Ar savas dzimtenes mīlestību sirdī

Arturs Vanags, Jānis Kļaviņš un Arturs Ļūļe — Latvijas brīvvalsts pirmie un ilggadējie konsuli

Dr.habil.hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Arturs Vanags

Kopš 90.gadu otrās puses un joprojām turpinu stāstīt “Latvijas Vēstneša” lasītājiem par Latvijas brīvvalsts diplomātu eliti — ārlietu ministriem, šā resora departamentu un nodaļu vadītājiem, sūtņiem u.tml. Izņēmuma kārtā šajā rakstā — par vidējā ranga diplomātiem — konsuliem.

Līdz šim vēl nepārspētajā Latviešu konversācijas vārdnīcā jēdziens “konsuls” definēts šādi: “Valsts ierēdnis, kam uzdots kādā citas valsts pilsētā vai apgabalā aizstāvēt savas valsts saimnieciskās intereses un sargāt savu pilsoņu tiesības. Konsulātu tāpat kā diplomātisko priekšstāvību darbību vada un pārzina ārlietu ministrija. Diplomātisko funkciju k–iem nav, izņemot gadījumus, kad tie pagaidām vai arī ilgāku laiku izpilda sūtņa pienākumus”. Izšķir karjeras un goda konsulus. Pēc amata pakāpēm konsulus dala: ģenerālkonsulos, konsulos, vicekonsulos un konsulāros aģentos (Latviešu konversācijas vārdnīca, IX sēj. — Rīga, 1933.–17475.sl.).

Pirmais Latvijas konsula postenī

Šā amata pildītāju vidū prioritāte pieder Arturam Vanagam Norvēģijā. Viņš — Vecpiebalgas saimniekdēls — pasauli ieraudzījis 1882.gada 24.martā. Beidzis vietējo pagastskolu un draudzes skolu, kā ne viens vien latviešu jauneklis pēc tam absolvējis Gorku zemkopības skolu Mogiļovas guberņā. Studējis, bet nepabeidzis RPI ķīmijas nodaļu. Arodnieciskās zināšanas, īpaši kalnrūpniecībā un metalurģijā, papildinājis Kalna akadēmijā Harcas pilsētā Vācijā un Anglijā.

Jādomā, bet tas nav pierādīts, ka A.Vanags 1905.gadā emigrēja uz Norvēģiju revolūcijas dēļ. Tur viņš vispirms kļuva par uzņēmēju un tikai pēc tam amatu savienošanas kārtībā par diplomātu. Pirmais gads gan bija jāpavada kādā kalnraktuvē strādnieka kārtā, bet tam jau sekoja inženiera postenis un galvenā ķīmiķa amats laboratorijā.

1909.gadā A.Vanags naturalizējās, bet nākamajā gadā brašais latviešu puisis ņēma par sievu norvēģieti Sigrīdu. Viņiem bija kupla, bērniem svētīta ģimene: dēls Arne Tālivaldis un piecas meitas — Synis Laima (mirusi 1918.gadā), Aud, Synnove Elisbeth, Thordis Agnette un Solveig Maiga (Norvēģija tagad ir pilna ar latviešiem, varbūt kāds varētu papētīt A.Vanaga dzimtas likteņus).

Desmit gadus (1909—1919) nostrādājis par kalnraktuvju direktoru, A.Vanags pārdeva tās. Bet jau 1916.gadā viņš pievērsās kokrūpniecībai, nodibinot krievu–norvēģu kokapstrādāšanas akciju sabiedrību ar 8 milj. kronu pamatkapitālu, atvēra kantori Pēterburgā un iepirka mežiem bagātas muižas Krievijā. Lielinieki gan 1918. gadā nacionalizēja A.Vanaga īpašumus.

Neatkarīgā Latvija vēl nebija pat nodibināta, kad A.Vanagu iesaistīja diplomātiskajā frontē — Latviešu pagaidu nacionālā padome 1918.gada 27.augustā iecēla viņu par savu priekšstāvi Norvēģijā un Dānijā. Tas, protams, bija neoficiāli. Bet jau 1919.gada 12.augustā A.Vanagu oficiāli iecēla par Latvijas konsulāro aģentu Kristiānijā (tā tolaik vēl saucās Oslo), saņemot pilnvaras no ārlietu ministra Z.Meierovica (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.fonds, 14.apr., 1624.lieta, 4.lapa; turpmāk — LVVA).

Acīmredzot lieta jaunajam darbiniekam gāja no rokas, jo jau 1921.gada 26.martā viņš saņēma Latvijas Ārlietu ministrijas piedāvājumu kļūt par ģenerālkonsulu norvēģu zemē. Atbildot uz šo piesolījumu, A.Vanags 16.aprīlī rakstīja uz Rīgu, ka ir gatavs uzņemties ģenerālkonsula pienākumus, turklāt bez atlīdzības, “ievērojot tagadējo Latvijas ekonomisko stāvokli” (min. lieta, 390.l.; bagāts cilvēks to varēja atļauties... — R.T.). Notikumi ritēja ātri — Ministru kabinets jau 6. maijā nolēma iecelt A.Vanagu par ģenerālkonsulu (turpat, 4.l.).

A.Vanags, kā būs parādīts sīkāk nedaudz vēlāk, lai gan agrāk nebija darbojies žurnālistikā, 20. un 30. gados regulāri rakstīja dažādiem Latvijas laikrakstiem un žurnāliem, pirmām kārtām par sev tuvo Norvēģijas tematiku. Pirmo materiālu — sarunu ar viņu — 1921. gada 24. februārī publicēja “Jaunākās Ziņas”. A.Vanags atzīmēja, ka Norvēģija vērīgi sekoja līdzi Latvijas patstāvības cīņām — no strēlnieku bataljoniem līdz Bermontam un komunistu padzīšanai. Norvēģi ieguva ticību Latvijas patstāvībai un labākai nākotnei. Ar to arī izskaidrojama pretimnākšana Latvijas vajadzībām. Norvēģija deva to, kas tai bija, turklāt uz kredīta. Latvija saņēma no Norvēģijas siļķes par 6 miljoniem kronu. Otrs lielākais iepirkums bija 12 000 mucas konservētās gaļas. To Latvija dabūja uz pusi lētāk par tirgus cenām. Norvēģijas valdība tā darīja, lai palīdzētu Latvijas armijai. Intervējamais stāstīja, ka Rīgu vairākkārt apmeklējuši norvēģu žurnālisti un Sarkanā Krusta pārstāvji, kuri par Latviju “saņēmuši vislabākos iespaidus”. Sevišķi atzinīgi viņi izsacījušies par Nacionālo operu (Norvēģijā vēl tādas nav). No latviešu māksliniekiem norvēģi pazīst V.Purvīti, kam bijusi izstāde Oslo.

A.Vanags tālāk iepazīstināja latviešu lasītājus ar Norvēģijas valsts iekārtu, kuģniecību (3. vieta pasaulē), strādnieku kustību un citiem jautājumiem. Viņš atzīmēja, ka Norvēģija varētu dot Latvijai slāpekļmēslus, pirītu, elektropiederumus. Norvēģi cer nākotnē saņemt no Latvijas labību, sviestu un olas. Pagaidām sviestu ieved no Dānijas, bet Dānija savukārt no Latvijas. Turpmāk domā iztikt bez starpniekiem.

Ģenerālkonsula vadībā strādāja vicekonsuli lielākajās Norvēģijas pilsētās. Tie, pildot sava veida goda pienākumus, parasti bija vietējie rūpnieki, tirgotāji un inteliģences pārstāvji. 20. gadu beigās Latvijas vicekonsulāti darbojās 6 Norvēģijas pilsētās — Narvīkā, Bergenē, Tronheimā un citās. Ģenerālkonsuls savu finansu un laika robežās centās apmeklēt tos.

A.Vanags bija pilnvarots izdot Latvijas pilsoņiem ārzemju pases, kārtot viņu karaklausības lietas, izsniegt ieceļošanas un tranzītvīzas utt. Ar Ministru kabineta 1927. gada 17. maija lēmumu viņu iecēla arī par lauksaimniecības padomnieku Skandināvijas valstīs bez atalgojuma, apmaksājot vienīgi ceļa izdevumus. Algu saņēma tikai sekretāre (LVVA, min. lieta, 4.l.).

Pēc 1905. gada revolūcijas sakāves Norvēģijā dažus gadus dzīvoja Kārlis Skalbe un vairāki citi emigranti no Latvijas, taču pēc Pirmā pasaules kara latviešu skaits fjordu zemē bija palicis pavisam niecīgs: 1935. gadā ap 15–20. Par viņiem ģenerālkonsulam nebija daudz jārūpējas. Lielākas raizes sagādāja latviešu jūrnieki, kuru uz norvēģu kuģiem bija kādi pāris simti un kuri nereti iegriezās arī Norvēģijas ostās...

A.Vanags, neraugoties uz savu aizņemtību biznesā, ģenerālkonsulātā strādāja godam. Kārlis Zariņš, kas kādu laiku bija Latvijas sūtnis Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā ar sēdekli Stokholmā, 1926. gada 10. oktobrī rakstīja ārlietu ministram Kārlim Ulmanim: “Vanags, lai gan ir Norvēģijas pavalstnieks, tomēr viņā tek latvju piebaldzēna asinis, un kā tāds viņš arī silti ņem pie sirds latvju lietas. Zināms, viņš ir komersants, ne politiķis, kurš ir galīgi nogruntējies Norvēģijā un nekad vairs neatgriezīsies uz dzīvi Latvijā un tamdēļ ne katru reizi viņš arī pareizi uzķer mūsu valsts un tautas pašreizējo stāvokli un psiholoģiju, bet tās ir detailes, visumā viņš pēc manām domām ir pilnīgi savā vietā un godam izpilda savu vietu” (min. lieta, 377.l.).

Izglītības ministrs prof. Augusts Tentelis savukārt 1928. gada 2. novembrī informēja ārlietu ministru Antonu Balodi, ka, braucot uz starptautisko vēsturnieku kongresu, viņš ar ģenerālkosula A.Vanaga un konsula Opi kunga gādību saņēmis “vislielāko viesmīlību un pretimnākšanu gan no Latvijas pārstāvniecības puses, gan arī no visām Norvēģijas valsts un sabiedrības amatpersonām (..). Sevišķi ģenerālkonsula kungs bij ļoti izpalīdzīgs” (min. lieta, 278.l.).

Bet atgriezīsimies pie A.Vanaga publikācijām Latvijas presē. Tajās tika aplūkoti trīs galvenie jautājumi: pirmkārt, Norvēģijas dzīves un attīstības vispārējās problēmas, otrkārt, tās jūrniecība un, treškārt, norvēģu zvejnieku dzīve. Tā kā pēdējās divas saimniecības nozares arī Latvijā bija pietiekami plaši attīstītas, rakstu autors gluži pragmatiski centās stāstīt latviešu jūrniekiem un zvejniekiem par viņu ziemeļu kolēģu pieredzi.

Publikācijā “Tirdzniecības līgums ar Norvēģiju” (“Latvijas Vēstnesis”, 1924, 5. apr.) tā autors vēlreiz atgādināja auditorijai, ka Norvēģija pirmā no mazajām neitrālajām valstīm sniegusi Latvijai palīdzīgu roku tās tapšanas laikā, tāpēc dabiski, ka ar to kā pirmo no mazvalstīm tiek slēgta šāda vienošanās. Latvija eksportē uz Norvēģiju pirmām kārtām sviestu. Otra tikpat svarīga eksportprece ir sālītā cūkgaļa un šķiņķis. Pēdējā laikā izved uz turieni apses malku sērkociņu izgatavošanai. Imports no Norvēģijas ir diezgan prāvs — lauksaimniecības mašīnas, dzensiksnas, elektroķīmiskie produkti, zvejniecības piederumi un siļķes. A.Vanags atzīmēja ļoti augsto lauksaimniecības kultūru Norvēģijā. Par to pārliecinājās latviešu agronomu grupa, kura bija pārsteigta, ka norvēģi šajā ziņā pārspēj dāņus.

Kad līgums bija noslēgts, “Jaunākās Ziņas” 1924. gada 27. februāra numurā ievietoja interviju ar A.Vanagu “Par Norvēģiju”. Ģenerālkonsuls atzīmēja, ka pēc šā dokumenta akceptēšanas abu valstu attiecības kļuvušas “vēl sirsnīgākas”. Avīzē “Aftenposten” publicēti atzinīgi raksti par Latviju, īpaši agrārreformu. Tai norvēģi kā tipiski sīkzemnieki seko līdzi ar vislielāko interesi. Latvijas sviestam tirgus nodrošināts, jānokārto tikai transports. Diezgan daudz Latvijas linsēklu patērē norvēģu eļļas spiestuves, mazāk linus buru aušanai. Diplomāts konstatēja, ka Norvēģijas saimnieciskais stāvoklis uzlabojas. Kuģu skaits gan samazinājies, bet koptonnāža pieaugusi. Norvēģi pāriet uz lieliem motorkuģiem, jo to apkalpošana iznāk lētāk.

A.Vanags 30. gadu pirmajā pusē publicēja mēnešrakstos “Jūrnieks” un “Zvejnieku Vēstnesis” ap 20 (!) rakstu par visdažādākajām viņa mītnes zemes jūrniecības un zvejniecības lietām. Pārstāstīt to saturu nav nekādas vajadzības. Ilustrācijas labad minēsim tikai dažus materiālu nosaukumus: “Norvēģijas kuģniecība 1931. gadā”, “Norvēģijas kuģniecības konkurence ar ārzemēm”, “Norvēģijas tirdzniecības flote 1935. gadā”, “Norvēģijas zvejniecība un Latvijas tāljūras zvejas izredzes”, “Norvēģijas zvejniecība 1930. gadā”, “Vēl par zveju uz Vakargrenlandes sēkļiem” utt.

A.Vanags rūpējās arī par kultūras sakaru paplašināšanu starp Norvēģiju un Latviju. Pēc iniciatīvas nodibinājās latviešu – norvēģu tuvināšanās biedrība, notika latviešu mākslas izstādes Oslo un norvēģu — Rīgā, latviešu sportistu viesošanās Norvēģijā. “Brīvās Zemes” 1934. gada 20. jūnija laidienā viņš stāstīja, kas lasāms Oslo laikrakstos par latviešiem.

Norvēģijā viesojies LU koris “Dziesmuvara”, sniedzot koncertus Oslo un Tronheimā. Bez lauru vainaga tas izpelnījies vislielākās uzslavas, arī Latvijas komponisti vislielākā mērā sumināti.

Kā zināms, 1940. gada aprīlī Norvēģiju okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks. A.Vanags tā paša gada 18. maijā ziņoja savam tiešajam priekšniekam Latvijas sūtnim Stokholmā Voldemāram Salnājam, ka vācu iebrukuma laikā ģenerālkonsulātam strādāt bijis ļoti bīstami. Arī maijā “mēdz nokrist pa bumbai”. Tomēr ģenerālkonsulāts, kuru okupanti respektēja, nav bijis slēgts nevienu stundu, tas nosūtījis uz Latviju daudzus latviešu jūrniekus, kuriem bijušas grūtības ar uzturu (LVVA, min. lieta, 24.l.).

A.Vanagam viņa diplomāta pienākumus palīdzēja sekmīgi pildīt ja ne pārbagātība, tad krietna bagātība katrā ziņā. Ģenerālkonsulam piederēja villa “Solbakken” Blomenholmā pie Oslo, sporta īpašums kalnos Maribu Espedālenā, lauku mājas Vecpiebalgā, īpašums Rīgā un Krievijā (pēdējo gan lielinieki bija nacionalizējuši).

A.Vanags dzīvoja vēl ilgi pēc Otrā pasaules kara. Par to liecina šāds interesants fakts. “Latvijas Vēstnesis” pavisam nesen — 2001. gada 14. novembrī — publicēja Jāņa Riekstiņa sagatavoto dokumentu kopu “Par ārzemju tūrismu padomju Latvijā”. Atskaitē par tūristu grupas uzturēšanos Norvēģijā 1956. gada septembrī lasāms — kāds latviešu tūrists lūdzis grupas tulka palīdzību viņam saistīties ar bijušo Latvijas konsulu Vanagu, kas dzīvo Oslo. Tas arī ticis izdarīts.

Latvijas patriots Arturs Vanags miris Oslo 1970. gadā.

Konsuls veselu gadsimta ceturksni

Jānis Kļaviņš Arhīva foto

Latvijas konsulāta atvēršanai Šveicē bija divi labvēlīgi priekšnotikumi: pirmkārt, tā bija visnotaļ demokrātiska un Pirmajā pasaules karā neitralitāti saglabājusi valsts, otrkārt, šajā zemē jau ilgi dzīvoja daudz latviešu trimdinieku, kuri varēja cienīgi pārstāvēt savu par neatkarīgu kļuvušo dzimteni.

Alpu zemē pēc 1905. gada revolūcijas patvērumu atrada ne vien Rainis un Aspazija, bet arī daudzi citi revolucionāri (M.Valters, J.Seskis, P.Sēja, A.Kirhenšteins, A.Krauze–Ozoliņa u.c.). Sākoties karam, Šveices latvieši ar lielo dzejnieku priekšgalā sāka enerģisku propagandu par Latvijas neatkarību. Viens no darbīgākajiem piektgadniekiem bija Jānis Kļaviņš (dzīvojot ārzemēs, viņa uzvārdam pievienojās otrā daļa — Ellanskis). Nācis šai saulē 1884. gada 27. jūnijā lauksaimnieku ģimenē Saikavas pagastā, viņš jau agrā jaunībā aktīvi iesaistījās vietējās mūzikas un dziedāšanas, kā arī izglītības biedrības darbā, līdztekus korespondējot avīzēm “Balss”, “Pēterburgas Avīzes” un citiem latviešu preses izdevumiem.

J.Kļaviņš bija pirmās tautas revolūcijas dalībnieks kā savā dzimtajā pusē Malienā, tā tuvīnajā Latgalē. Cara valdības vajāts, jaunais cīnītājs vispirms aizbrauca uz Iekškrieviju, pēc tam caur Skandināviju un Vāciju uz Austriju, kur viņš kā brīvklausītājs trīs gadus studēja filozofiju Vīnes universitātē. Austrijas galvaspilsētā J.Kļaviņš–Ellanskis nodzīvoja sešus gadus (1907–1914). Kā Krievijas pavalstnieku viņu kara sākumā arestēja un pēc tam internēja, vispirms ieslogot cietumā, pēc tam cietoksnī, no kura izdevās laimīgi izkļūt, lai cerībā uz mierīgu dzīvi dotos pie šveiciešiem.

Šveice J.Kļaviņam–Ellanskim kļuva par mūža darba un dzīves vietu. Viņa strādāšana galvenokārt ritēja mītnes zemes presē — laikrakstos “Neue Zūrcher Zeitung”, “Der Bund”, kur J.Kļaviņš–Ellanskis trīs gadus bija ārzemju nodaļas redaktors, “Neue Berner Zeitung” un citos, rakstot lielākoties par ārpolitiku, tautsaimniecību un tirdzniecību.

Viņš ne uz mirkli nepārtrauca sakarus ar saviem tautiešiem kā Šveicē, tā dzimtenē. Īpaši cieši tie kļuva pēc neatkarīgās Latvijas proklamēšanas.

Turpinājums — seko