No viņa vēstures grāmatām mācījušās paaudzes

Latvijas Universitāte darbu sāka 1919. gada rudenī. Tā laika Valodnieciski filozofiskās fakultātes dekāns bija teologs Kārlis Kundziņš. Viņa agrākajā amatā par 2. Rīgas pilsētas vidusskolas direktoru apstiprināja vēstures skolotāju Frīdi Zālīti. Tas, ka 20. septembrī F.Zālīti pieņēma arī par Latvijas vēstures lektoru Universitātē, liecina par K.Kundziņa un citu fakultātes darbinieku uzticēšanos Tērbatas universitātes Vēstures nodaļas 1912. gada absolventam. Fakultātē, kurā mācījās arī nākamie vēsturnieki, F.Zālītis, neņemot vērā kolēģu lūgumu palikt, nostrādāja tikai četrus gadus. 1930. gadā viņš aizgāja arī no skolas direktora darba, turpinot mācīt vēsturi 2. pilsētas ģimnāzijā. Skolas pienākumu samazināšanu F.Zālītis pamatoja ar vēlmi vairāk nodoties zinātniskajam darbam. Skolotājs tomēr nepievērsās kāda laika posma vai vietas pētīšanai. Viņu zinām un atceramies kā mācību grāmatu autoru, vispirms jau Latvijas vēsturē.

1921. gada izdevuma ievadā F.Zālītis rakstīja: “Vēsturei, it sevišķi savas tautas un dzimtenes vēsturei, kā skolā, tā dzīvē piešķirama ļoti liela audzinoša nozīme. Viņa stiprina lielā mērā valsts pastāvēšanas pamatus. Tas notiek vispirms caur to, ka viņa mums māca labāk saprast tagadnes dzīvi un viņas notikumus, rādot pareizo ceļu pie dažādu sabiedrisku jautājumu atrisināšanas. No otras puses, viņa stiprina tās saites, kas sabiedrībā un valstī vieno kā atsevišķus indivīdus, tā arī veselas sabiedrības šķiras: viņa rāda mums apstākļus, kas spiež cilvēkus rīkoties tā un ne citādi; viņa bieži vien pamudina mūs attaisnot arī savu pretinieku rīcību, tuvinot mums viņus kā cilvēkus; viņa mazina naidu un šķelšanos un skubina mūs uz īstu tautas un tēvijas mīlestību.”

4.–5. klasei paredzētā grāmata (kopā 11 atkārtoti, papildināti izdevumi) bija piemērota attiecīgā vecuma bērniem — ar precizējošiem jautājumiem katras nodaļas beigās, lai varētu pārbaudīt uztverto. Vidusskolām domātā Latvijas vēstures grāmata bija apjomīgāka, plašāka. Arī tās pēdējais — astotais — izdevums atšķīrās no pirmajiem, tur tika iekļauti kolēģu vēsturnieku jaunākie atzinumi par to vai citu Latvijas pagātnes periodu. Grāmatu izmantoja ne tikai skolās vien, jo starpkaru posmā citu apkopojošu pašu zemes vēstures izdevumu nebija. Var sacīt, ka F.Zālīša darbs bija tas, ko vēlāk aizvietoja Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta autoru kolektīva sagatavotie sējumi. Uzsveru vēlreiz — liela daļa Latvijas Republikas skolēnu mācījās no F.Zālīša grāmatām, kaut gan tās nebija vienīgās. Izdotas arī Antona Birkerta, Pētera Dreimaņa, Jāņa Grīna, Leona Paegles, Antonija Pommera, Arveda Švābes, Teodora Zeiferta sarakstītās. F.Zālīša darbi gatavoti, ņemot vērā paša skolas darba pieredzi, tie bija metodiski izstrādāti un sistematizēti. Noderēja arī savulaik Leipcigas universitātē papildinātās zināšanas filosofijā un psiholoģijā.

Nevaram tomēr F.Zālīti uzskatīt par spoži aizraujošu stāstnieku, viņš centās notikumus atspoguļot objektīvi, īpaši neuzsverot savu attieksmi. Tāpat 2. pilsētas vidusskolas kādreizējie audzēkņi, salīdzinot savus vēstures skolotājus Frīdi Zālīti un Ernestu Nagobadu, kas kļuva arī par skolas direktoru 1930. gadā, kā saistošāku atcerējās pēdējo. E.Nagobads pēc sākotnējās izglītības gan bija tautsaimnieks. Jau minēju, ka darba biedri Universitātē cienīja F.Zālīti. Darbu turpināt, taču bez rezultātiem, viņu lūdza profesori L.Arbuzovs, E.Felsbergs, A.Tentelis, P.Šmits. Tad pat, 1923. gadā, E.Nagobads vēlējās gatavoties vēstures doktora eksāmenam, taču attieksme pret viņu bija noraidoša. Fakultātes padome, kas iepriekš uzteica F.Zālīti, E.Nagobadu uzskatīja par paviršu. Tomēr tieši Ernests Nagobads sagatavoja izdošanai papildinātās F.Zālīša mācību grāmatas pēckara Vācijā. To autors mira Vupertālē 1944. gada novembrī.

No 2. pilsētas ģimnāzijas nākuši vairāki ar vēstures pētniecību saistīti cilvēki — Uldis Ģērmanis, Benjamiņš Jēgers, Ādolfs Karnups, vēl citi. Ceļamaizi tiem devis arī skolotājs un kādreizējais direktors.

Divdesmito gadu vidū iznāca Frīda Zālīša kopā ar Jāni Grīnu uzrakstītā “Pirmā vēstures grāmata” pamatskolas 3. klasei. Tie bija trīsdesmit tēlaini stāsti par dzīvi Latvijā nedaudz ilgāk kā gadsimtu. Tas ir laiks, kas vairāk vai mazāk saglabājies cilvēku atmiņā. Bērniem par to varēja pastāstīt vecvecāki vai citi piederīgie. Atskatu triju cilvēka mūžu garumā sniedza arī grāmata. Šodien šādu laika posmu dokumentos, attēlos, lietās it labi var iepazīt arī novadpētniecības muzejos.

Savulaik skolēni pēc Zālīša grāmatām apguva arī seno laiku, viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēsturi. Latvijas vēstures grāmata pēdējo reizi izdota Rīgā 1991. gadā. Autors dzimis Vestienā 9. janvārī pirms 115 gadiem.

Mag. hist. Indulis Zvirgzdiņš, Madonas muzejā, — “Latvijas Vēstnesim”