– Aleksandrs Čaks

Piektdien, 1. februārī, Jaunajā Rīgas teātrī notika 2001. gada skaistāko grāmatu konkursa laureātu apbalvošana

Sarīkojumu atklāja Grāmatizdevēju asociācijas prezidente Anita Rožkalne:

— Skaistums uzvarēs pasauli, kā teicis kāds mums visiem zināms gudrais. Skaista grāmata ir viens no skaistuma veidiem. Un mīlestība uz skaistu grāmatu ir sapulcējusi mūs visus šai skaistajā zālē šajā skaistajā brīdī. Skaista grāmata, kuru gribas paņemt rokās, gribas pašķirstīt, ar pirkstiem sajust laba papīra pieskārienu, izgaršot pirkstu galos vāka materiālu, ar acīm apmīļot burtus un ilustrācijas, vienlaikus atceroties par maketa izveidi, par satura brīnišķīgo spēju plest plašāku mūsu apvārsni. Skaistāko grāmatu konkurss Latvijā notiek jau desmito reizi. Un ar katru gadu tajā parādās arvien jaunas iezīmes. Gāmatas, kas nonāk pie lasītājiem un konkursa žūrijas, kļūst ar katru gadu interesantākas. Allaž paliek jautājums — vai tas, ko vieni uzskata par skaistu, ir skaists visiem, vai tas, ko vieni uztver kritiskāk, liekas kritizējams visiem. Konkurss ir sacensība. Kas vēl neesat bijuši Misiņa bibliotēkā uz izstādi, aizejiet! Palūkojieties! Es šorīt vēlreiz izstaigāju šo izstādi, pakavējos pie visiem stendiem. Latvijas grāmata tiešām ir skaista! Skaisti esam mēs visi, kas esam to tik skaistu radījuši.

Apsveikuma vārdus konkursa noslēguma sarīkojuma dalībniekiem teica Kultūras ministrijas valsts sekretārs Aivars Gailis. Viņš uzsvēra, ka grāmatai jābūt skaistai gan saturā, gan formā. Skaistu grāmatu radīšana ir dārgs prieks. Tādēļ arī valsts ar Kultūrkapitāla fonda starpniecību palīdz tapt daudzām skaistām grāmatām.

Lai apbalvošanas ceremonija visās desmit nominācijās noritētu ar priecīgu spriegumu un viss šis pasākums tiešām kļūtu par svētkiem, Liega Piešiņa daudz ko bija paredzējusi (visu jau nekad nevar paredzēt) scenārijā 1240 lappušu biezumā, kura realizēšana tika uzticēta apgāda “Likteņstāsti” vadītājai Anitai Mellupei un Jaunā Rīgas teātra aktierim Vilim Daudziņam.

Iznācis bija tā, ka no piecām konkursam izvirzītajām mācību grāmatām žūrija nebija atzinusi nevienu par godalgas vērtu, jo, kā paskaidroja žūrijas komisijas loceklis profesors Valdis Villerušs, tās pirmām kārtām ir pārāk smagas un lielas, lai skolasbērni varētu tās ērti izmantot. Toties starp sešām konkursam izvirzītajām skaistajām bērnu un jaunatnes grāmatām bija atrastas trīs visskaistākās. Un tās nosauca Ministru prezidents Andris Bērziņš. Viņš sirsnīgi sveica visus grāmatu rakstītājus, izdevējus un lasītājus un pateicās par iespēju apbalvot uzvarētājus tieši šajā nominācijā: “Jau kādu pusotru gadu esmu vectētiņš, tāpēc specifiski sāku atkal iedziļināties šajā literatūrā. Bet vispār runājot, es domāju, ka mēs varam lepoties ar to, cik daudz labu grāmatu Latvijā tiek izdots latviešu valodā. Kādreiz, kad runājam ar darījumu cilvēkiem no ārzemēm, kas te strādā biznesā, viņi mums saka — jūs esat pārāk maza valsts, lai oriģinālliteratūras izdošana jūsu nacionālajā valodā varētu kļūt par nopietnu biznesu. Tāpēc jāsaka, paldies Dievam, ka mēs visi lasām grāmatas un pērkam grāmatas. Par to liecina arī šīsdienas pasākums. Ja tā būs arī turpmāk, grāmatu izdošana Latvijā nekad nebeigsies. Un lai tas tā būtu, jāsāk lasīt jau agrā bērnībā.”

Vaicāts, kāda ir bērnu grāmatas atšķirība no pieaugušo grāmatas, visaugstāk novērtētās grāmatas autors Uldis Auseklis pārliecinoši atbildēja: “Nekāda! Tai jābūt brīnišķīgai!”

Mākslas un foto albumi ir tie izdevumi, kas ļoti palīdz veidot mūsu valsts un zemes tēlu pasaulē, tāpēc tie allaž ir arī Latvijas institūta direktora Ojāra Kalniņa redzeslokā. Apbalvojot uzvarētājus, viņš sacīja: “Šajos albumos atspoguļots skaistums — tas skaistums, kas radīts, kas ievests un kas palicis Latvijā. Ar šīm grāmatām mēs šo skaistumu atkal atdodam pasaulei.”

Kā liecina statistika, apmēram 40 procenti mūsu valsts iedzīvotāju apmeklē bibliotēkas. Viņu viedokli pauda Bibliotēku attīstības institūta direktore Anna Mauliņa. Bibliotēkās visvairāk pieprasītās 2001. gada grāmatas ir Mudītes Šneideres grāmata par Hariju Liepiņu “Dzīves sadedzinātie” un Ausmas Cimdiņas grāmata par Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu “Brīvības vārdā”. No tulkotās literatūras — A.Mariņinas romāni. Paši bibliotekāri par labākajām atzinuši minēto Ausmas Cimdiņas grāmatu, Rūtas Paulas grāmatu par Leonīdu Vīgneru un Saulcerītes Vieses grāmatu “Mežaparks — pilsēta priežu silā”.

Ar anketu starpniecību noteikti labākie grāmatu tirgotāji — gan lielie, gan mazie un pavisam mazie. Kā labākais kolportieris tika sveikts alūksnietis Ēriks Kalenbaums. Labākās grāmatu izplatītājas titulu vairumtirdzniecībā izpelnījusies Regīna Jonasa un vairumbāze “Latvijas grāmata”. Lielo grāmatnīcu konkurencē priekšgalā ir grāmatu nams “Valters un Rapa”, Jāņa Rozes un “Jumavas” grāmatnīcas. Apbalvotas tika labākās grāmatnīcas Valmierā, Cēsīs un Liepājā.

Poligrāfiķu asociācija kā savas nozares labākos apbalvoja poligrāfijas grupu “Jāņa sēta” un Talsu tipogrāfiju.

Pirms nosaukt labāko mākslinieku un ilustrāciju autoru, mākslu pazinējs un Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis atgādināja par mākslinieka īpašo lomu grāmatas tapšanā jau kopš rakstības pirmsākumiem. Aplūkojot konkursam izvirzītās grāmatas, viņš atzīmēja: “Mākslinieks te bieži vien ir bijis ne tikai grāmatas iekārtotājs, papīra un šrifta izvēlētājs. Grāmata ir kā scenārijs, kurā māksliniekam jābūt gan režisoram, gan dekoratoram, gan kostīmu meistaram. Viņam jāliek kustēties šim saturam: viena bilde lielāka, viena mazāka, viņu ritms, sakārtojums vienā lapas atvērumā — tam visam jāieaug tekstā iekšā.” Kā mākslinieciskā izveidojuma spilgtākos paraugus viņš minēja tādas grāmatas kā “Ūdenszīme” un “Koka Rīga”. Šo abu un vairāku citu 2001. gada skaistāko grāmatu mākslinieks ir Juris Petraškevičs. Viņam — labākā mākslinieka lauri. Kā labākā ilustrāciju autore tika sumināta bērnu grāmatu “Uz Klidziņu ar vienu koka zirdziņu” un “Bebru atgriešanās”, kā arī 2. klases matemātikas grāmatas māksliniece Signe Ērmane.

Juris Petraškevičs: “Māksliniekam ir privilēģija sadarboties ar daudziem brīnišķīgiem cilvēkiem. Grāmatas iekārtošana nav tikai darbs pie datora, tā nav tikai grāmatas salikšana kopā, tas ir darbs ar autoru, ar redaktoru, ar korektoru, tulkotāju, ar poligrāfiem, ar papīrniekiem, kā mēs viņus saucam. Un ar tiem cilvēkiem, kas strādā tipogrāfijās, sākot ar projekta vadītājiem. Tie visi ir brīnišķīgi cilvēki, kas ar mieru strādāt vēl un vēl, tērēt kādu papīra loksni vairāk nekā paredzēts, lai panāktu to kvalitāti, kādu mākslinieks iecerējis.”

Balvas tulkotās literatūras labāko izdevumu veidotājiem pasniedza Valsts protokola vadītājs Jānis Dripe. Pieminot savu vēstnieka darbību Zviedrijā, viņš sacīja: “Šos piecus gadus es ar patiesu prieku un baudu strādāju blakus tādam ļoti labam tulkotājam kā Juris Kronbergs. Es redzēju, kā pārtop zviedru valodā Vizmas Belševicas “Bille” un Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi”, kas pēc tam sāka dzīvot savu dzīvi uz skatuves Zviedrijā un Latvijā. Tulkojums neapšaubāmi ir nepastarpināts rakstītāja dialogs ar lasītāju. Un pa vidu ir ļoti nozīmīgs posms — tulkotāji un izdevēji. Es ar prieku sveicu šos “diplomātus”, kuru darbu neviens slikts vēstnieks nespēj sabojāt, jo viņš vienkārši tur netiek klāt.”

Labākās dzejas grāmatas saprotamā kārtā nosauca Andra Konste, jo aizvadītais gads noritēja Čaka simtgades zīmē un viņa ir Aleksandra Čaka muzeja vadītāja. Apsveikumam viņa bija izvēlējusies rindas no poēmas “Spēlē, Spēlmani!”:

Klusa grāmata viz manā rokā.

Lapās dīvainas svītras zib.

Viņu brīnišķā sudraba lokā

Sirds mana mūžīgi dzīvot grib.

Tas ir skaistums, ko tagad tveru,

Roku darināts mūžības vaigs.

Un es neatdzeroties dzeru.

Balsī nogulstas sudraba tvaiks.

Lapu putenis pajūk un smejas,

Svītru jaukums atnāk un zūd.

Mainās koki, lapas un sejas,

Ne jau pazust, bet mūžīgi būt.

Pasniedzot balvas labāko latviešu prozas grāmatu veidotājiem, Anna Žīgure mudināja priecāties par tām lielajām pārmaiņām, kas rakstniecībā un grāmatniecībā notikušas neatkarības gados: “Atcerējos kādu sarunu pirms trīsdesmit vai vairāk gadiem. Nejauši Mellužos satikos ar igauņu grāmatu mākslinieci Agati Vēberi, kura bija ilustrējusi igauņu grāmatas pagājušā gadsimta sākumā, bet tad dzīvoja Ņujorkā. Es, kas biju beigusi Tartu universitāti un ļoti augstu turēju un cienīju igauņu literatūru, vaicāju, vai māksliniece ir lasījusi igauņu pēckara padomju literatūru. Viņa manī paskatījās un teica: “Zināt, nē. Man viņas nepatīk paņemt rokā, tās grāmatas. Viņas ir tik neglītas, uz tik slikta papīra.” To, ko viņa patiesībā gribēja ar to teikt, es tikai krietni vēlāk sapratu, un saprotu arvien labāk. Ļoti priecājos, ka latviešu grāmatām tagad ir labs saturs, labs izskats. Labs saturs ir bijis arī agrāk, ja viņš ir bijis labs. Arī labi mākslinieki ir bijuši agrāk, ja viņi tiešām bijuši labi. Labs papīrs nav bijis padomju laikos. Tagad papīrs ir labs. Ir mainījies grāmatu izskats, ir mainījušās mūsu mājas un plaukti, kur šīs grāmatas tagad stāv, ir mainījušies grāmatu veikali un bibliotēkas, un antikvariāti. Viss ir mainījies. Un pāri visam ir mainījusies viena lieta, ko mēs pavisam esam aizmirsuši. Smarža! Tagad brīnišķīgi smaržo jaunās grāmatas, grāmatu veikali, mūsu istabas ar grāmatu plauktiem. Tā ir pavisam jauna apjausma un jauna pasaule, ko nes līdzi jaunās grāmatas. Un visam tam pamatā ir arī labs papīrs. Es novēlētu mūsu rakstniekiem un mūsu grāmatniecībai, lai kādreiz pienāktu laiki, kad mēs atkal varētu izdot mūsu grāmatas uz Latvijā ražota papīra!”

Nopietni vēlējumi un atzinumi mijās ar sarīkojuma vadītāju Anitas Mellupes un Viļa Daudziņa iestarpinājumiem un komentāriem. Uz jautājumu, cik reižu jāpārlasa manuskripts, lai grāmatā nebūtu nevienas kļūdas, tika saņemtas izsmeļošas atbildes: neskaitāmas! Bet kļūdas būs vienmēr — kad beigsies burtu kļūdas, sāksies konceptuālās. Gala tur nav.

Pašu skaistāko, vērtīgāko un visādi citādi pašu izcilāko 2001. gada grāmatu bija uzticēts nosaukt Rīgas astoņsimtgades svinību saimniecei Ingūnai Rībenai. Viņa vispirms pamatoja savu izvēli:

— Aizvadītais gads pieder Rīgai. Un šī grāmata ir veltīta manam skolotājam un ilggadējam kolēģim, arhitektam Jurim Vasiļjevam. Cilvēkam, kurš, runājot par kādu voluntu, vai kanelūru, prata par to pateikt tik ietilpīgi, ka to varēja attiecināt uz dzīvi kopumā. Jura Vasiļjeva personības apburti, vistalantīgākie arhitektūras studenti savstarpēji konkurēja par tiesībām specializēties pie viņa restaurācijā. Un Juris vēl vairāk nekā arhitekts bija arhitektūras un mākslas vēsturnieks. Šī grāmata ir par Rīgas šedevriem. Tā ir “Koka Rīga”. Grāmatu veidojis autoru kolektīvs, un katrs no viņiem ir personība. Mākslinieks — Juris Petraškevičs, tipogrāfija “Preses nams”, poligrāfijas grupa “Jāņa sēta”, izdevējs “Neputns”.

Uz skatuves tika aicināti Pēteris Blūms, Zaiga Gaile, Rike Helmsa un citi grāmatas autori, veidotāji un izdevēji. Viņu vārdā dažus vārdus teica arhitekts un mākslas vēsturnieks Pēteris Blūms: “Jēdziens “koka Rīga” ir parādījies ļoti sen. Tas ir tikpat vecs kā Rīga. Un starp jums nav neviena, kas ar koka Rīgu nebūtu saistīts. Mēs viņā esam, mēs viņā dzīvojam. Un mēs viņu neapzināti mīlam. Un, ja viņas nebūtu, tad nebūtu šīs grāmatas un mēs šeit nestāvētu. Ir tāda dziesma “Bez mīlestības nedzīvojiet”. Es jums to novēlu!”

Arī Kultūras ministrija par gada skaistāko grāmatu atzinusi “Koka Rīgu”.

Rīgas domes Kultūras pārvaldes priekšnieks Rolands Juraševskis kā labāko nosauca Ilonas Celmiņas sastādīto monogrāfiju “Rīgas pārvalde astoņos gadsimtos”, kuras izdevēji ir “Rīgas nami” un Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.

Foto: Sergejs Akurāters Par labāko mākslinieku atzītais Juris Petraškevičs; par 2001.gada grāmatu atzīta “Koka Rīga”; par skaistāko kalendāru atzītais Latvijas Gaisa satiksmes sienas kalendārs

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore