“Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama”

Latviešu skatuves karalienei Elzai Radziņai svētdien, 10. februārī, 85. dzimšanas diena

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle, skatuves māksliniece Elza Radziņa “Latvijas Vēstneša” redakcijā 1999.gada 22.janvārī

Kā ik rītu, Elza sveicinās savu mammīti rāmītī uz grāmatu plaukta. Un sacīs paldies par šūpulī ielikto tautasdziesmas gudrību un spīvo garu, kas neļauj gausties un nokārt degunu, lai cik grūti klātos, liek spēku smelties savā darbā un tautā. “Šīs ar mātes pienu iezīstās dzīves mācības bijis mans stiprais pamats gan jaunībā, uz lomām gaidot, gan vēlāk, daudzas teātra lomas spēlējot un filmējoties, ar nebeidzamām likstām un slimībām kaujoties,” saka māksliniece.

Elzas Radziņas portrets tik labi iederas mūsu kolēģa Arņa Blumberga fotoalbumā “Latvijas cilvēks”. Jo kurš gan valstsvīrs vai zinātnieks spējis Latvijas tēlam vairāk dzīvības krāsu dot kā viņa! Ar savām kalpa sievām, dāmām un karalienēm, ar tautasdziesmu un dzejas vārdu, ar savu stāju un personības starojumu.

Par izrādi mūža garumā Elzai Radziņai kļuvušas Rūdolfa Blaumaņa latviski gaišās un vitālās “Skroderdienas Silmačos”, kurā nospēlētas piecas atšķirīgas lomas: Jelgavas teātrī — viena no meitām, pēc tam Nacionālajā teātrī dažādos iestudējumos — Elīna, Antonija, Tomuļmāte un Vanagu saimniece. Tāpēc viņa tik ļoti dzīvoja līdzi sava dzīvesbiedra Oļģerta Šalkoņa aizrautīgajiem pūliņiem sarīkot “Skroderdienām”

pienācīgu simtgades balli Latviešu biedrības namā. Un tā bija viņas Antonija, kas vakara viesus aicināja uz alus kausu, kāzu lustēm un līgošanu. “Ak, Dūdar, kad tu zinātu, cik laimīga es jūtos!” — Bija liels prieks atkal dzirdēt Elzas Radziņas možo balsi, pēc viņas nesenajām operācijām un stingrā mājas režīma. Otrā dienā aktrisei apvaicājos, vai arī viņu pašu sarīkojums iepriecinājis, vai nav bijis par grūtu.

— Oļģerts par to sāka runāt jau pirms kādiem desmit gadiem, kad vēl bija dzīvs mūsu Zigfrīds Kalniņš, direktora vietnieks, brīnišķīgs cilvēks. Teātrim tā bija nesamaksājama vērtība! Bez viņa “Skroderdienas” bija grūti iedomāties, sevišķi mūsu brīvdabas izrādes, līgošanu ar publikas cienāšanu un krāsns gaisā laišanas blīkšķi. Oļģerts arvien teica: “Simtgadei jābūt! Mums tā jāsarīko par godu Zigim un Briedītim.” Pēc kara jau tikai ar Briedīša izrādi izdevās “Skroderdienas” atkal dabūt uz skatuves. Oļģerts toreiz bija režisora asistents. Vai manai veselībai tā ballēšana nav nākusi par ļaunu? Laikam nav vis. Nejūtos ne labāk, ne sliktāk. Palikt mājās gan droši vien būtu sliktāk, būtu tikai nervozējusi, vai tur viss labi, kā cerēts. No sirds dzīvoju līdzi visiem “Skroderdienu” notikumiem. Un kur tad vēl brīnišķīgās dāvanas — māla krūzītes, maizes kukuļi un baranku virtenes.

Kura “Skroderdienu” loma bijusi tā mīļākā? — Katra nāca savā laikā, katrai līdzi nāca liels prieks. Elīna man gadījās aiz nejaušības. Es no savas Jelgavas tikko biju pārnākusi uz toreizējo Drāmas teātri, ko jau no agrām jaunības dienām ļoti cienīju. Pret vecajiem aktieriem jutu neiedomājamu bijību. Briedītis paņēma mani tautā, bet

“Skroderdienu” simtgades sarīkojumā 2.februārī Foto: Andris Kļaviņš

Silmaču ļaudīs pabiju tikai divas dienas. Lidijai Freimanei, kas spēlēja Elīnu, bija laikam filmēšanās, viņa uz mēģinājumiem nevarēja tikt, un režisors teica, lai pamēģinot to jauno. Tā es sāku mēģināt un necerēti tiku pie Elīnas lomas. Bet uz skatuves es tomēr vēl jutos kā tāda provinces aktrisīte, kas nonākusi starp slavenībām. Biju pārāk bikla, nespēju tā īsti atraisīties. Tāpēc mana sirds vairāk pieder Antonijai. Vēlāk kļuvu par Tomuļmāti, arī laba loma. Kad Edmunds Freibergs sāka gatavot jauno iestudējumu, es pirmo reizi gāju lūgt sev kādu lomu. No Silmačiem nevar tik vienkārši aiziet! Režisors jautāja, kādu lomu tad es gribētu. Es teicu — man jau patīk Ieviņa, bet to jūs laikam nedosiet. Tad laidiet mani tautā, līgotājos. — Kā, bez teksta, bez jebkā? — Jā, es sacīju, kad tikai Silmaču pagalmā! Bet režisors jau izgudroja man lepnu lomu — biju Vanagu saimniece, vedu savu saimi cauri skatītāju zālei. Līgojām uz nebēdu. Tas viss nāca prātā šajos svētkos.

“Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama” — tā ir dziesma Elzas Radziņas garā. Tas ir mantojums no manas tautas un pavisam tieši no manas mammītes, — saka gaviļniece savā augstajā dzīves kalnā.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore