— Velta Toma Rīgā tika svinēta dzejnieces Veltas Tomas 90.dzimšanas diena

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Veltas Tomas atceres pasākuma dalībniekiem, sveicienā no Ņujorkas:

Foto: Jānis Poli Maijas Tabakas gleznā un sarīkojumā — arī pati Velta Toma

“Manī uzjundī daudz svētītu un sargājamu atmiņu, šajā vakarā esot kopā ar Jums. Manu acu priekšā joprojām ir dzejnieces tēls, kas mani tuvināja Latvijas kultūras un īpaši literatūras dzīvei manā tēvu zemē.

Es iepazinu Veltu Tomu caur apbrīnu no attāluma. Es iepazinu viņu caur īpašu gara tuvību, kas vēlāk patiesi caurstrāvoja mūsu sarunas par vārda radīšanu un tā ceļu pasaulē. Kādām nesaraujamām saitēm bija tuvināta mana pazīšanās ar dzejnieci, kura savā mīlestībā un neatkarībā dziļāk par visu juta savu dzimteni un tās likteni, nebaidīdamies iet drosmīgu, nereti vientulībai nolemtu ceļu trimdas sabiedrībā.

Velta Toma stāvēja augstu savā gara cēlumā un staltumā. Viņas balss vēl šodien skandē savu dzīvo vārdu, jo tieši tāda, manuprāt, ir viņas dzeja — ar dzīvības mūžīgo liesmu svētīta. Lai ar gaišu un sirsnības cauraustu vārdu šovakar pieminam Veltu Tomu, vienu no latviešu dzejas dziļākajām patiesībām!”

Sveicienu atceres pasākuma dalībniekiem nolasa dzejnieks Māris Čaklais

Šī dzimšanas diena nāca ar daudzām dāvanām. Skaistas, saturīgas un daudzas lappuses jubilārei veltītas žurnāla “Karogs” janvāra numurā. Karoga apgāds izdevis līdz šim pilnīgāko Veltas Tomas dzejas izlasi “Aizejot, atnākot”. Sastādītājs Māris Čaklais plašā priekšvārda nobeigumā atgādina: mākslinieks vienmēr ir lielāks par savu cilvēcisko “es”, bet bez šī cilvēciskā “es” mākslinieka nebūtu. Šīs svētku un piemiņas dienas izvērtās tik bagātas un spirdzinošas laikam gan tāpēc, ka Veltas Tomas dzejnieces talants tajās atmirdzēja vienlīdz spoži ar viņas cilvēcisko lielumu. Jauno grāmatu “Karoga” apgāds izdevis, izmantojot arī pašas dzejnieces atstātos līdzekļus, bet tās atvēršanas dienu par svētkiem palīdzēja vērst arī Kultūrkapitāla fonds, Rakstnieku savienība un Rīgas Latviešu biedrība.

“Oāzes nebūs. Degs saule” — Tāds bija sarīkojuma moto, un tādā garīga sprieguma toņkārtā to vadīja Māris Čaklais. Runāja Veltas Tomas draugi un domubiedri — mācītājs Juris Cālītis, dzejnieces Olga Lisovska un Māra Zālīte un māksliniece Džemma Skulme. Veltas Tomas dzeju runāja Liepājas teātra aktieri Sigita Jevgļevska un Ēriks Vilsons, kā dzīva dvēseles mūzika skanēja arfa Oskara Krašauska—Krauzes priekšnesumā. Par visneparastāko dāvanu bija parūpējusies pati jubilāre — Māris Čaklais starp reizi jau pārskatītajiem Veltas Tomas prozas tekstiem tieši šai rītā bija atradis nekad vēl nedzirdētas dzejas rindas, kas rakstītas Floridā 1982. gada 13. februārī, kad dzejniece tikko bija nosvinējusi 70. dzimšanas dienu. Un tā nu pēc divdesmit gadiem tās pirmo reizi izskanēja Māra Čaklā lasījumā:

Veltas Tomas dzejas izlase “Aizejot, atnākot”. “Karoga” apgāds, 2002. Māksliniece — Džemma Skulme

Foto: Jānis Polis Ar Veltas Tomas dzeju šai vakarā sabalsojās arfas balss

Pārcel pāri putnu salā

Spožajā dienā

Būsim pirmie vieni —

Kā bijām pirms

Laivā kāpjot

Tu sniedzi man pretīm roku —

Visu laiku vieni

Ne aizbrist

Ne aizpeldēt

Tu turi

Nobūris...

Un vēl sešpadsmit dzejas rindas — kā tāla atbalss, kā tilts uz šīvakara dzejas un atmiņu stundu kopā ar Veltu Tomu.

Pārdomās par dzejnieces ceļu uz mājām dalījās mācītājs Juris Cālītis:

— Mūsu draudzība šķērsoja vairākus gadu desmitus. Tikāmies bieži, jo viņa regulāri apmeklēja draudzes dievkalpojumus. Šodien runāt par trimdu un trimdinieku izjūtām varbūt ir jau vecmodīgi un nevajadzīgi. Bet tā bija mūsu ikdiena, ar to mēs dzīvojām, un tas viss ir arī Veltas Tomas dzejā. Viņas mūžs it kā sadalījās trīs gandrīz vienādās daļās: Veltai bija 32 gadi, kad viņa devās bēgļu gaitās, 67 gadi, kad viņa pirmo reizi atkal atbrauca uz Latviju, un vēl palika mūža pēdējā trešdaļa, joprojām trimdā, ar sāpīgu atstumtības sajūtu. Tikšanās ar dzimteni Veltu atjaunoja, deva jaunu jēgu dzīvei. Bet tāpat kā mums visiem, kas dzīvojām trimdā, viņai nozīmīgs bija arī jautājums — kā satikt Latviju. Kā neliekuļoti, godīgi, īsti tikties un satikties. Un kā izprast vajadzību un lēmumu turpināt dzīvot trimdas sabiedrībā, kas viņu vairs faktiski nepieņēma, nesaprata, vēl asāk — viņu nonievāja, izstūma no sava vidus. Kā šis ceļš uz mājām parādījās Veltas Tomas dzejā? Dažus gadus pirms viņas pirmā brauciena uz Latviju iznāca krājums “Dziļumā jāpārtop”. Manā skatījumā tajā ir samērā garlaicīgi dzejoļi — par tādām mūžīgām tēmām kā mīlestība, vientulība, nāve. “Dziļumā jāpārtop” — es saprotu, ka tās ir ilgas, ilgošanās, nevis kāda pārliecība. Sapņošanas abstrakcijas. Tipiska trimdinieka balss. 1969. gadā izdotajā krājumā “Sērdienes spēks” ir kāda pavisam jauna enerģija, apņemšanās. Mums šobrīd varbūt ir ļoti grūti saprast, ko nozīmēja viņas lēmums doties uz Latviju toreiz, 1969. gadā, kad vēl valdīja divu pretim stāvošu, naidīgu pasauļu sastingusī gaisotne. Viņas dzejā parādās kāda liela apņēmība un prieks: “(..) Es aizmirsu pateikt,/ lai jūs man neuzspiežat/ svešu ģīmi un līdzību — /varbūt/ es esmu spoks,/ velis vai ragana —/ bet es esmu sava/ pati un viena —/ Kad mani sauks vārdā/ mana tauta uz savas zemes/ es atbalsošos — cilvēks.” Šī ir jauna pārliecība, ar īstumu apveltīta Velta. Un 1975. gadā, kad dzejniece jau bijusi Latvijā, parādījās krājums ar zīmīgu nosaukumu — “Pēc uguns”. Te ir uguns, kas sadedzina visu veco, kas atkausē, aizkausē un pārkausē. kas šķīsta un posta. “Zeme, cilvēki, mājas/ atplūst aizlaiku dvesmā —/ bijis, būšu un esmu/ viesis no Neapstājas.

Sarīkojumā tika pieteikts vēl viens žanrs, kurā Velta Toma savu talantu apliecinājusi ne mazāk izcili kā dzejā un prozā. Tās ir vēstules, ko viņa rakstījusi saviem labākajiem draugiem. Māra Zālīte, kuru Velta Toma sauca par savu krustmeitu, un Olga Lisovska, pie kuras dzejniece mēdza uzturēties ciemu reizēs, nolasīja dažu vēstuļu fragmentus un uzticēja tos arī mūsu lasītājiem.

Par Veltas Tomas spēcīgās personības atstāto starojumu Latvijas kultūrā un cilvēkos runāja Džemma Skulme:

— Savulaik Romans Suta mēdza teikt: “Uz Parīzi nav vērts braukt tam, kas nav gatavs Parīzei.” Par Veltu varētu teikt to pašu. Bija jābūt gatavam tikties ar viņu. Mēs pirms šīs tikšanās bijām jau piedzīvojuši Atkusni un pārdzīvojuši Čehoslovākijas revolūciju, bijām rūdījušies savās mākslas gaitās. Tas viss mūs tvirtināja un briedināja. Mums bija jau stipra dzeja, teātris, populārā mūzika. Mēs bijām gatavi. Un Velta Toma ar savu ierašanos, ar savu dzeju un vēstulēm pleta plašāku mūsu logu uz pasauli. Viņai bija liela mīlestība uz visu jauno latviešu dzejas paaudzi. Ļoti tuva viņai bija arī mākslas dzīve. Viņa juta mākslu. Un ja nejuta, tad klusēja, tukšības viņa nekad nerunāja. Es redzu un jūtu Veltu tā laika jaunajā paaudzē, jūtu arī savā rīcībā, savā valodā, visā savā būtībā. Vēl līdz galam neaptverta, vēl neaprakstīta ir viņas lielā loma visā mūsu kultūrā, mūsu tautā. Jo viņa ļoti intensīvi spēja atvērties un atvērt, dot un arī ņemt. Tā bija savstarpēja bagātināšanās.

Māris Čaklais

— Kad būs uzrakstīta vienota latviešu literatūras vēsture, mēs varēsim runāt par vienu tautu, vienu literatūru. To savā rezolūcijā ierakstīja pirmais pasaules latviešu rakstnieku saiets, kas 1989. gadā notika Stokholmā. Šajos divpadsmit gados šai lietā nav nekas izdarīts, bet, kad tas būs, kad tāda vēsture būs uzrakstīta, tad, ticiet man, visi redzēs, ka jau ar sešdesmito gadu vidu latviešu dzeja savstarpēji apaugļojās — pāri dīķiem un okeāniem, abos virzienos. Otra lieta ir teksti. Kad es savam redaktoram kādreiz stāstīju, ka dzejā jātiek ne tikai līdz atmosfērai, aurai, bet jātiek līdz tekstam, viņš teica: “Vai dieniņās, tas ir purvs!” Es teicu, ka ir tādas zemes, kur purvus atjauno, bet viņš to nesaprata. Teksti tātad ir purvs. Kad mēs veidojām krājumu “Maize no mājām”, vēl bija cenzūras šķēres un apgraizīšana. Es domāju, ka šajā jaunajā grāmatā “Aizejot, atnākot”, kas ir līdz šim pilnīgākais Veltas Tomas dzejas kopojums, mēs esam tikuši līdz Veltas vispārapjēgai. Izejot no šīs grāmatas, mēs varēsim tikt pie teksta. Jo teksts ir tas, kas pārved dzeju pāri visām konkrētībām, skaistajām, jaukajām, dramatiskajām un drastiskajām, — kas pārved pāri tam visam un dod nākotnes izjūtu, nākotnes iespējamību. Piemēram, mēs šodien runājām par poēmu “Lepra”, kas ir universāla, savā būtībā tiešām universāla dzeja. Dzejnieka, mākslinieka ceļš ir nemitīga krīžu pārvarēšanas un pašam sevi dziļumā gremdēšanas ceļš. Pie tam tieši poētika, estētika arī ir tā, kas mūs dzen augstas raudzes likteņdzejā. Veltai ir ļoti daudz labā latviskā tradīcijā ieturētu dzejoļu, bet ir arī dzejoļi ar lielu spriedzi, ar tālu stāvošu leksikas slāņu sapludināšanu, senas leksikas aktualizēšanu.

Un vakara izskaņā — rindas no dzejoļa, kas jaunajā krājumā ievietots nodaļā “Ārpus krājumiem”:

Un oāzes nebūs. Degs saule.

Un senais no jauna nāks.

Laiks atsāks atpakaļ auļot —

Bet nepanāks.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore