Ar Rūdolfa Blaumaņa iedegto prieka un labestības lāpu

Rīgas Latviešu biedrības namā simtgadi svinēja “Skroderdienas Silmačos”

Rīgas Latviešu biedrība svētkus rīkoja kopā ar Teātra darbinieku savienību un Eduarda Smiļģa Teātra muzeju, piepalīdzot sponsoriem un labvēļiem, tāpēc jau vestibilā viesus un dalībniekus uzrunāja muzejnieku iekārtotā izstāde ar ieskatu “Skroderdienu” iestudējumu vēsturē, varēja iegādāties jubilejas bukletiņus un uzvedumā līdz ar dramatisko teātru aktieriem piedalījās arī leļļinieki, operas solisti un Latviešu biedrības koris. Nacionālo bruņoto spēku orķestri diriģēja kapteinis Pēteris Rudzītis — nu gluži kā no “Skroderdienu” Laimes pirtiņas, kur Silmaču kalpi Rudzīši savam dēlam lika Pēteri vārdā un cerēja par ģenerāli izaudzināt.

Muzejs simtgades svinībām bija atvēlējis skaisto izšūto priekškaru, kas ticis darināts Maskavā paredzētajām viesizrādēm, kuras izjaucis karš. Ar Gunāra Zemgala atļauju no Nacionālā teātra bija atvestas sānu kulises, ko Amtmaņa–Briedīša 1955. gada iestudējumam gleznoja Arvīds Spertāls. Bet īstā svētku rota jau bija tie Latvijas teātru aktieri, kam visvairāk iznācis grozīties Silmaču pagalmā. Leģendārā latviešu skatuves vecmāmuļa Berta Rūmniece savulaik rakstījusi (“Jaunais Komunārs”, 1941. gada 23. aprīlī), ka viņa Rīgas Latviešu teātrī piedzīvojusi “Skroderdienu” pirmizrādi, kur tēlojusi Pindacīšu, tāpat kā to joprojām tēlo. “Šo lomu esmu tēlojusi pēc tam neskaitāmas reizes, tā man ir iegājusi, var teikt, asinīs.” Pēckara gados tāda ilglaicīga vienas lomas spēlētāja bija Maiga Grīnberga, kas ar savu Ieviņu nodancoja vairākus zeķu pārus. Parasti gan noticis citādi — Aleksim sekojis Dūdars un pēc tam Pindaks, Elīnai — Antonija un tamlīdzīgi. Bet Alfredam Jaunušanam nemaz nevajadzēja savu Rūdi spēlēt četrdesmit gadus kā Rūmniecītei, lai loma “ieietu asinīs”. Varbūt gan ne tik daudz viņam pašam, bet skatītājiem Jaunušana Rūdis ir un paliek asinīs, proti, — dziļi sirdī. Un zāle, kājās piecēlusies, tik ilgi aplaudēja vispirms Rūdim, un tad tikai režisoram. Rīgas Latviešu biedrības atbalsta fonds un citi labvēļi ar ziediem un materiālas dabas labumiem un skatītāji ar sirsnīgiem aplausiem sumināja arī Elzu Radziņu, Veltu Līni, Ilgu Martinsoni, Zigurdu Akmentiņu, Veru Singajevsku, Helgu Dancbergu, Ivetu Braunu, Ēriku Brītiņu un citus Silmaču ļaudis. Ar publikas sveicieniem simtgades māla krūzītes tika nodotas nosūtīšanai tiem Liepājas teātra aktieriem, kas uz Rīgu nebija varējuši atbraukt izrāžu dēļ, un noliktas paglabāšanai tiem Nacionālā teātra ļaudīm, kas patlaban rāda latviešu teātri Austrālijā.

Kā jau sabiedriski nozīmīgā pasākumā klājas, runāja Latviešu biedrības Teātra komisijas priekšsēdis akadēmiķis Viktors Hausmanis, komisijas runasvīrs dramaturgs Pauls Putniņš un namatēvs — Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdis Jānis Streičs. Visu kopā turēja un artistiski izrīkoja režisors Oļģerts Šalkonis. Šķiet, viņš arī pirmais tika pie slavenās riebējas Tomuļmātes, kas šoreiz darbojās Kluba zālē. Bet durvis bija vaļā arī uz sadziedāšanos Līgo zālē, dancošanu Baltajā zālē un tā joprojām.

Alfreds Jaunušans, Elza Radziņa un Venta Vecumniece simtgades svētkos Foto: Andris Kļaviņš

Teātra zinātniece Anda Burtniece lielo tautas un pašu aktieru mīlestību uz šo izrādi skaidro tā: “Silmači” tāpat kā “Pūt, vējiņi!” — jo dzied, jo skan.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore