Par latviskumu un okupācijas atzīšanu

Foto: A.F.I.

Latviešu biedrības priekšsēdētājs kinorežisors Jānis Streičs:

Jā, bieži dzirdu — kāpēc biedrībai nevarētu būt tāds svars kā senos laikos? Bet tad mums, kā smejies, vajadzētu likvidēt profesionālos teātrus, latviešu avīzes, izdevniecības... Jo tā visa Rīgas Latviešu biedrības dibināšanas laikā taču nebija. Un līdz ar to arī biedrībai bija pavisam cita jēga.

Šodien Rīgas Latviešu biedrība tiecas saglabāt latviskās vērtības un to stabilitāti. Bet, ja kāds grib aptvert visu, var nonākt muļķa lomā. Diemžēl no mūsu lielā un intensīvā darba presē parādās ļoti maz. Kaut vai tikai viens gadījums. Rīgas astoņsimt gadu jubilejai veltītajos dziesmu svētkos “Māmuļā”, pārpildītai zālei klausoties, uz skatuves bija unikāls 400 dziedātāju pulks no deviņiem labākajiem sieviešu un vīru koriem. Zālē nebija, kur adatiņai nokrist, cilvēki stāvēja kājās, aplausu vētra. Bet presē — ne rindiņas. Un vērienīgās Mākslas dienas Rīgas centrā? Vai arī Ausekļa 150. dzimšanas dienas kultūras programma, kura aptvēra gan Vidzemi, gan Latgali? Un Auseklim vēl pievienojām ar viņu vienā gadā dzimušo Pēteri Miglinieku, Latgales dzejnieku un cīnītāju par zemnieku tiesībām. Vai patiešām šie notikumi bija pelnījuši tikai dažas rindiņas avīžu pašās pēdējās lappusēs?

Mums ir trīs galvenie darbības virzieni. Pirmais — visu Latviju aptverošas kultūras programmas. Es jau, piemēram, pieminēju Ausekļa jubileju. Tieši šī jubileja ierosināja katru gadu veidot plašu visu Latviju aptverošu programmu “Gaismu sauca”, kuru apvienojām ar Zemkopības ministrijas ikgadējā konkursa “Par labāko lauku sētu” noslēgumu biedrības namā. Nupat atzīmējām Rūdolfa Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos” simtgadi. Bija zinātnieku konference, grandiozs sarīkojums Latviešu biedrības namā. Pērn svinējām Aleksandra Būmaņa jubileju. Daudzi varbūt nezina, ka viņš, būdams jurists un nevis komponists, bija Blaumaņa draugs, “Skroderdienu” mūzikas autors.

Esam domājuši par to, kas ir septītā diena. Svētdienās sarīkojumos mums allaž pilna zāle. Te uzstājas gan literāti, gan mākslinieki, cilvēki nāk smelties izjūtu kā dziesmā par dzimteni, kas ir vairāk nekā tikai smilšainais krasts...

Tagad gatavojamies Kārļa Ulmaņa jubilejai septembrī. Tai esam izstrādājuši plašu programmu. Un, ja man vēl izdotos šai lietai iekustināt Spārīša kungu, Melngalvju namu, Mākslas muzeju, tas jau būtu liels panākums. Nav noslēpums, cik grūti mums iet ar Ulmaņa pieminekli. Manā uztverē nelaime te viena. Ieraugot Ulmaņa pieminekli, būs jāatbild uz jautājumu — kas ar Ulmani notika? Un būs jāatbild, ka viņš bija izsūtīts, ka viņš nomira cietumā un viņam nav kapa. No tā baidās.

Ne tikai atsevišķi cilvēki, bet lielā kaimiņvalsts.

Un, uzceļot pieminekli viņam, tiks uzcelts piemineklis visiem represētajiem. Uzliekot pieminekli Ulmanim, tiks atzīts okupācijas fakts. Tā būs dzīva liecība, ka šī zeme bija okupēta.

“LAUKU AVĪZE”