Kad kartupelis sprūst ēdāja makā

Valdis Dzenis: — Jā, un visi saka, ka nav kartupeļu. Es aizgāju uz Centrāltirgu un nopirku labu labos kartupeļus, 20 — 25 santīmi. Iegāju “Rimi”, tur jau ir lielākas cenas — apmēram 35 — 40 santīmi. Manā lielveikalā Mežciemā arī apmēram 40 santīmi, tie jau ir vesti no aizrobežas. Bet man priekšā ir nopietns pētījums par cenām Tallinā — 22 santīmi, Lietuvā, Klaipēdā, arī 22 santīmi. Tātad šī situācija apkārt ir līdzīga. Klausītāja prasīja, kāpēc mēs paši nepērkam no Somijas. Ļoti vienkārši — ja mēs vedam no Somijas, mūsu muitai ir 20 procenti no kartupeļu vērtības jāsamaksā valstij. Igauņiem nu ļoti rupji uzdodot tos kartupeļus, ko viņi ved iekšā, par saviem kartupeļiem, muitas maksas nav. Līdz ar to šī izdevība ir acīmredzama.

Jānis Skapsts: — Jā, runājot par kartupeli, audzētājam šogad tiešām ir gandarījums, ka viņš ir bijis vajadzīgs kartupeļu patērētājiem, un, vērojot tās rindas, kas uz Mārupi brauc pēc kartupeļiem, ir iedvesma, ka var kartupeļus stādīt un audzēt. Ja runājam par tām cenām, tad šogad kartupeļu cena varbūt palīdzēja izlīdzināt tos zaudējumus. Jo šis manā agronoma dzīvē (no 1969.gada es strādāju) bija vissmagākais lauksaimniecības gads, kāds vien bijis. Līdz ar to pārējie zaudējumi bija pārāk lieli, un šodien kartupelis ir mūs mazliet paglābis. Bet sēklas, es domāju, būs pietiekami, bet tā būs dārgāka nekā iepriekšējos gadus. Tiem, kas ir izaudzējuši un saglabājuši, pašiem savas sēklas būs pietiekami, bet vai tiem, kas jau ir atteikušies no kartupeļu audzēšanas, būs tādi līdzekļi, lai atkal sāktu no jauna kartupeļu audzēšanu, jo tieši sēklas iegāde un visi pārējie darbi ir pārāk dārgi, lai varētu tādās platībās, kādas bija pirms šīs kartupeļu krīzes, atkal kartupeļus iestādīt. Bet normālos apstākļos noteikti nākamgad kartupeļu atkal pietiks. Ir jāvienojas ar pārdevējiem, ka viens posms kartupeļu tirdzniecībā ir lieks. Tagad ir audzētājs, tad ir starpnieks, tirgotājs un patērētājs. Un starpnieks paņem to peļņu , kura nenonāk zemnieka rokās. Un, ja šis starpnieks tiktu likvidēts un tirgotājs ar audzētāju būtu tiešā saiknē, tad arī kartupeļu audzēšana turpmāk varētu būt rentabla. Un, tikko būs mazliet rentabilitāte, zemnieks jau centīsies nodrošināt visas vajadzības.

Intervijā Latvijas Radio 29. janvāra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10 Sabiedrības “Latvijas šķirnes sēklas” direktors Valdis Dzenis un sabiedrības “Mārupe” galvenais agronoms Jānis Skapsts. Vada žurnāliste Māra Varika

— Mēs mēģināsim noskaidrot, kāpēc nav kartupeļu un kāpēc ir tik nenormāli augstas cenas. Tirgū nupat skatījos – 35 santīmi par kilogramu kartupeļu. Mūsu studijā ir divi gudri agronomi, kartupeļu audzēšanas speciālisti — sabiedrības “Latvijas šķirnes sēklas” direktors Valdis Dzenis un sabiedrības “Mārupe” galvenais agronoms Jānis Skapsts. Un sākumā varbūt tā pavisam īsi — kāpēc, pēc jūsu domām, mums trūkst kartupeļu?

Valdis Dzenis: — Manā uztverē, joprojām ļoti lēni, ļoti sāpīgi nonāk līdz saprašanai, ka nevar viens pats zemnieks pastāvēt bez šī tirgotāja, ka abiem ir jābūt vienām interesēm. Ja 4 – 5 gadus zemniekam atsvieda divus trīs santīmus tikai par kartupeļiem, domāt, ka viņš būs tiešām tāds muļķis un tik audzēs, audzēs un par velti atdos, ir naivi. Un pašlaik ir rezultāts.

— Vai tad “Mārupē” arī neaudzē kartupeļus, jūs taču esat lielaudzētāji?

Jānis Skapsts: — Mārupe ir vislielākā kartupeļu audzētāja republikā, bet es piekrītu tam, ko Valdis teica, — ka iepriekšējie gadi sagrāva kartupeļu audzēšanu, zemnieks vairs nespēj izaudzēt par tik zemām cenām, kā tas notika līdz šim. Mārupieši iepriekšējos gadus daudz kartupeļu, vairāk nekā 1000 tonnas, katru gadu tirgoja uz Maskavu, uz Moldāviju, bet beidzot nevarēja rentabli šo kultūru par tādām cenām izaudzēt. Šinī gadā daudzi lielie kartupeļu audzētāji atteicās vispār no kartupeļu audzēšanas, sīkie kartupeļu audzētāji teica, ka lētāk ir nopirkt tos veikalā nekā pašiem izaudzēt, un arī mārupieši, kuri vairāk nekā 200 hektāros iepriekšējos gadus audzēja, šogad pārgāja uz 156 hektāriem kartupeļu audzējamās platības. Un vēl piedevām pagājušajā gadā nelabvēlīgajos laika apstākļos arī raža bija sliktāka.

— Tātad viens no iemesliem ir tas, ka sliktāka raža. Bet paklausīsimies, ko domā radioklausītāji.

— Puriņš, Bauska rajona zemnieks zvana: Lai aizsargātu iekšējo tirgu, nevajag kartupeļiem regulāri katru gadu mainīt subsīdiju politiku, un tad viss būs kārtībā, nevajag jaukt zemniekiem finansiālās iespējas nopelnīt normāli un dzīvot kā uz jūrnieka krekla — balts, melns, melns, balts un tā uz priekšu.

— No Rīgas Anna Siliņa: Ar kartupeļiem ir traki. Man liekas, ka valdība mums nekam neder un lauksaimnieki arī ir tādi pavirši un slinki. Igauņi iepērk kartupeļus no Somijas Latvijai. Bet kas tad ir Latvija — vai tā dzīvo aiz dzelzs aizkara, ka pati nevar iepirkt no Somijas kartupeļus? Igauņi priecājas, ka ļoti lielu naudu var dabūt par transportu no Latvijas un līdz ar to te ir ļoti augstas cenas kartupeļiem.

— Zemniece no Salaspils: Kartupeļu nav tāpēc, ka iepriekšējā gadā zemniekam bija jāstrādā pilnīgi par velti, jo uzpircēji ... un arī nevarēja pārdot augstāk par pieciem santīmiem. Un tāpēc ļoti daudzi samazināja stādījumu platības. “Palīdzēja” arī drusku laika apstākļi. Smieklīgi, ka pat santīmu uzpircēji nekaunējās maksāt.

— Tā domā mūsu klausītāji, kāpēc mums tādi sarežģījumi ar kartupeļiem. Pēdējā zvanītāja jau teica to pašu, ko jūs arī teicāt: iepriekšējā gadā bijušas tik zemas cenas, ka laucinieki izlēmuši — nav izdevīgi kartupeļus audzēt.

V.Dzenis: — Jā, un visi saka, ka nav kartupeļu. Es aizgāju uz Centrāltirgu un nopirku labu labos kartupeļus, 20 — 25 santīmi. Iegāju “Rimi”, tur jau ir lielākas cenas — apmēram 35 — 40 santīmi. Manā lielveikalā Mežciemā arī apmēram 40 santīmi, tie jau ir vesti no aizrobežas. Bet man priekšā ir nopietns pētījums par cenām Tallinā — 22 santīmi, Lietuvā, Klaipēdā, arī 22 santīmi. Tātad šī situācija apkārt ir līdzīga. Klausītāja prasīja, kāpēc mēs paši nepērkam no Somijas. Ļoti vienkārši — ja mēs vedam no Somijas, mūsu muitai ir 20 procenti no kartupeļu vērtības jāsamaksā valstij. Igauņiem nu ļoti rupji uzdodot tos kartupeļus, ko viņi ved iekšā, par saviem kartupeļiem, muitas maksas nav. Līdz ar to šī izdevība ir acīmredzama.

— Bet vai kaut kur Latgalē tomēr nav stirpas vai pagrabi pilni ar kartupeļiem, jo runā, ka Latgalē tomēr esot bijusi laba kartupeļu raža.

V.Dzenis: — Arī Jēkabpils pusē ir viena saimniecība, kur es braucu pa vasaru atpūsties, tur pagrabs kartupeļiem pilns. Bet saimniecei ir arī desmit govis, un viņai nav ne spēka, ne gribas ņemties ar kartupeļiem, lasīt tos un vest projām. Manā uztverē, ir muļķīgi meklēt vainīgo, mums ir jādomā, ko tālāk darīt. Un man ir prieks, ka aizvien aktīvāk sāk strādāt “Rimi” veikalu grupa, “Lido”— ar domu pulcināt ap sevi zemniekus, kuri var audzēt šos kartupeļus, arī materiāli palīdzēt viņiem, lai viņi varētu audzēt un iegūt varbūt nevis 150 — 200 centnerus no hektāra, bet 300 centnerus no hektāra, un tad tāds gads noteikti neatkārtosies. Tas, domāju, ir vienīgais pareizais ceļš, un to pierāda gan Ādaži, gan Aloja.

— Bet tagad svarīgākais ir neapēst visus kartupeļus, lai kaut kas paliktu arī pavasarim stādīšanai. Kā ir ar to?

J. Skapsts: — Jā, runājot par kartupeli, audzētājam šogad tiešām ir gandarījums, ka viņš ir bijis vajadzīgs kartupeļu patērētājiem, un, vērojot tās rindas, kas uz Mārupi brauc pēc kartupeļiem, ir iedvesma, ka var kartupeļus stādīt un audzēt. Ja runājam par tām cenām, tad šogad kartupeļu cena varbūt palīdzēja izlīdzināt tos zaudējumus. Jo šis manā agronoma dzīvē (no 1969.gada es strādāju) bija vissmagākais lauksaimniecības gads, kāds vien bijis. Līdz ar to pārējie zaudējumi bija pārāk lieli, un šodien kartupelis ir mūs mazliet paglābis. Bet sēklas, es domāju, būs pietiekami, bet tā būs dārgāka nekā iepriekšējos gadus. Tiem, kas ir izaudzējuši un saglabājuši, pašiem savas sēklas būs pietiekami, bet vai tiem, kas jau ir atteikušies no kartupeļu audzēšanas, būs tādi līdzekļi, lai atkal sāktu no jauna kartupeļu audzēšanu, jo tieši sēklas iegāde un visi pārējie darbi ir pārāk dārgi, lai varētu tādās platībās, kādas bija pirms šīs kartupeļu krīzes, atkal kartupeļus iestādīt. Bet normālos apstākļos noteikti nākamgad kartupeļu atkal pietiks. Ir jāvienojas ar pārdevējiem, ka viens posms kartupeļu tirdzniecībā ir lieks. Tagad ir audzētājs, tad ir starpnieks, tirgotājs un patērētājs. Un starpnieks paņem to peļņu , kura nenonāk zemnieka rokās. Un, ja šis starpnieks tiktu likvidēts un tirgotājs ar audzētāju būtu tiešā saiknē, tad arī kartupeļu audzēšana turpmāk varētu būt rentabla. Un, tikko būs mazliet rentabilitāte, zemnieks jau centīsies nodrošināt visas vajadzības.

