Latviešu valoda — mūsu un valsts valoda:

Jērādas vilcēni latvisku vārdu ganāmpulkā

Dr. philol. Rasma Grīsle — “Latvijas Vēstnesim”

Sveši paraugi pavedina. Savās “Nevalodnieka piezīmēs” (Laiks, 2001. g. 11. VIII) Juris Zīverts iepazīstina ar rosību latviešu valodas nekultūras laukā pēc angļu slengistu parauga. Bet viņš neņem vērā vēsturiskas atšķirības, kādas ir angļu un latviešu valodai struktūrā, runātāju daudzumā un ielenkumā.

Proti, angļu valoda, piedēkļu (sufiksu) nozīmei izblāvot, ir kļuvusi mazspējīga vārdu atvasināšanā (derivācijā). Tad nu puse leksikas angļiem nav sava, ģermāniska, bet gan aizgūta, visvairāk latīniskas cilmes. Jo jauniem jēgumiem nosaukumus viņi ir aizguvuši, nevis atvasinājuši no savas valodas pamatvārda. Atvasināšana turpretī ērti iespējama formantiem bagātajā latviešu valodā. Lielā runātāju daudzuma dēļ angļu valodu neapdraud citas valodas. Notiek gan otrādi. Tāpēc neangliski vārdi angļu valodai nespēj būt tik kaitīgi kā nelatviski vārdi un teicieni latviešu valodai un līdz ar to tautas pastāvēšanai.

Literārai lietošanai necienīgie. Uz slengistiem atsaukdamies, tāpat uz pasaulē uznākušo bezkauna izteiksmes modi, Zīverta kungs pats savācis virteni “nekultīvētu”, literāri necienīgu vārdu un mudina, lai tādus vāc arī citi entuziasti. Jo vajagot “dokumentēt latviešu valodu”, un šāda (manuprāt, trojzirdziska) dokumentācija radīšot “krietnu pienesumu latviešu kultūrai”. Es baidos, ka nekultūrai!

Kas tie par vārdiem un cik to? — Zīverta kungs ar biedriem esot jau savākuši 6000 tādu vārdu; 50 procenti no tiem esot nākuši no vācu, 20 no krievu valodas. Tātad 70 procenti no tiem ir barbarismi (literārā valodā nevēlami aizguvumi). Taču “ar stingru organizāciju aizmugurē” (?!) esot cerams dabūt kopā vismaz 15 000 tādu vārdu.

Bet nevajadzīgi ieklīdeņi ir latviešu valodai kaitīgi, turklāt mūsu tautas apvainošanai joprojām izmantojami. Endzelīns tādus neizrunāja, bet, ja lekcijā nepieciešams, tad, teikdams, ka “acs pacieš vairāk nekā auss”, uzrakstīja vainīgo vārdu uz tāfeles. Tas der valodas kopējiem par atgādinājumu: neskandināt nepareizo, jo citādi tas pielīp, lai cik kvēli nopelts!

ME vārdnīcā barbarismi nav ietverti, izņemot īpašus gadījumus, kad svešais vārds īpatnēji pārveidots (piem., švakrs jeb svakrs no švaks ‘schwach’ ME IV 113), un tad tie iespiesti sīkburtiem. Tāpat iespiesti vēl citi vārdi, kas Endzelīnam, kā viņš saka, “aiz viena vai otra iemesla ir likušies rakstu valodā nelietojami” (IV 852).

Ar ko kaitīgi literāri necienīgie vārdi? — No citām valodām salašņāti un tieši vai tulkojot pārņemti vārdi un teicieni nemanot zemina un zudina latviešu valodas savdabību (nacionālo identitāti), izteiksmes kultūru un valodas pastāvēšanu. Jo tādi ienācēji atņem vai sašaurina vietu īsti tiesīgiem latviskas cilmes vārdiem un to atvasēm. Īstiniekus nedrīkstētu izspiest svešinieki. Bet, piem., latviskos uzvarēt, vārēt, pārspēt, laimēt, laimests izspiež nu tīši augšāmceltie ģermānismi vinnēt, vinnests.

Tāpat kaitīgi ir vārdi, kam sašķobīts normālais pamats, lokot vai atvasinot aplam (piem., pareizo šim, atbilstošs vietā: “šamam”, “atbilstīgs”). Aplamie trulina dabisko valodas pareizuma izjūtu, balina formantu nozīmi, ir precedenti valodas sistēmas graušanā, jo (tāpat kā ŗ atmetums) ierosina erōziju.

Necienīgi skan arī valodnieciski nevainojami un pētniecībā izmantojami vārdi, ja tos lieto visatļāvīgā nekautrībā, no kādas brīdina sena latviešu paruna: “Ne viss der ēst, ne viss der runāt.” Arī tos ME uzrāda petitā.

Šie “nerunājamie” un citi literāri necienīgie, vispārējai lietošanai neizvirzāmi vārdi visdrīzāk sastopami padibeniskā vidē un tādas vides natūrālistiskos tēlojumos — dzērāju brālībās, viņu lamās, zagļu un citos žargonos, arī skolēnu pašpuiciskā “pretskolas” izteiksmē (kur Zīverta kunga minētā učene nav vis skola, bet skolotāja; skola ir šūle).

Zīverta kungs no sava vākuma izveidojis dzērāja stāstiņu par riktīgu pļumpāšanu, zakuskām un pochmeļām. Šādi vārdi esot “izteiksmīgi, humorīgi un “sprigani””. — Diezi! Ne visiem tā šķitīs. Taču par gaumi neesot vērts strīdēties. Vieniem var patikt asprātības, citiem muļķības.

Bet būtu bez šaubām jāiebilst, ka šādus barbarismus, rupjus ieklīdeņus, kas iebāzušies un salašņāti visvairāk no apspiedējtautu valodām, Zīverta kungs nepienācīgi un latviešiem kaundarīgi dēvē par latviešu “tautvārdiem” no “tautvalodas”. Tas ir apmēram tāpat, kā kad ielasmeitas (prostitūtas) ieteiktu saukt par “tautmeitām” un viņu rajonus par “tautvietām”. Tas neder! Jo:

1) pāris ārzemju slengistiem nepiederas uzdoties par “tautu” (“..vārds, ko mēs, tauta, lietojam ikdienas sarunās un neoficiālos rakstos”). Un nevar terminoloģiski piešķirt “tautvārdu” nosaukumu zema stila vārdu grupai, kur 70 procenti barbarismu. No latviešu viedokļa tie ir “netautvārdi”, t.i., ne mūsu tautas garīgs īpašums.

2) vārdam tauta, tāpat atvasinājumiem tautisks, tautieši, ir drīzāk cildena pieskaņa, nevis nievīga kā dažkārt vārdiem pūlis, bars. Piem., tautastērps ir goda tērps, tautasdziesmas ir latviešu lepnums, cienīgi vārdi ir tautskolotājs, tautskola, tautsaimniecība u.c.

3) tautvārdi var būt pārprotami kā tautu nosaukumi jeb etnonimi (igauņi, leiši, lībieši).

4) izglītībā tiek taču uzsvērts, ka latviešiem literārā jeb rakstu valoda dibinās uz dzīvās tautas valodas vidus dialektā (nevis uz ķeizara kancelejas papīru valodas kā dažiem citiem). Tāpēc Endzelīnam valodas laukā kritērijs bija “nebojāta tautas valoda” (Di I 711).

Bet kā saukt vainīgos “bojātas” valodas vārdus, t.i., kaut kādā ziņā (pēc cilmes, formas, nozīmes) nekrietnus vārdus, kas mācas virsū “labiem un godīgiem” vārdiem līdzīgi kā dažādu sugu nezāles kultūraugiem? — Tepat ir pareizs paraugs: kā nezāles ir lauksaimniecības termins, tāpat nevārds būtu pareizi darināts terminoloģisks nosaukums. Prieks bija jau lasīt “nevārdus” P.Vasariņa veltījumrakstā V.Streitai (LA 2001. g., Nr. 50/51). Arī nevārdi ir vārdi, tāpat kā nezvēri ir zvēri.

Jo ne– savienojumā ar neverbālu (ne no verba darinātu) lietvārdu var izteikt nevis jēguma noliegumu, bet nopēlumu, negātīvu raksturojumu. Piem., nezvērs ir ‘briesmīgs zvērs’, necilvēks ‘ļauns cilvēks’, neslava ‘slikta slava’, nevalodas ‘apmelošana’ u.c. Gramatiski nepareizas formas Endzelīns dažkārt nodēvēja par “neformām”. Tātad — kā ir darbi un nedarbi, tā var būt vārdi un nevārdi līdz ar atvasēm: nevārdnieks, nevārdains teksts, nevārdisks sinonims, nevārdiskot nosaukumus u.c.

Nevārdus aizstāvot, Zīverta kungs pārāk piesauc sarunu valodu un prasmīgo stilistu Uldi Ģērmani. Sarunu valodai gan ir savas īpatnības (tās te neiztirzāšu). Diezgan raksturīgi tajā pusteikumi, vārdu nepilnīga izruna (pasties ‘paskaties’, skaita: vienpa, diupa, trīspa ’11, 12, 13'), skan sagrozīti vārdi no bērnu valodiņas utt.

Bet spilgtākā sarunvalodas pazīme nebūt nav nevārdu gūzma, vismaz parastas normālas personas izteiksmē ne.

Cik man bijis iespējams vērot, Uldis Ģērmanis šādus tādus vārdeļus un nevārdiņus asprātīgi lieto raksturošanai ar tā saucamo noģiedamo tiešo runu. Proti, savos teikumos viņš zobgalīgi ietilpina tēlojamai personai vai videi raksturīgus vārdus un teicienus, arī uzskatus. Viņa irōniju neklātos uzdot par īstenību. Slavējama ir viņa vēlēšanās, ko citē Zīverta kungs, iemācīt bērniem “dzīvu, tautisku latviešu valodu”, lai viņi var “izstrīdēties un izbārties latviskos vārdos”. Varētu papildus piebilst: un lai cik dzēlīgi un neganti būtu šie latviskie vārdi! Bet Zīverta kunga krājumā dominē nelatviskie!

Ko darīs ar nevārdu savākumu? — Taču laikam publicēs. (Citādi jau Zīverta kungs nepieminētu pārsteigumu pēc ziņas par Latvijā savāktu 200 lamu vārdu nepublicēšanu.) Tātad viņš savus publicēs un izplatīs (varbūt ar kāda kultūras fonda atbalstu!). Esot nolemts nevārdu sarakstā “neuzņemt ne latviešu, ne arī no citām tautām ievazātos vārdus un rupjos lamu vārdus”. — Nuja, citādi publicēšanai varētu rasties šķēršļi. Tāpēc tāda diskriminācija un robs dokumentācijā.

Vai nāktu kāds labums no nevārdu publikācijas? — Jautri lasīt, ko Zīverta kungs stāsta: tādējādi varēšot atdalīt vēlamos vārdus no nevēlamiem jeb graudus no pelavām. Tas šķiet kā jau iedziedāts meldiņš, uzņemts priekš dažiem gadiem Latvijā. Tad sāka daudzināt un darīt ērtāk pieejamus “neliterāros ģermānismus” un iemanījās, kā tos veiklāk atdzīvināt un kā jērādas vilcēnus iesūtīt latvisku vārdu ganāmpulkā mūsu valodas “kuplināšanas” labad. Slīpētos paņēmienus esmu aprādījusi 1996. gada rakstā “Krievismu vietā baurismi” (LV 16.II 96.).

Diemžēl nevārdus nevar saslaucīt un sadedzināt kā pelavas līdz ar nezāļu sēklām. Jo tos daudzina, jo tie izplatās, ielīp ausīs un atskan pat bērnu mutēs. Nevārdi, sapulcēti, publicēti un iedabūti vispārējā lietošanā, ved latviešu valodu uz galu, kādu jau mazu tautu valodām paredz lielās.

Attieksme pret dzimto valodu ir liktenīga, mazām tautām it īpaši, kam jādreb par “būt vai nebūt”. Ko ieteikuši darīt krietni lietpratēji? — Baltu filoloģe V.Bērziņa–Baltiņa savas augstvērtīgās gramatikas 6. izdevuma ievadā aicina: “Kopsim, sargāsim, saglabāsim latviešu valodu, latviešu tautas dzīvību!”

Tas jādara jo vairāk tāpēc, ka — neba visiem pasaulē mūsu dzīvība rūp un pastāvēšana patīk.

Valodu likteņu lielais pazinējs, klasisko, slavu, baltu un kopumā visu indoeiropiešu valodu vēstures gaitas pārredzētājs, valodniecības dižvīrs pasaules mērogā, latviešu literārās valodas un rakstības izkopējs, zinātnei un tēvzemei uzticīgais Jānis Endzelīns ir teicis: “Kas savu tēvu valodu necienī un nerūpējas par viņas tīrību, tas nevar arī krietns patriots būt.” (Di I 668).

Bet nu uznirst tautmīļi, kas nevis rūpējas par valodas tīrību, bet tieši gādā par latviešu valodas netīrību. Par tādu gādnieku gribot negribot izvēršas arī Zīverta kungs. Viņš sava raksta beigās aicina entuziastus uz nevārdu vākšanu. Bet es gribētu aicināt uz ko citu.

Proti, ME sešu sējumu vārdnīcā ir vesela bagātība latvisku, vērtīgu, arī terminoloģijai derīgu, jau rakstu valodas skaņās pārceltu, bet ne visur visiem pazīstamu, dažkārt tikai no vienas izloksnes zināmu vārdu. Tos gan būtu svētīgi sakopot un celt gaismā. To labi varētu veikt rūpīgi pavaļas ļaudis, vēlams ar zināšanām vācu valodā.

Daži piemēri no daudzum daudziem: aizcipt ‘stecken bleiben’, atkukulis ‘Gegengeschenk’, atraslis ‘Findelkind’, degaine ‘Brandstelle’, galvup ‘kopfūber’, drimēt ‘wanken, wackeln’.

Celsim gaismā un godā labus latviskus vārdus!

Šeit lietotie saīsinājumi:

Di — J.Endzelīns, Darbu izlase (1971–1982), LA — Latvija Amerikā, LV — Latvijas Vēstnesis, ME — K.Mīlenbaha un J.Endzelīna Latviešu valodas vārdnīca.