Par naudu un brīvību Latvijas zemē

Eksportēsim un dzīvosim zaļi vai importēsim un dzīvosim zaļi — labs jautājums, vai ne? Vest savas preces ārā un iekārdināt ar tām citus bijis ikkatras mazas, kur nu vēl lielas valsts sapnis un tieksme. Mums, latviešiem, arī. Rau, hercogu Jēkabu, kura laikā Kurzeme bija pazīstama tuvās un pat aizjūras zemēs, mēs atceramies kā vienu no tiem tālredzīgajiem vietvalžiem, kurš uzskatīja — jo vairāk pārdosim citiem, jo labāk. Un zelta dukāti nemaz netika krāti lādēs vai podos. Tos hercogs atkal laida apritē, ieguldīja amatniecības labā, lai cita pēc citas taptu darbnīcas. Zeļļu un meistaru darbs bija cieņā, pilsētas auga un nostiprinājās. Kurzemniekiem tas deva arvien vairāk darba un ienākumu, par ko viņus stipri apskauda kaimiņi.

Var jau teikt, ka toreiz pasaule bija citādāka un zāle zaļāka. Ikdienišķās vajadzības patiesi laiku lokos mainās, bet ne pavisam. Vismaz pats pamatu pamats paliek tas pats — jo vairāk naudas nopelnīsi tepat uz vietas, jo brīvāks būsi. Tagad šis zelta princips kaut kā pazudis. Ne tikai no atmiņas — tas vairs nav rīcības motīvs. Runa nav par amatniekiem, vai šobrīd — arī ražotājiem. Viņu domāšana joprojām ir virzīta uz ienākumu gūšanu. Tikai valdnieks — valsts vadītāji — vairāk skatās pāri robežām nekā pār plecu uz savējiem.

Diemžēl dažnedažādās programmas, ko valstī veido, lai atbalstītu pašmāju ražotājus un pakalpojumu sniedzējus, iegrimst kā plūstošās smiltīs. Jo nav tās valdnieka gribas dot cietāku pamatu — atbalstu naudas un garantiju formā. Nav tās ticis dots nedz kopējai ārējās tirdzniecības programmai, nedz saviem vasaļiem, eksporta projektu atbalstītājiem Latvijas Eksportkredītam, Latvijas Garantiju aģentūrai.

Tā nu lētāk iznāk sēdēt mājās, bet arvien mazāk paliek tur ko darīt. Ja jau pat Ekonomikas ministrija vairs nepriecājas par valsts importa un eksporta bilanci un atzīst, ka tas pirmais notiek uz otrā rēķina, tad skaidrs, ka no mūsu maisa ārā rēgojas ne vairs īlens, bet krietns baļķēns.

Rezultāts nav ar sveci tumšā klētī meklējams: Latvijā pašlaik tiek ievests par 800 miljoniem latu vairāk preču, nekā ārā vests. Tā ka mēs lauvas tiesu no saviem ienākumiem atdodam citzemju amatniekiem, pašiem paliekot vairāk par patērētājiem un tirgotājiem nekā radītājiem.

“NEATKARĪGĀS RĪTA AVĪZES” pielikums “BIZNESA LAIKS”