— Un, ja tā viena starpposma nebūtu, tad arī tagad tās cenas nebūtu tik fantastiski augstas.

V.Dzenis: — Jā, bez šaubām, turklāt ļoti interesanti ir Rīgas Centrāltirgū, iznāk, ka lielākie kartupeļu audzētāji un pārdevēji ir čigāni, un tā jau ir vairākus gadus. Tātad iet šī pārdošana, katrs paņem savu, un kas paliek pāri zemniekam?

— Vēl, manuprāt, ir ļoti svarīgi saglabāt tās labās šķirnes, kādas mums Latvijā ir. Mēs jau zinām, kā bija ar kartupeļu ievešanu iepriekšējos gados.

V.Dzenis: — Jā, un es negribētu mūsu zemniekus nekādā veidā nonicināt, jo tiešām pēdējos gados, arī, kad ieejam tirgū, veikalā, parādās šķirne, noteikta šķirne, cilvēks meklē noteiktu šķirni, lai pirktu. Un tā kundzīte, kura teica, ka zemnieks ir slinks, lai pārkrustās pret kādu stūri mājā. Jo zemnieks — tas ir cilvēks, kurš ir nostrādājies visvairāk, viņam nav brīvdienu. Es domāju, ka viņam jāsaka liels paldies, ka viņš vēl tajos laukos iztur.

— Un vēl par zvanu, ka netiek aizsargāts mūsu tirgus, netiek sargātas robežas. Vai jūs arī to jūtat?

J.Skapsts: — Es par to katru gadu uztraucos un runāju par to. Tiešām ir tā, ka šodien veikali pieder lielajām bāzēm un savu produkciju zemnieks šajos veikalos, kur visvairāk tiek tirgoti kartupeļi, nevar iepludināt, tāpēc apzināti ieved kartupeļus no citurienes, lai izputinātu Latvijas zemnieku. Tas tiek nekontrolēti darīts, apejot visus noteikumus gan par slimību pārbaudēm, gan par muitas maksājumiem, un tāpēc arī zemniekam neatmaksājas audzēt, ka viņš netiek pie realizācijas un ir spiests savus kartupeļus par viszemākajām cenām kaut kur realizēt.

— Bet vai tikai šogad nav citādi, jo esmu dzirdējusi, ka arī kaimiņvalstīs neesot īpaši laba raža bijusi?

V.Dzenis: — Jā, bet tas, ka mūs tur tā aplaupa drusku vairāk vai mazāk, tā ir taisnība, bet agrāk vai vēlāk pašiem zemniekiem vajadzēs vienoties. Cik gadus mēs arī saimniecībā “Mārupe” rīkojam kartupeļu dienu, sanāk vīri kopā, visi norunājam, ka vajag vienoties, lai aizstāvētu savas intereses un varētu runāt ar valdību. Un kur tas paliek? Tev pašam ir labi, tev ir kartupeļu pagrabi, samērā labas ražas, jūs esat labi speciālisti, jums ir arī tirgus. Tam pašam Pastara kungam Bauskā viss ir kārtībā, un viņš nelabprāt iet uz šo kooperāciju. Acīmredzot kādiem pieciem sešiem gadiem jāpaiet, lai cilvēki saprastu, ka kopā var izdarīt vairāk.

— Un vēl visi gaida valsts atbalstu, Bauskas zemnieks jau minēja par subsīdiju noteikumiem, tos nevajagot mainīt. Kā jūs domājat?

J.Skapsts: — Jebkurš valsts atbalsts zemniekam ir ļoti nepieciešams, un Valdis Dzenis jau pareizi atzīmēja, ka nav tas latviešu zemnieks slinks un nevajag nevienam apskaust zemnieka dzīvi, neviens zemnieks arī nav ar savu darbu bagāts kļuvis, darbs viņam ir stipri nopietns un sarežģīts. Bet valsts atbalsts ir vajadzīgs, par to jābūt skaidrībai jau laikus, tas ir vajadzīgs visās vietās, gan tehnikas iegādē, gan arī jebkuras kultūras audzēšanā. Un mēs zinām, ka valsts atbalsts Latvijā ir mazāks nekā jebkurā Eiropas Savienības valstī, bet mums ir jākonkurē tieši ar turienes produkciju un cenām.

V.Dzenis: — Jā, un pašlaik arī ministrs ir tāds, kurš tiešām ar abām kājām ir zemē, kaut gan mālainā, kur kartupeļus neaudzē, bet tomēr. Un savā laikā arī viens no tādiem labiem ierēdņiem Jānis Lapše sāka šo domu, ka pie Rīgas jāizveido kartupeļu izsole, tur zemnieks atvestu kartupeļus un viss notiktu. Te valstij vajadzētu ieguldīt līdzekļus, pēc tam tos varētu arī atgūt. Bet jāsaņemas arī valstij, tas ir skaidrs.

— Vārdu sakot, ja būtu izsole organizēta, iespējams, ka kāds Latgales zemnieks arī atvestu vienu otru kravu un tiešām cenu nosistu uz leju.

V.Dzenis: — Jā, man cilvēks no Latgales teica: atbrauc ar labu kravu, un tev pārdur automašīnai riepas, visādas lietas notiek. Bet 13.februārī pulksten 11 Ādažos kartupeļu audzētājiem būs profesionāla saruna par visiem šiem jautājumiem, runāsim arī ar Augu aizsardzības dienestu par šīm prasībām uz robežas, jo tiešām ir bail, ka ievedīs atkal daudzas slimības, pārrunāsim arī citus jautājumus, lai mēs paši kļūtu spēcīgāki.

— Bet vai nenotiks pretējais — šopavasar gandrīz visu Latviju apstādīs ar kartupeļiem, jo tie sīkie kartupelīši jau laikam ir šur tur.

V.Dzenis: — Tā būtu liela kļūda.

— Varbūt laime vienam otram patērētājam.

V.Dzenis: — Patērētājam varbūt, bet kartupeļu audzēšanā ir jāspecializējas, tikai tad, ja plecu pieliks arī visas labās firmas, kas uzskaitītas “Dienas Biznesā”, varēs specializēties, jo ir naivi domāt, ka ar pushektāru vai hektāru kartupeļu var iespaidot kartupeļu preču audzētāju politiku.

— Cik liela daļa vainas ir pašiem mūsu valsts kartupeļu audzētājiem, cik — mūsu valdībai un cik — tam tur augšā, kas mums uzsūtīja lielo lietu?

V.Dzenis: — To augšā nekad nevar vainot, bet apakšā vainu arī daudz, bet gan 13. februārī izrunāsim, arī vēlāk, jo tiešām vaina ir arī pašos.

J.Skapsts: — Šoreiz sanāca visas vainas kopā, jo tieši iepriekšējo gadu zemās cenas zemniekiem lika samazināt kartupeļu kā neizdevīgu kultūraugu audzēšanu, un pie reizes arī klimats mums ļoti iegrieza. Un daudziem jau nemaz nebija ko vākt, sapuva vagās kartupeļi. “Mārupei” tiešām paveicās, ražas bija tādas zemākas, bet ļoti, ļoti labi uzglabājas, un šobrīd mēs vēl 300 tonnas varam piedāvāt patērētājiem.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā