Latviešu piektgadnieks sūtņa amatā Lielbritānijā

Par diplomātu un tautsaimnieku Georgu Bisenieku

Dr.habil.hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Arhīva foto

Diezin vai Kroņvircavas lauksaimnieka dēls Georgs Vilis Ludvigs Bisenieks, kas nāca pasaulē 1885.gada 19.decembrī, mācoties Jelgavas komercskolā vai staigājot sūrās revolucionāra, ieslodzītā, izsūtītā un pēc tam trimdinieka takas, pat sapņos būtu varējis redzēt, ka 35 gadu vecumā viņš pārstāvēs savu neatkarīgo valsti britu impērijas galvaspilsētā Londonā. Taču liktenim labpatikās iegriezties tieši tā.

Jaunajam zemgalietim iznāca pabeigt vienīgi piecas klases, jo priekšā bija Piektais gads un arī Rīgas, Jelgavas un Ventspils cietumi. Rīgas kara tiesa 1907.gadā piesprieda Biseniekam 2 gadus un 8 mēnešus katorgā ar mūža nometinājumu pēc tam Sibīrijā. No turienes viņš 1912.gada augustā laimīgi izbēga, atrazdams patvērumu Beļģijā un pēc tam Anglijā. Maizes darbs tika sameklēts gan gadījuma objektos, gan tur funkionējošajā Krievijas apgādes komitejā. Tur 1918.gadā tika atrasta arī laulātā draudzene angļu jaunavas Lotas Luīzes Hanejas personā, kura dāvāja brašajam latviešu puisim divas jaukas meitenītes: Stellu Margaretu (1919) un Helenu Fransēzi (1920).

Pirmais Latvijas sūtnis Londonā

Visiem normāli domājošiem cilvēkiem par lielu apmierinājumu 1918.gada rudenī beidzās Pirmais pasaules karš. Par vēl lielāku apmierinājumu latviešu tautai, kura, izmantojot šo un arī citus labvēlīgus apstākļus, 18.novembrī proklamēja savas patstāvīgas valsts nodibināšanu. Tās atzīšanu de facto no Lielbritānijas puses panāca pirmais latviešu diplomāts Zigfrīds Meierovics, kas darbojās Londonā jau kopš 1918.gada vasaras. Viņš lika pamatus arī Latvijas pārstāvniecībai britu zemē, kas bija viena no pirmajām jaunās valsts sūtniecībām. Savukārt G.Bisenieks bija viens no pirmajiem, ja ne pats pirmais tās darbinieks, sākot strādāt pārstāvniecībā jau 1918.gada 9.decembrī (Latvijas Valsts arhīvs, 2570.fonds, 14.apr., 168.lieta, 1.lapa; turpmāk — LVVA). 1919.gada 6.janvārī viņš kļuva par sūtniecības vadītāju, bet ar Ministru kabineta 1921.gada 6.maija lēmumu G.Bisenieku iecēla par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru pie Viņa majestātes Anglijas karaļa (min.lieta, 1.lp.). Tagad priekšā stāvēja ikvienam ārzemju sūtnim noteiktais akreditācijas process.

G.Bisenieks 1921.gada 28.novembrī telegrafēja savai Ārlietu ministrijai “Šorīt vienpadsmit desmit iesniedzu pilnvaras. Karalis (Džordžs V —R.T.) laipni apprasījās Latvijas stāvokli, izteica cerības tās plaukšanu” (min.lieta, 89.lp.). Monarha apmeklējumam sekoja vizītes pie citiem karaļnama locekļiem. G.Bisenieka dienasgrāmatā par to var lasīt: “Šodien (29.novembrī — R.T.) abi ar sievu apbraukājām dažādus galma ļaudis, kuru sarakstu diplomātiskā korpusa maršals man iedeva. Otrā liste, kurā minēti dažādi karaļa ģimenes locekļi, būs jāapbraukā pēc tam, kad diplomātiskā korpusa maršals būs izdabūjis attiecīgās audiences: pie karalienes, Velsas prinča (tas gan tagad ceļojumā tāļajos austrumos) karalienes atraitnes, karaļa māsām un citiem radiem.”

1921.gada sākumā G.Biseniekam bija tas gods un pienākums sagaidīt un pavadīt dažādās tikšanās Latvijas pirmo ārlietu ministru Z.Meierovicu, kas 1.janvārī ieradās Londonā, lai saņemtu britu atbalstu cīņā par Latvijas atzīšanu de iure. Ministrs uzturējās britu galvaspilsētā ilgi — līdz 23.janvārim, jo Anglijas ārlietu ministrs lords Kerzons bija ciets rieksts. Viņš bija pret Baltijas valstu atzīšanu, jo pret to esot ASV, Baltijas valstis neesot pratušas radīt patstāvīgu saimniecisko dzīvi un neesot noslēgušas tirdzniecības līgumus ar citām valstīm, nevarot izslēgt Lietuvu, bet tai neesot vēl pat noteiktu robežu, un, beidzot, Krievija sākot savākt savas zemes, un ar Baltijas valstīm varot notikt tas pats, kas ar Armēniju un Azerbaidžānu, kuras ir jau lielinieku rokās. Z.Meierovicam, G.Biseniekam piepalīdzot, tomēr izdevās pārliecināt lordu, ka viņš kļūdās un baltiešu lūgums ir jāatbalsta. Pēc tam abi diplomāti devās uz Parīzi, kur, kā zināms, 1921.gada 26.janvārī tika pieņemts lēmums par Latvijas un Igaunijas atzīšanu de iure.

G.Bisenieks, izmantojot presi, regulāri informēja latviešu sabiedrību par Latvijas un Anglijas attiecībām. Intervijā “Anglija un Latvija” (“Jaunākās Ziņas”, 1921, 7.jūl.) viņš, vispirms īsi pastāstījis par nesen beigušos angļu ogļraču streiku, dzīves dārdzību Anglijā, attiecībām ar Krieviju un citām aktualitātēm, atzīmēja, ka angļu rūpnieku un tirgotāju aprindās valda uzskats, ka Latvija spēj saimniekot patstāvīgi. Arī britu finansisti izrāda lielu interesi par Latviju, bet tas nenozīmē, ka viņi tūliņ dos savus kapitālus. Tos var gaidīt pēc zināma laika.

Laikraksts “Latvis” 1922.gada 8.novembra numurā publicēja G.Bisenieka rakstu “Anglijas saimnieciskais stāvoklis un sakari ar Latviju”. Tā autors konstatēja, ka abu valstu sarunas par tirdzniecības līgumu norit sekmīgi un to drīz parakstīs. Tas dibināsies uz vislielāko savstarpējās labvēlības principu. Anglija var dot Latvijai rūpniecības ražojumus un akmeņogles, Latvija savukārt Anglijai — jēlvielas un lauksaimniecības produkciju, tāpat linus, kokmateriālus, stikla izstrādājumus, sviestu, olas, mājputnus utt. Taču latvieši varēs noturēties Rietumeiropas un īpaši Anglijas tirgū, “vienīgi dodami labu, derīgu un prasībām piemērotu preci”. Tāpēc jāinteresējas par angļu prasībām, noteikumiem un paražām. Šādas ziņas ir gatava vākt un sniegt interesentiem Latvijas pārstāvniecība. Taču latviešu rūpnieki un tirgotāji neizmanto šīs iespējas.

Minētā tirdzniecības un kuģniecības līguma sagatavošanā un akceptēšanā G.Bisenieks piedalījās visnotaļ tieši. 1923.gada 12.jūnijā viņš saņēma Ministru kabineta pilnvaru noslēgt un parakstīt šo vienošanos starp Latviju un Lielbritāniju. (LVVA, min.lieta, 2.l.) G.Bisenieks un britu ārlietu ministrs lords Kerzons to izdarīja 22.jūnijā. Šim aktam bija liela un labvēlīga nozīme Latvijas saimnieciskā un starptautiskā stāvokļa uzlabošanā. G. Bisenieks jau nākamajā dienā pēc līguma parakstīšanas aizveda to uz Rīgu, kur pēc Z.Meierovica norādījuma sagatavoja šā dokumenta tulkošanu.

Latvijas atzīšana de iure un tirdzniecības un kuģniecības līguma noslēgšana ar britu impēriju bija divi paši lielākie G.Bisenieka darba panākumi, strādājot Londonā. Albionu, protams, interesēja ne tikai Latvija, bet arī Igaunija un Lietuva. Intervijā “Kā Anglija skatās uz Baltijas valstīm” (“Jaunākās Ziņas”, 1923., 18.sept.) G.Bisenieks norādīja, ka angļi vienmēr gribēs Baltijas valstu tuvināšanos. Ja tā notiks, nenāksies ilgi gaidīt uz Anglijas aktīvāku atbalstu mūsu saimnieciskajai dzīvei. Rīcības kapitālu tā dos, kad baltieši “sasniegs saimnieciskās politikas saskaņošanu”.

Plašāk šis jautājums bija apskatīts G.Bisenieka 1923.gada 9.augusta ziņojumā Latvijas Ārlietu ministrijai. Tajā teikts, ka visos pārbaudījumos, kādus nāktos pārdzīvot, “Latvijai jāturpina orientēties politiskā ziņā uz Angliju”. Viņu intereses Latvijā esot saistītas ar “Latvijas saimniecisko nozīmi priekš British trade (britu tirdzniecības — R.T.), ar mūsu labām ostām un pievilcīgo ģeogrāfisko stāvokli, kādās pasaules daļās Anglija labprāt mīl nostiprināt savu iespaidu, un ar Anglijas tradicionālo politiku sevišķi nestiprināt Krieviju”.

Par rezidences valsts iekšpolitikas problēmām sūtnis informēja Latvijas auditoriju tādās publikācijās kā “Anglija un Īrija” (“Latvijas Kareivis”, 1921, 27.aug.), “Anglijas politiskās partijas un nākošās parlamenta vēlēšanas” (“Darba Balss”, 1922, 7.nov.), “Par Anglijas valdības tagadējo stāvokli” (“Latvijas Vēstnesis”, 1924, 26.martā) u.c.

G.Bisenieka pēdējais lielākais politiska rakstura uzdevums bija piedalīties Baltijas valstu parlamentu delegācijas vizītes organizēšanā Londonā 1924.gada vasarā. Tā bija atbilde angļu deputātu grupas Rīgas, Tallinas un Kauņas apmeklējumam iepriekšējā gadā. Latvijas Saeimu delegācijā pārstāvēja Z.Meierovics un sociāldemokrāts, vēlākais ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns. Pēdējais savos memuāros atzīmēja, ka G.Bisenieks “cienīgi pildīja” savus sūtņa uzdevumus, bija “piemērots diplomāts Londonai, raksturā mierīgs, nosvērts, lietišķs un praktisks”. F.Cielēns secināja, ka Baltijas valstu parlamentāriešu vizīte Londonā “izdevās labi”, taču tā bija pirmā un pēdējā reize, kad baltiešu deputāti apmeklēja kādu Rietumu parlamentu. Viņš uzsvēra: “Ka mūsu apmeklējums tik labi izdevās, tam daļēji jāpateicas mūsu sūtņiem Londonā, it īpaši Vilim Biseniekam un Igaunijas sūtnim Kalasam” (Cielēns F. Laikmetu maiņā, 3.grām.–Stokholma, 1988.–169., 194.lpp.).

Atkal Rīgā

Kad sūtņa amatā bija nostrādāti vairāk nekā trīs gadi, G.Bisenieks lūdza atbrīvot viņu no ieņemamā posteņa. Ar Ministru kabineta 1924.gada 9.oktobra lēmumu tas tika izdarīts, skaitot no 16.novembra (LVVA, min.lieta, 2.lp.).

Acīmredzot G.Bisenieks būtu turpinājis tikpat sekmīgi strādāt Londonā, ja ne notikumi Latvijā, kas lika viņam atgriezties dzimtenē.

1923.gada jūnijā G.Bisenieks tika ievēlēts par rīkotāju direktoru un valdes locekli Latviešu lauksaimnieku ekonomiskajā sabiedrībā, kuras īpašnieks bija viņa pusbrālis Jānis Bisenieks. Pēc viņa nāves šā milzu uzņēmuma vadību vajadzēja uzņemties Georgam Biseniekam. 1926.gadā viņu ievēlēja par sabiedrības valdes priekšsēdētāju. Vienlaikus G.Bisenieks vadīja uzņēmuma lauksaimniecības, lopkopības un arodnieciskās izglītības nodaļu.

Dzīvodams Rīgā, G.Bisenieks līdztekus saimniciskajam darbam varēja daudz rosmīgāk piedalīties 1926.gadā nodibinātās Latvijas vēstures pētīšanas biedrības “Piektais gads” darbā, kuras valdes priekšsēdētājs viņš bija. “Jaunāko Ziņu” 1928.gada 16.oktobra laidienā publicētajā rakstā “1905.gada brīvības cīņu arķīvs” bija atzīmēts, ka G.Bisenieks jau ilgāk nekā divus gadus strādā pie revolūcijas materiālu vākšanas. Pateicoties viņa pašaizliedzīgajam darbam, biedrības arhīvā sakopoti plaši un ļoti vērtīgi materiāli. G.Biseniekam ar citu organizācijas biedru palīdzību izdevies savākt ziņas par apmēram 14 tūkstošiem revolūcijas dalībnieku, viņu darbību, sodīšanu un likteņiem. Tie ir apsūdzību akti, tiesu spriedumi, fotogrāfijas, laikrakstu komplekti utt. G.Bisenieks sastādījis alfabētiskā kārtībā revolūcijas dalībnieku sarakstu. Šim darbam viņš ziedo visu savu brīvo laiku.

Atceroties Latvijas agrārās reformas likuma pieņemšanas 10.gadskārtu, nedēļraksts “Lauku Dzīve” 1930.gada 2.oktobrī ievietoja G.Bisenieka rakstu “1905.gada revolūcija un agrārā reforma”. Viņa ieskatā, latviešu zemnieki un bezzemnieki centās ar revolūcijas palīdzību pārveidot agrārās attiecības Latvijā. Zemi pāršalca plašs agrārstreiku vilnis. Carisms un vācu muižnieki bija spiesti piekāpties. 1920.gada agrārā refoma sākās jau 1905.gadā.

Mēdz sacīt, ka veca mīlestība nerūs. Tā notika arī ar G.Bisenieku. Latviešu lauksaimnieku ekonomisko sabiedrību viņš vadīja līdz 1933.gada 24.augustam. Un jau tā paša gada 14.septembrī Ministru kabinets, iespējams, ņemot vērā G.Bisenieka revolucionāro pagātni, iecēla viņu par Latvijas konsulu Ļeņingradā (LVVA, min.lieta, 6.lp.). Tur diplomāts ieradās 8.oktobrī. Nostrādāt revolūcijas sirdī nācās gan tikai nepilnus divus gadus, jo, bez pamata apvainots par piedalīšanos Kirova slepkavības organizēšanā, G.Bisenieks 1935.gadā tika izraidīts no PSRS.

Sekoja darbs Hipotēku bankas direktora amatā Rīgā. Kā pieredzējušu saimniecisku darbinieku, diplomātu un anglofilu Ministru kabinets 1940.gada 13.februārī iecēla G.Bisenieku par delegācijas priekšsēdētāju tirdzniecības sarunām ar Lielbritāniju (min.lieta, 251.lp.). Tas bija viņa pēdējais ārzemju brauciens, jo uz padomju okupācijas stundu vairs ilgi gaidīt nevajadzēja. Čeka nosūtīja Georgu Bisenieku uz veļu valsti jau 1941.gada 27.jūlijā...