Ar laika ritumu mirkļos un gadsimtos

Piektdien, 1.februārī, Melngalvju namā tika atklāta Vilhelma Mihailovska fotoizstāde

Izstādes atklāšanā Melngalvju namā: simtviengadniece Edīte Kubuliņa, saksofonists Imants Skuja, fotogrāfs Vilhelms Mihailovskis un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš Foto: Vilhelms Mihailovskis Foto: Vilhelms Mihailovsks

“Gadsimti raugās uz mums” — šādu nosaukumu autors devis savai kārtējai fotodarbu skatei. Caur V.Mihailovska fotoobjektīvu laikmets uzrunā mūs ar Rīgas ilgdzīvotāju, simtgadnieku, un 2001. gada 1.janvārī dzimušu mazuļu portretiem. Uzrunā caur Latvijas dabas brīnumainiem, reizēm noslēpumaini mīklainiem rakstiem un veidojumiem. Izstāde ataino paaudžu maiņu gadu tūkstošu mijā. Tā tapusi Rīgas jubilejas gaidās un veltīta tās astoņsimtgadei.

“Vilhelms Mihailovskis ar sirdi, ar pirkstu galiem jūt un mīl Rīgu. Un ne tikai Rīgu vien, visu Latviju. Viņš savā poētiski dokumentālajā fotomirkļu fiksēšanas mūžā ir spējis pietuvoties dabai kā gleznai, kā ornamentam un cilvēka mūžam vairāku gadu simteņu garumā — no tā sākuma līdz skaistam sirmam vecumam.Tā ir tiešām filozofa cienīga pozīcija — tvert dzīvi tās bagātīgajās izpausmēs,” izstādi atklājot, sacīja Melngalvju nama saimnieks, mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis.

Šo svētku kuplajā pulkā bija arī kāda īpaša viešņa — rīdziniece Edīte Kubuliņa, kuras mūžs soli solī ritējis ar aizvadīto gadsimtu. Par viņu un vēl deviņiem plašākai sabiedrībai maz pazīstamiem rīdziniekiem jau stāstījām lasītājiem “Latvijas Vēstneša” lappusēs 2000.gadā ciklā “Viņi raugās uz gadsimtu”. V.Mihailovska un mūsu laikraksta kopīgā projekta ietvaros toreiz izsekojām šo cilvēku mūža gājumam, uzklausot viņu dzīvesstāstus un pārlapojot ģimenes fotoalbumus. Nu izstādē skatāmi šī cikla varoņu portreti. Dažādi. Dzīvesgudri, apcerīgi un gaiši acu skatieni. Edīte Kubuliņa, kuras mūžs jau ietiecies 102.gadā, līdz ar siltu paldies par brīnumaino iespēju piedalīties izstādes atklāšanā, sirsnīgi novēlēja visiem būt laimīgiem.

Bet fotomeistars savus portretētos varoņus raksturo tā: “Kad tiecies ar šiem cilvēkiem, šķiet, satiecies ar mūžību. Tie ir ļoti gaiši, ar dzīves un sirds gudrību bagāti cilvēki, kaut arī nodzīvojuši ļoti smagu mūžu — pārcietuši kara postu, tuvinieku zaudējumus. Bet viņi ir saglabājuši ticību dzīvei, cilvēkiem, savai zemei.” Latvijas skaistumu, ko varbūt ne vienmēr pamanām, V.Mihailovskis aicina apjaust, piedāvājot kādā neierastā rakursā, no augšas, paskatīties uz upes tecējuma līkločiem zaļas pļavas segā, purva akaču pirmatnējumu vai Latvijas brūnaļām, gluži kā dievgosniņām izkaisītām zaļā laukā. Ik fotogrāfijā — kāds atklājums, kāds neparasts skatījums.

Vēlēdams izstādei daudz skatītāju, Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš sacīja:

— Man liekas, ka ik tikšanās ar Vilhelmu Mihailovski ir zināmā mērā brīnums, pārsteigums. To liecina arī šī izstāde. Vilhelmu varētu saukt par Rīgas raganu, kas visu laiku lidinās virs pilsētas, vēro mūs un kaut ko iemūžina. Varētu salīdzināt arī ar Mihaila Bulgakova Volandu, kas arī zināmā mērā lidinās pāri Rīgai, un atgādināt, ka Margarita ir rīdziniece, savā laikā nākusi no Maskavas forštates.

Man liekas, ka šeit ir interesants un asprātīgs projekts. Rīgai pagājušajā gadā svinējām 800 gadu jubileju. Un šie 800 ir tādā raibā līkumā šeit. Mazie brēkuļi, kas pasauli ieraudzīja 2001.gada 1.janvārī, kam vēl ir nulle gadu, un cilvēki, kas 19.gadsimteni savieno ar 21.gadsimteni. Rīga ir dzīvojusi no 13.gadsimta, agrāk — no 11.gadsimta, vēl agrāk — no 10.gadsimta. Fotogrāfijās mēs redzam, kāda varbūt izskatījās Rīga, purvi, upes, meži ap Rīgu, kādi tie izskatījās, kad Rīgas vēl nebija. Fotogrāfijās ir tā mūžība, ko mēs veidojam. Šī mūžība iedzīvojas mirkļos, iedzīvojas cilvēkos.

Edīte Kubuliņa, 101 gadu sakrājusī rīdziniece, sveica svētku dalībniekus un ierakstīja novēlējumu Vilhelma Mihailovska izstādes viesu grāmatā

Un Rīgas cilvēki ir ļoti dažādi. Ir vēl pat vecāki jubilāri nekā izstādē skatāmie un šeit klātesošā Edīte Kubuliņas kundze. Šodien 111 gadu ir Ksenijai Kozlovskas kundzei, kas atbraukusi no Baltkrievijas. Rīga ir salasīta pa kripatiņai no visas pasaules, savā ziņā tai ir multikulturāls raksturs.

Bet, kā redzam, sievietes ir ilggadīgākas un spēcīgākas par vīriešiem. Un Rīga ir sieviešu dzimtes vārds. Rīgu lielā mērā ir veidojušas sievietes, arī Rīgas raganu, pilsētas simbolu, ieskaitot.

Mēs varam priecāties, ka šodien redzam jaunu simbolu izstādes veidā. Un es gribētu teikt, ka Vilhelms jau arī savā ziņā kļūst par Rīgas simbolu — ar savu “ševelūru”, ar šallīti ap kaklu.

Šo atziņu ar labsirdīgiem smaidiem atbalstīja arī visi klātesošie.

V.Mihailovskis vienmēr — gan savos fotoredzējumos, gan iekārtojot savu darbu izstādes, meklē un atrod netradicionālus ceļus. Neparasta bija arī šīs izstādes atklāšana. Viesiem tika piedāvāts nevis vīns vai šampanietis, kā tas ierasts prezentācijās, bet gan piens. Pamatdzēriens, kas dod spēku ikvienam zīdainim, slavināts dainās un kļuvis par simbolisku pamatvērtību.

Vairāki V.Mihailovska fotocikli jau apkopoti un skatāmi skaistos fotoalbumos. Jaunākie no tiem, kurus varēja pārlapot arī izstādes apmeklētāji, ir “Manas 1999.gada 365 dienas” un “Lidojums”. Daļa tajos publicēto attēlu pirmiespiedumu ir bijuši apskatāmi mūsu laikrakstā. Autors ir iecerējis arī šajā izstādē eksponētos fotoattēlus apkopot atsevišķā izdevumā. Un pirmos ceļavārdus viņš jau ir uzrakstījis izstādes anotācijā:

“Rīdzinieki... Dzimuši 19.gadsimtā, nodzīvojuši 20.gadsimtu un, paldies Dievam, dzīvo vēl 21. Laika ritums — ne mirkļos — gadsimtos. Desmit portreti, desmit cilvēku likteņi piepilda 1000 gadu dzīves. Vienu tūkstošgadi nomaina nākamā.

Es redzēju, kā dzima pirmais trešās tūkstošgades bērns Rīgā.

Rīgas simtgadnieki un jaundzimušie — kā divi upes krasti raugās viens otram pretī. Bet, iekāpjot laika upē, saproti, ka krastu nemaz nav. Ir tikai bezgalīga mīlestība — izteka un ieteka visām dzīvēm.”

Dace Bebre, “LV” nozares redaktore