Kā Publisko aģentūru likums var veicināt pašvaldību uzņēmumu darbu

Saskaņā ar Publisko aģentūru likumu šā gada 15.janvārī tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr.16 “Kārtība, kādā valsts (pašvaldību) uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) pārveidojami par valsts (pašvaldību) aģentūrām”, kas stāsies spēkā šā gada 19.februārī. Ministru kabinets ir pieņēmis arī instrukciju “Valsts aģentūru izveidošanas, reorganizācijas un likvidēšanas kritēriji”, kā arī ieteikumus “Pārvaldes līguma sagatavošanas kārtība”. Lai likuma normas īstenotu, ir piešķirta Eiropas Savienības finansiāla palīdzība no PHARE programmas. Par PHARE projektu, kas paredz publisko izdevumu (valsts budžeta) uzlabošanu — un bezpeļņas organizācijas formā izveidoto valsts uzņēmumu pārveidošana par publiskajām aģentūrām ir viens no posmiem —, ir atbildīga Finansu ministrija. Likums paredz, ka pārveidošanas process ir jāveic gada laikā, tādējādi no 2003.gada 1. janvāra šiem uzņēmumiem ir jāsāk strādāt jaunā — publiskās aģentūras — statusā. Viens no galvenajiem publiskās aģentūras izveides noteikumiem ir sabiedrības vajadzību apmierināšana, sniedzot pakalpojumus un nosakot precīzu klientu loku un to vajadzības pēc konkrētā pakalpojuma. Viens no publisko aģentūru ieviešanas mērķiem ir pāreja uz rezultātu vērstu vadību, nosakot aģentūrām tuvākos un ilgākā laikā sasniedzamus mērķus. Aģentūru uzdevums būs pastāvīgi atskaitīties atbildīgajai ministrijai un pierādīt savas darbības rezultātus. Pārvaldes līgums, kas tiek slēgts starp aģentūru un vadošo institūciju — ministriju vai pašvaldības domi, aprakstā paredzēs darbības plānotos rezultātus, ceļus un līdzekļus, kā tos sasniegt, kā arī ar kādiem rezultatīvajiem rādītājiem tie mērāmi un cik naudas tam nepieciešams.

Attiecībā uz pašvaldībām likums paredz līdzīga veida iestādes, atšķirība būs vienīgi aģentūru veidojošajās atbildīgajās institūcijās. Ja par valsts aģentūras izveidošanu ir atbildīgs Ministru kabinets un ierosinātājs būs attiecīgais ministrs, tad pašvaldību aģentūru izveide būs domes vai padomes kompetencē.

Lai likuma normas iedzīvinātu, vēl veicams nopietns izvērtēšanas darbs. Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās (ĪUMVRL) sekretariāta vadītāja vietniece Svetlana Proskurovska informēja par būtiskāko, ar ko būs jāsastopas pašvaldībām Publisko aģentūru likuma īstenošanā. Pašvaldību darbu regulē likums “Par pašvaldībām”, tās pašas ir atbildīgas par organizāciju savā institucionālajā sistēmā. Līdz ar to valstij un Ministru kabinetam nav dotas iespējas tieši un kategoriski pieprasīt pārveidot pašvaldību uzņēmumus par pašvaldību aģentūrām. Publisko aģentūru likuma Pārejas noteikumi un Ministru kabineta 2002.gada 15. janvārī apstiprinātie noteikumi Nr.16 “Kārtība, kādā valsts (pašvaldību) uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) pārveidojami par valsts (pašvaldību) aģentūrām” nosaka, ka gan valsts, gan pašvaldību uzņēmumi vai uzņēmējsabiedrības, ja atbilst likuma normām, pārveidojamas par aģentūrām līdz 2002.gada 31.decembrim. Pašvaldību aģentūru izveidošana ir tikai un vienīgi pašvaldības kompetences jautājums. Valsts var ieteikt vienīgi tās rīcībā esošo metodisko un normatīvo bāzi, kas regulē publisko aģentūru darbības aspektus, ko pašvaldība ir tiesīga izmantot, piemērojot vai veicot izmaiņas, atbilstoši savām vajadzībām. “Esam iecerējuši pašvaldībām sākt sniegt informatīvu un metodisku palīdzību ar Latvijas Pašvaldību savienības un Pašvaldību lietu pārvaldes starpniecību, piedaloties un skaidrojot procesu gan pašvaldību vadītāju tikšanās reizēs, gan publicējot informācijas LPS informatīvajos izdevumos. Salīdzinot valsts un pašvaldību situāciju, šķiet, ka valsts ir izdevīgākā stāvoklī, jo saņem Eiropas Savienības (ES) palīdzību. Mūsu rīcībā ir eksperti, kas reāli var strādāt ar valsts aģentūru kandidātiem. Diemžēl mums nav iespēju šādu palīdzību sniegt pašvaldībām, jo ES atbalstītais projekts to neparedz. Taču Īpašu uzdevumu ministrijas valsts reformu lietās sekretariāts apzinās, ka ir kompetents informācijas par publisko aģentūru izveidošanu nesējs, līdz ar to arī informatīvās un metodiskās palīdzības sniedzējs pašvaldībām likuma īstenošanā.”

Kaut arī līdz likuma normu reālai izpildei vēl atlikuši 11 mēneši, lai sasniegtu rezultātus noteiktajā laikā, ir pēdējais brīdis sākt kopējās situācijas apzināšanu. Ja jautājumā par valsts uzņēmumu pārveidošanas procesa pārskatāmību līdz 2002. gada 15. februārim Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāts saņems ministriju pārziņā esošo valsts uzņēmumu sarakstu ar plānotās reorganizācijas datiem, tad kāda ir situācija ar pašvaldību uzņēmumu nākotni? Cik Latvijā ir šādu pašvaldību uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību, kam no nākamā gada būtu jāuzsāk darbība jaunajā statusā?

S.Proskurovska atzina: “Vēl nav pārliecības par iespējamo valsts uzņēmējsabiedrību skaitu, kuras būtu pārveidojamas par valsts aģentūrām, par pašvaldībām nerunājot. Jo, izveidojot aģentūru, mēs piemērojam kritērijus, kuri skar tikai valsts aģentūras. Pašvaldībām tie nav saistoši. Valsts aģentūras darbība skar valsts budžeta jautājumus, tādēļ tiek analizēti un apsvērti lietderības, efektivitātes un citi izveidošanas kritēriji — aģentūras izveide nav tikai formāls jautājums. Publiskās aģentūras ir tikai labs valsts iestādes modelis, kas nodrošina iespēju sasniegt darbības lielāku efektivitāti, piešķirot aģentūrai lielāku rīcības patstāvību dibinātāja noteiktajos mērķa rāmjos. Pašvaldībām šajā ziņā ir atļauts izlemt, cik strikti vai liberāli izlemt šo jautājumu, vai izdevīgāk esošo pašvaldības uzņēmumu pārveidot par aģentūru, palielinot savu ietekmi pār tās darbības virzieniem un resursu izlietojuma kontroli. Līdz ar to ir grūti prognozēt, kāds būs pašvaldību aģentūru skaits 2003. gada sākumā. Ļoti liela ir varbūtība, ka pašvaldības izvēlēsies komercsabiedrību modeli, tādējādi noņemot slogu no sava budžeta, vai arī atstās saimnieciskās darbības uzņēmumus jau esošajā statusā, piemērojot tiem Komerclikuma normas.”

Šāda saimnieciskās darbības joma, kurā ar lielām grūtībām un pastāvīgām problēmām strādā pašvaldību uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības, ir saražotās siltumenerģijas pakalpojumu pārdošana un pati ražošana. Iedzīvotāju parādu dēļ šādi uzņēmumi un pašvaldības nereti nonāk ķīlnieku lomā. S. Proskurovska norādīja: “Arī valsts šajā ziņā izjūt atbildību, jo nav pieļaujama situācija, ka pašvaldība bankrotētu. Šī joma ir finansiāli trausla, tādējādi tai būtu jānodrošina ļoti nopietna pārraudzība un kontrole. Pieļauju iespēju, ka šajā jomā varētu veidoties pašvaldības aģentūra, tā ka pieļauju, ka strādāt ar peļņu, ko ieguldīt tālākajā attīstībā, šobrīd nav reāli iespējams.”

Izvērtēšana, kā turpmāk rīkoties ar saviem uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām, pašvaldībām būs jāsāk jau tuvākajā laikā. Jebkuras izmaiņas to statusā prasīs saskaņojumu ar budžetu, tas būtu jāņem vērā, plānojot jauno budžetu.

Šomēnes Pašvaldību lietu pārvaldes rīkotajā informatīvajā sanāksmē paredzēts sniegt informāciju pašvaldību vadītājiem par Publisko aģentūru likuma ieviešanu un pašvaldības bezpeļņas uzņēmējsabiedrību pārveidošanu par aģentūrām. Pašvaldībām būs iespēja konsultēties ar ministrijas sekretariātu par izdevīgāko variantu lēmuma pieņemšanā, lai līdz jaunā budžeta sastādīšanai rīcība un situācija būtu skaidra. Savukārt 2003.gada 1. janvārī, iestājoties jaunam saimnieciskajam un budžeta gadam, attiecīgie pārveidotie bezpeļņas pašvaldības uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības ieietu pirmajā starta vilnī kopā ar valsts aģentūrām.

Pašvaldības, protams, nevēlas pieņemt sasteigtus lēmumus, tostarp administratīvi teritoriālā reforma var skart arī jaunizveidotās pašvaldības Publisko aģentūru likuma kontekstā. Kā atzīmēja S.Proskurovska, likuma 42. pants paredz iespējas veidot vairāku pašvaldību aģentūru.

Izvērtējot kopumā priekšā stāvošo procesu, S.Proskurovska neslēpa, ka likuma ieviešanai ir arī savi klupšanas akmeņi, proti, darba samaksas jautājumi. Likums paredz, ka augstākstāvošā institūcija (Ministru kabinets, pašvaldības dome vai padome) nosaka atalgojumu aģentūras direktoram, un pastāv arī metodisks norādījums, kā samaksa aprēķināma speciālistiem — atbilstoši līdzīgo speciālistu darba samaksai darba tirgū. Problēma ir tā, ka nevar objektīvi vērtēt statistikas datus par darba samaksas jautājumiem. “Viena lieta ir, ko reāli nopelna speciālisti, otra — kādi dati par izpeļņu tiek nodoti Centrālajai statistikas pārvaldei. Analizējot Centrālās statistikas pārvaldes sniegto oficiālo informāciju par 2000.gadu, nācās secināt, ka privātajā sektorā darba samaksa ir apmēram par 30% zemāka nekā publiskajā sektorā. Līdz ar to likumā labi iecerētā norma darba samaksas salīdzināšanā kvalificētu kadru piesaistei nevar darboties, jo statistikas dati nevieš pārliecību par situācijas realitāti,” atzina S.Proskurovska. Kā otru būtiskāko problēmu viņa minēja atbilstošu vadītāju kompetenci aģentūras efektīvas darbības nodrošināšanā. Ierobežojošie apstākļi cilvēku resursu ziņā būs šķērslis kā valsts, tā pašvaldību aģentūru pilnvērtīgas atdeves nodrošināšanā.

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktore