Par heraldiku pastāvībā un mainībā

Šodien Vēstures muzejā atklāj izstādi “Ģerboņi Latvijā — agrāk un tagad”

Ar ģerboņu pētīšanu cieši saistīta atsevišķa vēstures zinātnes palīgdisciplīna — heraldika (no latīņu val. heraldus — izsaucējs, herolds, t.i., vēstnesis, ziņotājs, kas viduslaikos pavēstīja iedzīvotājiem par kara sākšanos, miera noslēgšanu, izziņoja valdības rīkojumus, rīkotājs bruņinieku turnīros). Latviešu valodā nosaukums “ģerbonis” cēlies no vācu valodas — das Erbe — mantojums, arī ģerboņmācība. Tātad heraldikas galvenais uzdevums ir noteikt, kam pieder tas vai cits ģerbonis, t.i., atsevišķu personu, dzimtu, ģimeņu, iestāžu, pilsētu un valstu simboliskās atšķirības zīmes. Savas atšķirības zīmes bija arī viduslaiku ģildēm un cunftēm. Visi šo zīmju pirmsākumi meklējami sirmā senatnē, kad cilvēki ar īpašiem simboliskiem elementiem iezīmēja savus īpašumus. Tāpēc arī galvenā ģerboņu veidošanās īpatnība ir to pārmantojamība.

Ģerboņi to klasiskajā izpratnē radās viduslaiku Eiropā 11.–13. gadsimtā, tā saukto krusta karu laikā. Nav grūti iedomāties, kā tas notika: krustnesis parasti bija ietērpts dzelzs bruņās, un, ja uz viņa bruņucepures vai vairoga nebija nekādas atšķirības zīmes, tad bruņinieku neviens, pat draugi, nevarēja pazīt. Tāpat visa karadraudze drīz vien varēja izklīst, ja pulcēšanās vietā nebija novietots spilgts karogs ar savām visiem labi zināmām simboliskām zīmēm. Ne jau visi bruņinieki tolaik mācēja lasīt, tāpēc tādas spilgtas, noteiktas krāsas zīmes bija vieglāk uztveramas, iegaumējamas un kaujas laukā saredzamas nekā uzraksti vai devīzes. Visbiežāk šīs zīmes bija novietotas uz neatņemamām bruņinieku ekipējuma sastāvdaļām — vairogiem. Tādēļ arī vēlāk vairogs kļūst par nepārprotamu ģerboņa sastāvdaļu, kļūst par tā pamatu. Lai kaujas laukā šīs pazīšanās zīmes būtu saredzamas, tās atainoja vienkāršoti un stilizēti, piemēram, spilgtās krāsās uz vairoga dažādos veidos attēloja līnijas, stilizētus putnu, zvēru un citus atveidojumus, no kā vēlāk heraldikā radās nosaukumi (jēdzieni) — heraldiskās figūras, dzīvnieki, krāsas utt.

Kad pasaule uz kādu laiku bija sadalīta, krusta kari izcīnīti, bruņinieki atgriezušies mājās, viņi nemaz nedomāja šķirties no savām skaistajām bruņām, kas bija patiešām mākslas darbi un pauda to nēsātāju greznību un dižciltību. Ļoti populāras kļuva bruņinieku sacīkstes, tā sauktie turnīri, kur bija jādemonstrē veiklība, spēks un drosme, izmantojot ieročus. Kā neatņemama sastāvdaļa bruņinieku apģērbā bija šīs atšķirības zīmes, kas ar laiku aizvien tika papildinātas ar sarežģītāku zīmējumu. Pēc tās pazina bruņinieku, to kopā ar tās īpašnieku apdziedāja dzejā par godu uzvarai sacensībās.

Lai gan šīs bruņinieku pazīšanās zīmes bija ļoti daudzveidīgas, ar laiku tās tomēr ieguva noteiktu veidu un formu, radās nerakstīti to lietojuma likumi atbilstoši visām bruņniecības tradīcijām. Lai pareizi tiktu ievēroti visi šie noteikumi, radās īpašas militāras personas — heroldi, kuriem, piemēram, turnīra laikā vajadzēja “izsaukt” bruņinieku, nolasot tā zīmi. To viņi veica, lietojot vispārpieņemtos heraldiskos apzīmējumus, kas bija saprotami visiem klātesošajiem. Šī īpašā heroldu “valoda” izveidojās tieši krusta karu laikā un tā lasāma senajās hronikās, bruņinieku romānos un dzejā, sākot ar l2. gadsimtu. Heroldi izdeva arī noteikumus, vadoties pēc kuriem vajadzēja sastādīt bruņinieku atšķirības, vēlāk dižciltības, zīmes — ģerboņus.

Tātad ar laiku ģerboņi kļuva par dižciltības zīmi, apliecinot, ka tās īpašnieks ieņem īpašu privileģētu stāvokli sabiedrībā, un, lūk, tad par ģerboņa izveidošanu un tā lietošanu jau lēma valsts vara. Tikai tā varēja atļaut izveidot ģerboni un to “nēsāt”. Ja kāds drosminieks atļāvās virs savas pils mūriem izkārt “neoficiālu”, neapstiprinātu ģerboni, viņam bija jāmaksā liela soda nauda par nepaklausību. Vēlāk jau redzams, ka ģerboņos izpaužas viduslaiku sabiedrības kārtu tā sauktā feodālā hierarhija, kas bija stingri reglamentēta. Augstākais zemes īpašnieks sākumā bija karalis, kas piešķīra zemi dzimtmuižniekiem, kurus sauc par feodālajiem senjoriem, tie savukārt zemi izlēņoja saviem apakšniekiem, kurus dēvē par vasaļiem, par piedalīšanos karagājienos, tiesās, nodokļu ievākšanā un citos pasākumos, ko rīkoja zemes kungs. Un, lūk, vasalis bieži vien izmantoja sava kunga ģerboni, nomainot tikai dažus tā elementus, bet kara gadījumā visi vasaļi pulcējās zem karoga, uz kura bija uzzīmēts kunga ģerbonis. Pakāpeniski šīs atšķirības zīmes kļuva mantojamas, tās pārņēma visa dzimta. Tā izveidojās bruņinieku un viņu dzimtu ģerboņi, kas ir savdabīga un tipiska Eiropas viduslaiku kultūras sastāvdaļa.

Viduslaikos savi ģerboņi izveidojās arī atsevišķām valstīm, savienībām, brālībām, pilsētām utt.

Kopš 14. gadsimta viduslaiku Eiropā tika nodibinātas īpašas iestādes, kas nodarbojās ar heraldikas teorētiskajiem un praktiskajiem jautājumiem, un tās sauca par heroldijām. Tās izstrādāja stingrus noteikumus, kā sastādāms ģerbonis, kā arī izdeva ģerboņu izziņu krājumus. Ar laiku šīs heroldiju funkcijas pārņēma valsts institūcijas. Krievijā, piemēram, Pēteris I 1722. gadā nodibināja titulu un muižnieku privilēģiju resoru (Uthjkmlvtqcnthcrfz rjynjhf), bet 1726. gadā Zinātņu akadēmijā tika radīta Heraldikas katedra.

Arī Latvijas Republikā 1923. gada 4. jūnijā ar likumu par pašvaldības iestāžu ģerboņiem nodibināja Heraldisko komiteju, kas sastāvēja no Pašvaldību departamenta direktora, Valsts papīru spiestuves valdes priekšsēdētāja, Mākslas akadēmijas rektora, Valsts statistiskās pārvaldes direktora un Valsts prezidenta iecelta komitejas locekļa. Heraldiskā komiteja pārbaudīja lietojamos un iesūtītos ģerboņus un izstrādāja to projektus. Bez Heraldiskās komitejas caurskatīšanas nevarēja ieviest jaunus un pārveidot lietojamos ģerboņus. Tās lēmumi stājās spēkā tikai pēc Valsts prezidenta apstiprināšanas.

Trešās atmodas laikā radās nepieciešamība atjaunot neatkarīgās Latvijas valsts simboliku — karogu, ģerboni, himnu. Latvijas Republikas Augstākajā padomē 1988. gadā tika izveidota Valsts heraldikas komisija, kam bija jāizstrādā atjaunotās Latvijas ģerboņu apraksti. Kopš 1994. gada Valsts heraldikas komisija darbojas kā Valsts prezidenta izveidota institūcija. Šajā laikā komisija ir izskatījusi, akceptējusi un Valsts prezidents ir parakstījis Latvijas 22 jauno pilsētu un 47 pagastu ģerboņus, kas ir aplūkojami šajā izstādē.

Heraldikai kā jebkurai zinātnes nozarei ir sava specifika, kas izpaužas gadsimtu gaitā izveidotajās zīmēs.

Galvenā ģerboņa sastāvdaļa ir vairogs. Bet, līdzko tas kļuva par tā saukto ģerboņa jeb heraldisko vairogu, tam ir gara priekšvēsture. Tātad vairogs, kā jau liecina pats nosaukums, radās tālā senatnē, lai atvairītos vai pasargātu sevi no ienaidnieka ieročiem. To sākumā darināja no koka un apvilka ar ādu. Tāds vairogs bijis arī kuršu karavīra apbruņojuma pastāvīga sastāvdaļa. Divi kuršu vairogi, kas darināti 9. gadsimtā, atrasti Rucavas Tīras purvā kopā ar vilnas un linu auduma paliekām un citām senlietām. Vairogs, kas bija karavīra neatņemams pavadonis, dažkārt kļuva arī par kulta priekšmetu. Leģenda stāsta, ka 48. gadā pēc Romas dibināšanas (t.i. 706. g. pr. Kristus) visu Itāliju bija pārņēmusi mēra epidēmija, kas beidzās tikai tad, kad ļaudis ieraudzīja, ka no debesīm nokrīt ādas vairogs. Toreizējais Romas valdnieks Numa Pompīlijs (715.–672. g. pr. Kr.), kuram Ēgerijas nimfa bija pareģojusi, ka no šī vairoga saglabāšanas būs atkarīgs viss turpmākais Romas liktenis, lika pagatavot vēl vienpadsmit līdzīgus vairogus un nodot tos Marsa divpadsmit priesteru kolēģijā. Vēlāk katru gadu martā sarīkoja svinīgu gājienu cauri Romai, tā dalībniekiem nesot labajā rokā šos svētos vairogus. Šajā dienā bija aizliegts laulāties, tirgoties, jebkurš šajā dienā iesāktais darbs varēja atnest nelaimi. Arī armija, lai kur tā atrastos, nedrīkstēja neko uzsākt. Tā, piemēram, romiešu vēsturnieks Tacits piedēvēja imperatoram Otonam (69.g.) pelnītu neveiksmi, jo viņš šādā svinīgā dienā no Romas devies pret Aulu Vitteliju. Savukārt Jūlijs Cēzars liecina, ka Piereinas novada iedzīvotājs nevarējis gluži bez zirga un vairoga piedalīties sabiedriskajā dzīvē un sanāksmē izteiktajiem priekšlikumiem atzinību izteicis, ritmiski sitot pa vairogu. Uz vairoga pacēla iecelto vadoni un nesa uzvarētāju, bet ar vairogu apsedza kritušo karavīru. No tā radās daudzās tautās ilgi lietotais teiciens: “Uz vairoga vai zem tā”, raksturojot kaujas iznākumu.

Gadsimtu gaitā vairogi mainīja savu formu un mainījās arī to lietošanas funkcijas. Grieķiem bija pazīstamas vairākas vairoga formas — gluži ovāli, apaļi, ovāli, bet ar pusapaļiem izgriezumiem sānos, un pusmēnesveida. Etruski lietoja apaļas formas vairogus, no viņiem tos aizguva romieši. Vēlāk pēdējie lietoja izliektus četrstūra vairogus, uz kuriem bija redzamas leģionu atšķirības zīmes — emblēmas —, piemēram, kroņi, ērgļi, pusmēneši. Ģermāņi lietoja pavisam vienkāršus vairogus, izgatavotus no viegla koka un apvilktus visbiežāk ar vilkādu. Kārļa Lielā (742.–814.g.) impērijā bija pazīstami divējādi vairogi: viens — apaļš ar spici vidū, otrs — mandeļveida un izliekts. Kaujā šādus vairogus savietoja cieši citu pie cita, iespraužot aso galu zemē, tā izveidojot savdabīgu sienu, aiz kuras varēja paslēpties no ienaidnieka bultām.

Aptuveni mūsu ēras 6. gadsimtā vairogus sāka izgreznot ar zeltu un dārgakmeņiem. Ar laiku šos izrotājumus nomainīja izkrāsotas dažādas dīvainas austrumu izcelsmes bargas figūras. Šo vairogu klasiskie paraugi ir tā sauktie normāņu vairogi, kas 14. gadsimtā ieguva trīsstūra formu un bija nelieli, aizsedzot tikai bruņinieku krūtis un kreiso plecu. Šādus vairogus sauca par “tarčēm”, un tie vienmēr bija noklāti ar heraldiskām zīmēm. 14. gadsimta beigās līdzās trīsstūra tarčēm parādās arī pusapaļas, četrstūra, kvadrātveida un ovālas tarčes, bet kājnieku karaspēkā — lieli, cilvēka pilnā augumā ar ādu apvilkti vairogi ar smaili galā un bieži vien ar izgrieztu caurumu skatāmībai. Bieži vien uz šādiem vairogiem bija redzamas ne tikai dažādas emblēmas, bet arī dažādi pamācoši izteicieni vai Bībeles teksta fragmenti. Vairogi bija bruņinieku atribūtikas obligāta sastāvdaļa. Uz tiem simboliski tika atainotas visas viņu veiksmes un neveiksmes kaujās un turnīros. Arī tajos bēdīgos gadījumos, kad bruņinieks tika sodīts, vairogs bija viņa līdzgaitnieks. Dodoties uz ešafotu, viņa bruņas, bruņu cepure un zobens tika salauzti un sadragāti, bet no vairoga norāva ģerboni. Vēlāk, piesienot pie ķēves astes, to vadāja pa visu pilsētu. Šīs izdarības pavadīja herolda lāsti un apvainojumi. Tad garīdznieki izpildīja apglabāšanas jeb nolādēšanas ceremoniju, trīsreiz jautājot heroldam pazemojamā bruņinieka vārdu, kurš atbildēja, ka tas viņam neesot zināms. Pēc tam vainīgajam uz galvas uzlēja siltu ūdeni, aplika ap kaklu virvi, aiz kuras sodīto bruņinieku novilka no ešafota, un tad ar nestuvēm viņu aiznesa uz baznīcu, kur apdziedāja kā mirušu. Šādus un citādus sodus tūdaļ atzīmēja uz vairoga — gļēvuļa vairogam nogrieza vairoga labo stūri, bet tam, kas nogalināja gūstekni, vairogu saīsināja.

Visas šīs gadsimtos izveidujošās vairogu darināšanas tradīcijas izpaudās dzimtu ģerboņos, kuru veidola pamatā, kā jau iepriekš norādīts, bija vairogs. Heraldikā izšķir vairāku formu heraldiskos vairogus: senākajam heraldiskajam vairogam ir vienādsānu trīsstūra forma, pamatne 6:7 no augstuma. Šādu ģerboņa vairogu sauc par gotisko. Vēlāk, kad radās sarežģīti daudzlauku ģerboņi, gotiskā forma vairs nebija piemērota. Kopš heraldikas sākumiem Francijā izmantoja taisnstūra heraldisko vairogu ar noapaļotiem stūriem un spici lejas daļā. Tāpēc arī heraldikā lieto nosaukumu franču tipa ģerboņa vairogs, turklāt jāievēro šāda attiecība, vai augstums ir 9/8 platuma. Vācu tipa vairogi ir ar dažādā veidā ieliektām vai izliektām sānu līnijām, un parasti vairoga labajā pusē ir iedobums (izgriezums), kas simboliski kalpoja zobena pakāršanai. Angļu tipa vairogiem ir sirds forma, kas augšdaļā beidzas ar trīs spicēm, vai taisnstūrforma, kā franču, bet ar paplašinātu augšdaļu. Spāņu tipa vairogs ir līdzīgs franču, tikai ar vairāk noapaļotu apakšdaļu. Šī forma rada iespēju lietot dažādus ģerboņa izrotājumus, ko tik ļoti ir iecienījuši gravieri un mākslinieki. Itāļu tipa vairogs ir ovāls. Tam ir saglabāta tā forma, kas bija Svētās Romas vairogiem. Šāda tipa heraldiskos vairogus visvairāk ir iecienījusi garīdzniecība. Poļu tipa vairogs ir nedaudz vairāk garumā izstiepts nekā franču, bet sāni tam ir ieliekti un augšējie stūri slīpi nogriezti. Apaļais ģerboņa vairogs tika izmantots tādos gadījumos, kad centrā lika dzimtas dibinātāja zīmi (cilts zīmi) un tam apkārt izvietoja dzimtas turpinātāju zīmes (ģerboņus). Rombveida vairogu lietoja jaunavu un atraitņu ģerboņiem. Parasti to novietoja uz viena stūra, un romba horizontālās diagonāles attiecība bija 4:5 vertikālās. Kvadrātveida vairogu varēja lietot tikai tie bruņinieki, kuriem bija tiesības cīnīties sizerēna (lēņu kunga) karapulkā. Ģerbonis ar šādu heraldisko vairogu liecina par tā īpašnieka senu un augstu (dižciltīgu) izcelsmi.

Svarīga nozīme heraldikā ir arī krāsām. Jau tālā senatnē iecienītākās un biežāk lietotās krāsas bija dzeltena, balta, zila, sarkana, zaļa, melna un purpura. Piemēram, Romas ierēdņi nēsāja togas — garu baltu apmetni bez piedurknēm, augstākajām amatpersonām baltais apmetnis bija ar purpursarkanu apmali, bet imperatoriem — viscaur purpursarkans. Muhameda apmetnis bijis melnā krāsā, to pārņēma arī kalifi, kas liecināja par varas pārmantošanu, bet zaļa čalma ir Muhameda pēcteču pazīme.

Jau ģermāņiem un galliem izplatīta bija paraža vairogus izkrāsot dažādās krāsās. Šo tradīciju vēlāk pārņēma bruņinieki. Jau tolaik krāsām bija simbolu nozīme: balts nozīmēja tīrību, skaidrību, sarkans — asinis, ko bija ar mieru izliet vairoga īpašnieks, lai aizstāvētu baznīcu un sizerēnu. Bija gadījumi, kad nevarēja ģerboni uzzīmēt krāsās, piemēram, to iegravējot akmenī, zīmogos un citur, tāpēc pamazām nonāca līdz tam, ka krāsu simbolus attēloja grafiski. Sarkanā krāsa viduslaikos simbolizēja drosmi, varonību, vīrišķību, bezbailību un arī par baznīcu vai valdnieku izlietās asinis. Grafiski šo krāsu attēloja ar vertikālām svītrām. Zilā krāsa apliecināja cēlumu, skaistumu, maigumu, modrību, un to ģerboņos attēloja ar horizontālām svītrām. Zaļā krāsa simbolizēja cerības uz pārpilnību, brīvību un prieku. Uz ģerboņiem zaļo krāsu grafiski attēloja ar diagonālām līnijām no labās uz kreiso. No metāliem heraldikā izmantoja sudrabu, ko grafiski attēloja kā tukšu lauku, bet krāsās — kā baltu lauku, un tas apzīmē nevainību, un zeltu, ko iezīmēja ar sīku punktējumu vai dzeltenu krāsu. Ģerbonī zelts liecina par bagātību, spēku, uzticību, patstāvību. Melnu norāda kā rūtotu lauku, bet purpuru — ar diagonālām līnijām no kreisās uz labo. Heraldiskās figūras mēdz būt dabiskās, mākslīgās un fantastiskās. Katrai no tām ir sava simboliska nozīme. Piemēram, lauva simbolizē spēku, vīrišķību, cēlsirdību, leopards — drosmi un varonību, vilks — ļaunumu, lācis — piesardzību, zirgs — drosmi, spēku, ātrumu, veiklību, ērglis — varu, cēlsirdību. Tradicionāli mēdz būt tādi simboli kā dzērve, kas tur kājā akmeni, — modrības simbols, saritinājusies čūska — mūžības simbols un citi. No fantastiskajām figūrām minami grifs, fēnikss, pūķis, kentaurs, divgalvainais ērglis, drakons, salamandra, vienradzis, pegazs, bet no mākslīgajām — lira, pilnības rags, tornis, zobens u.tml. Jau viduslaikos katram augstdzimušajam cilvēkam vajadzēja spēt lasīt heraldisko valodu, jo tā bija izglītoto cilvēku valoda.

Latvijā heraldika šī vārda īstajā nozīmē kļuva pazīstama jau agrajos viduslaikos — gan kā pilsētu ģerboņi, gan kā atsevišķu muižnieku dzimtu, gan kā amatu ģerboņi, kas ne vien rotāja īpašumus, bet bija attēloti zīmogos, uz naudas zīmēm, pat uz svētku tērpiem.

Heraldika ir izveidojusies par mākslas un par vēstures un juridisku zinātni, tai aizvien ir bijusi liela nozīme arī kultūrā. Iedibinājās stingras likumības ģerboņu mākslinieciskajā veidojumā, to aprakstīšanā un jurisdikcijā. Precīzi nosacītas kļuva heraldiskās krāsas, simboli un to sakārtojums, piemēram, vienā ģerbonī bez sevišķiem iemesliem nedrīkstēja būt vairāk kā divas krāsas, tapa arī noteikums, ka vienā ģerbonī nedrīkst likt metālu uz metāla vai krāsu uz krāsas.

Padomju režīma laikā senie ģerboņi tika uzskatīti par sociālisma idejām neatbilstošiem varas un šķiras simboliem. Tie tika ignorēti vai pārveidoti atbilstoši padomju varas atribūtikas un komunistiskās ideoloģijas prasībām, neņemot vērā heraldikas likumus un simbolu skaidrojumus. Piemēram, Rīgas ģerbonī augšpusē starp krustotām atslēgām (laicīgās varas simbols) krustu (garīgās varas simbols) nomainīja piecstaru zvaigzne, bet dažām citām pilsētām tika izveidota pilnīgi jauna simbolika, kam ar heraldiku nebija nekāda sakara.

Heraldikas termini latviešu valodā sākotnēji veidojušies stihiski. Par heraldisko terminoloģiju savulaik sprieda Heraldikas komiteja. Padomju laikā ZA Vēstures terminoloģijas apakškomisija izstrādāja Numismātikas, heraldikas un sfragistikas terminu biļetenu, kura sastādīšanā lielu darbu veica Latvijas Vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Velta Zobiņa. 1991.–1992. gadā LR AP Heraldikas terminoloģijas komisija Imanta Lancmaņa vadībā izstrādāja visu tā laika Latvijas pilsētu ģerboņu aprakstus, radot no jauna vai atjaunojot un saskaņojot senāk lietotos heraldikas terminus. Šī komisija daudz uzmanības veltīja heraldikas pamatterminu sistēmas izveidošanai. Šis darbs līdztekus jaunizveidoto ģerboņu aprakstu apspriešanai un akceptēšanai tiek turpināts arī pašlaik Valsts heraldikas komisijā. Tā ir pārliecinājusies, ka bieži vien ģerboņu pasūtītājiem trūkst elementāru zināšanu heraldikā. Dažkārt agrāk izstrādātie ģerboņi tiek uzskatīti kā nemainīgi kanoni, neapzinoties to, ka ģerboņa izstrādāšanā vai precizēšanā galvenais ir tā apraksts, ka heraldikā neeksistē kaut kāds nemainīgs ģerboņa attēla etalons. Valsts heraldikas komisija veic arī lielu izglītošanas darbu, turklāt pastāvīgi raugās, lai nosacītās heraldikas zīmes atbilstu ģerboņa aprakstam.

Izstāde “Ģerboņi Latvijā — agrāk un tagad” ir arī Valsts heraldikas komisijas atskaite par paveikto gan ģerboņu aprakstu un to attēlu izveidē, gan arī izglītošanas un izskaidrošanas darbā, iepazīstinot ar heraldikas pamatprincipiem. Izstādītie ģerboņi ir šī darba rezultāts.

Dr. hist. Kristīne Ducmane,  Latvijas Vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja, Valsts heraldikas komisijas locekle

Latvijas jauno pilsētu ģerboņi

Patlaban spēkā esošie jauno pilsētu ģerboņi, kurus apstiprinājusi Valsts heraldikas komisija un Valsts prezidents. Jaunās pilsētas — šeit domātas apdzīvotās vietas, kas ieguvušas pilsētas statusu pēc Otrā pasaules kara.

Aizkraukles ģerbonis	Aknīstes ģerbonis	Alojas ģerbonis
Baldones ģerbonis	Baložu ģerbonis	Brocēnu ģerbonis
Cesvaines ģerbonis	Dagdas ģerbonis	Ikšķiles ģerbonis
Kalnciema ģerbonis	Ķeguma ģerbonis	Lielvārdes ģerbonis
Līgatnes ģerbonis	Lubānas ģerbonis	Olaines ģerbonis
Pāvilostas ģerbonis	Salaspils ģerbonis	Saulkrastu ģerbonis
Staiceles ģerbonis	Stendes ģerbonis	Vangažu ģerbonis