Ministru prezidents Andris Bērziņš:

Lai vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda

Lietas būtība ir faktiski jautājumā, vai pilsoņtiesības kā cilvēktiesību sastāvdaļa un valodas aizstāvības jautājumi ir vieni un tie paši jautājumi vai divi dažādi jautājumi. Tad, lūk, neviens mums nekad nav pārmetis un nepārmetīs, nevienam nav tiesību mums aizrādīt par to, ka mēs gribam, lai vienīgā valsts valoda Latvijā paliktu latviešu valoda, lai tā būtu aizsargāta, lai to reāli visā valsts teritorijā visi lietotu, un šis ir pamatprincips, un es varu visiem pateikt, ka šajā principā nebūs nekādas locīšanās, nekādas piekāpšanās. Otra lieta ir princips, par kuru mums tiešām notiek diskusijas, par kuru mēs runājam šobrīd, tai skaitā arī ar mūsu draugiem, kuri mums saka tā — jūs pilsoņus dalāt divās daļās — tajos, kuri drīkst tikt ievēlēti, un tajos, kuri nedrīkst tikt ievēlēti. Un viņi saka tā: Rietumu sabiedrībā, demokrātijā ir izpratne par to, ka pilsonis nedrīkst tikt dalīts vai šķirots kaut kādās divās daļās, šie principi ir jāievēro. Es gribu teikt, ka pie šo principu ievērošanas mums būs jāatgriežas, mēs koalīcijā esam jau vienojušies, ka rīt no rīta astoņos sanāksim kopā un mēģināsim iezīmēt tos veidus, kā mēs varētu nostiprināt latviešu valodu, kādā veidā visas normas, kas attiecas uz latviešu valodas vienveidīgas un pilnīgi obligātas lietošanas prasību sakārtošanu, vēl kaut kādā veidā pastiprināt, papildināt. Un tad, kad tas būs izdarīts, es domāju, mēs noteikti varēsim atgriezties pie tā, ka mēs šo normu izņemam no vēlēšanu likuma.

Intervija Latvijas Radio 31. janvāra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Ir tāds diezgan nikns jautājums, sakot, ka jūs lokoties gan Rietumu, gan Austrumu priekšā un ka jums par to būšot jāatbild, jo jūsu nostāja, runājot vispirms jau par deputātu valodas zināšanām, neveicina valstisko pašapziņu.

Andris Bērziņš: — Ļoti labs jautājums, bet diemžēl mēs šajā diskusijā nemēģinām noskaidrot lietas būtību. Un lietas būtība ir faktiski jautājumā, vai pilsoņtiesības kā cilvēktiesību sastāvdaļa un valodas aizstāvības jautājumi ir vieni un tie paši jautājumi vai divi dažādi jautājumi. Tad, lūk, neviens mums nekad nav pārmetis un nepārmetīs, nevienam nav tiesību mums aizrādīt par to, ka mēs gribam, lai vienīgā valsts valoda Latvijā paliktu latviešu valoda, lai tā būtu aizsargāta, lai to reāli visā valsts teritorijā visi lietotu, un šis ir pamatprincips, un es varu visiem pateikt, ka šajā principā nebūs nekādas locīšanās, nekādas piekāpšanās. Otra lieta ir princips, par kuru mums tiešām notiek diskusijas, par kuru mēs runājam šobrīd, tai skaitā arī ar mūsu draugiem, kuri mums saka tā — jūs pilsoņus dalāt divās daļās — tajos, kuri drīkst tikt ievēlēti, un tajos, kuri nedrīkst tikt ievēlēti. Un viņi saka tā: Rietumu sabiedrībā, demokrātijā ir izpratne par to, ka pilsonis nedrīkst tikt dalīts vai šķirots kaut kādās divās daļās, šie principi ir jāievēro. Es gribu teikt, ka pie šo principu ievērošanas mums būs jāatgriežas, mēs koalīcijā esam jau vienojušies, ka rīt no rīta astoņos sanāksim kopā un mēģināsim iezīmēt tos veidus, kā mēs varētu nostiprināt latviešu valodu, kādā veidā visas normas, kas attiecas uz latviešu valodas vienveidīgas un pilnīgi obligātas lietošanas prasību sakārtošanu, vēl kaut kādā veidā pastiprināt, papildināt. Un tad, kad tas būs izdarīts, es domāju, mēs noteikti varēsim atgriezties pie tā, ka mēs šo normu izņemam no vēlēšanu likuma.

— Jūs teicāt, ka mēs pilsoņus dalām, prasot viņiem, vai viņi prot vai neprot latviešu valodu, bet mēs taču dalām, ne tikai domājot par deputātiem. Mēs sakām: ja cilvēks strādā, piemēram, veikalā, viņš nedrīkst nezināt latviešu valodu, tur prasām no viņa valodas apliecību, kurā jābūt uzrādītai kādai kategorijai. Tas nozīmē, ka cilvēkam, kontaktējoties ar citiem, ir jāspēj runāt latviski. Vai, jūsuprāt, deputātam, kuram jātiekas ar vēlētājiem, mēs varam prasīt, lai viņš uz latviešu valodas jautājumu būtu spējīgs atbildēt latviski arī vēlētājiem?

A.Bērziņš: — Jūs ļoti pareizi sakāt tagad — lai cilvēks būtu spējīgs reāli darboties politikā, lai viņu atzītu, lai par viņu kāds balsotu, cilvēkam ir jāsasniedz noteiktas kvalitātes, un cilvēkam ir jāprot latviešu valoda, un es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka jau šobrīd neviens bez latviešu valodas zināšanām nav spējīgs sevi pilnībā realizēt politikā nacionālā mērogā. Un es domāju, ka, laikam ejot uz priekšu, šīs prasības kļūs aizvien stingrākas un visi pratīs, jo neviens jau negribēs balsot par cilvēku, kurš nevar pilnā mērā pārstāvēt savu vēlētāju intereses.

— No vienas puses, protams, jautājums ir par uzticību; tajā pašā laikā pārdevējam mēs neprasām, vai varam uzticēties vai ne.

A.Bērziņš: — Pārdevējas pienākums ir komunicēt ar visiem pilsoņiem, kas pie viņas griežas.

— Es domāju, ka deputātu arī.

A.Bērziņš: — Protams, arī deputātam ir jāzina latviešu valoda, neviens jau nesaka, ka latviešu valoda deputātam nav jāmācās un nav jāzina, taču jautājums ir cits — vai šodien spēkā esošā kārtība ar, teiksim, trešās pakāpes vai otrās pakāpes valodas apliecībām ir tā, kas nodrošina, lai visi deputāti un visi cilvēki zinātu latviešu valodu. Kādēļ mēs dzirdam šur un tur par cilvēkiem, kuriem ir visas nepieciešamās apliecības, taču valodu viņi nezina? No kurienes šīs apliecības ir radušās? Un tad, kad sāc skaidrot, iznāk, ka mūsu pašu komisijas vien šīs apliecības ir sniegušas. Es gribu teikt, ka nevajadzētu mēģināt visas problēmas atrisināt vienā likumā; tādēļ ir likumdošanas normas, tādēļ ir likumu sistēma, un pilnīgi skaidrs, ka latviešu valodai ir jābūt nostiprinātai un vienveidīgi lietotai Latvijā visās jomās. Taču, protams, arī starptautiskie cilvēktiesību standarti ir jāievēro.

— Es no jūsu sacītā saprotu, ka sistēma kā tāda līdz šim nedarbojās un ir jāpārskata vispār plašā spektrā, cik droši mēs varam būt par latviešu valodu visā Latvijā.

A.Bērziņš: — Tieši par tādu uzdevumu mēs ar Valsts prezidenti vienojāmies, kad izveidojām valodnieku komisiju, un ar tādu pašu uzdevumu mēģināsim rīt sanākt kopā visi koalīciju veidojošo frakciju pārstāvji. Man ir apsolījuši paši partiju priekšsēdētāji un frakciju vadītāji būt šajā sanāksmē un mēģināt ieskicēt tālākus risinājumus šim jautājumam.

— Vai viens no šiem šaurākajiem aspektiem, runājot par deputātiem, joprojām ir spēkā — grozījumi Satversmē, par ko jūs minējāt pagājušajā reizē?

A.Bērziņš: — Viens no veidiem varētu būt grozījumi kādā no Satversmes pantiem, taču es negribētu saukt kādu pantu. Tur faktiski vajadzētu tādus kārtīgus juristus palūgt paskatīties, un droši vien arī šo jautājumu mēs rīt iezīmēsim, pārskatīsim, pārrunāsim.

— Jūsuprāt, cik intensīvi jūs spēsit šos jautājumus risināt, cik intensīvi strādāt, un kad varētu būt kāds rezultāts?

A.Bērziņš: — Domāju, ka šī darba grupa droši vien kādas nedēļas trīs četras varētu strādāt, un tad mēs varētu jau konkrēti runāt par kādiem grozījumiem, tekstiem, konkrētiem formulējumiem.

— Pievērsīsimies nākamajiem jautājumiem. Nākamā jautājumu kārta ir nākusi no datora un — paldies cilvēkiem — par fiktīvām firmu reģistrācijām. Pirmais jautājums būtu formulējams tā: arī jūsu vadītā valdība nav spējusi vai arī nav gribējusi pielikt punktu šo fiktīvo firmu reģistrācijai, kas rada lielus zaudējumus valsts budžetam. Šobrīd šāds fiktīvu firmu reģistrs ir konfidenciāls, un gandrīz pusotrs tūkstotis uzņēmumu ir — vismaz šajā reģistrā — ar fiktīvu firmu pazīmēm. Un tomēr tie ir tikai konstatētie; var domāt, ka šādu firmu ir daudz vairāk. Kā jūs to skaidrojat, kas par lietu?

A.Bērziņš: — Vispirms — tajā brīdī, kad firma tiek reģistrēta, to nevar atzīt par fiktīvu. To var atzīt par fiktīvu tikai tad, kad tā ir vai nav sākusi darboties. Ar šo jautājumu nodarbojas Valsts ieņēmumu dienests, tā pārziņā ir visi uzņēmumu dati, visi nodokļu maksājumi, un es zinu, ka Valsts ieņēmumu dienests strādā ar šīm firmām, mēģina šīs firmas likvidēt, sniedz tās tiesā, šis process turpināsies. Tas, ka Valsts uzņēmumu reģistrs ir sagatavojis atsevišķu sarakstiņu, kas pagaidām ir ierobežotai lietošanai Valsts ieņēmumu dienestā par firmām ar fiktīvu firmu pazīmēm, tas ir pavisam normāli, un šīs fiktīvo firmu pazīmes vēl neliecina, ka pašas firmas ir fiktīvas. Tieši tādēļ saraksts nevar būt publiski pieejams, jo tad varam nonākt situācijā, ka varbūt kādu firmu, kurai pārskatīšanās pēc ir šīs fiktīvās firmas pazīmes, padarām par vainīgu vai graujam tās reputāciju. Tātad šeit ir tāda ļoti, ļoti smalka un tai pašā laikā ļoti skaidra pozīcija, šeit ir Valsts ieņēmumu dienestam jāstrādā. Vakar mēs valdībā skatījām jautājumu par dienesta izmeklēšanu, kas bija notikusi robežsardzē un Valsts ieņēmumu dienestā, un tur arī šim jautājumam finansu ministrs un Valsts ieņēmumu dienesta cilvēki pieskārušies. Tā ka notiek darbs.

— Jā, nu strādā Valsts ieņēmumu dienests, strādā sen un daudz, bet tās tendences nemazinās. Tas nozīmē, ka būtu jādara kas vairāk, lai tādas firmas vispār nevarētu rasties.

A.Bērziņš: — Diemžēl tādu situāciju novērst nevar, jo saskaņā ar uzņēmējdarbības likumdošanu jebkurš cilvēks ir tiesīgs piereģistrēt savu firmu, pieteikt un sākt strādāt. Un es domāju, ka tas ir labi — katru dienu rodas ļoti daudzas firmas, un tikai ļoti nedaudzas ir ar šīm fiktīvo firmu pazīmēm, absolūti lielākais vairums ir legālas, normāli, juridiski korekti strādājošas, nodokļus maksājošas firmas.

— Vai, jūsuprāt, citās valstīs situācija ir tāda pati kā Latvijā?

A.Bērziņš: — Nu, ļoti līdzīga. Tā ir tāda pastāvīga sacensība, kur nodokļu administrācija sacenšas ar tiem uzņēmējiem, kuri mēģina likumīgi un nelikumīgi nemaksāt nodokļus. Ļoti daudz kas ir atkarīgs tieši no vispārējās sabiedrības attieksmes pret nodokļu maksāšanu. Piemēram, ir valstis, kur cilvēks iepazīstoties jau nosauc skaitli, kādu viņš vai viņa kompānija pagājušajā vai kārtējā gadā ir samaksājusi nodokļos, un tā skaitās viena no laba pilsoņa kvalitātes pazīmēm. Es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka mēs arī pie tā nonāksim.

— Šis pats cilvēks atceras, ka pirms kāda laika ticis runāts, ka Federālais izmeklēšanas birojs Amerikas Savienotajās Valstīs varētu piedāvāt savu palīdzību cīņā ar korupciju; Latvija esot no tā atteikusies...

A.Bērziņš: — Latvijā ar korupciju cīnīsies latviešu ierēdņi, latviešu cilvēki. Pašlaik valdība ir apstiprinājusi un nosūtījusi uz Saeimu triju likumprojektu paketi. Viens ir par antikorupcijas biroja izveidošanu, otrs ir par tā saukto nulles deklarāciju un legālās prezumpcijas principu ieviešanu, un trešais likumprojekts ir par interešu konfliktiem, kur tiek mēģināts precīzi aprakstīt visus iespējamos interešu konfliktu gadījumus un to, kā katram cilvēkam jārīkojas tajā gadījumā, ja viņam šāds interešu konflikts iestājas. Šā gada budžetā jau ir ieplānota nauda, un mēs ceram, ka antikorupcijas biroju mums izdosies izveidot vēl līdz 1.maijam. Šajā birojā strādās Latvijas cilvēki, taču es neizslēdzu, ka mums varētu būt sadarbība ar dažādām valstīm, tajā skaitā ar Amerikas Savienotajām Valstīm, un mēs arī saņemam tehniska rakstura palīdzību no Amerikas Savienotajām Valstīm, tajā skaitā antikorupcijas biroja izveidošanā, principu definēšanā, likumdošanas sakārtošanā.

— Jo jautājums ir — ja mēs atsakāmies no ārzemju palīdzības, tas nozīmē, ka korumpēti cilvēki paši grib cīnīties ar korupciju.

A.Bērziņš: — Mēs neatsakāmies no ārvalstu palīdzības, ārvalstu palīdzība visu laiku ir šeit klāt; es pat gribētu teikt vairāk — konsultanti no ASV, no Lielbritānijas, ir strādājuši tieši pie šīs tēmas pēdējo pusotru gadu.

— Anita no Rīgas zvanīja un sacīja: tiekot lietots vārds “konfidencialitāte” —par firmām un visām pārējām lietām, vai vārds “konfidencialitāte”, jūsuprāt, vienkārši neveicina korupciju?

A.Bērziņš: — Ir likums “Par informācijas atklātību”, un šajā likumā ir dažādi ierobežojumi, kas attiecas uz dažādām situācijām. Un es gribu teikt, ka faktiski Ministru kabinetā konfidenciāli ir tikai tie jautājumi, kuri saistīti ar Aizsardzības ministrijas iesniegtajiem dokumentiem...

— Valsts noslēpums?

A.Bērziņš: — ...pie tam tikai dažiem jā. Tiem ir dažāds raksturs — konfidencialitāte, slepens, ļoti slepens — tā ir gradācija, kā dokumenti tiek šķiroti vai sistematizēti, bet 99 procenti visu dokumentu ir publiski pieejami, un jebkurš var apskatīties, pieņemsim, Ministru kabineta mājaslapā visu dienas kārtību, visus pieņemtos lēmumus.

— Kalnačas kundze zvanīja un sacīja tā: viņa esot jums nosūtījusi vēstuli vēl janvāra sākumā; ir jau pagājis gandrīz mēnesis, neesot no jums atbildes. Runa esot par to, ka tajā laikā, kad jūs bijāt mērs Rīgas domē, pensionāriem, kam pensija ir pāri 60 latiem, esot atņemtas jebkādas atlaides sabiedriskajā transportā. Viņa ir izrēķinājusi, ka rīt būs pagājuši divi gadi, kopš šī viņai bēdīgā notikuma, indeksācija iet uz priekšu, pensija kāpj pāri 60 latiem, bet atlaides vairs nav.

A.Bērziņš: — Ja es pareizi atceros, tolaik mēs visu to naudu, kas bija paredzēta atlaidēm, atdevām sociālās palīdzības dienestam, lai šis dienests šo naudiņu dod tik tiešām tiem cilvēkiem, kuriem reāli nepieciešama palīdzība, un tas faktiski ir veids, kādā šī nauda precīzāk tiek atdota konkrēti tiem cilvēkiem, kuriem tā palīdzība ir vajadzīga. Un, ja es pareizi atceros, tad tieši tajā laikā sociālajai palīdzībai Rīgas pilsētā atvēlētā naudas masa palielinājās divas reizes, un, ja es pareizi atceros, tie bija deviņi miljoni latu.

— Un visbeidzot — kāpēc Rīgā apstājusies dzīvokļu vispārējā plānveida privatizācija?

A.Bērziņš: — Šis jautājums būtu jāuzdod Rīgas domes vadītājam. Mēs jau visi esam liecinieki, ka pašlaik notiek personāliju maiņa dzīvokļu privatizācijas komisijā, acīmredzot tādēļ nevirzās uz priekšu arī dzīvojamo māju sagatavošana un nodošana privatizācijai, bet jācer, ka tas visdrīzākajā laikā tiks labots.

— Ždanokas kundzes gadījums ir izraisījis jautājumu par to, vai šādai komisijai tur vajag būt, un līdz ar to es saprotu, ka tur pagaidām tiešām ir liela neskaidrība, bet tas ir jautājums Rīgas domei. Siliņas kundzes jautājumam no Ventspils par valdības programmu attiecībā uz latviešiem repatriantiem mēs pievērsīsimies nākamajā reizē.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā