Ar savas dzimtenes mīlestību sirdī

Arturs Vanags, Jānis Kļaviņš un Arturs Ļūļe — Latvijas brīvvalsts pirmie un ilggadējie konsuli

Dr.habil.hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums “LV” 01.02.2002., Nr.18

Konsuls veselu gadsimta ceturksni

Jānis Kļaviņš

1920. gadā J.Kļaviņš pildīja preses šefa pienākumus Latvijas diplomātiskajā misijā Bernē, bet 1921. gada 20. aprīlī ārlietu ministrs Z.Meierovics iecēla viņu bez sevišķās atlīdzības no valsts līdzekļiem par konsulāro aģentu Bernē. (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570. fonds, 14. apr., 764. lieta, 328. lapa; turpmāk — LVVA).

J.Kļaviņš prata strādāt. Latvijas sūtnis Vācijā Dr. Oskars Voits, kam jaunais diplomāts bija padots, 1923. gada 4. aprīlī ziņoja Ārlietu ministrijas politiski ekonomiskajam departamentam, ka J.Kļaviņš “darbojas čakli, savu spēju robežās. Trūkst tirdzniecisko, finansiālo un juridisko zināšanu. Sevišķi atzīmējami viņa labie sakari ar presi, kurus tas izlieto ar sekmēm Latvijas labā” (min. lieta, 24. l.).

Iespējams, ka šim ziņojumam arī bija zināma loma, ārlietu ministram 1924. gada 30. oktobrī ieceļot J.Kļaviņu par vicekonsulu un ar Ministru kabineta 1925. gada 2. janvāra lēmumu paaugstinot par konsulu (turpat, 328. l.).

Tā kā Latvijai joprojām trūka līdzekļu sūtniecības atvēršanai Šveicē, Ministru kabinets 1926. gada 2. septembrī pilnvaroja J.Kļaviņu piedalīties informācijas nolūkos sociālā progresa starptautiskās savienības asamblejā, kura notika Šveicē (turpat, 328. l.). Tā paša gada rudenī viņš saņēma pilnvaru izdot Latvijas pilsoņiem ārzemju pases, kārtot karaklausības un Latvijas pavalstniecības lietas (turpat, 328. l.).

Turpinot ceļu augšup pa diplomāta karjeras kāpnēm, J.Kļaviņš ar Ministru kabineta 1927. gada 21. aprīļa lēmumu kļuva par Latvijas goda ģenerālkonsulu (turpat, 329. l.). Nākamā gada augustā viņš saņēma pilnvaru divus gadus piedalīties kā Latvijas delegātam Bernē rīkojamajās starptautiskās sapulcēs, bet 1931. gada aprīlī tika iecelts par karjeras ģenerālkonsulu ar 22 000 latu lielu Saeimas apstiprinātu budžetu (telpu īrei, sekretāres algai, kancelejas, pasta, telegrāfa izdevumiem, laikrakstu pasūtīšanai, mēbeļu iegādei utt.). Tikai atlikumu varēja izmantot ģenerālkonsula algai (turpat, 184., 331. l.).

Ilgus gadus strādājot Bernē, J.Kļaviņa vārds palika aizvien pazīstamāks Šveices diplomātiskajās aprindās. 1928. gada aprīlī viņu ievēlēja Bernes konsulārā korpusa paplašinātajā valdē, 1929. gada jūnijā — vienbalsīgi par korpusa prezidenta vietnieku un 1933. gadā tikpat vienprātīgi par korpusa duajēnu (vecāko).

J.Kļaviņš labi kotējās arī Rīgā. Ne jau gadījuma pēc ārlietu ministrs Voldemārs Salnais 1933. gada 3. maijā telegrāfiski piedāvāja J.Kļaviņam strādāt Ārlietu ministrijā par preses nodaļas vadītāju. Viņš atteicās no šā goda sliktās veselības dēļ un tāpēc, ka ar saviem politiskajiem un saimnieciskajiem sakariem Šveicē varēja būt noderīgāks Latvijai (turpat, 201., 204. l.).

Ne bez J.Kļaviņa piedalīšanās Latvija un Šveice 1924. gada 4. decembrī parakstīja tirdzniecības līgumu. Tas pats notika 1932. un 1933. gadu mijā, kad abas valstis noslēdza jaunu preču apmaiņas vienošanos.

1937. un 1938. gadā J.Kļaviņš uzraudzīja, kā Šveices firma “Brown–Boveri” izpilda kādu Rīgas pilsētas valdes apm. 1,2 miljonus latu vērtu pasūtījumu. Valde bija gatava maksāt J.Kļaviņam par to 200 Šveices franku mēnesī. Latvijas Ārlietu ministrija tam nepiekrita — karjeras konsulārs darbinieks nedrīkst saņemt mēnešalgu citā iestādē, varētu izmaksāt tikai vienreizēju gratifikāciju. Mūsdienīgi runājot, interešu konflikts...

J.Kļaviņam vajadzēja iespēju robežās rūpēties arī par latviešiem, pirmām kārtām Latvijas pavalstniekiem, kuri dzīvoja vai strādāja Alpu zemē. Tādu gan nebija daudz: 1935. gadā 418. Tie bija galvenokārt brīvo profesiju pārstāvji — mākslinieki, ārsti, advokāti utt. Cīrihē darbojās latviešu izglītības biedrība, kas bija dibināta vēl pirms kara. J.Kļaviņš savukārt bieži uzstājās šveiciešu auditorijās un radiofonā ar priekšlasījumiem par Latviju un citām Baltijas valstīm.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā jaunā vara visiem spēkiem pūlējās likvidēt sūtniecību (tā Jūlija Feldmaņa personā sāka darboties Bernē 1932. gada 26. novembrī) un ģenerālkonsulātu Šveicē (protams, arī citās valstīs). Pavēles sekoja cita pēc citas. 1940. gada 8. augustā J.Kļaviņš saņēma telegrāfisku rīkojumu no Latvijas Ārlietu ministrijas, kura vēl formāli darbojās, izbeigt darbību, visu sagatavot nodošanai un gaidīt rīkojumu, kam nodot. 5. septembrī sekoja jautājums — vai rīkojums saņemts. 16. septembrī nākamais rīkojums telegrāfiski — inventāru pārdot uz vietas, izņemot rakstāmmašīnas un persiešu grīdsegu (to nodot Ženēvā), tad nekavējoties atgriezties Rīgā, grāmatas un dokumentus atvest uz Rīgu, arhīvu pa ceļam nodot Berlīnē (jādomā, PSRS vēstniecībai — R.T.). 22. oktobrī atkal telegrāfiski jautājums — kad atgriezīsies? 28. oktobrī tiek telegrāfiski atgādināts, ka jāreģistrējas PSRS pārstāvniecībā, lai nezaudētu pavalstniecību. Un pēdējais ieraksts šajā hronikā: “Atbildes uz 22. un 28.10.40. telegr. nav” (min. lieta, 283. l.).

Ne J.Feldmanim, ne J.Kļaviņam nebija pieņemama atgriešanās Staļina impērijā inkorporētajā Latvijā. Viņi, cik tas bija iespējams sarežģītajos kara laika apstākļos, turpināja aizstāvēt savas valsts intereses ārzemēs līdz pat 1946. gada 18. novembrim, kad pēc Maskavas spiediena Šveices valdība slēdza visu Baltijas valstu pārstāvniecības Bernē.

Jānis Kļaviņš–Ellanskis palika dzīvot savā otrajā dzimtenē Šveicē, kur aizgāja pa skuju taku 1957. gada 7. decembrī.

Konsula gaitās dolāru citadelē

Arturs Ļūļe

ASV, tāpat kā Anglija un Francija, bija valsts, kura visvairāk palīdzēja Latvijai gan materiāli, gan morāli nosargāt tik grūti izcīnīto neatkarību. To labi saprata Latvijas ārpolitikas vadītāji ar Z.Meierovicu galvgalī, cenšoties nodibināt iespējami plašas un lietišķas attiecības ar dižo aizokeāna zemi. Tā kā līdzekļu trūkuma dēļ nebija domājams atvērt sūtniecību dolāru citadelē, jau 1919. gada augustā tika nodibināts Latvijas goda konsulāts Ņujorkā, kuru vadīja t.s. veclatvietis, pirmās paaudzes emigrants uzņēmējs Jānis Kalniņš.

Pirmais Latvijas karjeras konsuls ASV bija Arturs Ļūļe, kuru par tādu iecēla Ministru kabinets 1921. gada 29. decembrī (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570. fonds, 14. apr., 938. lieta, 16. lapa; turpmāk — LVVA). Pirms tam — kopš 1920. gada 5. jūnija — viņš strādāja par Ārlietu ministrijas ekonomiski konsulārā departamenta direktora palīgu.

A.Ļūļes dzīves gaitas sākās skolotāja ģimenē Inciema pagastā 1882. gada 6. janvārī. Pabeidzis vietējo skolu, viņš ar zelta medaļu absolvēja Nikolaja ģimnāziju Rīgā un 1912. gadā RPI tirdzniecības nodaļu ar šīs nozares zinību kandidāta grādu. Nākamajā gadā čaklais latviešu jaunietis papildinājās franču valodā Grenobles universitātē Francijā (viņš pārvaldīja arī vācu un angļu valodu). Sekoja vecākā korespondenta darbs Vidzemes savstarpīgajā kredītbiedrībā un līdzīgā ierēdņa amatā kādā Maskavas bankā. Ar ķīlnieku ešelonu atgriezies Rīgā, A.Ļūļe sāka strādāt Latvijas ārpolitikas resorā.

Iekārtojis konsulātu Ņujorkā, viņš apmeklēja un iepazinās ar Latvijas goda konsulātu darbu Čikāgā, Bostonā un Filadelfijā. A.Ļūļe un Latvijas pirmais sūtnis ASV Ludvigs Sēja (1922–1927) pastāvīgi rūpējās, lai šādu diplomātisko iestāžu būtu pēc iespējas vairāk, jo 1930. gadā, pēc aptuveniem aprēķiniem, šajā valstī mita vairāk nekā 50 tūkstoši latviešu un par viņu raizēm nevarēja nedomāt. 1928. gadā ASV darbojās 14 Latvijas goda konsulāti un vicekonsulāti, bet 1933. gadā to skaits bez ģenerālkonsulāta Ņujorkā bija sasniedzis 20 (bez jau iepriekš minētajām pilsētām Pitsburgā, Losandželosā, Sanfrancisko un citās vietās).

A.Ļūļe lielākajos latviešu apdzīvotajos centros bieži lasīja referātus par Latviju gan saviem tautiešiem, gan amerikāņu auditorijai. Tā, piemēram, 1927. gada 11. novembrī — Lāčplēša dienā — Ņujorkā viņu klausījās ap 300 interesentu, kuriem demonstrēja arī kinofilmas par apskatāmo tematiku. Lai popularizētu dzimteni, konsuls uzrakstīja grāmatu “Latvia. Guiding Facts and Hints for Travelers” (Latvija. Svarīgākie fakti un norādījumi ceļotājiem).

Rīgā prata novērtēt A.Ļūļes darbu, un Ministru kabinets 1925. gada 23. novembrī apstiprināja viņu par ģenerālkonsulu (min. lieta, 17. l.). Diplomāta pienākumu apjoms vēl vairāk palielinājās un atbildība pieauga, kad pārprastas taupības nolūkā Latvijas valdība 1927. gadā likvidēja sūtniecību ASV. A.Ļūļem vajadzēja piedalīties ne viena vien svarīga starpvalstu dokumenta sagatavošanā, akceptēšanā un ratifikācijas dokumentu apmaiņā. To skaits, labvēlīgi attīstoties Latvijas un Savienoto Valstu attiecībām, pakāpeniski pieauga. Ja 20. gadu sākumā bija tikai trīs šādas vienošanās (konvencija par naudas pārvedumiem starp abām valstīm (1922), līgums par noziedznieku izdošanu (1923) un konvencija par pasta paku apmaiņu (1923)), tad 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā to skaits krietni palielinājās.

Visnozīmīgākais no tiem bija draudzības, tirdzniecības un konsulāro tiesību līgums, kuru 1928. gada 20. aprīlī parakstīja Latvijas ārlietu ministrs Antons Balodis un ASV sūtnis Rīgā Frederiks Kolmans. Salīdzinot šo vienošanos ar Latvijas un ASV pagaidu tirdzniecības nolīgumu (1926), jaunais akts bija daudz plašāks apjoma un satura ziņā. Tas sastāvēja no 31 panta. Citēsim 1. panta pirmo rindkopu pilnībā.

“Katras augstās līgumslēdzējas puses pilsoņiem ir atļauts iebraukt, ceļot un uzturēties otras līgumslēdzējas puses teritorijās; tie bauda apziņas un ticības brīvību, tiem ir atļauts nodoties visādiem zinātniskiem, reliģiskiem, labdarības un tirdzniecības darbiem bez jebkādiem traucējumiem, nodoties visāda veida tirdznieciskai darbībai, ko neaizliedz vietējie likumi; nodoties ikkurai tirdzniecībai, amatam, ražojošai rūpniecībai un profesijai, kas nav rezervēti vienīgi pašu valsts pilsoņiem (izcēlums mans. — R.T.); turēt īpašumā, celt vai īrēt un ieņemt piemērotas ēkas, kā arī nomāt (ne pirkt! — R.T.) zemi dzīvošanas, zinātniskām, reliģiskām, labdarības, rūpniecības, tirdzniecības un apbedīšanas vajadzībām; nodarbināt pēc savas izvēles aģentus un vispāri darīt visu, kas vajadzīgs vai nepieciešams, lai baudītu ikvienu no augšā minētām priekšrocībām uz tādiem pašiem noteikumiem, kā to bauda pašu valsts pilsoņi vai tādas valsts pilsoņi, kurai uz priekšu piešķirs vislielāko labvēlību, padodoties visiem pienācīgi nodibinātiem likumiem un noteikumiem.”

Latvijas 2. Saeima, likumu par līguma ratifikāciju apspriedusi IX sesijas 20. sēdē 1928. gada 6. septembrī steidzamības kārtībā, ratificēja to vienbalsīgi. Tas liecināja, cik augstu parlamentārieši vērtēja attieksmes ar pārjūras dižvalsti.

A.Ļūļem, kas jau bija labi pazīstams amerikāņu politiskajās un diplomātiskajās aprindās, Čikāgas Likumu skola 1928. gada 3. aprīlī piešķīra tiesību zinātņu doktora grādu (LVVA, min. lieta, 17. l.). Tas bija liels pagodinājums ārzemju diplomātam.

20. un 30. gadu mijā A.Ļūļe tika pilnvarots deponēt Vašingtonā vai apmainīt vairāku svarīgu vienošanos ratifikācijas grāmatas: 1928. gada 27. augustā Parīzē parakstītam līgumam par atsacīšanos no kara kā nacionālās politikas līdzekļa, izlīgšanas un šķīrējtiesas līgumiem ar ASV (turpat, 19. l.). Jau augstākas pakāpes dokuments bija 1932. gada 9. septembra pilnvara parakstīt vienošanos ar Savienotajām Valstīm par kara parādu atmaksas termiņa pagarināšanu (turpat, 19. l.). Tas bija viens no sāpīgākajiem jautājumiem abu valstu saskarsmē, jo maksāt vajadzēja daudz — vēl 1935. gadā kopā ar procentiem 7,6 miljonus dolāru, bet naudas Latvijai kā trūka, tā trūka, bet par parādu samazināšanu vai norakstīšanu tajā krastā neviens i nedomāja.

Pēc ilga pārtraukuma Latvijas valdība 1935. gada 13. septembrī atjaunoja savu sūtniecību Ņujorkā, ieceļot par sūtni Dr. Alfredu Bīlmani. Tas A.Ļūļem atviegloja darbu, un Ministru kabinets 1936. gada 31. martā nolēma pārveidot turienes ģenerālkonsulātu par konsulātu (turpat, 21. l.). Šajā statusā gan viņam iznāca strādāt neilgi, jo jau tā paša gada 15. septembrī valdība pieņēma lēmumu atbrīvot A.Ļūļi no ieņemamā amata un ieskaitīt ārlietu ministra rīcībā (turpat, 21. l.).

Ar Ministru kabineta 1937. gada 23. marta lēmumu pieredzējušo diplomātu iecēla par Latvijas konsulu Karalaučos (turpat, 21. l.). Darbs vienā no nacistiskās Vācijas reakcionārākajiem centriem bija pats smagākais A.Ļūļes diplomātiskajā praksē. Iespējams, tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņš 1938. gada 1. maijā aizgāja no Latvijas ārpolitiskā dienesta.

Nedaudz ilgāk kā divus gadus A.Ļūļe nostrādāja Rīgas pašvaldībā — 1938. gada maijā viņu iecēla par pilsētas galvas biedru un finansu pārvaldes priekšnieku. Bet jau bija klāt arī Baigais gads, un 1941. gada 14. jūnijā deportētais Arturs Ļūļe nokļuva Usoļlāgerī Molotova apgabalā, kur jau tā paša gada 19. decembrī šķīrās no dzīves.