Par cilvēku lomu attīstības norišu ķēdē

Dr. habil. oec. Pārsla Eglīte, Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle

Par iedzīvotāju sastāva novecošanos

Kā zināms, desmit gados kopš neatkarības atgūšanas Latvijas iedzīvotāju skaits ir nemitīgi samazinājies: no 2,668 miljoniem 1990. gadā līdz 2,375 miljoniem pēc 2000. gada tautskaites datiem jeb par 11% 1. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē tas vēl notika galvenokārt cittautiešu etniskās emigrācijas dēļ, bet pēc tam arvien vairāk dabiskās kustības gaitā, dzimušo skaitam nesasniedzot mirušo skaitu.

Dzimstība šais desmit gados ir samazinājusies gandrīz divas reizes, un gadsimta pēdējos divos gados notikušais tās pieaugums par 5% nespēj stāvokli būtiski uzlabot (1. att.). Sarukušās dzimstības dēļ iedzīvotāju sastāvā palielinās pensijas vecuma ļaužu īpatsvars. Pēdējos desmit gados, dzimušajiem nonākot darbspējas vecumā, tātad jau nākamos desmit gados, iedzīvotāju kopuma novecošanās un skaita samazinājums noritēs vēl straujāk. Ja dzimstības līmenis nemainīsies, turpmākajos divdesmit gados Latvijā 65 un vairāk gadus veco īpatsvars pieaugs no 14,5 % līdz 17,3 % 2. Atbilstoši saruks Satversmes 2. pantā minētais “valsts suverēnās varas” nesējas tautas, tātad arī latviešu valodas lietotāju, latviešu kultūras glabātāju un pārmantotāju skaits, nerunājot par novecošanās ietekmi uz tautsaimniecību.

Eiropas Savienībā (ES) vidēji un it īpaši tās lielākajās valstīs arī paredzama arvien izteiktāka iedzīvotāju sastāva novecošanās — vairāk gan mūža ilguma palielināšanās, nevis dzimstības mazināšanās dēļ (1. tab.). Tikpat zema dzimstība kā Latvijā pēdējos gados ir bijusi tikai Itālijā un Spānijā 3. Rietumu demogrāfi to izskaidro ar šo valstu niecīgo atbalstu ģimenēm, paļaujoties uz katoļiem raksturīgo ģimenisko vērtību un ieražu spēku 4. Rezultātā jau 2000. gadā 65 gadu vecumu pārsniegušo, piemēram, Itālijā bija 18%, kas ir vairāk nekā bērnu līdz 15 gadiem — 14%.

Atšķirībā no Latvijas Eiropas Savienībā jau vairākus gadus rit diskusijas, kā mazināt draudošo novecošanos vai piemēroties tai. Šī gada pavasarī notiks jau otrā šai problēmai veltītā ANO Attīstības komisijas rīkotā konference (World Assembly on Aging).

Citu risinājumu vidū ES tiek minēta arī izglītotu jaunu cilvēku ieceļošana no pašreizējām kandidātvalstīm kopā ar viņu bērniem, atbalstot iebraukušo vēlāku atgriešanos izcelsmes vietā 5. Citi eksperti gan norāda, ka tāds līdzšinējo ES dalībvalstu problēmu varbūtējs risinājums nelabvēlīgi ietekmētu sūtītājvalstu attīstības iespējas un labklājības līmeņa iecerētās izlīdzināšanās izredzes. Ja jaunatnes pārceļošana no kandidātvalstīm uz tās vecākajām dalībvalstīm tiktu veicināta, būtu vismaz jāparedz cilvēkkapitāla zaudējuma kompensācija sūtītājvalstīm 6.

Referāts 2002. gada 15. janvārī LZA Ekonomikas institūta diskusijā par ekonomikas zinātni Latvijā

Šādām ārvalstu ekspertu un politiķu diskusijām par mūsu iespējamo likteni vajadzētu rosināt arī pašu mājās beidzot pievērsties iedzīvotāju un darbaspēka, to skaita un sastāva notiekošo un gaidāmo pārmaiņu apspriešanai. Tostarp —

• ko valsts, sabiedrība, atsevišķas sociālās grupas iegūst vai zaudē, mazinoties Latvijas iedzīvotāju skaitam;

• kas Latvijai līdzīgi tagadējām ES dalībvalstīm būtu darāms, lai pēc iespējas attālinātu iedzīvotāju sastāva novecošanos;

• kādai vajadzētu būt kompensācijai no uzņēmējvalstīm par tajās ieceļojušiem Latvijas jauniešiem.

