Simt gadu uz skatuves un cilvēku sirdīs

Rīgā un Druvienā tiek svinēta simtā gadskārta kopš lugas “Skroderdienas Silmačos” pirmizrādes

Rīgas Latviešu biedrības Teātra komisija kopā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju biedrības Kluba zālē vakar pēcpusdienā rīkoja zinātnisku konferenci. Par Rūdolfa Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos” neparasto mūžu un tās uzvešanas tradīcijām referēja teātra zinātnieki Viktors Hausmanis, Lilija Dzene, Rita Rotkale un Guna Zeltiņa.

Vakarā svētki turpinājās Nacionālajā teātrī, uz kura skatuves “Skroderdienas” piedzīvojušas visgarāko mūžu. Jubilejas uzveduma autori ir literatūrpētniece Līvija Volkova, teātra zinātniece Rita Melnace un režisors Mihails Kublinskis. Raibu raibās skroderu dienas Silmaču ļaudis šajā izrādē vada kopā ar saviem gara radiniekiem no citām Rūdolfa Blaumaņa lugām un novelēm. Ieceri pamato Līvija Volkova:

— Aplūkojot Blaumaņa daiļradi visā tās divdesmit divu gadu garumā, kļūst redzams, ka Silmaču ļaudīm ir plaši raduraksti. Piemēram, Antonijas dialogā ar Dūdaru katrs teikums slēpj veselu noveli. Tur bijusi mīlošā māte, kas viņai cerējusi vieglāku dzīvi pie bagāta vīra sāniem — gluži kā Kristīnei “Purva bridējā”. Tur atzīšanās, ka pašai arī gribējies būt par saimnieci, — kā Lienei novelē “Salna pavasarī”. Tur kopdzīve ar vecu, nemīlētu vīru — kā Ievai “Laimes klēpī” un arī Raudupietei. Nesavtīgās, dziļi mīlošās Elīnas gara radiniece ir Ilze “Pazudušajā dēlā”. Nebēdnīgā un mazliet palaidnīgā Kārlēna līdzinieks ir “Indrānu” Noliņš. Un tā varētu saukt vēl un vēl — Silmaču pagalmā liekas sanākuši vai visi raksturīgākie Blaumaņa darbu tēli. Daudz jautru brīžu skatītājiem sagādājis Ābrams, kas ar savu mantu vezumu kopā ar dēlu Joski ceļo no lugas uz lugu.

“Šķiet, ka Blaumanis pats arī bija priecīgs atkal un atkal atgriezties Ābrama sabiedrībā. Viņa dzīvais modelis bija Ābrams Vulfsons, tautas mutē Ulpītis, kurš Brakos saukts par “mūsu žīdu” un ar kuru Blaumanim labpaticies patērzēt. Savu lugu uzvedumos ārpus Rīgas viņš pats spēlējis Ābramu un, pēc aculiecinieku stāstiem, bijis šai lomā nepārspējams.” — Tā savā monogrāfijā par Rūdolfu Blaumani, kas publicēta rakstnieka Kopotu rakstu jaunajā izdevumā, raksta

Līvija Volkova. Skatītājiem to pavēstī runātīgā un šerpā Braku kalpone Bleikšu Līze, kas bijusi krustmāte Lavīzei lugā “No saldenās pudeles”, Līzei “Indrānos” un arī “Skroderdienu” Pindacīšai, bet šajā uzvedumā nosaukta par Moderatori — personu, kas vada un komentē visu notiekošo.

Šai pašā vakarā savu “Skroderdienu” iestudējumu rādīja Jaunais Rīgas teātris. Svētki tiek svinēti arī lugas varoņu dzimtajā pusē Druvienā, kur darbojas Silmaču muzejs — varbūt pasaulē vienīgais muzejs, kas tapis par godu teātra izrādei.

Sestdien, 2. februārī, ar kopīgu līgošanu, dancošanu, uzkošanu, tirgošanos un citādām lustēm “Skroderdienu” 100. dzimšanas diena tiks svinēta Rīgas Latviešu biedrības daudzajās zālēs. Blaumaņa tēlotajos notikumos iejutīsies Valmieras Drāmas teātra, Valsts leļļu teātra un Nacionālās operas aktieri, Nacionālo bruņoto spēku Štāba orķestris un Rīgas Latviešu biedrības jauktais koris. Tās solās būt īsti jautras svinības, jo, kā mēdz atgādināt akadēmiķis Viktors Hausmanis, viens no “Skroderdienu” neparastās dzīvelības un ilgmūžības noslēpumiem ir to spēja iedegt gaišās liesmās latviešu tautai piemītošo un ļoti vajadzīgo priecīga prāta tikumu.

Rūdolfa Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos” pirmizrāde notika 1902. gada 30. janvārī. Jau 31. janvārī (ar turpinājumu 1. februārī) “Dienas Lapā” varēja lasīt pazīstamā kritiķa Jāņa Asara recenziju, kuras nolūks acīmredzot bija pilnīgi iznīcināt šo lugu un pasludināt nāves spriedumu tās autoram. Daži fragmenti:

“Arī pie kroga galda atrodami tādi “mākslenieki”, kuriem arvien ir humors un vārds īstā vietā un kuri savu kroga publiku smīdina līdz asarām. Tikai mēs esam iedomājušies, ka teātra skatuve būtu kas cits. [..] Blaumanis netic savas tautas dziesmām un tautas labākām jūtām, bet atrod to tikai labu diezgan, lai dzītu ar to rupjus jokus. “Biezu vārdu” un trokšņu ir “Silmaču skroderdienās” atkal bez gala. Un te viņi vēl riebīgāki, ka ir gluži bez kādas nozīmes, ka visa luga ir tāds konglomerāts, savārstījums no visraibākiem, nekādi kopā nesaderošiem skatiem. [..] Blaumanis prasa, lai būtu kaut kur tāds idiots kā šis Aleksis, kas, uzrunāts iegātņos no Silmaču saimnieces–atraitnes, neatraida to, lai gan mīlestība jau pastāv starp viņu un meitu Elīnu. [..] Tādi cilvēki būtu latviešiem par pārāk milzīgu kaunu, ja tie, par laimi, nebūtu tikai Blaumaņa fantāzijā! [..] .. arī personu raksturošanā autors ar katru lugu ir slīdējis zemāk. [..] .. kā autors grimis tik zemu? [..] Ka šur tur iezagušās kādas nopietnas skaņas, tas gan būs noticis neapzinīgi, un autors pats to sev nevarēs piedot. Jo, patiesi, nopietnība, kādu grib rādīt skroders Dūdars un Elīna, ir pagalam neizdevusēs. Ne vien tāpēc, ka viņa te ir nevietā, viņa pate par sevi ir garlaicīga un nedabīga. Piem., šī skrodera gaudulīgā filozofēšana! Viss tas ir sakaltušas un sapelējušas druskas no Blaumaņa agrākā, kaut arī ne bagātā, ideju mielasta galda, bēdīgi kankari no tā, kas citkārt gribēja tapt par bagātību, un varbūt pat nāves zvanu balss, ka autors tagad ar labāko gribu vairs nemaz nevar radīt nekā nopietna un ir izrakstījies!

Jādomā, “Skroderdienas” taču nevarēs turēties, un tas būtu vienīgais, kas autoram vēl varētu spiest apdomāties, ja tas jau nav par vēlu. [..] .. varam gan teikt, ka latviešu drāmas nākotnei uz Blaumani maz vairs ko cerēt!”

Toreiz, pirms simt gadiem, šis ļauni žultainais Jāņa Asara sacerējumus, ko citējam no Blaumaņa Rakstu devītā sējuma, dziļi ievainoja rakstnieka dvēseli un aptumšoja arī Rīgas Latviešu teātra izrādi: kaut gan bijušas arī citas, visumā labvēlīgas recenzijas, tā tikusi nospēlēta tikai trīs reizes. Līdz nākamajam iestudējumam pagāja pieci gadi, un tas bija pēdējais, ko Blaumanim vēl bija lemts redzēt. Pēc rakstnieka aiziešanas mūžībā 1908. gada rudenī sākās “Skroderdienu” uzvaras gājiens pa visu Latvijas teātru skatuvēm, piedzīvojot daudzkārt vairāk iestudējumu un izrāžu nekā jebkura cita latviešu oriģinālluga. Bet Jāņa Asara pareģojumi kļuvuši par kaut ko līdzīgu gardi smejamai anekdotei, jo laika skatījumā tik absurda nav bijusi neviena latviešu kritiķa uzstāšanās”.

Līvija Volkova savā monogrāfijā pētījumu par “Skroderdienu” fenomenu nobeidz ar nākotnes ieskicējumu:

“Kopš 1955. gada, kad Alfrēds Amtmanis–Briedītis un viņa diplomātiskais atbalstītājs Voldemārs Kalpiņš caursita dzelzs priekškaru, aiz kura padomju cenzūra bija ieslēgusi šo Blaumaņa lugu, tā ne brīdi nav nogājusi no Latvijas teātru skatuvēm. Pa Drāmas teātra izlauzto ceļu nekavējoties — 1956. gadā uzsāka iet arī Liepājas teātris, un uz šīs skatuves “Silmači” nodzīvoja daudzus gadus paralēli Rīgas iestudējumam, atjaunojoties 1984. gadā. Kopš 1976. gada Latvijas profesionālajos teātros vienlaikus dzīvoja trīs “Silmaču” saimes, jo arī Jaunatnes teātris bija izveidojis savējo. 1980. gadā latviešiem piebiedrojās Rīgas Krievu drāmas teātris. Turklāt Silmaču ļaudis bija dabūjuši izrunāties arī lietuviski, igauniski un bulgāriski.

Pēc apmēram 450 Amtmaņa–Briedīša pamatuzstādījumā nospēlētām izrādēm, nomainoties vairākiem tēlotājsastāviem un paaudzēm, pēc 80. gadu otrajā pusē realizētajiem grandiozajiem brīvdabas uzvedumiem Druvienā Nacionālā teātra režisors Edmuns Freibergs 1994. gadā lugu iestudēja no jauna un kopš tā brīža šīs izrādes izvērtušās par ikgadēju rituālu, par Jāņu ielīgošanu.

Pēdējais — 1998. gada “Skroderdienu” variants skatuves gaismu ieraudzījis Rīgas Jaunajā teātrī. Un, ja Blaumaņa “sadzīves skatus” savam darbam izvēlas visjaunākās paaudzes, tā dēvētie modernie režisori (šai gadījumā Viesturs Kairišs), tad tas ir vēl viens lieks pierādījums tam, ka “Skroderdienas Silmačos”, tāpat kā citas Blaumaņa lugas, slēpj sevī patiesi pārlaicīgas vērtības.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore