Ar kopīgām interesēm kopīgā Eiropā

Šodien, 6. februārī, sākas Ukrainas ārlietu ministra oficiālā vizīte Latvijā

Anatolijs Zlenko, Ukrainas ārlietu ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Jūsu vizīte Latvijā notiek zīmīgā laikā — mūsu valstu diplomātisko attiecību nodibināšanas desmitajā gadadienā. Kā jūs vērtējat Latvijas un Ukrainas attiecību pašreizējo līmeni, un kādas redzat mūsu attiecību perspektīvas?

— Attiecības starp Ukrainu un Latviju attīstās, stingri balstoties uz draudzību, abpusēju izdevīgumu un abu pušu pozitīvu nostāju. Es teiktu, ka ir pilnīgs pamats Ukrainas un Latvijas attiecību pastāvīgam uzplaukumam. Šis pamats ir interešu un uzskatu kopība Eiropas attīstību noteicošajos jautājumos — attieksmē pret Eiropas Savienības (ES) un NATO paplašināšanu, drošības jautājumos, kā arī dialoga attīstībā starp Eiropas reģioniem. Mūsu valstis gan nav tiešas kaimiņienes, tomēr Ukraina un Latvija ir patiesi tuvas, jo saprot viena otras intereses, centienus un arī problēmas. Līdz ar to pēdējie desmit gadi bijuši abpusēji izdevīgas sadarbības veidošanas laiks. Par to liecina arī ārkārtīgi aktīvais politiskais dialogs starp Ukrainu un Latviju, ieskaitot tikšanās un sarunas augstākajā līmenī. Mums jau ir solīda līgumtiesiskā bāze, kurā ir septiņdesmit nolīgumi, un šī bāze turpina paplašināties atbilstoši jaunajām mūsu valstu sadarbības jomām. Īpaši gribu minēt pozitīvās tendences mūsu ekonomiskajā sadarbībā. Pēc mūsu datiem, 2000. gadā preču tirdzniecības un pakalpojumu apjoms starp Ukrainu un Latviju bija 234 miljoni dolāru — gandrīz divreiz vairāk nekā 1999. gadā. Ir pamats domāt, ka arī pērn mūsu savstarpējā tirdzniecība palielinājusies tikpat ātrā tempā. Jāteic, ka Ukrainai nemaz nav tik daudz partneru, ar ko ekonomiskās attiecības progresē tik strauji.

— Kādi bijuši galvenie ukraiņu diplomātijas pērnā gada rezultāti?

— Kā galveno rezultātu es minētu pozitīvu attīstību Ukrainas prioritātes — eirointegrācijas — virzienā. Pagājušajā gadā mūsu valsts kļuva tuvāka Eiropai. Ukraina tika uzaicināta uz Eiropas konferenci un atrisināja virkni grūtu jautājumu, kas saistīti ar ES tirdzniecību. Beidzot mūsu valsts saņēma signālus par to, ka Vācija un Itālija ir gatavas atbalstīt Ukrainu ceļā uz ES asociatīvā locekļa statusu. Protams, jāņem vērā, ka Ukraina dialogā ar ES apriori iekļauta pēc citiem politiskajiem nosacījumiem nekā Baltijas valstis, kurām jau no paša sākuma paziņoja: jūs būsit ES locekles. Mums par tādu atzīšanu jācīnās. Tāpēc pērnā gada tuvināšanos ar ES mēs uzskatām par svarīgu sasniegumu. Vienlaikus mums izdevās atrisināt lielāko daļu problemātisko jautājumu ar Krieviju. Ukraiņu un krievu dialogs šobrīd ir daudz pozitīvāks nekā jebkad pēdējos desmit gados. Es šeit neredzu nekādu pretrunu ar Ukrainas kā eiropeiskas valsts nostiprināšanas koncepciju. Svarīgi, ka Ukraina un Krievija atkāpušās no jaunākās un vecākās māsas attiecībām. Bet ja tā, tad arī pozitīvās tendences Ukrainas ārpolitikā Krievijas virzienā var uzskatīt par svarīgu Eiropas integrācijas kursa īstenošanas sastāvdaļu. Pagājušais gads bija arī diezgan pozitīvs ukraiņu un amerikāņu attiecībās. Sevišķi svarīgs bija prezidenta Džordža Buša paziņojums, ka Ukraina paliek starp amerikāņu ārpolitikas prioritātēm Austrumeiropā (viņš par to runāja pērn jūnijā Varšavā). Ukrainas ārpolitikā bijuši vēl arī citi kulminācijas brīži. Pietiek atcerēties Ukrainas priekšsēdētājas pienākumus ANO Drošības padomē martā un Romas pāvesta vizīti jūnijā.

— Diemžēl pasaules lielajā politikā tagad ar melnu krāsu ierakstīts arī 2001. gada 11. septembris. Kā Ukraina piedalās globālajās operācijās pret terorismu?

—Mūsu reakcija uz traģiskajiem septembra notikumiem bija ātra un nepārprotama. Mēs ne tikai uzstājāmies ar terora aktu asu nosodījumu, bet arī atbalstām Savienotās Valstis. Jau dažas stundas pēc šiem notikumiem Ukrainas pastāvīgās pārstāvniecības ANO telpās Ņujorkā tieši pēc mūsu iniciatīvas notika ANO Drošības padomes locekļu neformālās konsultācijas. Novembrī pēc Ukrainas iniciatīvas tika sasaukta ANO Drošības padomes speciālā sēde ārlietu ministru līmenī. Mēs atvērām savu gaisa telpu Savienoto Valstu lidmašīnām. Mēs arī piedāvājām ukraiņu lidmašīnas humanitāro kravu transportēšanai. Starp citu, tieši mūsu “Ruslani” tagad pārved militārās un humanitārās kravas no Vācijas uz Afganistānu.

— Ministra kungs, kā jūs vērtējat NATO lomu un nozīmi mūsu tik mainīgajā pasaulē?

—Esmu pārliecināts, ka mūsu valstu attiecības ar NATO — visefektīvāko drošības struktūru Eiropā — un to attīstība vispirms kalpo drošības un stabilitātes nostiprināšanai eiroatlantiskajā telpā. Tāpēc mēs atbalstām NATO paplašināšanas procesu, ieskaitot arī Latvijas iespējamo piederību šai savienībai. Vienlaikus mēs uzskatām, ka šīs organizācijas durvīm jāpaliek atvērtām visām Eiroatlantijas reģiona valstīm, tai skaitā arī Ukrainai. Mūsu valsts cer uz kvalitatīvi jaunu attiecību līmeni ar NATO. Decembrī es Briselē piedalījos Ukrainas NATO komisijas sēdē. Mēs izmantojām šo iespēju, lai apliecinātu savu eiroatlantisko izvēli un savu gatavību sadarbības padziļināšanai ar NATO. Esmu pārliecināts, ka NATO ir visas iespējas kļūt par Eiropas jaunās drošības sistēmas pamatu, kā arī par vienu no globālās drošības arhitektūras noteicošajiem elementiem, kuras nepieciešamība kļuva sevišķi skaidri redzama pēc terora aktiem Savienotajās Valstīs.

— 2002. gads gan Latvijai, gan Ukrainai ir parlamenta vēlēšanu gads. Jums vēlēšanas būs martā, mums — oktobrī. Vai pēc marta var notikt principiālas izmaiņas Ukrainas ārpolitikā?

— Domāju, ka gan Ukraina, gan Latvija sasniegusi tādu attīstības līmeni, kad parlamenta vēlēšanas nenoved pie straujām ārpolitikas kursa izmaiņām. Ukrainas politiskā elite stāv valsts pozīcijās un apzinās, ka atgriešanās pagātnē drīzāk būtu sižets beletristikai, nevis reālajai politikai.Ļoti raksturīgas bija mūsu parlamenta debates par Eiropas integrāciju pagājušā gada decembrī, kad komunistiskā frakcija paziņoja, ka atbalsta Ukrainas kā eiropeiskas valsts nostāju. Tas dod pamatu teikt, ka “lielo pagriezienu” laiks Ukrainai pagājis. Bet marginālās politiskās grupas, kas uzstājas par PSRS atjaunošanu, es neieteiktu uztvert nopietni.

— Jūs bijāt arī pats pirmais Ukrainas ārlietu ministrs jau 1991. gadā, tūdaļ pēc suverēnas Ukrainas valsts nodibināšanas. Kas ir jūsu darbības un dzīves galvenais mērķis?

— Gan kā cilvēks, gan kā diplomāts es par savu galveno pienākumu uzskatu neatkarīgas Ukrainas turpmāko nostiprināšanu kopīgajā Eiropas saimē. Ukrainas Eiropas integrācija — tā nav tikai ārpolitikas prioritāte, tas ir manas dzīves mērķis. Bet Latvijai un tās tautai es gribu novēlēt to pašu, ko dzimtajai Ukrainai: plaukt un būt neatkarīgām kopīgajā Eiropā. Bet, lai to sasniegtu, mums visiem centīgi un konsekventi jāstrādā.