpekļa (N_kop) uz notekūdeņu litru nevienā paraugā, kas ņemts laikā, kad no bioloģiskajām attīrīšanas iekārtām izplūstošo notekūdeņu temperatūra ir 12 °C vai augstāka.

9. Novērtējot notekūdeņu paraugu atbilstību noteiktajām prasībām, neņem vērā tādas parametru vērtības, kas radušās spēcīga lietus un citu netipisku apstākļu dēļ.

 

3.tabula

Maksimālais to paraugu skaits, kuri drīkst neatbilst attiecīgajām prasībām (ievērojot gada laikā ņemto paraugu skaitu)

Gada laikā ņemto paraugu skaits	Maksimālais to paraugu skaits, kuri drīkst neatbilst attiecīgajām prasībām
4–7	1
8–16	2
17–28	3
29–40	4
41–53	5
54–67	6
68–81	7
82–95	8
96–110	9
111–125	10
126–140	11
141–155	12
156–171	13
172–187	14
188–203	15
204–219	16
220–235	17
236–251	18
252–268	19
269–284	20
285–300	21
301–317	22
318–334	23
335–350	24
351–365	25

III. Tipiski sadzīves notekūdeņi

4.tabula

Tipiskus sadzīves notekūdeņus raksturojošie parametri

Viela	Koncentrācija (mg/l)
Bioloģiskais skābekļa patēriņš (BSP5)	150–350
Ķīmiskais skābekļa patēriņš (ĶSP)	210–740
Kopējās suspendētās vielas	120–450
Kopējais fosfors	6–23
Kopējais slāpeklis	20–80

10. Tipiski sadzīves notekūdeņi nesatur šo noteikumu 1. un 2.pielikumā minētās bīstamās vielas.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Makarovs