Uz pirmo jautājumu pašsaprotama šķiet atbilde, ka valsts ekonomiskās attīstības un labklājības līmenis nav atkarīgi no tās iedzīvotāju skaita. Taču iedzīvotāju skaita zudumi — vai nu jauno cilvēku izceļošanas, vai dzimstības mazināšanās dēļ — ir neizbēgami saistīti ar viņu vecumsastāva pārmaiņām, t.i., to novecošanu. Ja atbilstoši tai nemaina nodarbinātības nosacījumus un iespējas, iedzīvotāju sastāva novecošanās neizbēgami noved pie sociālo izmaksu palielināšanās, par ko pašreiz ir norūpējušās un ko pūlas novērst bagātākās Eiropas valstis.

Nabadzīgākām valstīm, kas nevar cerēt uz jauniešu pieplūdumu no citām valstīm, draud tālāka novecošanās. Mazākajās valstīs, kāda ir Latvija, tas nozīmē izmiršanu līdz ar savu nacionālo valsti. Ir dzirdēts, ka daži uzņēmīgi cilvēki Francijā jau tagad apspriež medību suņu trenēšanai izdevīgos apstākļus Latvijas mežos. Diemžēl pasaulē jau izzudušas vairākas bijušās PSRS ziemeļu tautas, Ziemeļamerikas indiāņu ciltis, prūši un gandrīz arī mūsu pašu lībieši. Taču tas nozīmē tautu, valodu un kultūru daudzveidības mazināšanos, kas ir pasaules kopēja garīgā bagātība, tūrisma un vispārējās attīstības veicinātāja. Tāpēc nevar nepiekrist akadēmiķim Saulvedim Cimermanim, ka Letonikas programmā, kas atzīta par vienu no prioritāriem pētījumu virzieniem Latvijā, ir iekļaujami arī demogrāfiskie pētījumi 7.

Lai nepieļautu tālāku vienveidošanos, Apvienotām Nācijām būtu laiks izsludināt mazo tautu aizsardzību, kā tas tiek darīts attiecībā uz apdraudētām augu un dzīvnieku sugām. Kaut arī cilvēki no visām dabas būtnēm ir visbīstamākie pašu un pārējo vides un dzīvības saglabāšanai, tieši mazās tautas laikam gan nerada lielākos draudus kopējai ilgtspējīgai attīstībai.

Par ekonomisko un demogrāfisko norišu mijiedarbību

Globālā ekonomika ar tās nesātīgo pelnītkāri laikam gan vismazāk rēķinās ar pasaules daudzveidību, ilgtspējīgu attīstību, cilvēku dzīves vidi un kvalitāti. Tomēr cilvēki tai ir nepieciešami kā divu funkciju veicēji: patērētāji, respektīvi, pircēji un darbaspēks.

Darbaspēks, protams, vajadzīgs iespējami lēts un tai pašā laikā labs: ar atbilstošu kvalifikāciju, tieksmi izkalpoties, gatavs mācīties, prasmīgs saskarsmē ar klientiem un pārējo personālu, uzticīgs darba devējam un godīgs vismaz pret to, vēlams arī jauns — lai tā zināšanas būtu svaigas un lai spētu ātri uztvert jaunas, bet pats — izturīgs, vesels, izskatīgs.

Patērētājs, protams, vajadzīgs maksātspējīgs un modes prasībām pakļāvīgs. Kā klienti ir noderīgi arī bērni un vecākie ļaudis, jo viņu vajadzību un interešu īpatnības ļauj paplašināt piedāvāto preču un pakalpojumu dažādību un tātad arī kopapjomu. Ne velti atsevišķus ģimenēm domātus televīzijas raidījumus atbalsta bērnu preču ražotāji.

Rūpes par piemērotu darbaspēku un tā pastāvīgu atjaunošanu tiek uzskatītas par valsts uzdevumu apmaiņā pret maksātajiem nodokļiem. No tiem būtu jāuztur cilvēkresursu veidošanai un attīstībai vajadzīgās nozares: izglītība, veselības aprūpe, tautas sports un kultūra. Pēdējā — kā priekšnosacījums darba kvalitātei, saskarsmes kultūrai, tikumībai un labai veselībai, sekmējot darbinieku pilnvērtīgu atpūtu un mazinot tieksmi pēc apreibināšanās. Šo nozaru atdeve izpaužas visu darbaspēku izmantojošo nozaru darba rezultātos, un tas ir daudz nozīmīgāk par kultūras ministres Karinas Pētersones minēto netiešo kultūras atmaksāšanos iestāžu darbībai nepieciešamo piegādātājorganizāciju ienākumos un to maksātajos nodokļos 8. Jau 70. gadu vidū mūsu institūta toreizējais līdzstrādnieks Jurijs Ņetjosins, vēršoties pret pārpalikuma principu tā dēvēto neražojošo nozaru finansēšanā, dēvēja ieguldījumus darbaspēka atjaunošanā un izaugsmē par ražīgo jeb produktīvo patēriņu 9.

Valsts uzdevums — nodrošināt pastāvīgu darbaspēka atjaunošanos — ir ļoti sarežģīts, jo jārēķinās ar plašu savstarpējo sakarību tīklu. Mūsdienu šauri specializētajās nozarēs darbojoties, pat tautsaimnieciski izglītoti cilvēki ne vienmēr iedomājas par šīm pašsaprotamajām sakarībām. Tāpēc īsi atgādināšu: pašmāju uzņēmēju un ārvalstu investoru kārotais lētais darbaspēks ir vājš patērētājs ar zemu pirktspēju. Tas ierobežo uzņēmumu paplašināšanās iespējas un iemaksāto nodokļu apjomu. Savukārt valsts bez pēdējā nevar nodrošināt kvalitatīvu darbaspēku un tā atjaunošanos. Nepiemērots darbaspēks neveicina investīcijas un jaunu darba vietu izveidi, bet zems nodarbinātības līmenis bremzē darba samaksas, maksātspējas un nodokļu kopapjoma pieaugumu.

Par valsts iespējām ietekmēt ataudzi

Ja valsts nepārņem atsevišķam uzņēmējam raksturīgo lielākas un drīzas peļņas ideoloģiju, bet orientējas uz tautas un valsts ilgtspējīgu attīstību un — kā tās nosacījumu — iedzīvotāju labklājību un kvalitatīvu izaugsmi, tad tomēr jāatrod iespēja pārraut šo apburto loku. Tāpēc jau katra normāla valsts atvēl kādu budžeta daļu zinātnei, lai būtu iespēja likt kopā dažādu nozaru ekspertu prātus un atrast saviem apstākļiem piemērotāko rīcības variantu.

Var jau cīnīties pret novecošanos, izmērdējot vecos. Taču tas brieduma gadu cilvēkiem vismaz daļēji laupītu nākotnes perspektīvu, turklāt nesekmētu paaudžu nomaiņu un tātad arī iedzīvotāju un darbaspēka atjaunošanos. Latvijā ar tās pēdējos gados īpaši zemo dzimstību paaudžu nomaiņa notiek vairs tikai par 59%, bet pirms dažiem gadiem pat nepilniem 52% 1. Izšķirošs nosacījums tālākas novecošanās un izmiršanas novēršanai ir bērnu skaita palielināšana ģimenēs (2. att.).

Pretēji pašmāju politiķu apgalvojumiem, ka, pārejot uz tirgus ekonomiku, vērtības ir mainījušās un cilvēki negribot bērnus, dažādu pētniecisko kopu 90. gadu otrajā pusē veiktajās aptaujās par vēlamāko bērnu skaitu savās ģimenēs Latvijas aktīvā vecuma iedzīvotāji tomēr visbiežāk izvēlas 2 vai 3 10,11. Ja tas īstenotos, paaudžu skaitliskā nomaiņa varētu atjaunoties, kā tas jau notika 80. gadu otrajā pusē. To var panākt ar materiālu un līdz ar to arī morālu atbalstu ģimenēm. Savulaik tas sekmīgi ticis īstenots Francijā un mums tuvējās Ziemeļvalstīs, kur 20. gadsimta nogalē dzimstība bija augstāka nekā Latvijā. Dzimstības pieaugums tur bija vērojams tieši pēc tam, kad par tika palielināts ikmēneša ģimenes pabalsts pēc 1999. gada 1. janvāra dzimušajiem.

LZA Ekonomikas institūts 2001. gadā veica aptauju par šī vēl arvien niecīgā (pirmajam bērnam 6 lati jeb 1/5 no sociālā nodrošinājuma pabalsta, ko saņem nestrādājošie pensijas vecumā) pabalsta palielinājuma lomu ģimeņu papildināšanā. Izrādījās, ka lielāka šī loma bijusi mazāk turīgās ģimenēs un dzimstot otram vai trešajam bērnam, jo pirmie jau prasa savu daļu ģimenes ienākumu un pazemina tās turības līmeni. Diemžēl tālāku pabalstu palielinājumu mūsu politiķi jau vairākus gadus atliek, atrunājoties ar līdzekļu trūkumu, kaut arī tā dēļ tiek kavēts gan tālāks dzimstības pieaugums, gan jau dzimušo pilnvērtīga attīstība. Tāpēc galu galā būs jāatvēl līdzekļi pienācīgām demogrāfiskajām investīcijām, kā tās jau gadu desmitiem dēvē Rietumos.

Meklējot avotus ģimeņu atbalstam, jātur prātā arī dažādu nozaru darbības rezultātu savstarpējā saistība un iespējami efektīvākais līdzekļu izlietojums, rēķinoties ar katra cilvēka veicamo sociālo lomu kopumu. Darbspējas vecumā tie vienlaikus var būt pelnītāji, vecāki, studenti, patērētāji, vēlētāji utt. Valsts pabalstu lielums ģimenē būtu pieļaujams relatīvi mazāks, ja abi vecāki paši pelnītu. Tāpēc vajadzētu atbalstīt tieši šādu ģimeņu paplašināšanos, pretēji līdzšinējai praksei Latvijā, kad, piemēram, bērnu kopšanas pabalstu var saņemt tikai tad, ja viens no vecākiem nestrādā pilnu darba dienu. Tāpat, lai sekmētu jauno cilvēku ekonomisko aktivitāti, nebūtu vēlams īpaši atbalstīt trūcīgākos, jo tad netiek stimulēti ne darba meklējumi, ne mācības, kas tos atvieglotu. Mūsu un citu pētniecisko kopu aptaujās ir konstatēts, ka izglītotākiem cilvēkiem ir ne vien augstāka nodarbinātība un līdz ar to ienākumi: kā vecāki viņi, turklāt abi, vairāk nodarbojas ar bērniem, viņu fizisko un garīgo attīstību 12. Lai šādiem vecākiem nenāktos nokavēt labāko pirmā bērna parādīšanās laiku, atbalstāmas būtu studentu ģimenes. Pašlaik Latvijā studentes, kas pašas nestrādā un tātad nemaksā sociālo nodokli, pretēji Eiropas sociālās hartas prasībām nevar saņemt maternitātes pabalstu, tātad tiek diskriminētas salīdzinājumā ar agri mācības pametušām jaunajām mātēm. Šāda pieeja neatbilst vispārējai cilvēkkapitāla attīstības tendencei, jo relatīvi augstāka izglītība nozīmē ne tikai atbilstošu darbaspēka kvalifikāciju un jau minēto aktivitāti bērnu audzināšanā. Dažādu pētījumu gaitā konstatēts, ka izglītotāku cilvēku vidū mazāk ir smēķētāju un citu atkarības vielu lietotāju, attiecīgi labāka caurmērā ir viņu veselība (2. tab.) 13.

Maksātājam vēlamās rīcības panākšana ar pabalstu piešķīrumu un samaksas diferenciāciju ir universāls princips. To izmanto uzņēmējdarbībā, sportā, projektu konkursos, profesionālajā karjerā, valsts prioritāšu īstenošanā. Atklāti neapspriestu iemeslu dēļ Latvijā tas tomēr nav ieviests valsts pārvaldes sistēmā. Saeimas deputātu un valdības pārstāvju algas nav atkarīgas no valsts kopējiem attīstības rādītājiem — iedzīvotāju vidējā ienākumu līmeņa, starptautiskā tautas attīstības indeksa dinamikas; atsevišķu ministriju un valsts aģentūru aparāta algas — no viņu darbības rezultātiem: nodokļu iekasēšanas pakāpes, investīciju piesaistes attīstāmiem reģioniem ar sekojošu jaunu darba vietu izveidi, bezdarbnieku iekārtošanu darbā, atklāto noziegumu īpatsvaru utt. Vai ne tāpēc valsts pārvaldē kā vienīgajā no visām tautsaimniecības nozarēm aizvadītajos desmit gados nemitīgi pieaudzis strādājošo skaits un līdz ar to izdevumi, bet visām citām no valsts budžeta finansējamām nozarēm līdzekļu pastāvīgi trūkst?

Protams, nav nemaz tik viegli izvēlēties katras valsts funkcijas izpildei kvantitatīvu raksturlielumu, kas turklāt atspoguļotos vispārējā statistikā un ne tikai pašas iestādes gatavotos pārskatos — kā vidējās algas un iedzīvotāju ienākumi, nodarbināto skaita pieaugums uzņēmumos, līdz tiesām nonākušo krimināllietu skaits un to izskatīšanas laiks, saslimšanas biežums, ārpus skolas palikušo bērnu skaits, mūža ilguma pieaugums u. tml. Bet, ja tādus tiešām nevar atrast, tad varbūt jāpārskata tādu struktūrvienību lietderība vai atbildības sadalījums.

Izpildvaras finansējuma atkarība no kopējiem rezultātiem varbūt ir vienīgais līdzeklis, kā nodrošināt prioritāšu izvēli budžeta sadalījumā, rēķinoties ar dažādu nozaru darbības savstarpējo saistību. Ir taču vispārzināms, ka veselīgs dzīvesveids samazina dažādu saslimšanu biežumu un kā sekas — ārstniecības izdevumus. Savukārt veselīga dzīvesveida izplatību sekmē izglītība, tīra un patīkama dzīves vide, kā arī iespējas pilnvērtīgi atpūsties saistošās garīgi un fiziski aktīvās nodarbībās. Kā liecina Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta aptauja dažādās Rīgas izklaides vietās 2000. gadā, narkotiku lietotāji tās apmeklē gandrīz divkārt biežāk nekā nelietotāji, jo pirmie gandrīz trīs reizes biežāk neatrod sev nodarbošanos brīvajā laikā 14. No tā secināms, ka pietiekams finansējums ārpusskolas interešu izglītībai, tautas sportam un arī kultūrai, palīdzot samazināt biļešu cenas izrādēm, mazinātu klientu skaitu ārstniecībā, drošībsargājošās iestādēs un ieslodzījuma vietās. Līdz ar to jau pāris gadu laikā būtu ietaupāmi līdzekļi šo nozaru darbības uzlabošanai vai vismaz novērsta vajadzība pēc to palielinājuma.

Līdzīgi ir ar visu veidu izglītības finansējumu. Rietumvalstu darba ekonomisti, veicot aprēķinus par t.s. jaunattīstības valstīm laikā pēc Otrā pasaules kara, secinājuši, ka dzīves līmeņa kāpumu straujāk panākušas tās, kas sākotnēji veikušas ieguldījumus izglītībā. Iepriekš apmācītā darbaspēka pieejamība nodrošinājusi tajās lielāku investīciju piesaisti nekā pārējās sākotnēji līdzīga attīstības līmeņa valstīs15. Tam seko nodarbinātības pieaugums, mazturīgo iedzīvotāju īpatsvara mazināšanās līdz ar izdevumiem sociālajai palīdzībai, kā arī saslimstības un priekšlaicīgas mirstības mazināšanos.

Vispārējs ienākumu un dzīves līmeņa pieaugums vien bez valsts regulējošās lomas tā izlietojumā nebūt automātiski nenodrošina iedzīvotāju skaita un sastāva atjaunošanos un to kvalitatīvu izaugsmi. Atstājot bērnu iztikas un bērnu interešu izglītības izdevumus tikai vecāku makam, veidojas ģimenes papildināšanai nelabvēlīgas vidējo izdevumu atšķirības cilvēkiem bez bērniem un ar dažādu to skaitu, sievietēm ar un bez pārtraukumiem profesionālajā darbā bērnu kopšanas dēļ.

Ieviešot maksu par augstāko un papildizglītību, it kā tā būtu katra paša vajadzība, nevis kopējs valsts attīstības nosacījums, vecāki ir spiesti ierobežot bērnu skaitu, bet daļa jauniešu — izvēlēties mazāk perspektīvas profesijas un agrāk iesaistīties darba tirgū. Līdz ar to palielinās kopējais darba meklētāju skaits un izdevumi bezdarba pabalstiem, attiecīgi samazinās vidējais darba samaksas līmenis, bet aug cilvēku gatavība strādāt pat bez darba līguma, respektīvi, sociālās apdrošināšanas. Tādējādi mazinās arī pašvaldību budžetam paredzētās iedzīvotāju ienākumu nodokļu iemaksas.

No bijušās PSRS aizgūtā algu inversija, maksājot par fizisko darbu vairāk nekā masveida garīgā darba profesijās (pēc toreizējās terminoloģijas — neražojošās nozarēs), nerosina vīriešu kārtas jauniešu tieksmi izglītoties. Veidojas vīriešu un sieviešu izglītības līmeņu asimetrija (3. att.). Vienā otrā ģimenē vīriešu vispārēja pārākuma iedomām pārņemtiem vīriem tas var izraisīt zināmus kompleksus. Kopā ar jau minēto kaitīgo ieradumu plašāku izplatību relatīvi zemāk izglītoto grupu vidū tas var būt viens no iemesliem biežākām vīriešu pašnāvībām, transporta traumām, dzēruma un citiem priekšlaicīgas nāves cēloņiem, kas ir novedis pie Eiropā vislielākās, neskaitot Krieviju, vīriešu un sieviešu vidējā paredzamā mūža ilguma starpības, kas 90. gados nav bijusi mazāka par 10 gadiem (1. tab.).

Par vismaz vienu no palīglīdzekļiem šīs bēdīgās situācijas uzlabošanai varētu kļūt darba samaksas līmeņa paaugstināšana no valsts budžeta finansējamās nozarēs ar vidēji visaugstāko darbinieku kvalifikāciju: zinātnē, izglītībā, veselības aizsardzībā un kultūrā. Tas celtu izglītības prestižu jauno vīriešu un arī visas sabiedrības acīs, vienlaikus uzlabotos šo nozaru darbinieku kvalitāte — gan atlases ceļā, gan radot iespēju koncentrēties darbam vienā vietā un atvēlēt pietiekami daudz laika kā papildmācībām, tā pilnvērtīgai atpūtai.

Par atlīdzību par ieguldījumu iedzīvotāju ataudzē

Ar lielu darbu un taupību veidojot iedzīvotāju sastāvu un to skaita atjaunošanās iespējas, ieguldītāja valsts un vecāki ir tiesīgi gaidīt arī atdevi no jaunās darbaspēka maiņas. Bez kādas kompensācijas atvēlēt savu pūļu augļus bagātākām valstīm, kuras gūs atdevi no viņu darba bez sava ieguldījuma, ir ekonomiski neizdevīgāk par neizdevīgu. Varbūt, tieši paredzot tādu notikumu gaitu, Latvijas valsts līdz šim ir tiktāl ierobežojusi demogrāfiskās investīcijas un ieguldījumu cilvēkkapitāla veidošanā, ka drīzas izmiršanas draudi pietuvojušies vairāk nekā jebkad agrāk Latvijas vēsturē.

Savulaik ebrejiem emigrējot, toreizējā PSRS pieprasīja atlīdzināt vismaz bez maksas iegūtās izglītības izdevumus un jaunajiem neatstāt savus vecākus pametamās valsts aprūpē. Mūsdienās sporta klubi pērk un pārdod spēlētājus, nekautrējoties no vergu tirgum atbilstošiem izteicieniem. Mazāk atklāti, bet notiek arī sieviešu un bērnu pārdošana prostitūcijā. Galu galā arī politiķu kvēli ilgotā finansu palīdzība no ES pēc dalībvalstu iestāšanās savā būtībā ir kompensācija par to, kādu labumu Savienības vecākās locekles cer gūt no jaunajām. Svarīgi tikai, vai gaidāmos līdzekļus domāts ieguldīt Eiropai vēlamā darba potenciāla veidošanā un vairošanā vai šo fondu dalītāju kabatās. Ja virsroku gūtu rūpes par valsts un tautas nākotni, varētu sākt cerēt, ka dzīves kvalitāte (ne tikai patēriņa līmenis) Latvijā pakāpeniski uzlabosies un mūsu jaunieši paši labprātāk izvēlēsies dzīvot dzimtajā zemē un audzināt vairākus bērnus savam priekam un valsts labumam.

1. attēls. Iedzīvotāju skaits un iedalījums pēc galvenajām vecuma grupām no 1989. līdz 2019. gadam (inerces variants)

2. attēls. Iedzīvotāju dzimuma un vecumsastāvs 1999. un 2019. gadā (inerces variants)

3. attēls. Dažāda vecuma iedzīvotāju sadalījums pēc izglītības līmeņa, 1998.g., %

1. tabula

Iedzīvotāju vecumsastāvs un to ietekmējošie ataudzes raksturlielumi Eiropā, 2000*

*Population et Societes No. 370, July-August 2001

2. tabula

Veselības pašvērtējums un veselības ieradumu izplatība atkarībā no izglītības līmeņa, %*

* VVC Veselības ieradumu monitorings, 1998

Pudule I., Grīnberga D., Rituma A., Villeruša A., Zīle S., Prattala R., Helasoja V., Puska P. Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījums, 1998. Veselības veicināšanas centrs, Latvija, Kansanterveyslaitos — National Public Health Institute, Helsinki, Finland, 2000

Avoti:

1) Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2001. Rīga: LR CSP, 2001, 192 lpp.

2) Eglīte P., Ivbulis B. Latvijas darba potenciāla prognoze laikposmam līdz 2020. gadam. Latvijas darba potenciāls un tā atjaunošanās iespējas XX-XXI gs. mijā. Rīga: LZA Ekonomikas institūts, 1999, 63.-79. lpp.

3) Population et Societes No. 370, July-August 2001

4) Ferrera M. A New Social Contact? The four Social Europe’s: Between Universalism and Selectivity, European University Institute Working papers, RSC No. 96/93, 1996, pp.18

5) Suessmuth R. Immigration Aspects of european Enlargement. In Labor, Employment, and Social policies in the EU Enlargement process. 2001, The World Bank, Washington, D.C., pp. 195–200

6) Sengenberger W. Discussant Notes. In Labor, Employment, and Social policies in the EU Enlargement process. 2001, The World Bank, Washington, D.C., pp.201-203

7) Cimermanis S. Kāda būsi, Letonika? // Zinātnes Vēstnesis, 2002. g. 7. janv.

8) Pētersone K., intervijā Aijai Lācis “Kultūra ir tautas saimniecības resurss”// Literatūra un Māksla Latvijā, 2002. g. 3. janv.

9) Нетесин Ю. О принципах экономического анализа воспроизводства населения. Личное по
требление в механизме воспроизводства населения. Рига, Зинатне, 1983, стр.7-22

10) Iedzīvotāju reproduktīvā veselība. Vērtējums un ieteikumi. AN AP un partneri, Rīga, 1998, 87 lpp.

11) Zvidriņš P. (red.). Ģimene un dzimstība Latvijā. Rīga: LU Demogrāfijas centrs, 1996, 106 lpp.

12) Ģimenes situācija Latvijā. Apcerējumi par Latvijas iedzīvotājiem / Nr. 3. Autori: P.Eglīte, I.Pavlina, I.M.Markausa, I.Gņedovska, B.Ivbulis, I.B. Zariņa. Rīga: LZA Ekonomikas institūts, 1999, 98 lpp.

13) Pudule I., Grīnberga D., Rituma A., Villeruša A., Zīle S., Prattala R., Helasoja V., Puska P. Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījums, 1998. Veselības veicināšanas centrs, Latvija, Kansanterveyslaitos — National Public Health Institute, Helsinki, Finland, 2000

14) Koroleva I., Rungule R. Narkotiku lietošanas uzsākšanas motivācija jaunatnes vidū Rīgas pilsētas izklaides vietās. Pētījuma rezultāti. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2000, 106 lpp.

15) Schultz T. Investing in People, the Economics of Population Quality. University of California Press, 1980, P. 170