Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Kāda ir pašreizējā demogrāfiskā situācija Latvijā?

— Diemžēl jau piecus gadus nemainīgi bēdīga. Pēdējos desmit gados dzimstība ir divreiz samazinājusies. 1986. un 1987. gadā bija vidēji 2,15 bērnu uz vienu auglīgā vecuma sievieti, tātad paaudžu maiņa tika nodrošināta. 1999. gadā bija vairs tikai 1,09 bērni uz vienu sievieti reproduktīvā vecumā, tātad paaudžu maiņa notika tikai par 52%. 2000. gadā dzimstība par 5% pieauga, tas tika saistīts ar bērna kopšanas pabalsta pieaugumu.

Pagājušajā gadā mēs rīkojām aptauju, kurā pēdējos divos gados dzimušo bērnu vecākiem jautājām, kādi apsvērumi viņus pamudinājuši laist pasaulē bērniņu. Kā izrādījās, būtisks faktors bija pabalstu palielinājums. Taču nevajadzētu pārprast, ka bērni dzimst tikai nabadzīgās ģimenēs. Bieži ienākumi uz vienu ģimenes locekli sarūk tāpēc, ka parādās bērni; pirmkārt, ir vairāk ēdāju, otrkārt, bieži māmiņas pārtrauc strādāt un nesaņem algu. Liela daļa jau minētās aptaujas respondentu atzina, ka, plānojot bērniņu, vadījušies no nemateriālas dabas apsvērumiem — bijusi vēlme pēc pilnvērtīgas ģimenes. Tā ka pabalstu palielinājums nodrošināja dzimstības pieaugumu tikai par 5%, taču ar to nepietiek, lai nodrošinātu paaudžu maiņu. 2001. gadā dzimstības pieauguma nebija. Manuprāt, dzimstības pieaugumu nobremzēja pieņemtais lēmums piešķirt palielinātus pabalstus arī tiem bērniem, kas dzimuši līdz 1999. gadam, līdz ar to nepieauga solītie pabalsti bērniem, kas dzimuši pēc 1999. gada.

— Kādai, jūsuprāt, vajadzētu būt valsts pabalstu politikai, lai tā sekmētu dzimstības pieaugumu?

— Deviņdesmito gadu sākumā politikā iezīmējās divas tendences: visu vai nu tā kā trīsdesmitajos gados vai otrādi — tā, kā bija padomju laikā. Padomju laikā mātes strādāja, un bērnu aprūpi nodrošināja bērnudārzi. Neatkarības sākumgados valdīja uzskats, ka mātei jābūt mājās, lai nav dubultslodzes, bez tam bērnu aprūpes iestādes neesot pietiekami kvalitatīvas.

Tai laikā tika pieņemts likums, ka bērna kopšanas pabalstu var saņemt tikai nestrādājošas sievietes. Tādējādi centās arī samazināt bezdarbu, izstumjot māmiņas no darba tirgus. Tam bija negatīvas sekas, jo ar vienu algu uzturēt ģimeni ir ļoti grūti. Tikai 10 — 12% ģimeņu uzskata, ka viņu mājsaimniecības budžets ir pietiekams. Sievietes aiziešana no darba ir liels risks ģimenei, ņemot vērā vīriešu lielo mirstību. Visa pasaule ir atteikusies no šī patriarhālā modeļa, protams, arī pie mums tas nedod vēlamos rezultātus.

Valdības atbalstītajā koncepcijā “Par valsts pabalstu ģimenēm ar bērniem” ir pareiza doma, ka atbildība par bērnu ir jāuzņemas gan valstij, gan ģimenei un ģimenei būtu jābūt spējīgai savus bērnus uzturēt. Šis modelis būtu jāatbalsta arī ar pabalstu piešķiršanas nosacījumiem, proti, bērna kopšanas pabalsts jāsaņem arī strādājošām sievietēm. Pašreiz pabalstu politikā ir zināms juceklis. Maternitātes pabalstu saņem tikai tās sievietes, par kurām ir samaksāts sociālais nodoklis, tātad strādājošās, taču bērnu kopšanas pabalsts ir orientēts uz nestrādājošām māmiņām. Sadarbībā ar Zviedrijas kolēģiem mēs aptaujājām sievietes bezdarbnieces, vai viņām ir grūti atrast darbu tāpēc, ka viņas ir sievietes. Atbilde bija pārsteidzoša: ir grūti atgriezties darba tirgū pēc maternitātes atvaļinājuma. Tā ka to noteikti vajadzētu stimulēt.

— Vai mūsu likumdošana uz to virzās?

— Pagaidām ne. Pēc divu gadu pārtraukuma labklājības ministrs ir atkal sasaucis Ministru kabineta demogrāfijas komitejas sēdi. Varbūt mēs pieskarsimies šim jautājumam. Padomei ir konsultatīvs raksturs, bet diemžēl mūsu ieteikumi, izstrādājot likumus, gandrīz nav ņemti vērā. Pagājušajā Saeimā Sociālo lietu komisijā darbojās demogrāfijas apakškomisija, tā sanāca biežāk. Tad tika pieņemts vērtīgs papildinājums sociālās apdrošināšanas likumā, kas paredz, ka maternitātes pabalstu saņem arī tās sievietes, kas pašas nav sociāli apdrošinātas, bet atrodas sociāli apdrošinātu personu apgādībā. Īpaši būtiski tas ir studentēm. Tas arī veicina laulību noslēgšanu, jo tādējādi no vīra sociālā nodokļa sievai tiek samaksāts maternitātes pabalsts. Diemžēl šo likuma normu atcēla, jo budžetā tam nav naudas. Manuprāt, tas gan neprasītu pārāk lielus līdzekļus, jo jaundzimušo mums nav tik daudz un šo pabalstu saņem tikai četrus mēnešus. Toties tas parādītu valsts attieksmi pret ģimenēm ar bērniem. Šāda likuma norma arī atbilstu Eiropas Sociālās hartas prasībām.

— Vai nevajadzētu padomāt arī par vientuļajām māmiņām, kuras nestrādā un nevar saņemt maternitātes pabalstu?

— Valsts pabalsti ģimenēm ir jāorientē uz vēlamo, un vientuļās māmiņas nevar būt vēlamais ģimenes modelis. Tas nebūtu speciāli veicināms. Padomju Savienībā pastāvēja īpaši vientuļo māšu pabalsti. Taču jāņem vērā, ka pēc kara bija liels vīriešu deficīts.

— Vai tagad tas ir mazinājies?

— Jā, vecuma grupā no 18 līdz 35 gadiem vīriešu deficīta nav. Astoņdesmito gadu sākumā, neraugoties uz to, ka pēckara vīriešu deficīts samazinājās, pieauga pabalsti vientuļajām mātēm, kuru skaits strauji pieauga, jo viņām bija arī priekšrocības dzīvokļu saņemšanā. Valsts demogrāfiskās politikas mērķis nav atbalstīt vientuļās māmiņas.

— Runājot par bērnu kopšanas pabalstiem — vai, tos palielinot, nepastāv risks, ka zināma sabiedrības daļa tos izmantos sava materiālā stāvokļa uzlabošanai vai arī nodzers?

— Vislielākais ir bērna piedzimšanas pabalsts — 200 latu. Lai tas neaizietu neceļos, tas varētu nebūt naudā, bet tiktu apmaksāti rēķini par bērnu precēm. Arī dzīvokļa pabalstus maznodrošinātajiem nedod skaidrā naudā, bet gan samaksā par dzīvokli vai apkuri. Ikmēneša bērnu pabalsti ir tik niecīgi, ka neviens no tiem bagāts nekļūs.

— Bet vai būtu mērķtiecīgi tos palielināt?

— Es domāju, jā. Inflācija tomēr pastāv. Bērnu kopšanas pabalsti būtu jāpiesaista sociālās nodrošināšanas pabalstam — 30 latiem veciem cilvēkiem, kas nav nopelnījuši sev pensiju. Bērniem vajadzētu saņemt vismaz pusi no šīs summas, šobrīd tā ir tikai piektā daļa. Bērnu kopšanas pabalsts varētu augt līdz ar sociālās nodrošināšanas pabalstu. Tā būtu šī piesaiste. Bet, kas attiecas uz negodīgi izmantotiem bērna kopšanas pabalstiem, ir taču ģimenes ārsts, kurš redz, vai par bērnu rūpējas. Ja tā nav, tad jālemj par pabalsta atņemšanu.

— Saeima ir atlikusi trešajā lasījumā reproduktīvās veselības likuma izskatīšanu. Kāds, jūsuprāt, ir šis likums?

— Šis likums ir ārkārtīgi vajadzīgs, kaut vai tādēļ, lai sakārtotu jautājumus, kas saistīti ar mākslīgo apaugļošanu. Es varu tikai pievienoties tiem ārstiem, kas ir pret abortu aizliegumu, jo zels nelegālie aborti un palielināsies sieviešu mirstība. Ar abortiem var cīnīties, izglītojot cilvēkus un radot tādus sociāli ekonomiskos apstākļus, lai tie nebūtu šķērslis bērniņa nākšanai pasaulē.

Lai uzlabotu demogrāfisko situāciju, ir jādomā arī par bērnu aprūpes iestāžu pieejamību. Piemēram, Skandināvijā, kur par šiem jautājumiem tiek nopietni domāts, bērnudārzi ir bezmaksas.

— Kāda jums šķiet situācija nākotnē?

— Ja nemainīsies likumdošana, tad optimismam nav pamata. Lai uzlabotos demogrāfiskā situācija, ir jāuzlabojas sociāli ekonomiskajai situācijai valstī.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore