"NATO var sniegt mums drošību"

"Sūddeutsche Zeitung"

– 2000.05.06.

Intervija ar Latvijas prezidenti Vairu Vīķi – Freibergu.

Latvijas tiecas Rietumu virzienā, un prezidente zina ceļu. Vaira Vīķe – Freiberga Latvijā vēl pirms diviem gadiem dzīvoja kā trimdas latviete no Kanādas, kur viņa vairāk nekā 30 gadu lasījusi lekcijas Monreālas universitātē. Kopš pagājušā gada jūnija politiski drīzāk nepieredzējusī bezpartejiskā akadēmiķe kā prezidente šo Baltijas valsti mēģina ievest ES un NATO. Vismaz izredzes uz iestāšanos ES nav sliktas, jo kopš decembra Latvija ir ES kandidātvalsts. Ar 62 gadus veco Vairu Vīķi – Freibergu Rīgā sarunājās Franks Nīhujzens.

SZ : Prezidentes kundze, Gerhards Šrēders pagājušajā nedēļā Vāciju nosauca par Polijas advokāti iestāšanās ES lietās. Vai tas jūsos izraisa skaudību?

Vīķe – Freiberga : Nē. Es esmu pārliecināta, ka Vācija pilnībā atbalstīs arī mūs. Mēs to jau esam piedzīvojuši, un Šrēdera vizīte, kas tieši pašreiz tiek gatavota, ir skaidrs signāls, ka Vāciju interesē Latvija.

SZ : Kādas ir augstākās barjeras ceļā uz ES?

Vīķe – Freiberga: Nākamais solis ir tieslietu sistēmas un valsts pārvaldes uzlabošana. Galvenokārt ES prasībām ir jāpielāgo vecās pārvaldes struktūras, kas ir saglabājušās vēl no padomju laikiem. Tam visam ir jākļūst efektīvākam.

SZ : Par vienu no lielākajām problēmām Latvijā tiek uzskatīta korupcija ...

Vīķe – Freiberga: Korupcija visur ir problēma. Protams, ka tā ir arī mums, un tā daļēji ir saistīta ar padomju sistēmas mantojumu. Cilvēki bieži kaut ko saņem tikai tāpēc, ka pazīst "pareizos" cilvēkus vai arī viņiem kaut ko iedod. Tas ir jāmaina.

SZ : Kad jūs rēķināties ar iestāšanos?

Vīķe – Freiberga: Gadījumā, ja mums izdosies ātrā tempā doties uz priekšu, Latvija droši vien būs gatava līdz 2002. gada decembrim, tā kā tad varētu sākties iestāšanās ES ratifikācijas process.

SZ : Tātad iestāšanās jau 2003. gadā?

Vīķe – Freiberga: No mūsu puses jā, taču tas ir atkarīgs arī no tā, vai ES piekritīs pārejas laikiem, piemēram, apkārtējās vides aizsardzības jomā. ES apkārtējās vides standartu ieviešana ir ļoti dārga, tāpēc mēs pēc 50 gadu ilgās apkārtējās vides piesārņošanas padomju režīma laikā nespēsim līdz 2003. gadam izpildīt stingros ES kritērijus.

SZ : Krievija ne labprāt redz, kā baltieši tiecas iestāties Rietumu organizācijās un atbrīvojas no tās ietekmes. Kas jādara Latvijai, lai uzlabotu attiecības?

Vīķe – Freiberga: Latvija 4. maijā svinēja dienu, kas mums pirms desmit gadiem atnesa neatkarību. Mēs neesam gatavi akceptēt Maskavas iejaukšanos mūsu iekšējās lietās vai mūsu ārpolitikā. Latvija ir suverēna valsts. Mēs nepieļausim, ka mums diktē, kas jādara.

SZ: Vai jūs patiesi domājat, ka Maskava varētu izmantot spēku, kā jūs nesen norādījāt?

Vīķe – Freiberga: Es ceru, ka nē. Katrā gadījumā dažu Krievijas oficiālo personu izteikumi man atgādina aukstā kara laika valodu.

SZ: Tātad Latvija NATO meklē glābiņu no Krievijas?

Vīķe– Freiberga: Noteikti. Pagātnē mēs esam guvuši dažu labu ļoti bēdīgu mācību tiklab vācu, kā arī padomju okupācijas laikā. NATO mums var sniegt drošību un visam reģionam stabilitāti.

SZ: Ko jūs pašreiz varat piedāvāt NATO?

Vīķe – Freiberga: Mēs varam dot ieguldījumu Baltijas austrumu robežas nostiprināšanā. Visas trīs Baltijas valstis ļoti smagi strādā, lai uzlabotu savas aizsardzības struktūras. Mēs soļojam uz priekšu.

"Latvija, iestājoties ES, cer uz Vācijas atbalstu"

"Der Standard"

– 2000.05.06.

Prezidente apstiprina, ka mērķis iestāties NATO eksistē.

Latvija jautājumā par iestāšanos ES cer uz Vācijas atbalstu. Dažas nedēļas pirms jūnija sākumā ieplānotās Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera vizītes Latvijā prezidente Vaira Vīķe – Freiberga "Sūddeutsche Zeitung" teica, ka Šrēdera vizīte "ir nepārprotams signāls, ka Vāciju interesē Latvija". Baltijas valsts, kura kopš decembra pieder pie ES kandidātvalstīm, pēc Vairas Vīķes – Freibergas vārdiem, līdz 2002. gada decembrim varētu izpildīt iestāšanās kritērijus. Vienlaikus prezidente apstiprināja Latvijas vēlmi tik uzņemtai NATO. Viņa apstiprināja, ka pēc desmit neatkarības gadiem Rīga neesot gatava akceptēt "Krievijas iejaukšanos mūsu iekšējās lietās vai arī mūsu ārpolitikā". "Mēs nepieļausim, ka mums diktē, ko darīt." NATO varētu sniegt drošību Latvijai un stabilitāti visam reģionam. Savukārt Latvija varētu dot ieguldījumu, padarot drošākas Baltijas austrumu robežas.

"Apstiprināta jauna Latvijas valdība"

"Dagens Nyheter"

— 2000.05.05.

Kad Latvijas parlamentam piektdien bija jānobalso par vai pret premjerministra Andra Bērziņa jauno valdību, iznāca zināma aizkavēšanās, taču, kad deputāti redzēja Latvijas uzvaru ar 3:2 pār Krieviju Pasaules čempionātā hokejā, viņi apmierināti devās iekšā zālē un nospieda "jā" pogu.

Bērziņš mēģināja izveidot četru partiju valdību jau kopš bijušā premjerministra Andra Šķēles atkāpšanās aprīlī. Šo ceturtdien partijas vienojās, un visi 69 koalīcijas locekļi piektdien pieņēma partijas nosprausto kursu. No pārējā 31 deputāta 24 nobalsoja pret un septiņi atturējās.

Valdības deklarācijā koalīcija sola turpināt stingro nodokļu politiku, kas pastāvēja Šķēles valdības laikā. Lielie ārpolitikas mērķi arī turpmāk būs iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO.

Pretrunīgā privatizācija tomēr turpinās apdraudēt valdības saticību, it sevišķi starp Tautas partiju un "Tēvzemei un Brīvībai". Bērziņš pārstāv "Latvijas Ceļu" un par Ministru prezidentu kļuva, ļoti lielā mērā pateicoties savai kā komandas spēlētāja labajai slavai, lai saturētu kopā valdību, būs nepieciešama augsta līmeņa diplomātija.

Jaunpienācēja mazā Jaunā partija ar astoņām vietām var kļūt par nomierinošu faktoru attiecībās ar nacionālistisko "Tēvzemei un Brīvībai", jo valdībai ar Jauno partiju būs vairākums arī tad, ja "Tēvzemei un Brīvībai" sāks traucēt valdības darbu.

"Vissvarīgākais šīs valdības uzdevums būs samazināt relatīvi lielo ārējās tirdzniecības iztrūkumu un pievilināt ārvalstu ieguldītājus. Mērķis būs arī līdzsvarota budžeta izveidošana", tā Bērziņš teica vakar.

1999. gadā Latvijas tirdzniecības deficīts sasniedza 10,2% iekšzemes kopprodukta (IKP), bet budžeta iztrūkums bija 3,5% IKP.

"Latvijā izveidota jauna valdība"

"Aftonbladet"

— 2000.05.04.

Latvija ceturtdien tika pie jaunas valdības, kad četrām lielajām partijām pēdējā brīdī izdevās panākt vienošanos. Jaunais premjerministrs būs Rīgas mērs Andris Bērziņš.

Bērziņš ir mēģinājis izveidot četru partiju valdību kopš iepriekšējā ministru prezidenta Andra Šķēles atkāpšanās aprīlī. Viņš brīdināja, ka sarunas starp partijām "Tēvzemei un Brīvībai", "Latvijas Ceļš", Tautas partiju un Jauno partiju nav tālu no izjukšanas, taču tagad šķiet, ka viņam izdosies izveidot valdību, kas kontrolēs 69 no 100 parlamenta vietām.

"Es nevaru teikt, ka esmu pilnīgi pārliecināts, tomēr viss norāda, ka rīt parlamentā mēs varēsim rīkot balsošanu", Bērziņš teica.

Iepriekšējā valdība atkāpās pēc domstarpībām par valsts uzņēmumu turpmāko privatizāciju.

"Tēvzemei un Brīvībai", kas parlamentā kontrolē 16 vietas, agrāk pieprasīja, ka privatizācijas procesa direktīvas ir jāieraksta valdības deklarācijā. Bērziņš neko neteica, vai šajā jautājumā viņi ir panākuši kompromisu. Viņš tomēr uzsvēra, ka valdības deklarācijā būšot iekļauts apliecinājums noturēt stabilu Latvijas valūtu un turpināt iepriekšējās valdības stingro finansu politiku.

"Šīs valdības svarīgākais uzdevums būs samazināt relatīvi lielo tirdzniecības iztrūkumu un piesaistīt ārvalstu investīcijas. Mērķis būs arī līdzsvarota budžeta radīšana", Bērziņš teica.

1999. gadā Latvijas tirdzniecības deficīts sasniedza 10,2% iekšzemes kopprodukta (IKP), bet budžeta iztrūkums bija 3,5% IKP.

Bērziņa valdība būs Latvijas desmitā valdība desmit gadu laikā.

"Parlaments Latvijā apstiprina jauno valdību"

„Neue Zūrcher Zeitung"

– 2000.05.06.

Līdzšinēja politika tiks turpināta.

Latvijai ir izdevies izveidot jaunu valdību. Piektdien jaunais ministru prezidents Andris Bērziņš parlamentā izturēja uzticības balsojumu. Pie viņa četru partiju koalīcijas pieder trīs līdzšinējās valdības partijas, kā arī mazākā Jaunā partija. Līdz ar to jauno valdību atbalsta 69 no 100 parlamenta deputātiem. Andris Bērziņš pieder pie "Latvijas Ceļa", kas ir draudzīgi noskaņots pret ES. Viņš nomainīs Andri Šķēli no Tautas partijas, kurš atkāpās 12. aprīlī. Šķēles koalīcija sabruka pēc tam, kad tika atlaists ekonomikas ministrs Vladimirs Makarovs no labējās partijas "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK". Iemesls viņa atlaišanai bija strīds par valsts lielo uzņēmumu privatizāciju. Šķēles jaunajā Ministru kabinetā nebūs.

Bērziņam koalīcijas veidošana nebija vienkārša. "Tēvzemei un Brīvībai" ilgi vilcinājās piekrist vēlreiz sadarboties ar Šķēles "Tautas partiju". Šķiet, ka Bērziņam abas partijas atkal atvest pie sarunu galda izdevās, apstrīdēto Šķēli savā Ministru kabinetā gan neiekļaujot, bet, no otras puses, viņa partijai piedāvājot ietekmīgo ekonomikas ministra posteni. Saskaņā ar valdības deklarāciju Bērziņš daudzās jomās turpinās līdzšinējo politiku. Īpaša uzmanība tiks pievērsta valūtas stabilitātei, kā arī valsts budžeta izlīdzināšanai. Lēmumi privatizācijas jomā, kas noveda līdz krišanai pēdējo un arī priekšpēdējo valdību, tiks pieņemti, ievērojot konsensu.

"Bērziņš sola kontinuitāti"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.05.08.

Ministru prezidents turpinās centriski labējo koalīciju.

Latvijas parlaments ar pārliecinošu vairākumu par jauno Ministru prezidentu ievēlējis līdzšinējo galvaspilsētas mēru Andri Bērziņu. Bērziņš, par kuru Saeima nobalsoja ar 69 balsīm "par" un 24 "pret", stāsies Andra Šķēles vietā. Andris Šķēle atkāpās aprīļa vidū strīda par lielo valsts uzņēmumu privatizāciju dēļ, kad divi lielākie koalīcijas partneri atteicās viņu atbalstīt.

48 gadus vecais jaunais valsts vadītājs no "Latvijas Ceļa" turpinās iepriekšējo labēji centrisko koalīciju, pie kuras līdz ar "Latvijas Ceļa" pieder arī Tautas partija, "Tēvzemei un Brīvībai", kā arī pirmo reizi liberālā Jaunā partija. Ārlietu ministrs arī turpmāk būs ministru prezidenta vārdabrālis Indulis Bērziņš. Šīm četrām partijām parlamentā no 100 vietām ir vairāk nekā 70. Šī Latvijā kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā jau ir devītā valdība. Tiek uzskatīts, ka jaunā valdība noteikti turpinās iepriekšējās koalīcijas ārpolitisko kursu.

Svarīgākie mērķi ir Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, kā arī tuvināšanās NATO. Kopš pagājušā gada decembra Latvija pieder pie tām kandidātvalstīm, ar kurām ES ir sākusi sarunas par iestāšanos. Latvijas prezidente Vaira Vīķe - Freiberga intervijā "Sūddeutsche Zeitung" teica, ka viņa ir pārliecināta, ka Latvija līdz 2002. gada beigām būs gatava uzņemšanai ES. Tomēr arī Ārlietu ministrijā neviens nopietni nerēķinās ar uzņemšanu pirms šī gadu desmita vidus.

Jaunais ministru prezidents Bērziņš pēc ievēlēšanas paziņoja, ka pie svarīgākajiem iekšpolitiskajiem mērķiem pieder jaunu darba vietu radīšana un bezdarba kvotas samazināšana, kas pašreiz ir no 10 procentiem nokritusies gandrīz līdz 8 procentiem. "Taču nekādus brīnumus es nesolu," teica Bērziņš. "Nav iespējams jau rīt nodrošināt labklājību visiem."

Bijušajā padomju republikā gan veidojas vidusslānis, taču ienākumi, tāpat kā iepriekš, ir relatīvi zemi. Valsts dienesta ierēdnis pašreiz vidēji saņem apmēram 500 marku; daudzās citās jomās algas ir pat vēl daudz zemākas. Pie svarīgākajiem jaunās valdības uzdevumiem pieder arī abu vēl atlikušo valsts lielāko uzņēmumu "Latvenergo" un "Latvijas kuģniecības" privatizācija, kas bija par iemeslu iepriekšējās valdības krišanai.

Franks Nijhūzens

"Valdības krīze svētkos"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.05.05.

Latvija neatkarības desmitajā gadadienā ir bez Ministru kabineta. Mazajā Baltijas valstī situācija nav mainījusies.

Tas būtu iemesls sajūsmas pilniem svētkiem, taču mazā Baltijas valsts ir pieticīga. Svinīgajā parlamenta sēdē maz kas norādīja uz nozīmīgo notikumu, kam šogad ir desmitā gadadiena. Toreiz, 1990. gada 4. Maijā, parlaments pieņēma Deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu; un tā bija simboliska atbrīvošanās no krievu lāča ķetnām. Taču Mihails Gorbačovs negribēja to tik viegli atlaist brīvībā. Tomēr jau gadu vēlāk Latvija oficiāli izstājās no Padomju Savienības un kļuva neatkarīga.

Taču tam, ka šogad valsts prieku par šo gadadienu neizrādīja nekautrējoties, ir arī patīkamās puses. Iespējams, ka tādējādi mazāk manāms, ka vadošie politiķi ir nodarbināti ar nacionālajām grūtībām. Latvija pēc ministru prezidenta Andra Šķēles atkāpšanās no amata apmēram pirms mēneša ir bez valdības. Jaunais Ministru kabinets būs jau devītais pēc neatkarības atgūšanas, un, ja šāda nestabilitāte valsts vadībā saglabāsies, tad Latvijā drīz vien valdības mainīsies ik gadu.

Nesen Latvijas prezidente Vaira Vīķe - Freiberga pilnvaroja Rīgas mēru Andri Bērziņu sastādīt jaunu valdību, taču Andris Bērziņš vēl rūpīgi apsver resoru sadalījumu. Partijas "Latvijas Ceļš" izvirzītais kandidāts acīmredzot turpinās priekšgājēja labēji centrisko koalīciju, kurā līdz ar "Latvijas Ceļu" ir arī Tautas partija, kā arī partija "Tēvzemei un Brīvībai". Valdības koalīcija tiks papildināta vēl ar Jauno partiju.

Laiks negaida, jo Latvija tiecas iestāties Eiropas Savienībā un sarunu vadītājiem Briselē ir jāzina, ar ko viņiem Latvijā darīšana būs šoreiz.

Aizejošais ārlietu ministrs Indulis Bērziņš pat brīdināja, ka politiskā nestabilitāte Latvijā apgrūtinās iestāšanās sarunas ar ES.

Taču tik ātri Brisele no Latvijas nenovērsīsies vis, jo šī Baltijas valsts iepriekšējos gados ir sevi parādījusi kā stabilu demokrātiju un salīdzinājumā ar konkurentiem arī ekonomiski ieguvusi daudz stabilāku pamatu. Uzņemšana kandidātvalstu lokā ES galotņu sanāksmē Helsinkos decembrī vēl vairāk palielināja valsts drosmi pilnībā pievērsties Rietumiem.

Tikai Krievija nevēlas tajā piedalīties. Iepriekšējās nedēļās Maskava, pārmetot Latvijai fašismu, to atkal mēģināja Rietumu acīs parādīt kā valsti ar sliktu slavu. Šoreiz iemesls ir bijušā krievu antifašista un Latvijas pilsoņa Vasilija Kononova notiesāšana par piedalīšanos kara noziegumos Otrā pasaules kara laikā. Taču ar šādu rīcību Maskava tikai vēl straujāk dzen Latviju Rietumu apkampienos.

Franks Nihuzens

"Latvijai uz Eiropu vēl ejams tāls ceļš"

"Berliner Morgenpost"

— 2000.05.04.

Baltijas valsts svin desmito gadadienu kopš atbrīvošanās no Maskavas.

Šodien Latvija svin desmito gadadienu kopš atbrīvošanās no bijušās Padomju savienības. Daudzi no 2,4 miljoniem Baltijas valsts iedzīvotāju šo dienu sagaida ar dalītām jūtām. Blakus lepnumam par atgūto neatkarību tieši uz jubileju ir jūtama arī zināma vilšanās par to, ko nacionālā neatkarība ir atnesusi.

No Eiropas ziemeļaustrumu malas latvieši mēģina savai identitātei atrast vietu pasaulē. Taču spēcīgi saduras pretstati starp nacionālistiem, iestāšanās ES un NATO piekritējiem un antinacionālistiem un biznesmeņiem ar kontaktiem Krievijā. Šis mulsinošais dažādo interešu sajaukums pie vecajiem Hanzas austrumu krastiem Latviju gan virza uz Eiropas pusi, taču vienlaikus tā nespēj atbrīvoties no pēcpadomju izpausmēm. Sekas ir tādas, ka ne Eiropa, ne arī Krievija līdz šim nav spējušas tikt labi galā ar sašķeltās valsts identitāti.

1990. gada 4. maijā bijusī Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome nobalsoja par valsts neatkarību un tādējādi deva pretsparu partijas un valsts vadītājam Mihailam Gorbačovam Maskavā. Pēc kaimiņiem lietuviešiem latvieši no padomju impērijas izsita otru domino kauliņu. Kā trešā Baltijā viņiem sekoja Igaunija.

Arī pēc desmit gadiem ar kādreizējo okupācijas varu vēl joprojām pastāv vērā ņemamas diferences. 1998. gadā politiskā vadība Rīgā, kad valsti atstāja pēdējais krievu karavīrs, paziņoja, ka "pilnībā ir beidzies Otrais pasaules karš". Taču vēl šīs nedēļas sākumā prezidente Vaira Vīķe–Freiberga brīdināja, ka Krievija ir ceļā atpakaļ uz auksto karu.

Arī iekšēji Latvijas pilsoņi izjūt spriedzi attiecībās ar Krieviju. Apmēram trešā daļa no viņiem ir krievu izcelsmes. Pēc Rietumu kritiķu domām, šai spēcīgajai minoritātei kopš neatkarības atgūšanas Latvijā ir jādzīvo grūta un ne vienmēr ar cilvēktiesībām savienojama dzīve.

Neatkarības svinību dienā ir paredzēts godināt 134 1990. gada parlamenta deputātus. Savukārt daudzi latvieši dažus no viņiem drīzāk uzskata par biznesmeņiem ar apšaubāmu reputāciju.

Viens no parlamentāriešiem, kurus paredzēts godināt, ir arī bijušais komunists Mavriks Vulfsons, kas pieder pie tiem, kuri par neatkarības panākumiem runā klusinātā tonī. Latvijai vēl ir jāiziet caur vienai vai pat vairākām "subrevolūcijām".

Ēriks Jansons

"Maskavas un Rīgas attiecībās trūkst dialoga"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.05.04.

Tā domā Latvijas Saeimas starptautisko jautājumu komisijas priekšsēdētājs Guntars Krasts — bijušais Latvijas valdības premjers, ko uzskatīja par stingrā kursa piekritēju attiecībās ar Kremli.

Kas jādara, lai uzlabotos Latvijas un Krievijas attiecības?

Galvenais, lai veidotos divpusējs dialogs. Taču pašlaik stabila dialoga nav. Tāpēc arī mums nav informācijas par to, ko Latvijā domā par Krieviju, un otrādi. Veidojas piesardzības un baiļu siena.

Traucē arī tas, ka Krievijai pēdējos gados nav bijis konkrētas, skaidras politikas pret Latviju, kā arī pret visu Baltiju. Ja parādās kaut kādas metodes ar spiediena iezīmēm, tad šī piesardzības siena, par kuru es runāju iepriekš, kļūst biezāka un augstāka. Tikko kā mēs sākam izjust šo spiedienu, tā mēs nekavējoties reaģējam. Varbūt ne tik krasi kā Krievija, tomēr reaģējam ar kādu paziņojumu. Nepastāv publiski apstiprināta politika.

Divu valstu ārpolitikā, protams, var palikt kādas slēptas, pelēkas zonas (es ceru, ka ne melnas), kaut kādas neaizpildītas vietas, taču stratēģiskajiem virzieniem un politiskajai koncepcijai ir jābūt oficiāli pasludinātām ĀM — kā pie jums, tā pie mums. Redzat, iebiedēšanas, spiediena un sankciju politika — tā pamudina atbildēt ar adekvātu rīcību. Un jāsaprot arī tas, ka Krieviju ar Latviju nevar salīdzināt: Krievija ir liels spēlmanis, bet Latvija — mazs spēlmanis pasaules politikā. Ne jau mēs provocējam. Protams, mums arī ir kaut kas šajā sakarā, taču tas attiecas tikai uz mums un nevis uz Krieviju. Taču Krievijā uzskata, ka tas attiecas arī uz Krieviju.

Tāpēc, lai šis dialogs būtu veiksmīgs, iniciatīvai pirmkārt ir jānāk no Krievijas puses. Mēs jau esam nobrieduši tam. Protams, mēs vēl sastapsimies ar kaut kādām barjerām, veidojot šo dialogu.

Iespējams, ka Krievijas ĀM un valdība uzskatījusi, ka Baltija nemaz nav tik svarīga, lai tērētu spēkus jaunu pieeju veidošanai. Tāpēc arī iznāk, ka Krievija attiecībās ar Baltiju pēc inerces ripo pa veco priekšstatu sliedēm, kuras vairs nedarbojas. Tāpēc mūsu attiecības arī var nosaukt par distancētām. Pie jums bieži mainās cilvēki, un veidojas tāda reālā situācija, ka nav laika mierīgi apsēsties un pārdomāt, arī par Latvijas un Krievijas attiecībām.

Viktors Sokolovs

"Klusētāji un runātīgie"

"Subbota"

— 2000.05.05.

Vairāk par citiem Saeimā mēles trin kreisie.

Visos laikos sociālisti bijuši slaveni ar runātprasmi publikas priekšā. Ņemsim kaut vai Ļeņinu ar Staļinu vai Hitleru. Kā runāja! Bet Fidels Kastro?

Taču arī mūsu Latvijas sociāldemokrāti nav ar pliku roku ņemami. Piemēram, Leons Bojārs ziemas sesijā 26 reizes uzstājies no parlamenta tribīnes. Bet viņa partijas biedri Imants Burvis un Egīls Baldzēns — pa 21 reizei. Kur nu viņiem līdzās stāties tēvzemietiem Pēterim Tabūnam, kas, sveštautiešus šaustīdams, tikai 12 reižu devies pie mikrofona! Tikpat, cik cits tēvzemietis Dzintars Rasnačs, kas pārskata periodā kļuvis slavens ar savu skaļo šķiršanos no otrās sievas. Laikam gan pārējos deputātus interesēja viņa ģimenes dzīves detaļas, tad nu viņš arī pastāstīja. Vēl kvēlo oratoru vidū ievērots "ceļinieks" Ivars Godmanis (11 reižu). Arī, izrādās, grib parunāt. Ne jau velti viņam bārda kā Fidelam.

61 deputāts visu sesiju nosēdējis, kā ūdeni mutē ieņēmis. Bet daži — Raimons Pauls, Romāns Mežeckis, Ainārs Šlesers no Jaunās partijas un TB/LNNK Parteigenosse Māris Grīnblats — vispār klusē kopš paša ievēlēšanas brīža, tas ir, kopš 1988.gada rudens. Un ko tur veltīgi runāt? Runāšanas aktivitāti Saeimā materiāli nestimulē, tikai par darbu dažādās komisijās un apakškomisijās piemaksā atsevišķi.

Taču, ja Bojārs, Burvis un Baldzēns uzstājas biežāk nekā citi deputāti, ko lai dara — viņiem tāda partija. Sociālisti bez tribīnes, lozungiem, atmaskojumiem un aicinājumiem — tas ir kā kāzas bez mūzikas.

Starp citu, likumdošanas ziņā pašreizējā sesija aizvadīta praktiski veltīgi. Par pedofiliem un valdības krīzi vien visvairāk spriests.

Aleksejs Grigorjevs

"Saspīlētas Krievijas un Latvijas attiecības"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.05.05.

Strīdīgais sarkanā partizāna tiesas process.

Krievija uz Latvijas Valsts prezidentes piezīmi par iespējamo krievu militāro agresiju pret trim Baltijas valstīm reaģējusi ar sašutumu. Par kādu Latvijā notiesāto Otrā pasaules kara padomju partizānu personīgi iestājies prezidents Putins.

Desmit Baltijas valstu neatkarības gados Latvijas attiecības ar tās austrumu kaimiņu Krieviju vienmēr bijušas saspīlētas. Pagājušajās nedēļās kaimiņattiecības atkal ievērojami pasliktinājušās. Pašreiz starp abām valstīm notiek pamatīga vārdu apmaiņa, kurā iesaistītas ne tikai abu valstu Ārlietu ministrijas, bet pat abu valstu prezidenti. Eļļu ugunij nesen pielēja Vaira Vīķe–Freiberga ar interviju BBC , kurā viņa izteicās par iespējamo krievu militāro agresiju pret trim Baltijas valstīm. Kaut arī Vīķe–Freiberga savus izteikumus otrdien Igaunijas vizītes sakarā centās mazināt, tie tomēr saņēma pamatīgu Krievijas kritiku. Krievijas Aizsardzības ministrijā trešdien tika ziņots, ka neesot nekādu agresīvu plānu pret Baltijas valstīm. Situācija tiekot dramatizēta un radīta "militāra histērija" ar mērķi pēc iespējas ātrāk pievienoties NATO.

Atkārtoti zemākā atzīme Latvijas un Krievijas attiecībās sasniegta pēc nedēļām ilgušām diskusijām tiesas procesā pret Otrā pasaules kara sarkano partizānu. 77 gadus vecais vīrs tika atzīts par vainīgu, jo kara laikā esot nogalinājis deviņus civiliedzīvotāju un par to saņēma sešus gadus cietumsoda. Par šo tiesas spriedumu pamatīgi sašutušas ir krieviski runājošās minoritātes Latvijā un Krievijas puse, jo tādējādi, pēc daudzu krievu uzskatiem, tiekot vajāts cīnītājs pret fašismu. Savukārt latviešiem ir nostāja, ka beidzot pie atbildības jāsauc visi kara noziedznieki, ne tikai tie, kuri pastrādājuši nacisma noziegumus.

Putins pat vēstulē Latvijas prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai izteicis protestu pret spriedumu un pieprasījis atkārtotu procesu. Krievija vārdu cīņā iesaistīja arī Rietumus un vērsās pie EDSO ar prasību, ka Kononova gadījumu nepieciešams pārraudzīt. Turklāt Maskavas ārlietu ministrs Ivanovs marta sākumā Portugālē apelēja pie ES, lai tā pievērš uzmanību, ka Latvijā, kā arī kaimiņvalstī Igaunijā tiekot vajāti padomju veterāni, savukārt nacisti varot cerēt uz rehabilitāciju.

Pa šo laiku 77 gadu vecais Kononovs pieprasījis spriedumu pārskatīt un šajā sakarībā ir atbrīvots no ieslodzījuma. Aprīļa vidū Putins personīgi viņam piešķīris Krievijas pilsonību. Ja spriedums pret Kononovu tiks apstiprināts, tad viņu kā Krievijas pilsoni varētu izdot Krievijai. Arī tad, ja šo lietu varēs nolikt malā, sagaidāms, ka abas valstis vēl ilgi strīdēsies par pagātni. Tomēr Latvijā kā iespējamie kara noziedznieki vēl pie atbildības jāsauc arī citi Sarkanās armijas karavīri un VDK darbinieki.

"Lielā laika mazie noslēpumi"

"Argumenti i fakti"

— 2000.05.03.

Gorbačova līdzgaitnieks vēstures zinātņu doktors, KZA akadēmiķis, Aleksandrs Jakovļevs bijis daudzu nesenās pagātnes notikumu dalībnieks.

Pie viņa nopelniem pieskaita demokratizāciju un atklātību, politisko represiju upuru rehabilitāciju. 1989. gadā pirmoreiz nodeva atklātībā Molotova–Ribentropa pakta slepenos materiālus, kas jaunā rakursā izgaismoja Lielo Tēvijas karu.

Šobrīd Aleksandrs Nikolajevičs raksta unikālu dokumentu un atmiņu ciklu par visdramatiskākajiem padomju vēstures momentiem. Šajās dienās viņš viesojās redakcijā, un runāts tika arī par pārbūvi (perestroiku), kuras arhitekta nosaukums stingri pielipis Jakovļevam.

 

Politbiroja aizkulisēs

— Mēs ilgu laiku uzskatījām jūs nevis vienkārši par Politbiroja iemītnieku, bet gan kā kaut kādu Donu Kihotu, kas iefiltrējies šīs baigās sistēmas vidū un cīnās ar to no iekšienes. Īstais pārbūves vadītājs, īstais reformētājs bijāt vienīgi jūs. Patiesībā ar jūsu līdzdalību pie varas nāca Gorbačovs. Kā tas viss bija?

— Tas notika pēc tam, kad biju atgriezies no Kanādas, kur biju PSRS vēstnieks. Pienāca brīdis, kad Čerņenko jau gulēja komā. Es strādāju par Pasaules ekonomikas un starptautisko attiecību institūta direktoru. Pie manis ieradās Jevgēņijs Primakovs un teica, ka ar mani gribot tikties PSRS ārlietu ministra A.Gromiko dēls Anatolijs. Tikāmies. Anatolijs sacīja, ka tēvs gribot uzņemties iniciatīvu valsts nākamās vadības veidošanā un ka viņš lolojot cerības par 54 gadus veco Mihailu Gorbačovu.

Es tūdaļ devos pie Mihaila Sergejeviča, mēs parunājāmies. Gorbačovs neapjuka, taču viņam tas viss bija diezgan negaidīti. Tomēr Gromiko pēc Andropova un Ustinova nāves tika uzskatīts gandrīz vai par lielāko autoritāti Politbirojā.

— Kā jums liekas, vai Gromiko "izskaitļoja" Gorbačovu, vai viņam kāds pateica priekšā?

— Domāju, ka tā bija viņa personiskā izvēle. Politbirojā viņš katru pazina kā savus piecus pirkstus.

No Gorbačova es aizbraucu atpakaļ pie Anatolija un vaicāju, vai nav iespējams kaut kā konkretizēt, ko iesaka tēvs? Anatolijs Andrejevičs: "Labi, pateikšu savā vārdā. Tēvam apnicis Ārlietu ministrijā, viņš gribētu mainīt stāvokli, pastrādāt Augstākās Padomes Prezidijā. No savas puses viņš saskata perspektīvu Gorbačovā."

Es atkal braucu pie Gorbačova un paziņoju viņam par sarunu. Viņš ilgi staigāja pa kabinetu un domāja.

— Bet kāpēc viņš domāja? Vai viņš negribēja būt par ģenerālsekretāru?

— Bija kaut kādas bailes — vai aiz visa tā neslēpjas kādas lamatas, kāda sazvērestība? Jo gerentokrāti Gorbačovu negodāja. Viņš baidījās no provokācijas. Pirmkārt, Gromiko bija izveidojušās pilnīgi normālas attiecības ar Čerņenko. Otrkārt, bija arī citi pretendenti uz līdera lomu — Grišins, Romanovs. Mihails Sergejevičs baidījās nokļūt starp šiem dzirnakmeņiem... Galu galā viņš savu atbildi formulēja šādi: "Sakiet, ka es vienmēr esmu cienījis Andreju Andrejeviču un esmu gatavs sadarboties jebkurā kvalitātē saskaņā ar stāvokli un Politbiroja lēmumiem".

Es nodevu šos Gorbačova vārdus jaunajam Gromiko. Pēc pusstundas viņš man piezvanīja: "Tēvs visu saprata. Vai nav pienācis laiks viņiem tikties?" Es: "Domāju, ka ir pienācis". Man ir zināms, ka neilgi pirms CK plēnuma viņi ir tikušies.

Ļigačovs pēc tam savos memuāros rakstīs, ka Politbirojā piecēlies Gromiko un izvirzījis Gorbačova kandidatūru. Nezinu, varbūt Ļigačovu tas tiešām izbrīnīja, kaut gan viss jau bija izlemts. Pretēji baumām Politbirojā nekādu ķīviņu šajā sakarā nebija. Nobalsoja vienbalsīgi.

 

Ģenerālaktieris

— Jums ar Gorbačovu sakrita itin kā "viļņošanās ziņā". Taisnība, jums piemita analītiskāks prāts, bet viņš prata prasmīgi taisīt intrigas — šī vārda labākajā nozīmē. Varbūt tādēļ, ka nācis no zemniekiem.

— Gluži tā nav vis. Es arī esmu no zemniekiem. Viņam piemita cita vājība, un es par to rakstu savos memuāros, lai gan Gorbačovs droši vien apvainosies. Lūk, kāda vājība: viņš pastāvīgi izdomāja kaut kādus "atklājumus" un iepazīstināja ar tiem mani. Viņam patika zvanīt naktīs. Zināja, ka es arī esmu "pūce", un varēja piezvanīt pat divos, pustrijos naktī. Un sāka: "Es zinu, ka tu neguli. Paklausies, man prātā ienākusi šitāda doma..." Bet es klausos un domāju: kā viņu atrunāt no šīs domas? Tādēļ, ka doma ir "skolnieciska", augstākās partijas skolas brošūrās izlasīta... Nācās izlikties: jā, interesanti, protams, bet...

No rīta Politbirojā viņš atkal sāk: man šonakt prātā ienāca doma... Pēc mūsu nakts sarunas viņš sāk to attīstīt ar kaut kādiem papildinājumiem. Visi, protams, klausās ar gudru ģīmi, piekrīt: sak, viss brīnišķīgi, gandrīz vai ģeniāli. Un šī, lūk, viņa gandrīz bērnišķīgā naivitāte vienkārši kāva vai nost. Viņš patiesi ticēja, ka izdarījis atklājumu, jo nekad agrāk to nebija zinājis!

Tomēr Gorbačovs bija guvis pieklājīgu izglītību Maskavas unviersitātē. Un, kad sākās pamatdokumentu izstrāde — kā veidot Augstāko Padomi, kā šķirt likumdevēja un izpildvaras pilnvaras, — par šādām tēmām viņš runāja ļoti profesionāli. Šajā ziņā viņš bija galvastiesu pārāks par citiem Politbirojā.

Vispār Gorbačovam lielā mērā ir aktiera daba. Bez jokiem. Viņš būtu varējis kļūt par slavenu aktieri Janšina, Žarova un citu skatuves klasiķu līmenī.

— Un kāds tad būtu viņa ampluā?

— Ne jau komisks, drīzāk dramatisks.

— Jeļcins arī ir labs aktieris.

— Nē, nē! Jeļcins ir parupjš. Jeļcina uzvedībā ir vairāk no pozēšanas nekā no aktiera mākslas. Bet Gorbačovs ir dabas dots aktieris.

— Vai var sacīt, ka viņš bijis pirmais Kinder suprise mūsu politikā?

— Man tomēr jābūt taisnīgam. Gorbačovs ir liela vēsturiska mēroga personība, ja objektīvi vērtējam to lomu, kāda viņam bija. Iztēlojieties, ka 1985. gadā būtu atnācis nevis viņš, bet cits cilvēks, kurš gribētu darīt to pašu, taču viņam nepiemistu dabas dota kompromisa izjūta. Viņš noteikti būtu izgāzies un valsts vēsture tiktu atsviesta par daudziem gadiem atpakaļ.

— Es vienmēr esmu sacījis un varu atkārtot: Dieviņš ir apžēlojies par mums, ka pie mums parādījās tāds cilvēks kā Gorbačovs. Un līdz ar Gorbačovu — Jakovļevs, bet pēc Gorbačova — Jeļcins.

— Gorbačovs bija kompromisa meistars, tas viņam ir raksturīgi. Un šajā punktā viņš aptina ap pirkstu partiju, jo visu laiku it kā iestājās par partijas nostiprināšanu, bet patiesībā darīja visu iespējamo, lai to sagrautu. Un viņam ticēja, viņš prata pārliecināt, kad ieteica rīkot alternatīvas vēlēšanas partijā, viņš bez gala runāja, ka tas tiek darīts partijas nostiprināšanas vārdā. Taču vajadzēja tikai sarīkot vēlēšanas, lai 32 apgabalu pirmie sekretāri uzreiz zaudētu savus amatus. Pēc tam viņiem žoklis atkārās: kā tad tā, kas tad bija noticis?!! Tā taču ir vēsturiska netaisnība! Viņi bija pieraduši Brežņeva laikā pa 17–20 gadiem sēdēt par "pirmajiem", un te pēkšņi — pat Politbirojā "nenoņem", bet neievēlē! Tas bija psiholoģisks šoks.

— Vai Gorbačovs izdarīja revolūciju?

— Protams. Taču 1990. gadā viņš no kompromisa saimnieka kļuva par tā upuri. Tā arī bija viņa galvenā kļūda. Un vēl cita viņa nelaime — atšķirībā no dažiem citiem līderiem, piemēram, Brežņeva, Jeļcina, viņš neprata iepazīt cilvēkus. Viņš pārāk vēlu saprata, cik lielā mērā daudzos ir maldījies.

— Jā, tāds varas instinkts kā Jeļcinam viņam nepiemita. Borisam Nikolajevičam bija kolosāla varas izjūta, cilvēkus viņš izmantoja, lai to nostiprinātu. Lēkāja pa galvām kā pa purva ciņiem. Černomirdins bija tāds cinis, Kirijenko, Primakovs, Stepašins...

— Jeļcins, protams, psiholoģiski bija saslimis ar varu.

— Varbūt, ka tas arī bija uz labu? Nav zināms, kas būtu noticis ar valsti, ja viņš varu būtu atdevis pārāk agri. Taču tā jau ir cita tēma...

"Rehabilitācija"

"Der Tagesspiegel"

— 2000.05.04.

Krievija pēc kara grib izlīdzināt nodarīto netaisnību. Tomēr daudzi sūdzību iesniedzēji par spīti panākumiem sūdzas par problēmām.

Sarkanās armijas kara tribunāls veica īsu procesu. 1946.gada maijā padomju tiesneši sešus no Brandenburgas nākušos jauniešus katru notiesāja ar brīvības atņemšanu uz desmit gadiem. Jaunieši no Rīdersdorfas un Voltersdorfas tika apsūdzēti, ka īsi pirms kara beigām labprātīgi iestājušies pagrīdes organizācijā " Wehrwolf ", jo viņi pret padomju karavīriem gribējuši rīkot "diversijas un terora aktus". Nepilngadīgo apgalvojumi, ka viņus cīnīties " Wehrwol f" rindās piespieduši ar varu, netika ņemti vērā.

Pa šo laiku Krievijas notiesātie ir rehabilitēti. Kopš 1992.gada Maskava cenšas izlīdzināt kara izdarīto netaisnību. Krievijas kara prokurors Leonīds Kopaļins Berlīnē pēc Vācijas fonda par diktatūras izdarīto noziegumu apzināšanu uzaicinājuma nolasīja ziņojumu par situāciju rehabilitācijas jomā.

Kopaļinam esot ļoti daudz ko darīt šajā jomā. Kopš 1992.gada viņa iestāde apstrādājusi 8000 no Vācijas iesūtītu pieteikumu, no kuriem aptuveni 20% atraidīti. Vācieši, pēc Kopaļina domām, pēc kara pakļauti kolektīvajai vainai par NS režīma nodarījumiem: "Sākumā Padomju Savienība pret vāciešiem izturējās kā pret vainīgu tautu."

Pēc jaunākajiem pētījumiem tikai okupācijas varu kara tribunāli vien no 1944. līdz 1955.gadam vairāk nekā 40 000 cilvēku piesprieduši spaidus, cietumsodu vai pat nāvi. Daudzi notiesātie, kuri krita par upuriem politiskajām tīrīšanām, iepriekš bija nacistu izsekoti — notiesāti bija 5000 sociāldemokrātu.

Šīs izvērtēšanas pamatā bija 1991.gadā pieņemtais likums "Par politisko represiju upuru rehabilitāciju Krievijas Federācijā". Sākumā tas tika attiecināts tikai uz Krievijas pilsoņiem, bet gadu vēlāk tika paplašināts arī uz citām personām. Kopš šī laika katrs, kurš kopš 1917.gada Krievijas teritorijā kļuvis par politiskas varas upuri, var pieprasīt rehabilitāciju. Krievijas Iekšlietu ministrija un Maskavas ģenerālprokuratūra apstrādājušas dokumentus — no tiem lielākā daļa nāk no Krievijas — un izsniegušas tā sauktās "rehabilitācijas apliecības".

Līdz šim tikai Iekšlietu ministrija vien saņēmusi vairāk nekā 4 miljonus pieprasījumu. Tostarp atrodami 500 000 pieprasījumu no Krievijas vāciešiem, kuri Staļina laikā tika mocīti, izsūtīti trimdā un vajāti. Pēc sākuma grūtībām apstrāde notiek daudz ātrāk un Krievijas profilam ne pārāk birokrātiski. Ginters Vāgenlēners, ko reiz padomju iestādes notiesāja ar 25 gadiem brīvības atņemšanas un tikai par mata tiesu viņam izdevās izvairīties no nāvessoda, slavē procesu: "Šodien viss ir noregulēts un pārskatāms".

Par spīti progresam vācu prasību iesniedzēji sūdzas par problēmām. Kopaļinam savas Berlīnes vizītes laikā bija jāuzklausa, ka viņa rehabilitācijas lēmumus ne vienmēr atzīst Vācijas instances, piemēram, aprēķinot attiecīgo personu sociālo devumu. Daudzi upuri ir sarūgtināti, ka viņi lielākajā daļā gadījumu konfiscēto īpašumu vairs neatgūst. "Vāciešiem rehabilitācija galvenokārt ir ar morālu nozīmi", atzīst Kopaļins.

Lielākās kompensāciju izmaksas, kas izmaksātas no Krievijas sociālās kases, pašreiz ir 8300 rubļu (aptuveni 600 marku). Tiesības uz to bijušas tikai tām personām, kuras Krievijas teritorijā arestētas vai apcietinātas.

Tomēr bijušie cietumnieki speciālajās padomju nometnēs Austrumvācijā nevar rēķināties ar kompensāciju no Maskavas. Vēl nav pilnībā noskaidrota apiešanās ar vāciešiem, kuri īsi pirms kara beigām aizvesti spaidu darbos uz Krieviju. Pēc Berlīnes Iekšlietu ministrijas datiem, runa esot par 218 000 cilvēkiem, galvenokārt civiliedzīvotājiem. Viņu deportācija ar padomju slependienesta palīdzību bieži notika bez tiesas sprieduma. Pašlaik ziņojums par šo tēmu tiek izstrādāts jaunajam Krievijas prezidentam Putinam.

Pēc Kopaļina izteikumiem, upuri var paļauties uz izvērtēšanas nepārtrauktību. Viņš apgalvoja, ka jaunā valsts prezidenta svīta gribot Kremli noturēt "humānā darba praksē".

Tomēr Domē pastāv protesti pret tālākām rehabilitācijām, galvenokārt komunistu un nacionālistu frakcijās. Pēc upuru domām, situācija tur nav tik droša, kā to ataino Kopoļins. Viņi apšaubījuši Kopaļina referāta beigās izteikto novērtējumu, "ka šodienas demokrātiskā Krievija orientējas uz likuma diktatūru".

Roberts Ide

 

"Maskavas un Tokijas kontakti kļūst intensīvāki"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.05.02.

Jaunais Japānas premjerministrs Mori St.Pēterburgā savā pirmajā vizītē pa G–8 valstīm ticies ar Krievijas prezidentu Putinu un vienojies par kontaktu intensifikāciju.

Putins bija pretimnākošs Mori vēlmei, lai viņš drīzumā apmeklētu Japānu: Putins turp dosies augusta beigās. Abi politiķi, kuri viens otru biedriski uzrunāja par Volodju un Joši, šajā gadā daudzpusējos galotņu pasākumos tiksies trīs reizes. Mori acīmredzot savu namatēvu nevēlējās sadusmot ar kritiku par Čečenijas karu. Vēl pirms vizītes Tokija paziņoja, ka konfliktu uzskata par Krievijas iekšējo lietu un St.Pēterburgā, vismaz medijos, šī tēma netika skarta.

Kā ziņoja Japānas delegācija, arī gadsimtiem ilgais strīds par Kuriļu salām, ko Japāna dēvē par "ziemeļu teritorijām", netika pieminēts. Šī nepatīkamā jautājuma dēļ abi bijušie pretinieki nav noslēguši miera līgumu un līdz ar to nav aizvēruši šo Otrā pasaules kara nodaļu. Putins un Mori gan apliecināja savu priekšgājēju nodomu protokolus, ka līdz 2000.gadam izstrādās līgumu. Tomēr, ņemot vērā joprojām atšķirīgās abu pušu tiesiskās pozīcijas, maz ticams, ka Putina vizītes laikā notiks kādas īpašās pārmaiņas.

"Pasaule Krievijai ir parādā 184 miljardus"

"Subbota"

— 2000.04.28.

Tieši par tādu summu dolāros tiek vērtēts Krievijas zelts un nekustamie īpašumi, kas atrodas aiz valsts robežām.

Vairāk nekā 30 gadu ar nozaudēto Krievijas dārgumu meklējumiem nodarbojas profesors Vladlens Sirotkins, grāmatas "Krievijas ārzemju zelts" autors. Profesors ir ārzemju īpašuma ekspertu padomes priekšsēdētājs. Šobrīd viņš jau ir savācis dokumentus, ar kuru palīdzību varēs dažādās valstīs attiesāt desmitiem vai pat simtiem miljardu dolāru.

 

Nekustamais īpašums

Ārzemēs Krievijai pieder 2559 nekustamā īpašuma objektu 2 miljonu kvadrātmetru kopplatībā un 2 miljardu 667 miljonu dolāru kopvērtībā. No tiem apmēram 12 procentu tiek izdots "pa kreisi", bet 255 objekti vispār pamesti likteņa ziņā.

Krievijas nekustamais īpašums šobrīd koncentrēts galvenokārt Tuvo Austrumu zemēs: Izraēlā, Libānā, Sīrijā, Jordānijā.

Tur savulaik zemi iepirka pareizticīgo baznīca, valsts, lielkņazi. Kopš 19.gadsimta vidus līdz Pirmajam pasaules karam tur tika uzbūvēti vairāki desmiti pareizticīgo klosteru, baznīcu, sētu. Pie svētajiem objektiem izauga veselas pilsētiņas ar skolām, slimnīcām, patversmēm pareizticīgajiem arābiem. Pašlaik šo objektu vērtība ir simtiem miljonu rubļu.

Pašreizējās Izraēlas un Libānas teritorijā vien bija 114 nekustamā īpašuma objektu. Tajā skaitā "Krievu pleķītis" — unikāls komplekss pašā Jeruzalemes centrā. Uz šā 71,7 tūkstošus kvadrātmetru zemes gabala atrodas 11 ēkas.

1996.gadā ar ĀM vadītāja Jevgēņija Primakova palīdzību izdevās atgūt Svētās Trīsvienības katedrāli un krievu garīgās pareizticīgās misijas ēku. Tas līdz šodienai ir vienīgais reālais rezultāts.

Jeruzalemē ir Sergeja sēta 4,5 tūkstošu kvadrātmetru kopplatībā. Tā uzcelta par Nikolaja Otrā tēvoča Maskavas ģenerālgubernatora lielkņaza Sergeja Aleksandroviča naudu. Kņazs gāja bojā no eseru bumbas, bet viņa laulātā draudzene Elizabete Fjodorovna pirms došanās klosterī nodeva Krievijas pareizticīgo baznīcai lielāko daļu ģimenes valdījumu, ieskaitot nekustamo īpašumu Jeruzalemē. Pašlaik Sergeja sētā izvietojušās Izraēlas valsts iestādes, daļu platības nomā firmas.

Viens no viscienījamākajiem pareizticīgo svētajiem ir Nikolajs Svētais. Viņa mirstīgās atliekas atdusas Basi pilsētā Dienviditālijā. Tur neilgi pirms revolūcijas Krievija nopirka lielu zemes gabalu, kur tika uzcelta svētā Nikolaja katedrāle un kopmītne 1000 svētceļniekiem. Maskava nez kāpēc neizvirza tiesības uz šo nekustamo īpašumu.

Nozīmes ziņā otrais reģions pēc Tuvajiem Austrumiem ir Nica, Dienvidfrancija. Gandrīz pusi Nicas savulaik nopirka cara ģimene un krievu aristokrāti. Piemēram, Vilfranšas pilsētā netālu no Nicas ir vesela osta, ko savā laikā nopirka brāļi Orlovi. Pašlaik osta pieder vietējai municipalitātei. Viena no miljonāru kūrorta pērlēm ir lielkņazu Romanovu vasaras pils Belvedēra, imperatora dzelzceļa pārvaldnieka barona fon Derviza un grāfa Kočubeja pilis.

Bet greznajā Šveices Lozannā visā savā krāšņumā saglabājusies grāfa Bestuževa—Rjumina pils. Pašlaik tajā atrodas vietējais muzejs. Netālu slejas vēl viens "krievu nams" — savrupmāja, ko kāds mecenāts uzdāvinājis Sanktpēterburgas Marijas teātra trupai. Teātrim ir visi nepieciešamie dokumenti, lai atgūtu šo īpašumu. Visu izšķir nauda — jāapmaksā komunālie pakalpojumi un nodoklis par 80 gadiem. Tāpat ir ar filozofa Nikolaja Berdjajeva mājiņu Parīzē, kuru viņš novēlējis Krievijai.

 

Zelts

Pēc dažādiem vērtējumiem, Krievijas zelts, kas atrodas ārzemēs, maksā no 30 miljardiem (bez 80 gadu procentiem) līdz 100 miljardiem (ar pieskaitītiem procentiem) dolāru. Salīdzinājumam — Krievijas budžets 2000.gadā ir 25 miljardi dolāru.

1914.—1920.gadā uz Japānu, Franciju, Lielbritāniju, ASV tika izvesta visa Krievijas impērijas pirmskara zelta rezerve — simtiem tonnu monētu un stieņu.

Šobrīd profesoram Sirotkinam ir dokumenti, kas liecina, ka, piemēram, Japānai jāatdod Krievijai 300 tonnu zelta, Francijai — 47. Turklāt, nodarbodamies ar nacistu zeltu, Vladimirs Sirotkins atklājis, ka arī to var atgūt. Šveice bija likusi priekšā visām ieinteresētajām valstīm iesniegt oficiālas pretenzijas pret šo zeltu līdz 2000. gada 1.janvārim. Un tikai Krievija uz to nekā nereaģēja. Bet tas ir no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas izvestais zelts par gandrīz 7 miljardiem dolāru.

Krievija ir tiesīga pretendēt arī uz cara diplomātisko misiju banku norēķiniem Parīzē, Tokijā un Vašingtonā. Kopš 20. gadu sākuma tur guļ desmitiem miljonu ASV dolāru un desmitiem miljonu cara zelta rubļu. Bet viens cara zelta rublis 90.gadu vidū Rietumu valūtas biržās maksāja 11—12 dolāru.

Nedrīkst aizmirst arī 10,5 tonnas zelta stieņu, kurus PSRS nodeva Vācijai saskaņā ar divpusējo vienošanos, kas bija priekšapmaksa par tā arī PSRS nepiegādātajām vācu iekārtām. 1945.gadā viss šis zelts tika pārvests uz Šveices Apvienoto banku. Bet jau 48.gadā sabiedrotie ieteica Staļinam ierosināt prasību par naudas atgūšanu. taču viņš atteicās politisku motīvu dēļ.

Profesors Sirotkins uzskata, ka atgūt varētu gandrīz visu — būtu tikai gribēšana. Bet kaut kas traucē to darīt 18 kantoriem, kuri nodarbojas ar visiem jautājumiem, kas saistīti ar Krievijas zeltu un ārzemju nekustamo īpašumu. Vai Putins palīdzēs?

"Vai krievu baznīca ir bagāta?"

"Argumenti i fakti"

— 2000.04.26.

Cik liels pašlaik ir baznīcas īpašums?

Kurš gan labāk par īpašnieku zinās, kas viņam pieder? Taču Patriarhijā uz lasītāju jautājumiem atteicās atbildēt. Paskaidrojot, ka iztaujāt par īpašumu nav korekti. Vajagot uzdot citu jautājumu: cik no atņemtā valsts ir atdevusi baznīcai?

Šo padomu mēs izmantojām. Un ar šo jautājumu vērsāmies pie tiem, kas nodevuši baznīcas īpašumus un zemi, uz ko tā pretendējusi, — Kultūras ministrijā, Valsts īpašuma ministrijā un Valsts zemes komitejā.

 

Kas atdots?

Pēdējos 5 gados Kultūras ministrija Baznīcai nodevusi 437 dievnamus — vēstures un kultūras pieminekļus, 48 klosteru kompleksus; 9 senatnes pieminekļi palikuši koplietošanā.

Nākamā adrese — Valsts īpašuma ministrija. Vietējās varas orgāni sāka nekustamos īpašumus Baznīcai atdot jau kopš 1988.gada, negaidot valdības lēmumus. Cik daudz atdots?

Diemžēl uz šo jautājumu ministrijā tā arī neviens neatbildēja. Nav Krievijas nekustamā īpašuma reģistra.

Tāda pati problēma ir arī Valsts zemes komitejai. Tikai šeit nav reģistrs, bet gan kadastrs. Pat viena apgabala mērogā, piemēram, Maskavas, nezina, cik zemes saņēmusi Baznīca. Maskavas zemes komitejā vienīgi apliecināja: kur jau Baznīca prasīja zemi, tur arī devām.

Ja ticētu tam, ka Baznīcai atdots viss, ko tā prasījusi un salīdzinātu to ar vārdiem no Lielās padomju enciklopēdijas, ka līdz revolūcijai Baznīca bijis lielākais īpašnieks, tad var pieņemt: Baznīcai pašlaik ir milzīgi īpašumi. Bet... lūk, ko apgalvo vēsturnieki: enciklopēdija melo. Patiesībā Baznīca bagāta bijusi tikai pirmspētera laikmetā. Un revolūcijas priekšvakarā Baznīcas īpašumā vairs nebija tik daudz, jo tā bija kļuvusi par valsts sistēmas sastāvdaļu. Garīdznieki darba algu saņēma no valsts.

Taču, ja runa nav par bagātību, kādēļ gan tad vārds "īpašums" tā pārbiedēja Patriarhijas ierēdņus? Kādēļ viņi akcentē "īpašuma atdošanu"? Vai tad runa nav par vienu un to pašu?

 

Ienesīgās drupas

Kā noskaidrojās, tā nav vis. Bieži vien pa pusei vai pilnīgi sabrukušu baznīcu un klosteru atdošana dažiem lieliem Baznīcas priekšniekiem ir tikai iemesls, ar ko attaisnot cita īpašuma parādīšanos. Tā, kas dod pasakainu peļņu. Kā tiek deklarēts, tai jātiek izmantotai Baznīcas atdzimšanai.

1996.gadā izcēlās liels skandāls: Baznīca tirgojoties ar tabaku un alkoholu, piedevām izmantojot nodokļu atvieglojumus. Šis notikums nāca gaismā, pateicoties presei, kura metropolītu Kirilu, kas vadīja Baznīcas ārējo sakaru nodaļu (BĀSN) un visu šo tirdzniecību, nodēvēja par "tabakas metropolītu". Un neviens no eparhiju arhierejiem, kā rakstīja prese, neapliecināja, ka BĀSN būtu atvēlējusi kaut kādus līdzekļus baznīcu un klosteru atjaunošanai vai labdarībai.

Pēc tam parādījās informācija par BĀSN iecerēto jauno dimantu ieguves un apstrādes uzņēmumu.

1995.gadā Kirils nāca klajā ar iniciatīvu izveidot Brīvo tautas televīziju (BTT), lai dotu pretsparu iebraukušajiem sludinātājiem, kuri bija pārpildījuši ēteru. Parādījās kopuzņēmums, kurā 50% piederēja BĀSN, bet 50% amerikāņiem. Naudu labajai iecerei vāca no biznesmeņiem. Savāca 5—6 miljonus dolāru. Un līdz ar to viss apklusa.

BĀSN kopā ar firmu "Nika" pieder siera rūpnīcas pajas Rjazaņas apgabalā, bet Kaļiņingradas apgabalā (uz daļām ar bijušo prezidenta lietu pārvaldnieku P.Borodinu un bijušo vicepremjeru V.Ščerbakovu) BMW automašīnu montāžas rūpnīca.

BĀSN pie Kamčatkas krastiem izveidoja a/s "Region" krabju, zivju un krevešu ieguvei un realizācijai. Valdība Kristus 2000. dzimšanas dienas priekšvakarā akciju sabiedrībai piešķīra kvotas uz trim gadiem. Pēc dažiem aprēķiniem, projekta peļņa ir 17 miljoni dolāru. Nezin kādēļ nekur ne reizi nav minēts, kādiem Dievam tīkamiem darbiem iztērēta daudzu miljonu dolāru lielā peļņa?

Taču ir arī piemēri, kad visiem redzams, ka bizness nāk par labu draudzei. Kolomnā (Maskavas apgabalā), piemēram, darbojas sieviešu klosteris. Šeit pārdošanai audzē sargsuņus. Uz peļņas rēķina mūķenes uztur bāreņus. Šis, ekonomikas terminoloģiju lietojot, mūķeņu mazais uzņēmums pieder klosterim. Tātad var sacīt — Baznīcai.

Tā kā dažādi šobrīd ir Baznīcas īpašumi. Kā tos saskaitīt?

Tatjana Korostikova

"Godkārības tirgus"

"Subbota"

— 2000.05.05.

Pēterburgā darbojas pasaulē vienīgā kompānija, kas specializējusies himnu ražošanā un pārdošanā.

Firmas MCSPA dibinātājs un prezidents Vadims Sedačovs atklāti atzīst: "Mēs pārdodam cilvēkam viņa godkāri. Himna ir tas, kā nevienam nevajag. Tas ir prestiža elements. Pārliecināt cilvēku par nepieciešamību to iegādāties var, vienīgi izmantojot viņa godkāri un tieksmi uz greznību".

Himnas pasūta kā komercstruktūras, tā privātpersonas. Tās iegādājas biržas, bankas, lieli ražošanas uzņēmumi, vēstniecības, pilsētu, apgabalu un republiku administrācija. "Mēs reiz rakstījām himnu Francijas pilsētai Vijerbānai, reiz pat saņēmām valdības pasūtījumu sacerēt himnu ikgadējai Ērgļu ordeņa pasniegšanas ceremonijai Kremlī," lepni stāsta Vadims.

Laika gaitā pieprasījuma struktūra ir būtiski mainījusies. 1996.gadā mūsu klienti galvenokārt bija organizācijas, bet tagad trīs no katriem četriem pasūtījumiem ir privāti, — piebilst Vadims. — Kungi pasūta ģimenes himnas, kā arī rekviēmus bērēm... "Unikālu himnu" iegādes cenām ir tikai zemākā robeža. Privātpersonām himna izmaksā, sākot ar 3500 dolāriem, juridiskām personām, — sākot ar 4500 dolāriem.

Pašlaik MCSPA himnas, rekviēmus un citus muzikālus šedevrus sacer 8 komponisti, 6 libretisti (tekstu sacerētāji) un grupa oranžētāju. Uz pasūtījumu pieņemšanu jāgaida vairāki mēneši.

"Andropova dēls bijis kabatzaglis"

"Subbota"

— 2000.05.05.

Par bijušā ģenerālsekretāra personisko dzīvi nav pārāk daudz zināms.

Presē parādījušās vienīgi skopas ziņas par Jurija Andropova otro sievu Tatjanu Fiļipovnu. Bet par viņa pirmo laulību, kas izjukusi jau pirms kara, Andropova dzīves laikā neviens tā arī neuzdrīkstējās atcerēties.

Šī laulība pastāvēja tikai divus gadus. Andropova dēla Volodjas māte bija Ņina Jengaličeva. Volodja smagi pārdzīvoja vecāku šķiršanos. Viņš visā vainoja māti. Tēvu mīlēja vairāk. Un viņš parādā nepalika. Kad dēls paaugās, sākumā iekārtoja to suvoroviešu, pēc tam nahimoviešu skolā. Taisnība, nevienu, ne otru Volodja nepabeidza.

Reiz Volodja nokļuva pusaudžu kompānijā, kurā sākumā viņam šķita ļoti interesanti. Turklāt vēl puišiem vienmēr bija nauda. Viņi arī Volodjam apsolīja, ka viņš necietis trūkuma, ja paliks kopā ar viņiem. Puiši paņēma Volodju līdzi kādos pasākumos. Pēc vairākām zādzībām pusaudzis iepinās.

Jurijs Andropovs jau strādāja CK, kad Volodja kārtējo reizi bijis nokļuvis Butirku cietumā. Pēc trešās sēdēšanas Volodja nolēma pārtraukt zagļa amatu. Viņš iekārtojās Tiraspoles sūšanas fabrikā. Protams, ka iepriekšējā "profesija" lika sevi manīt. Toreizējā fabrikas direktore Valentīna Solovjova stāstīja, ka Volodja vairākkārt viņai nesis svešas pases un partijas biedru kartes, ko izvilcis kopā ar naudasmaku, pēc tam kļuvis žēl cilvēka un censties atdot viņiem vismaz dokumentus. Taču pēc kāda laika zagt tomēr pārstājis.

Dēla neveiksmīgais liktenis skumdināja Juriju Andropovu. Viņš sāka ik mēnesi viņam sūtīt nelielas summas: tā, lai nedzīvotu trūkumā, tomēr arī ne šiki. Ar savu māti Volodja bija zaudējis jebkuru kontaktu. Kad neilgi bija nostrādājis fabrikā, apprecējās, viņam piedzima meita. Kad Andopovs kļuva par VDK vadītāju, Volodjam piešķīra atsevišķu dzīvokli un labāk atalgotu darbu. Nomira viņš pirms divdesmit gadiem ar aknu cirozi.

"Vampīrs Tarass Ševčenko"

"Ekspress gazeta"

— 2000.04.nr.15

Kijevā iznākusi grāmata "Vampīrs Tarass Ševčenko", kas ukraiņu inteliģences pārstāvjos izraisījusi dusmu eksploziju.

Rakstnieku savienība pat nodomājusi attiesāt no autora 200 miljonu grivnu par morālā kaitējuma nodarīšanu visiem Ukrainas pilsoņiem (bet tās ir 4 grivnas katram izdzīvotājam jeb gandrīz 40 miljoni dolāru visiem). "Ekspress gazeta" korespondents Andrejs Mosijenko tikās ar Oļesju Buzinu, kas ir autors skandalozajai paskvilai par ukraiņu literatūras ģēniju.

 

Mākslinieku izpirka nevis Brilovs,

bet gan cara ģimene

— Kādēļ jūs nolēmāt nosaukt savu grāmatu par "Vampīru Tarasu Ševčenko"?

— Reiz veikala plauktā ieraudzīju grāmatu par Ševčenko "Ukrainas apustulis" . Un man iekšā viss sāka vārīties. Es sapratu, ka manā ieskatā Ševčenko ir tieši vampīrs. Tas vērojams arī viņa daiļradē.

Manos pētījumos apkopoti paši interesantākie Ševčenko dzīves momenti. Mākslinieks Kārlis Brilovs, kas būtībā viņu arī ievilka augstākajā sabiedrībā, ir viens no nedaudzajiem, ar kuru viņš šķīries bez skandāla. Droši vien tādēļ pie mums ilgi klīda nostāsti, ka tieši Brilovs pārdevis izsolē Žukovska portretu un par iegūto naudu izpircis Tarasu Ševčenko. Bet patiesība ir citāda. Žukovskis bija cara Nikolaja I bērnu audzinātājs, bet cara ģimene nebija "gaunerīga". Un lielu daļu naudas par Žukovska portretu iedeva imperatora ģimene. Kopumā par Ševčenko izpirkšanu no muižnieka Engelharta tika samaksāti apmēram 1,5 tūkstoši rubļu.

— Un kā jaunais talants izpaudās Pēterpilī?

— Ševčenko ziemeļu galvaspilsētā pavadīja savus labākos gadus — no 24 līdz 33 gadiem. Pie civilizācijas viņš pieradinājās ar grūtībām. Kā visi mežoņi, viņš vairāk par visu interesējās par izklaidi un šņabi. Un nepārtraukti žēlojās, ka jānēsā fraka, bet viņš dodot priekšroku platajām ukraiņu biksēm.

— Un tajās brauca pat pie aktrisēm?

— Uz teātri Tarass gāja, taču sakari ar aktrisēm nav fiksēti: dāmas deva priekšroku aristokrātiem... No citām izklaidēm viņš priekšroku deva alkoholam. Viņš pats rakstīja savās dienasgrāmatās: "Tikko noliku eksāmenus —sāku dzīrot". Un plītēja divus mēnešus no vietas! Kad viņš no armijas brauca pa Volgu ar tvaikoni, bet dienēja viņš Kaspijas jūrā, savā dienasgrāmatā ierakstīja: "Man radās brīnīšķīga ideja dzert, kamēr piedzeros". Nākamajā dienā viņš lepni piebilst: "Īstenoju". Viņš bija visīstākais alkoholiķis.

— Bet par neapdāvinātību un dzeršanu, par ko jūs rakstāt, viņam taču nedotu ne kapeiku...

— Ja Ševčenko būtu apzinīgi izturējies pret savu talantu, tad būtu varējis kļūt par dižu mākslinieku. Alkoholiķim zūd krāsu sajūta un precīza vārda izjūta poēzijā.

— Bet kā to vērtēja cara ģimene?

— Iedevusi naudu izpirkumam, cara ģimene viņu vairāk neredzēja. Par viņu neinteresējās līdz pat 1847.gadam, iekams viņš nebija izveidojis slepeno Kirila un Metodija biedrību.

 

Pelnīja pa desmitniekam par purnu

— Kā tad izpaudās viņa dienests armijā?

— Tarasu nosūtīja uz armiju ar perspektīvu uzdienēties līdz virsniekam. Taču viņš neizrādīja interesi par militāriem vingrinājumiem. Galvenokārt dzēra un ēda. Reiz armijā derībās viņš aprija simt pelmeņu, paziņodams, ka krievu pelmeņi ir garšīgāki par ukraiņu vareņikiem. To ukraiņu tauta viņam nepiedod.

Bet mīļākais Ševčenko dzēriens, lai cik tas dīvaini būtu, bija rums, turklāt lētais.

Vēl viņš mīlēja smēķēt cigārus, ar kuriem sāka aizrauties Pēterburgā. Armijas dienesta laikā draugi viņam cigārus kastēm sūtīja.

— Ko viņš — šeftējās ar tiem?

— Nē viņam bija cits peļņas paņēmiens. Viņš zīmēja virsnieku portretus, saņemdams pa desmitniekam par purnu.

— Kur tad palikuši šie portreti?

— Revolūcijā nozaudēti. Un pelnīti. Tauta, salasījusies Ševčenko sacerējumus, sāka demolēt un izlaupīt lielkungu mājas. Tas taču bija viņš, kas aicināja trīt cirvjus un modināt aizmigušo gribu. Viņa dzejoļos ir daudz tādu aplamību. Par to Staļins viņu ļoti augstu vērtēja.

 

Sapņoja par zemnieci

— Vai Ševčenko mazgāja kreklus?

— Nē. Kad bija nauda, tad veļu deva mazgātājai.

— Es tēmēju uz ko citu: kā viņam veicās ar sievietēm?

— Kā darba tautas dēlam viņam pieklājās precēties ar dzimtļaužu sievu... Bet sievas viņu uzskatīja par kungu. Tas viņā izraisīja mežonīgu iekšējo diskomfortu. Acīmredzot tādēļ viņš kopš 35 gadu vecuma solīduma dēļ sāka pielikt sev gadus un vienkārši bija apsēsts ar ideju apprecēties ar dzimtļauži bābieti. Pēterpilī, gadu pirms nāves, viņš atrada sev ukrainieti, kura bija kalpone rakstnieka Panteļeimona Kuliša namā. Viņu sauca Lukerija Polusmakova. Meita vēl bija pavisam jauna. Viņš sapirka viņai visādus niekus — krelles, brošiņas, lūgšanas grāmatu ar zeltītām apmalēm un lētas sieviešu zeķītes. Algoja skolotāju, lai tas iemācītu viņu lasīt un rakstīt. Un pēkšņi pieķēra viņu dzīvoklī mīlējamies ar skolotāju. Tūliņ pat viņš paņēma visas dāvanas atpakaļ.

Zinātnieku aprindās cirkulē versija, ka Ševčenko bijis gejs, taču es tam apstiprinājumu neesmu guvis. Tarass pastāvīgi apskauda virsniekus, kuriem bija panākumi pie sievišķiem. Iemīļots Ševčenko poēzijas motīvs ir virsnieks, kurš paved zemnieci. Kad viņā iemīlējās eksaltētā un pusjukusī kņaziene Repina, kas bija kritusi uz poēziju. Ševčenko aiz šausmām aizbrauca no viņas tēva muižas uz Čerņigovas guberņu, kur veselu mēnesi slēpti no cildenās kņazienes čakarēja vietējas vientiesītes. Taisnību sakot, kņaziene bija šausmīga neglītene, kaulaina un stūraina.

— Viņš dzīvoja muižnieku ģimenēs un vai tad patiešām neaplidoja viņu sievas?

— Neviens muižnieks nekad nav bijis uz viņu greizsirdīgs.Viņam acīmredzot vienkāršo meiču bija gana. Kamēr Ševčenko vēl nebija nodzēries, viņš bija simpātisks, tāpat kā Jeseņins. Un pat plikā piere liecina par viņa potenciāli augsto seksualitāti, kuru dzeršanas dēļ viņš nerealizēja.

— Vai slepeni bērni Ševčenko bija?

— Nav fiksēti.

— Iznāk, ka viņš ir slikti beidzis. Talantu nodzēris un pēcnācējus nav atstājis.

— Pēc nāves viņš atstāja tikai septiņas apakšbikses, patvāri un trīs pārus lētu sieviešu kokvilnas zeķu — tās pašas, ko bija dāvājis Lukerijai.

— Bet kā viņš nomira?

— Viņam sākās tūska. Šķidrums ķermenī bija pacēlies līdz plaušām. Vistiešākajā nozīmē viņš bija pielējis sevi pilnu ar šņabi. Viņš nomira no aknu cirozes.

"Pret Černobiļu un pret Lukašenko"

"Tageszeitung"

— 2000.04.28.

Baltkrievijas opozīcija dodas demonstrācijā, bet valsts prezidents klusē par atomkatastrofas mērogiem.

Baltkrievijas opozīcija par spīti piekaušanai, apcietināšanai un naudas sodiem neļaujas sevi iebiedēt. Kā ziņots, tad trešdien sakarā ar 14. Černobiļā notikušās atomkatastrofas gadadienu vairāk nekā desmit tūkstošu cilvēku Minskā protestēja pret autoritāro valsts prezidentu Aleksandru Lukašenko un pieprasīja dialogu ar valdību.

Pārsvarā gados jaunie demonstranti, daudzi no tiem ģērbušies melnā un izkrāsotām sejām, ar Baltkrievijas karogiem un ikonām rokās gāja pa ielām. "Černobiļa un diktatūra ir Baltkrievijas nelaimes", teica Nikolajs Statkēvičs, opozīcijā esošais sociāldemokrātiskās partijas vadītājs. Īslaicīgi tika apcietināti tikai daži dalībnieki.

Acīmredzot valsts vadītājs šoreiz centās, lai nenotiktu nekas ekstremāls. Vēl pagājušajā nedēļā Minskas instances demonstrācijai atļauju neizsniedza, bet pēc tam tomēr pieļāva to rīkot rajonā ārpus galvaspilsētas. Īsi pirms tam tika atlaists Baltkrievijas iekšlietu ministrs Jurijs Zivakovs. Kā oficiālais iemesls tika minēts veselības stāvoklis. Tomēr ir skaidrs, ka Zivakovs ir Lukašenko upuris saistībā ar vardarbīgo izrēķināšanos 25.marta demonstrācijas laikā. Demonstrācijas laikā drošības spēki piekāva un uz īsu laiku apcietināja arī vairākus žurnālistus un EDSO novērotājus.

Pagājušajā trešdienā valsts vadītājs Lukašenko atkal atguva savu labāko formu. Opozīcijai maksājot Rietumi, un tā Černobiļu izmantojot saviem politiskajiem mērķiem, tā viņš teica, apmeklējot radiaktivitātes piesārņoto ciematu. Un: "Černobiļas maršs tiek reducēts līdz sauklim "Baltkrievija Eiropā bez Lukas". Pēc labas paēšanas un kāda spēcīgāka dzēriena baudīšanas demonstranti maršēs apkārt. Un tas viss ar Rietumu finansiālo palīdzība."

Ko prezidents slēpa no apstarotajiem ciema iedzīvotājiem, to viņš Parlamentu atstājušajiem deputātiem tika parādījis. Pēc Ivana Kenika izteikumiem, kas ir Černobiļas avārijas seku komitejas prezidents Baltkrievijā, 23% Baltkrievijas teritorijas ar aptuveni diviem miljoniem iedzīvotāju ir apstaroti. Šo cilvēku veselības stāvoklis katastrofāli pasliktinoties. Tā līdz šim aptuveni 1100 cilvēkiem konstatēts vairogdziedzera vēzis. Tomēr valdība finansiālo atbalstu, kas 1996.gadā bija 10 miljoni dolāru, grib samazināt līdz 24000 tūkstošiem dolāru. Jurijs Ševčenko, kurš ir "Černobiļas žurnāla" izdevējs, šeit piebilda tikai vienu teikumu: "Valdības politika ir krimināla."

Barbara Oertela

"Divi miljoni baltkrievu dzīvo Černobiļas rajonā"

"Le Monde"

— 2000.04.27.

Šo valsti ir visvairāk skārušas pirms 14 gadiem Ukrainā notikušās katastrofas sekas.

23% valsts teritorijas ir visvairāk piesārņota (pretēji aptuveni 5% Ukrainā). Šajās zonās dzīvo vairāk nekā 2 miljoni iedzīvotāju. Starp upuriem, kuri ir nolemti lēnai nāvei, ir 500 000 bērnu. Audzēju izplatība bērnu vidū ir neapgāžams pierādījums Černobiļas iespaidam uz veselību. Šīs slimības latentais periods ir pieci gadi, ar ko var izskaidrot šo gadījumu pieaugumu 90. gadu sākumā. Līdz šim laikam vairāk nekā 2000 bērniem Baltkrievijā ir operēti vairogdziedzeri. Citiem audzēju veidiem reakcijas laiks ir no desmit līdz trīsdesmit gadiem, un, ja ņem vērā leikēmijas, redzes problēmu, psihisko slimību un imūnsistēmas vājināšanās gadījumu pieaugumu, tad to var nosaukt par "bumbu ar laika degli" vai arī apgalvot, ka "ļaunākais vēl ir priekšā," kā Minskā izteicās kāds Rietumu diplomāts.

Baltkrievijā, pretēji Ukrainai, varas iestādes cenšas problēmu minimizēt. Šo klusēšanu, kā arī valsts izolāciju uz Eiropas skatuves saglabā pie varas esošais baltkrievu prezidents Aleksandrs Lukašenko — autokrāts, kas izjūt nostaļģiju pret Padomju Savienību.

Noliedzot Černobiļas sekas, prezidents Lukašenko cenšas ietaupīt budžeta līdzekļus un izdzēst no atmiņas katastrofu, kas kalpoja kā ievadījums padomju kārtības sabrukumam. 1997.gadā Aleksandrs Lukašenko savā stilā izvairījās no atbildes: "Kāda radiācija? Piesārņotajos rajonos vietējo administrāciju vadītāji ir tik lieliskā formā, ka auļo kā zirgi!"

 

Ļeņina dzimšanas diena

Bragina ir ciems, kas atrodas uz piesārņotās zonas robežas Baltkrievijas dienvidos. Katram ārzemniekam ir jāiegūst speciāla atļauja. Taču viņus gaida pārsteigums: šī vieta ir apdzīvota, un tajā notiek dažādas aktivitātes. 22.aprīlī, Ļeņina dzimšanas dienā, gaidot prezidenta Lukašenko vizīti, iedzīvotāji mazgāja ielas, tīrīja ielu spuldzes utt. Aina būtu gandrīz vai idilliska, ja vien virs centrālā laukuma milzīgs elektroniskais tablo nerādītu radiācijas līmeni: 19 mikrorentgenu stundā.

Vairāki cilvēki izteicās: "Ar laiku neviens par radiāciju vairs nedomā. Dārzos tiek audzēti dārzeņi. Cilvēkiem ir jāēd..."

Bragina bija viena no visvairāk piesārņotajām zonām valstī. Laukos vēl arvien eksistē kolhozi. Liellopu ganāmpulki ēd zāli vietās, kur dozimetrs uzrāda 68 mikrorentgenus stundā. Piens, kas visvairāk uzņem radiāciju, tiek izlietots. Slimnīcās ārsti stāsta par "akūtiem hroniskiem bronhītiem, alerģiju, kas, diemžēl, ir saistīti ar radiāciju. Cilvēku imūnsistēma ir novājināta."

Šajos reģionos ģimeņu zemes gabaliņi ir vienīgais izdzīvošanas avots. Valsts nesniedz nekādu īpašu palīdzību, izņemot sanatoriju bērniem vienu reizi gadā, kuri tūlīt pēc atgriešanās mājās turpina pakāpeniski indēties. Vai pastāv Braginas bērnu patoloģiju saraksts? Galvenais ārsts atbild apstiprinoši, tomēr tas tiekot glabāts slepenībā. Pēc dažām minūtēm ierodas policisti, lai žurnālistus vispirms nopratinātu un pēc tam padzītu no šīs zonas.

 

Melnais caurums

Baltkrievu izolācija, viņu raksturs, kā apgalvo rakstniece Svetlana Aleksejeviča ( "Lūguma" autore), pazūd "Eiropas centra melnajā caurumā".

Robežas otrā pusē — Ukrainā — G–7 valstis gatavojas piešķirt miljardiem dolāru par atomreaktora slēgšanu. Dozimetrs rāda 468 gaisā, 1 041 zemē. Mežs ir piesārņots ar cēziju, stronciju un plutoniju. Nelielas baltkrievu zinātniski pētnieciskās stacijas direktors Vladimirs Piskunovs skaidro, ka cilvēki "neapzinās briesmas, jo tās nav redzamas." Tomēr viņš jūtas izbrīnīts, ka 14 gadu pēc katastrofas Rietumu galvenais ieguldījums teritorijas izpētē ir nozīmējis koku rindas iestādīšanu, katru no savas starptautiskās organizācijas vai vēstnieka.

Natalī Nugajrēde

"Gūt labumu no vājā eiro"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.04.25.

Pēc starptautisko spekulantu uzbrukuma tagad uzbrūk eiro pašu frontē.

Opozīcijas politiķi un zinātnieki cits citu pārspēj ar visdrūmākajiem nākotnes scenārijiem. Mihaels Gloss pat uzskata, ka eiro vāciešus padarot nabagākus. Tās ir muļķības. Fakti ir pavisam citādi: kopējā Eiropas valūta ir zaudējusi savu vērtību salīdzinājumā ar ASV dolāru un britu mārciņu. Taču no šīs attīstības galvenokārt labumu gūst Vācija. Tās eksports uzplaukst, rodas jaunas darba vietas, esošās darba vietas kļūst drošākas. Salīdzinājumā ar to samērā vienaldzīgi ir tas, ka dažam labam tūristam okeāna otrā pusē atvaļinājuma laikā ir jāsamaksā pāris marku vairāk.

Un, ja arī tas vēl nepārliecina, tad var minēt vēl iespaidīgākus faktus. Cenas eiro valstīs ir un arī tuvākajā laikā būs stabilas. Otrajā eiro gadā inflācija Vācijā ir jūtami zemāka nekā DM ērā vidēji. Arī procentu likmes – vēsturiski vērtējot – ir samērā zemas. Patērētāji un koncerni ik dienu gūst labumu no šīs izdevīgās konstelācijas. Taču par to eiroskeptiķi nerunā. Viņi labprātāk nodarbojas ar panikas izraisīšanu un vairo neuzticēšanos jaunajai valūtai.

Katrs bērns zina, ka nauda ir uzticēšanās lieta. Tas, kuram eiro patiesi rūp, nerunās tikai par risku, bet arī par priekšrocībām un izdevību. Un to markas pēctecei netrūkst.

"Gruzijā uziets otrs "Turīnas līķauts""

"Subbota"

—2000.05.05.

Zugdidi pilsētā uz Dievmātes hitona negaidīti parādījies Kristus vaigs.

Ar negaidītu atklājumu beigusies dokumentālas filmas uzņemšana Gruzijas pilsētas Zugdidi muzejā. Kinostudijas "Mematiani" operatori Gurams Rogava un Dato Asatiani pirmoreiz detalizēti nofilmēja seno kristiešu svētumu — Dievmātes hitonu. Taču pats interesantākais atklājās vēlāk.

Tbilisi, pārlūkojot nofilmētā kinomateriāla pozitīvu, operatori ievēroja, ka uz viena no hitona fragmentiem skaidri redzams attēls, kas ļoti atgādina svētbildēs skatāmo Jēzus Kristus vaigu.

Fakts ir vairāk nekā pārsteidzošs, jo ar parastu neapbruņotu aci uz hitona virsmas nekas tamlīdzīgs nav redzams. Pieredzējušie operatori nespēja izskaidrot šo dīvaino parādību. Bet vēsturnieks Georgijs Kalandija uzskata, ka Zugdidi ir noticis tas pats, kas savulaik Turīnā.

— Daudziem vēl atmiņā sensācija ar Kristus Turīnas līķautu,— viņš skaidro. — Tad uz auta arī parādījās Kristus vaigs, kas bija redzams vienīgi kinofilmā. Zinātnieki pētīja līķautu ar elektromikroskopu un konstatēja radioaktīvu attēla starojumu. Tātad arī Dievmātes hitons pētāms ar tādu pašu metodi.

Georgijs Kalandija gatavojas izdarīt hitona auduma analīzi ar radiooglekļa palīdzību. Panākta vienošanās ar Cīrihes laboratoriju. Objektivitātes dēļ paralēlas analīzes notiks arī Turīnas un Parīzes laboratorijās.

"Izraēla kļūs par salu valsti"

"Inostraņec"

— 2000.04.18.

Aprīlī Izraēlas Ekonomikas ministrijā notika neparasta sēde. Tajā tika runāts par to, ka Izraēlas valsts zemes platības neizbēgami būs jāpaplašina.

Taču dzīves telpu paplašināt šoreiz nolemts ne uz smilšu un akmeņu apgūšanas rēķina. Būdama maza valsts ar strauji augošu iedzīvotāju skaitu, Izraēla ir gatava sekot Japānas paraugam un savā piekrastē sākt veidot mākslīgu cietzemi. Pilnīgi iespējams, ka tie, kuri šeit gribēs sev nopirkt dzīvokli pēc gadiem pieciem, sešiem, varēs to izdarīt kādā no prestižajiem ciematiem uz salas Telavivas piekrastē.

Izraēliešu ir pārāk daudz, bet jauni repatrianti ierodas vēl un vēl. Iedzīvotāju blīvuma ziņā (270 cilvēku uz vienu kvadrātkilometru) valsts jau panāk Japānu, un prognozē, ka tuvākajos divdesmit gados šis rādītājs palielināsies pusotras reizes. Atsķirībā no pionieriem, pašreizējie repatrianti un pamatiedzīvotāji tuksnesi apgūt negrib, dodot priekšroku dzīvei piejūras līdzenumā. Rezultātā Izraēlas Vidusjūras piekrastē pašlaik sakoncentrējušies 70 procenti visu valsts iedzīvotāju. Ja tas tā turpināsies, tad 21.gadsimta vidū šeit nepietiks ne zemes platību, ne resursu.

Dzīvokļu problēmu palīdzēs risināt tehnoloģija. Vidusjūras piekrastes mākslīgo salu virtenes izveides stratēģija kā demogrāfisko problēmu risinājuma līdzeklis tika izstrādāta jau 1996.gadā. Toreizējais premjerministrs Šimons Peress bija "salu" idejas pielūdzējs un pat parakstīja vienošanos ar Nīderlandes valdību par kopīgu tās iemiesojumu. Izpētes darbiem tika atvēlēts miljons dolāru.

Šobrīd organizatoru portfelī ir trīs lieli projekti. Pirmais — taisnstūra formas sala (2000 x 800 m) 2 kilometru attālumā no Telbaruhas piekrastes. Dzīvokļus uz stūrainā veidojuma nav paredzēts būvēt, tā būs jaunas lidostas dislokācijas vieta. Bet abi pārējie projekti saviļņo potenciālo namīpašnieku prātus: tur būs kā dzīvojamie kvartāli, tā arī komercceltnes, ofisi, tirdzniecības būves.

To lāsveida forma ir maksimāli tuvināta dabas formām, viena no jūras viļņiem sliesies iepretim Telavivai vai Batjamai, vēl viena trīs salu grupa — vairāk uz piekrastes ziemeļiem. Kā ziņo avīzes, katrā salā varēs izmetināt kādus 20 000 iedzīvotāju. Pēc valdības orgkomitejas pārstāvju vārdiem, ekonomiski attaisnoti un fiziski reāli būtu pirmo apdzīvojamo salu uzbūvēt līdz 2005.gadam, bet pārējos projektus realizēt līdz 2018. un 2059.gadam. Kā "pildvielu" salām vajadzēs iegūt un piegādāt 100 000 000 tonnu kaļķakmens.

Pagaidām netiek ziņots, kāda būs zemes vērtība salās, taču holandiešu eksperti apgalvo, ka būvdarbi pilnīgi atmaksāsies un būs pat attaisnojami no ekoloģiskā redzes viedokļa. Skaitļu lielumu var iztēlēties, zinot investīciju apjomu. Pirmajā salā vajadzēs ieguldīt kādus 2 000 000 000 dolāru, bet viens pats tilts, kas kaļķakmens masīvu savienos ar sauszemi, maksās apmēram 6 000 000 dolāru. Par konkrētām cenām zemes pircējam personiskas mājiņas uzcelšanai atliek vienīgi minēt.

Vitālijs Erdoganovs

"Jūs visus uzspridzinās pa internetu"

"Megapolis–Ekspress"

— 2000.04.13.

Noziedzniekiem šis atklājums paver neredzētas iespējas.

Nākotnē datoru hakeri no nevainīgiem svešu kodu uzlauzējiem var pārvērsties par asiņainiem slepkavām. Pēc eksperta Arnolda Jabensona domām, kurš vada resoru cīņai pret datornoziegumiem, hakeri jau ir izstrādājuši tādas sistēmas, kas ir spējīgas uzspridzināt datoru no iekšienes. Vārda vistiešākajā nozīmē. Ja var ticēt "Weekly World News", tad ir tehnoloģijas, ar kuru palīdzību pie elektroniskās vēstules var piestiprināt kaut kādu aizdomas neizraisošu "ķeksīti". Brīdī, kad adresāts mēģinās to nodzēst, datorā notiks īssavienojums un nodārdēs visīstākais sprādziens, kas saraus gabalos ne vien datoru, bet arī tā lietotāju. Noziedzniekiem šis atklājums sola vēl nebijušas iespējas. Tagad viņiem vairs nevajadzēs lidmašīnās likt bumbas. Pietiks nosūtīt ziņojumu uz borta datoru, un laineris uzsprāgs pats no sevis. Bet ja šādu "ķeksīti" aizsūtītu uz virszemes datoru, kas vada visas lidmašīnas, vienā sekundē varētu iznīcināt visu gaisa floti.

Pēc Jabensona vārdiem, hakeri jau gandrīz ir atšifrējuši Krievijas slepeno kodu, ar kura palīdzību var palaist raķetes, kas notēmētas uz 5 lielākajām amerikāņu pilsētām (no 87 cipariem viņiem jāatmin vairs tikai divi).

Visšausmīgākais ir tas, ka pa interneta kanāliem datorprogrammu varēs saņemt jebkurš, kas to vēlēsies. Tad katrs, kam sagribēsies atriebties savam ienaidniekam vai vienkārši izklaidēties, gūs iespēju pa elektronisko pastu nosūtīt nāvējoša stipruma bumbu.

Vladimirs Trofimovs

No alfas līdz omegai

Ukrainas presē

—2000.04.

Par Krievijas Federācijas prezidenta vizīti Ukrainā

18.aprīlī darba vizītē Ukrainā ieradās Krievijas Federācijas jaunievēlētais prezidents Vladimirs Putins, KF aizsardzības ministrs Igors Sergejevs, ārlietu ministrs Igors Ivanovs, kā arī "Gazprom" vadītājs Rems Vjahirevs.

Kā vizītes gaitā paziņojis V.Putins, doma par Ukrainas un Krievijas brīvās ekonomiskās zonas izveidi "ir pilnīgi reāla", veicot muitas un nodokļu likumdošanas harmonizāciju, abu valstu sadarbības koordināciju starptautiskajā arēnā, kā arī iekasējot nodokļus tai valstī, kurai adresētas preces. Ukrainas un Krievijas starpvaldību komisijai uzdots maijā iesniegt prezidentiem sagatavotus dokumentus un rekomendācijas šajā jautājumā. Kā Ukrainas un Krievijas stratēģisko attiecību prioritātes V.Putins minēja ekonomiku, drošību, kultūru, humanitāro sfēru.

Viena no galvenajām sarunu tēmām bija Ukrainas enerģētiskais parāds Krievijai un turpmākās gāzes piegādes Ukrainai, kā arī abu valstu enerģētiskās politikas saskaņošanas un kopējas enerģētikas bilances izveides iespējas. Pēc "Interfaksa" ziņām, Ukrainas parāds par Krievijas gāzi ir 1,38 miljardi ASV dolāru.

Pēc abu valstu prezidentu domām, Ukraina un Krievija varētu veiksmīgi sadarboties militārajā sfērā, kā arī kopēji, bez starpniekiem, iekarot pasaules ieroču tirgu.

Krievija negatīvi reaģē uz Čečenijas informācijas centru atvēršanu Ļvovā, Odesā un Kijevā. L. Kučma gan noliedz šādu centru eksistenci un darbību Ukrainā un uzdevis Tieslietu ministrijai noskaidrot šo situāciju.

Vizītes ietvaros Sevastopolē tika apspriestas problēmas, kas saistītas ar Krievijas Melnās jūras flotes parādu par patērēto elektroenerģiju. Prezidenti kopā apmeklēja savu jūras spēku flagmaņus — kreiserus "Getman Sagaidačnij" un "Moskva".

Kā atzīmēja L.Kučma, Krievijas prezidenta vizīte Ukrainā ir apliecinājums Ukrainas un Krievijas stratēģiskās partnerības eksistencei.

Novērotāji uzskata, ka KF prezidenta vizītes rezultāti Ukrainā tomēr nav pārsnieguši "vispārēju frāžu ietvarus". ("Urjadovij kurjer", "Fakti i komentari", "Kijevskije vedomosti", 19.aprīlī).

 

Ukrainas un Krievijas prezidentu tikšanās atskaņas

Ukrainas puse sasaukusi Ukrainas un Krievijas stratēģiskās sadarbības grupas sēdi. Sēdē izskatīti KF vadītāja darba vizītes rezultāti Ukrainā un apspriesti vienošanos realizācijas virzieni. Sēdes dalībnieki uzskata, ka abu valstu vadītāju tikšanās vieš cerības divpusējo attiecību problēmu risinājumam.

Saskaņā ar Krievijas prezidenta vizītes laikā panākto vienošanos Ukrainas prezidents L.Kučma tikās ar Krievijas A/S "Gazprom" direktoru padomes priekšsēdētāju V.Černomirdinu. Sarunaā tika apspriesti jautājumi par Ukrainas un Krievijas sadarbību enerģētikā, tostarp Krievijas gāzes piegādēm Ukrainai. ("Fakti i komentari", "Urjadovij kurjer", 25.aprīlī).

 

ASV ir gatava sniegt atbalstu Ukrainas reformu kursam

Īsi pirms V. Putina vizītes Ukrainā darba vizītē tur uzturējās ASV valsts sekretāre Madlēna Olbraita. Tiekoties ar Ukrainas ārlietu ministru Borisu Tarasjuku, tika apspriests jautājums par SVF kredītu atjaunošanu. M.Olbraita paziņoja, ka ASV atbalsta Ukrainas un SVF sadarbību. Pēc viņas domām, UNB audita rezultāti veicinās sadarbības nostiprināšanos starp Ukrainu un SVF. Augsto amatpersonu kopējā preses konferencē M. Olbraita paziņojusi, ka ASV atbalsta Ukrainas prezidenta un valdības reformu kursu un ir gatava palīdzēt īstenot to "labos nodomus". Šajā sakarībā Valsts sekretāre uzsvēra budžeta, nodokļu, lauksaimniecības, privatizācijas un enerģētikas jomās veicamo reformu intensitātes nozīmi. Pēc M. Olbraitas vārdiem, jo noteiktāka būs reformu programma, jo lielāku atbalstu Ukrainai sniegs ASV. Lielu iespaidu uz M.Olbraitu esot atstājuši Ukrainas prezidenta centieni aktivizēt transformācijas procesus kurināmā un enerģētikas jomā.

Runājot par Černobiļas AES slēgšanu, ASV valsts sekretāre paziņoja, ka centīsies aktivizēt šo procesu un atrast naudas līdzekļus "Pārseguma" problēmas risinājumam, kā arī jaudas samazinājumu kompensējošo AES celtniecības pabeigšanai, taču uzsvēra, ka šos līdzekļus iedalīs tikai pēc Černobiļas AES konkrēta slēgšanas datuma paziņošanas.

ASV valsts sekretāre un L.Kučma apmainījās viedokļiem par situāciju Viduseiropā un Austrumeiropā, kā arī par Ukrainas un Krievijas attiecībām. Puses izteikušas ieinteresētību sadarboties ar Krieviju un šīs sadarbības pozitīvo tendenču nostiprināšanā. Pēc M.Olbraitas vārdiem, Ukraina ir un būs visai svarīga ASV sadarbības partnere gan ekonomiskā, gan politiskā kontekstā.

Pēc Ukrainas prezidenta L.Kučmas ielūguma šā gada 6.jūnijā oficiālā vizītē Ukrainā plāno ierasties arī ASV prezidents Bils Klintons. Šī būs ASV prezidenta otrā vizīte Ukrainā, kuras nolūks ir Ukrainas un ASV stratēģiskās partnerības veicināšana un nostiprināšana. Pirmā B.Klintona vizīte Ukrainā notika 1995.gada maijā. ("Fakti i komentari", "Urjadovij kurjer", "Segodņa", 18., 19.aprīlī).

 

Vītauta Landsberģa vizīte

27.aprīlī oficiālā vizītē Ukrainā ieradies Lietuvas Seima priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis. Vizītes laikā viņš tiekas ar prezidentu L.Kučmu, parlamenta priekšsēdētāju I. Pļušču, premjeru V.Juščenko, ārlietu ministru B.Tarasjuku. Ieplānotas arī tikšanās ar parlamenta frakciju un grupu pārstāvjiem un lietuviešu diasporu.

Vizītes pirmās dienas novakarē V. Landsberģis atzina žurnālistiem, ka viens no vizītes mērķiem ir arī iekustināt Ukrainas parlamentā "iestigušo" Lietuvas un Ukrainas parakstīto vienošanos ratifikāciju. ( "Urjadovij kurjer", 27.aprīlī).

 

Par Ukrainas referenduma rezultātiem

Pēc Ukrainas Centrālās vēlēšanu komisijas datiem, 16.aprīlī sarīkotajā referendumā piedalījušies 29 miljoni (78,74%) pilsoņu. Vairāk par 80% balsotāju visos referenduma jautājumos ir balsojuši "par".

Par papildinājumiem Konstitūcijā, kas ļautu prezidentam apturēt AP pilnvaras, "par" balsojuši 84,98% pilsoņu, par AP deputātu imunitātes atcelšanu balsojuši 89,2%, par tautas deputātu skaita samazināšanu balsojuši 90%, par divpalātu parlamentu — 82% vēlētāju.

Pēc vēlēšanu novērotāju komitejas ziņām, fiksēti vairāki labprātīgas gribas principa pārkāpumi. Vislielākais varas spiediens veikts uz milicijas, armijas, studentu un ieslodzīto vēlētāju grupām. Pēc preses ziņām, prezidents Kučma jau iesniedzis parlamentam attiecīgus likumprojektus.("Fakti i komentari", 18., 25. aprīlī).

 

DAEWOO protestē

Sakarā ar Ukrainas MK lēmumu par minimālās muitas likmes atcelšanu automobiļiem un atļauju paaugstināt brīvi ievedamo automobiļu "vecuma cenzu" no 5 līdz 8 gadiem, Ukrainas — Korejas kopuzņēmuma "AutoZAZ–DAEWOO" ģenerāldirektors Vans Jonnams nācis klajā ar paziņojumu, kurā minēts, ka šis Ministru kabineta lēmums ir nāvējošs "AutoZAZ–DAEWOO" aktīvai darbībai Ukrainā.

Ukrainas un Korejas kopuzņēmuma vadība uzskata, ka minētais valdības lēmums ir tiešs Ukrainas likuma "Par ārzemju investīciju režīmu" 2.punktā noteikto garantiju pārkāpums. Vans Jannams savā paziņojumā min, ka valdības lēmums ticis pieņemts bez jebkādām konsultācijām ar šobrīd lielāko Ukrainas investoru.

"Moody’s" paskaidro, ka Ukrainas valūtas bondu reitings nav paaugstināts tāpēc, ka šiem vērtspapīriem ir visai augsta riska pakāpe un paredzamas grūtības, ar kurām saskarsies Ukrainas valdība 2002.gada sākumā, kad pienāks laiks daļēji dzēst atliktos ārējos parādus.

"Moody’s" atzīmē arī augstu politisko nestabilitāti Ukrainā, vāju ekonomisko attīstību, zemas valūtas rezerves un ekonomiskās politikas nenoteiktību.

Šī gada sākumā, kad Ukraina paziņoja savus nodomus — restrukturizēt ārējos parādus, "Moody’s" samazināja tās vērtspapīru reitingu no B3 līdz Caa1, pareģojot tā tālāku samazināšanos.

Tomēr Ukrainas Finansu ministrijai ir izdevies panākt 99,24% obligāciju īpašnieku piekrišanu atlikt norēķinus uz vēlāku laiku. ("Kijevskije vedomosti", 24.aprīlī).

 

Pārtikas cenas aug

Šā gada I ceturksnī, salīdzinot ar 1999.gada attiecīgu laika posmu, pārtikas produktu cenas ir augušas vidēji par 25%. Dažu produktu vērtība ir augusi vairākas reizes. Griķu putraimu un kartupeļu cenas ir cēlušās 2,5 reizes, kviešu milti, graudi un rieksti kļuvuši dārgāki par 71—97%, āboli, cukurs, rīsi par 50 — 56%, siers par 41 — 43%, medus, kāposti, piens un zivis par 30 — 38%, olas, biezpiens, krējums par 28 — 29%, mājdzīvnieku gaļa par 16 —27%. ("Fakti i komentari", 25.aprīlī).

 

Negadījumi ar raķetēm

20.aprīļa pēcpusdienā Kijevas piepilsētā Brovaros nesaprotamu iemeslu dēļ cieta deviņstāvu dzīvojamā ēka. Vienā ēkas spārnā no devītā līdz otrajam stāvam tika iznīcināti septiņi dzīvokļi un bojā gāja trīs cilvēki. 22.aprīļa rītā Ukrainas Aizsardzības ministrija atzina savu vainu šajā negadījumā, ko iepriekš bija noliegusi.

Pēc oficiālo personu paziņojuma, 20.aprīlī plkst.15.05 no Gončarovskas poligona (Čerņigovas apg.) palaista raķete "Točka — U", kuras mērķis atradies 30 km attālumā no starta vietas. Nezināmu (iespējams, tehnisku) iemeslu dēļ raķete ir novirzījusies no kursa, veikusi trīsreiz garāku ceļu un ietriekusies dzīvojamā ēkā. Speciāla komisija veic izmeklēšanu.

24.aprīlī notika vēl viens "raķešu incidents". KF Melnās jūras flotes (MJF) militāro mācību laikā spārnotā raķete "Progress" trāpīja Ukrainas tirdzniecības kuģī "Pāvels Vereščagins". Tikai laimīga sagadīšanās glāba ukraiņu komandu no lielākiem upuriem. Ievainots viens cilvēks un pilnīgi nopostīta kuģa sakaru māja. Krievijas puse apgalvo, ka ukraiņu kuģis atradies iepriekš izziņotā aizliegtā zonā. Kuģa kapteinis apstrīd, ka šādu informāciju nav saņēmis. Ukrainas prese minimāli iztirzā šo starpgadījumu.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors