Ar uzticību augstākajam latviešu karavīra pienākumam

Vakar ar piemiņas brīdi tika atzīmēta ģenerāļa Ludviga Bolšteina dzimšanas diena

Foto: Andris Kļaviņš Vakar Brāļu kapos piemiņas brīdī ģenerālim Ludvigam Bolšteinam: klātesošos uzrunā Valsts robežsardzes priekšnieka vietnieks robežsardzes pulkvedis Ārijs Jansons (augšējā attēlā); ziedus noliek robežsardzes veterāns Roberts Goldbergs (attēlā pa labi) Foto: A.F.I.

Atzīmējot Latvijas Robežsargu brigādes komandiera ģenerāļa Ludviga Bolšteina (1888.g. 5. februāris — 1940.g. 21. jūnijs) dzimšanas dienu, vakar, 5. februārī, Brāļu kapos uz piemiņas brīdi pulcējās robežsargi, represēto piederīgie un skolēni robežsardzes pulkveža Ārija Jansona vadībā.

Noliekot ziedus ģenerāļa atdusas vietā, īsu uzrunu teica pulkvedis Ārijs Jansons, cildinot ģenerāļa ieguldīto darbu Latvijas robežu sargātāju izveidē. Pulkvedis atgādināja, ka Ludvigs Bolšteins karavīra bezgalīgajā Dzimtenes mīlestībā Latvijas brīvībai ziedoja pašu dārgāko — dzīvību. Ģenerāļa un savu tēvu — Latvijas robežsargu — piemiņu un cieņu ar ziediem un siltiem mīlestības pilniem vārdiem apliecināja robežsardzes majors Zigurds Irbe, kura tēvs dienēja Abrenes robežsargu nodaļā, virsleitnants Džems Švarcs, kura tēvs, kādreizējais Dagdas 1. robežsargu bataljona robežsargs, represijās sabeigtās veselības dēļ nodzīvoja tikai 42 gadus. Brāļu kapos bija ieradušies arī Jelgavas rajona Ozolnieku vidusskolas audzēkņi, kas brīvo laiku veltī robežsargu zināšanu apgūšanai, gan sadarbībai ar robežapsardzības pārvaldi, gan piedaloties svinīgos robežsargu pasākumos. Jaunās balsis Brāļu kapos klusinātās dziesmās atgādināja, ka aug jauna robežsargu paaudze un ģenerālis nav velti slacījis savas asinis uz mūsu neatkarības un brīvības altāra.

Tā kā ne visiem ir zināms ģenerāļa Ludviga Bolšteina dzīves gājums, iepazīsim to Valsts robežsardzes sagatavotajā apcerē.

“Latvijas Robežsargu brigādes komandieris Ludvigs Bolšteins dzimis 1888. gada 5. februārī (pēc vecā stila — 26. janvārī) Jaunsesavas pagasta Vēju krogā. Tēvs Eduards bija melderis, māte Anna — mājsaimniece. Kaut ģimenei nebija nekādas īpašas rocības, tomēr vecāki par savu pienākumu uzskatīja izskolot dēlus. 1912. gadā L.Bolšteins absolvēja Pēterpils universitātes Fizikas, matemātikas un dabaszinātņu nodaļu.

1914. gada augustā, tūlīt pēc Pirmā pasaules kara sākuma, L.Bolšteinu mobilizēja un ieskaitīja dienestā Daugavgrīvas cietoksnī. Savas kara gaitas L.Bolšteins sāka kā adjutanta palīgs 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulks). Viņš piedalījies 1916. gada Ziemassvētku kaujās, jau paaugstināts štāba kapteiņa dienesta pakāpē. Par varonību kaujā L.Bolšteins apbalvots ar Krievijas impērijas ordeņiem: Sv. Annas — 3. šķiras un 4. šķiras, Sv. Staņislava — 3. šķiras ordeni. Pēc lielinieku apvērsuma 1917. gada 7. novembrī (25. oktobrī pēc vecā stila) jaunā vara L.Bolšteinu arestēja un ieslodzīja Cēsu cietumā, no kurienes viņam izdevās izbēgt.

Pēc atvaļināšanās no armijas 1917. gada decembrī viņš Maskavā aktīvi darbojās pretlielinieku organizācijā “Dzimtenes un brīvības glābšanas komiteja”, bet pēc šīs organizācijas sagrāves atgriezās Latvijā.

Pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī jaunajā valstī bija ļoti dramatiska situācija. Latvijas teritoriju kontrolēja Vācijas okupācijas armija, bet no austrumiem sākās Padomju Krievijas uzbrukums. 1918. gada novembra beigās tika dibinātas pirmās latviešu nacionālās karaspēka vienības no latviešu strēlniekiem un studentiem. 1918. gada 28. decembrī L.Bolšteins brīvprātīgi iestājās Latvijas pagaidu valdības bruņotajos spēkos kapteiņa dienesta pakāpē, kā arī iesaistījās brīvprātīgo organizēšanā. Viņš saformēja brīvprātīgo rotu 35 cilvēku sastāvā. 1919. gada 9. augustā L.Bolšteinam uzdeva sākt Latvijas armijas 9. Rēzeknes kājnieku pulka formēšanu, ko viņš arī izdarīja. Kopā ar pulku, paaugstināts par pulkvedi, L.Bolšteins piedalījās kaujās pret bermontiešiem Latgales atbrīvošanas operācijā. Par varonību cīņās pret bermontiešiem 1920. gadā L.Bolšteinu apbalvoja ar Lāčplēša Kara 3. šķiras un 2. šķiras ordeņiem. Par nopelniem atbrīvošanas cīņu kaujās viņš saņēma arī Francijas Goda leģiona ordeni. 1925. gada 17. februārī Iekšlietu ministrijas struktūrās izveidoja aizsargu priekšnieka amatu, par kuru kļuva L.Bolšteins. L.Bolšteina vadībā aizsargus apvienoja pulkos, bataljonos, rotās un vados, pakļāva armijas reglamentiem un disciplīnai.

1927. gadā izskanēja priekšlikums robežpoliciju, kura netika galā ar saviem uzdevumiem, aizvietot ar aktīvā dienesta un rezerves karavīriem. 1928. gada 24. aprīlī pieņēma “Noteikumus par valsts robežas apsardzību” un par robežapsardzības komandieri iecēla L.Bolšteinu. Viņa vadībā robežsargi pakāpeniski tika militarizēti, pakļauti militārajai disciplīnai. 1935. gada 6. aprīlī robežsargi apvienojās atsevišķā karaspēka daļā — Robežsargu brigādē. Tās komandieri iecēla Valsts prezidents, bet pakļāva iekšlietu ministram. 1935. gadā L.Bolšteinam piešķīra ģenerāļa pakāpi un iecēla par Robežsargu brigādes komandieri. L.Bolšteina vadībā Latvijas brīvvalsts robežsardze tika izveidota par labi organizētu militāru struktūru, izveidota laba materiāli tehniskā bāze, organizēta robežsargu apmācība, uzlaboti robežsardzes darba un sadzīves apstākļi. Tai laikā robežsargi valsts nomalēs — pierobežas rajonos — veica lielu kultūras un izglītošanas darbu vietējo iedzīvotāju vidū, uzcēla trīs tautas namus, trīs skolas, iekārtoja koku dārzus, no kuriem ar koku stādiem apgādāja sardžu apkārtni, palīdzēja zemniekiem iekārtot dārzus.

Bet 1940. gadā pēc sarkanarmiešu nodevīgā uzbrukuma 3. Abrenes bataljona sardzei naktī no 14. uz 15. jūniju, kā rezultātā bija robežsargu un civiliedzīvotāju upuri, pazuduši robežsargi un civiliedzīvotāji, ģenerāļa L.Bolšteina vadībā sevišķā izmeklēšanas komisija izbrauca uz notikuma vietu. 1940. gada 17. jūnijā, kad padomju tanki iebrauca mūsu valstī, ģenerālis saprata, ka sākas okupācija, saprata, kas notiks ar Latviju. 1940. gada 21. jūnijā, stundu pēc tam, kad Iekšlietu ministrijas vadību pārņēma Vilis Lācis, L.Bolšteins savā darba kabinetā nošāvās.

Pēc ģenerāļa L.Bolšteina nāves atbrīvošanas cīņu veterāns, pulkvedis Arvīds Krīpēns rakstīja: “Ģenerālis devās nāvē ne aiz bailēm no gaidāmajām mocībām, bet gan pildot augstāko karavīra pienākumu, lai aiznestu sev kapā tikai viņam zināmos valsts noslēpumus un glābtu daudzas dzīvības.””

Andris Kļaviņš  — “Latvijas Vēstnesim”