Velta Toma — Mārai Zālītei

Toronto 1978. gada 26.–27. novembrī

Foto: Jānis Polis		Foto: Sergejs Akurāters
Arfists Oskars Krašauskis-Krauze, aktieris Ēriks Vilsons un dzejnieki Olga Lisovska un Māris Čaklais; Veltas Tomas jubilejai veltītā literatūras izstāde

Mīļā krustmeitiņ, Māra!

Jauns sniegs, vēja dzīts, palo jasminu krūmos, pa nakti uzsnidzis ik sērmūkšu ķekaram kā putukrējuma vāciņš meteņu kūkai — tā lūdzos putnus, lai nenoēd visas ogas, un atstāja virsūnītes, tieši pret logu neskartas (nez’, kam tāda labvēlība par ļaunu?), un nu šis košums kopā ar baltu priecē acis. Pirmais sniegs, nakti sācis snigt, vērpjas putenī, ceļi esot aizvilkti ciet, ielās sastrēgums. Kas man, man Tava vēstule, vakar nojausta, šorīt iedomāta, un klāt (..)

Ar šo pirmo puteni, kad vēl pa šo sauli velainēs atklīdušie veļi mujas pa savām senajām vietām, iet pie Tevis, ap Tevi tāda kā doma, kā lūgsna: lai kāda no Tavām senmātēm, kāds stiprs un labs gars Tevi sargā. Jo viss taču mājo telpā, zemē, gaisā, nekas nezūd. Ik mūsu iedvesme, jausma ir kaut kur kāda aizsākta, no “zila gaisa no baltas smilts” mūsu paķerta, turpināta. Lai tu vienmēr, arī sevis izteikt slāpēs un trauksmē, apjēdz, kāda īstena un liela laime ir tuvs un mīlams cilvēks, viņa un Tavs dēls, Jūsu māja, Tava dzeja, darbs, VISS KOPĀ un REIZĒ. Didaktiski, varbūt, bet es novēlu Tev to, ko pati nenovērtēju, vilkačos skriedama, reizēm. Kamī (Camus) toreiz vēl nebij pateicis, ka katra siena ir durvis; man šķita, ka katra sēta ir vārti, un to tolaik bija no vienas vietas, un zeme dega zem kājām pašas un pasaules mērogā. Lai Tu būtu sirds gudra, tik jaunos gados — nav neiespējami, ja to novēl kāds, kas Tevī tiecas līdzi dzīvot to paša garām palaisto, to nepagūto.

Vēl jau te it kā vārdadienas noskaņa, vīstošas rozes, pašas dārza pēdējās mārtiņrozes; vēl jau aizdedzu sveci, jo arī cigareti tai pašā mirklī (nē, parasti ne, tikai reizi mēnesī tā, uzpīpoju, kad rakstu); ir vēl pāris pudeles tāla, laba vīna, krustdēla nestas — nāc ciemos! Ja tā varētu: galdiņ, klājies, mīļie draugi, nāciet! Lidus, uz burvju paklāja! Blaumanim ir skaists dzejolis ar to “nevar, nevar, nevar”, Tu zini. — Nē, nebij nekādu svinību, sen jau netīk tādas pusremdenas. Ja svētki, tad tādi kā ciemi Rīgā, kad tiekas, lai šķirtos, kad prieks sāp, kad sejas un balsis, nakts un diena, īstenība un māksla slāņu slāņiem, kad izlīt līdz ādai ir aplaimotības sajūta, kad ik dzerts malks kaut novēl... Jā, tā laikam ir piesaukta un pārdzīvota jaunības sajūta, kā spārnos. Bet ar mazāk jau man nav gana. Nabaga rozes, draugi sūta, bet rozēm jau tikai tad ir nozīme, ja tās elpo un izelpo mīlestību, ilgas, alkas. Bet 5 māsiņas atcerējās ar kartiņu, 2 no viņām esmu auklējusi... Skaisti. Un Tava puķu kartiņa nupat it kā tai pašā zīmē, ai, cik labi! — Teicu Mārim, lai ievēro Tavu dzeju, ka gaidu daudz un ilgi no Tevis. Jā, viņš teica — viņa jau tagad dzejo daudz labāk kā agrāk. M. nav ne robežu, ne rāmju — teicu, t.i., viņas būtībai, dzejai. Viņš man piekrita. Kad Tu, bērns, sevī apzināsi visus slāņus, visus dumbrus un galotnes, tad tik tu matīsi, kā rakstīt par to pašu... jā, mūžam jauno un seno. Viss Tev ir dots, lai Tu piepildītos. Un neausies, ja kāda izgudra recensente, neciezdama “sievu dzeju”, Tev atkal iekniebs. Kontroversija, pretējas atziņas nav ļauna lieta, kā vējš un saule, palīdz augt. Ja tikai nenoklusē, tad ir labi un “normāli”. Mani pluinīja par daudz, bez tam man nebij neviena blakus, ne muguru pret muguru — aizstāvoties, ne apziņas — te man droši, te man tic, te mani pāri visam grib saprast. Un tad es metos glābties ugunī, īstā un pieņemtā jūtu viesulī, kas apslāpēja visas sīkās ikdienas balsis, zaimus, kņadu, skaudību ap mani.

Neesmu ne tik laba, ne liela, tāpat griežos centrbēdzes aplī ap savu ego, mīlu, ja mīlu, ticu, ja ticu, tiecos, ja spēks pievelk, ja lielums pa kaulam. Bet īsta, godīga, patiesa, cik vien spēju. Neliekuļot, aiz aprēķina nedarīt ne velna; klusēt vai teikt to, ko domā, atzīst. Nav jau brīnums, ka tu esi manā lokā ar savu talantu, jaunību, personību, stāju, likteni, laikmetu, ar sevi visu, ūdenssievas zīmē. Un labi ir neskaust, bet vēlēt labu, no sirds vēlēties, ja tā varētu, turpināties, vēlreiz... Un vai nu aplaimotīvā līgsma, vai galīgi melnā omā, pazemē, jo nekas nekur nekā ne dod, ne sola, un diena tumst, un nakts vaļā acīm, deg bez spožuma. Bet laime, ka prieks nāk ar apliecinājumu par citiem, par Jums, ar vēstulēm, ar avīzēm, ar gaidītu un tālu pastu. Tās ir līgsmes galotnes, cilvēka apziņas lepnums — lai top, lai rada, lai dara, lai dzīvo! —

Tava krustmāte Velta

Turpmāk — vēl