Par lauku ekonomikas dažādošanu

Attieksme pret tā dēvētajām netradicionālajām biznesa nozarēm svārstās starp bezierunu entuziasmu – «nu beidzot ir atrasts īstais veids, kā pelnīt zelta kalnus» – un skeptisku noliegumu – «tas tik tāds atsevišķu dīvaiņu hobijs vien ir». Patiesība droši vien ir kaut kur pa vidu, un neba arī visas nozares ir vienādas.

Nav sagadīšanās, ka lielākoties par netradicionāliem pelnīšanas veidiem runā lauksaimnieki – pierastās nodarbes laukos peļņu nes retajam. Reizēm tiek apgalvots, ka netradicionālās nozares jau dodot pat desmito daļu Latvijas lauksaimniecības produkta. Taisnības labad gan jāteic, ka īsti skaidru robežu starp tradicionālo un netradicionālo novilkt ir grūti; pie pēdējiem sevi pieskaita arī zirgu audzētāji – no vienas puses, šī nozare Latvijā pazīstama jau vairāk nekā tūkstoš gadu, no otras – pēdējos piecdesmit gados tā visai piemirsta.

Netradicionālajām lauksaimniecības nozarēm ir būtiska nozīme, raugoties plašākā perspektīvā, taču tā nav meklējama vieglākā darbā vai lielākā peļņā. Pirmkārt, no svara ir dažādība, kas tautsaimniecībai kopumā palīdz vieglāk pārvarēt konjunktūras svārstības – kad vienai nozarei klājas slikti, citas panākumi to kompensē. Kas notiktu, ja visi lauksaimnieki audzētu vienu un to pašu kultūru, var labi saprast, pavērojot dažas labas Āfrikas vai Centrālamerikas valsts bēdīgo pieredzi.

Otrkārt, ir jārēķinās ar Eiropas Savienības tuvošanos. Lai arī tiek apgalvots, ka lauksaimnieki būšot ieguvēji, tomēr jāatceras, ka ražošanu stingri ierobežos kvotas un tradicionālajā lauksaimniecībā nodarbināto skaitam neizbēgami būs jāsamazinās. Daudziem būs jāmeklē cita nodarbošanās – vai nu ar kvotām neierobežotos darbības veidos, vai arī pavisam citās nozarēs, kaut vai tajā pašā lauku tūrismā. Šķiet, ka lauksaimniecības intensifikācijas perspektīva ir neizbēgama neatkarīgi no tā, vai Latvija iestāsies Eiropas Savienībā vai ne, tāpēc par lauku ekonomikas dažādošanu jāsāk domāt jau tagad.

“NEATKARĪGĀS RĪTA AVĪZES” pielikums “BIZNESA LAIKS”