Par ekonomikas zinātni un tautsaimniecību

Dr.habil. oec. Pēteris Guļāns, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis

Iemesls, kas mudināja pievērsties šai problēmai, ir situācija Latvijas tautsaimniecībā, tās katastrofālais sabrukums pārveides gados un ieilgusī nespēja vismaz atjaunot iepriekšējo potenciālu. (Vērtējot pēc iekšzemes kopprodukta (IKP) apjoma, 2001.gadā tas bija aptuveni 2/3 no 1990. gada līmeņa). Starp desmit bijušajām sociālistiskajām valstīm, kas pretendē uz iestāšanos Eiropas Savienībā (ES), Latvija pēc IKP uz iedzīvotāju atrodas vienā no pēdējām vietām.

Tā ir neparasta situācija, īpaši atceroties, ka pirms neatkarības atjaunošanas Latvijā pēc galvenajiem tautsaimniecības līmeni raksturojošiem kvalitatīvajiem rādītājiem (nacionālais ienākums uz iedzīvotāju, tā energoietilpība, nodarbinātības līmenis un struktūra, iedzīvotāju izglītības līmenis un patēriņa struktūra, telefonizācija) bija viena no vislabākajām starp padomju republikām, bet atsevišķos rādītājos pārsniedza arī Eiropas sociālistiskās valstis.

Neidealizējot toreizējo stāvokli, taisnības labad jāsaka, ka tas, ko varēja sasniegt sociālistiskās sistēmas un PSRS vienotā tautsaimniecības kompleksa noteiktajos rāmjos, Latvijā visumā tika sasniegts, un īpaši jāuzsver — sasniegts ar aktīvu ekonomikas zinātnieku līdzdalību. To vidū svarīga loma bija LZA Ekonomikas institūta pētnieku kolektīvam, kura liela daļa specializējās to teorētisko un metodoloģisko problēmu zinātniskai izstrādei, kas veidoja pamatu republikas interešu izpratnei un to argumentētai aizstāvībai PSRS centrālajās institūcijās. Vai šodien ir derīga tālaika pieredze, un ko no tās varam izmantot?

Problēmas jārisina vien pašiem

Ir aksioma, ka par kvalificētu zinātnieku nepiedzimst. Lai par tādu kļūtu, ir vajadzīgi daudzi gadi. Tādēļ uzkrātā pētniecības pieredze ir sabiedrības nacionālās bagātības nozīmīga daļa. Galvenā atziņa, ko varam gūt un kas obligāti jāizmanto no iepriekšējās pieredzes, ir: par Latvijas interesēm, tās sekmīgu attīstību jārūpējas pašiem. Neviens cits mūsu vietā to nedarīs un nevar izdarīt. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, ir jāatmet ilūzijas, ka, izraujoties no sociālisma dzelžainajiem rāmjiem, esam nonākuši ideālā, bezproblēmu vidē. Gluži otrādi — tirgus attiecību sistēma, paverot gan iespējas, nebūt negarantē vispārēju uzplaukumu. To sasniegt var tikai tie, kas izprot tās likumsakarības, izmaiņas procesu virzībā un darbojas adekvāti to diktētajām prasībām. Lieki teikt, ka ir maz cerību panākt tautsaimniecības sekmīgu attīstību bez šo likumsakarību kvalificētas izpētes. Latvijas līdzšinējās likstas uzskatāmi to apliecina.

Latvijā tautsaimniecības attīstības kompleksās problēmas gandrīz netiek pētītas. Katra jaunā Ministru kabineta steigā sastādītā programmatiskā deklarācija par tā iecerēto darbību vai arī īslaicīgi izveidoto atsevišķu politiķu un zinātnieku grupu sacerētās atsevišķas programmas šo robu aizpildīt nevar.

Raksta pamatā ir LZA Ekonomikas institūta diskusijā par ekonomikas zinātni Latvijā 2000. gada 15. janvārī nolasītais referāts

Nepieciešami fundamentāli pētījumi, kurus var veikt tikai kvalificēti, turklāt no valsts pārvaldes struktūrām neatkarīgi speciālisti. Attīstītās valstīs šādus pētījumus parasti veic valsts vai banku finansēti institūti un augstskolas. Savi smadzeņu centri ir arī lielajām politiskajām partijām. Latvijā situācija ir atšķirīga. Pašreizējā zinātnes finansējuma kārtība nenodrošina šādu kolektīvu veidošanu un attiecīgu pētījumu īstenošanu.

Teiktais nenozīmē, ka Latvijā tautsaimniecības problēmu pētījumi vispār netiek veikti. Pētniecības nodaļas ir Ekonomikas un Finansu ministrijai (attiecīgi Makroekonomiskās analīzes un prognožu nodaļa un Tautsaimniecības analīzes un fiskālās politikas departaments), Zemkopības ministrijai (Agrārās ekonomikas institūts). Regulāri tautsaimniecības stāvokļa un naudas aprites analīzi veic Latvijas Bankas darbinieki. Nepievēršoties to detalizētākam apskatam, piebildīsim, ka tie ir orientēti uz to problēmu izpēti, kas saistītas ar attiecīgās nozares vai pārvaldes funkciju realizēšanu, tādēļ nav un nevar būt brīvi no attiecīgā resora interešu aizstāvības. Tautsaimniecības attīstības kopējie jautājumi paliek ārpus to redzesloka.

Rodas jautājums: vai tādā mazā valstī kā Latvija savi tautsaimniecības attīstības problēmu pētījumi vispār ir vajadzīgi, vai lietderīgi tērēt līdzekļus to veikšanai?

Šādas pieejas pareizību it kā apstiprina divi apstākļi: pirmkārt, Latvijas ekonomikai jāattīstās saskaņā ar vispārzināmiem tirgus attiecību principiem, otrkārt, tai ir pieejami dažādu starptautisko organizāciju pārstāvniecību, to ekspertu, padomnieku un tamlīdzīgu speciālistu pakalpojumi.

Par tirgus attiecību principiem jāteic, ka tie darbojas gandrīz visās valstīs, bet rezultāti ir ļoti atšķirīgi.

Starptautisko organizāciju un to atsevišķu pārstāvju ieteikumu un padomu deficīts nav jūtams. Bet vai to pārpilnības galvenais iemesls nav mūsu pašu argumentēta viedokļa trūkums valsts ekonomiskās politikas veidošanā? Lai gan Latvijas pārvaldes institūcijas ieteikumu lielāko daļu ir pieņēmušas un mēģina tos realizēt, tautsaimniecības stāvoklis un vairākas starptautiskajā arbitrāžā skatāmās lietas neliecina par sekmīgu attīstību. Ir acīmredzams, ka pat viskvalificētākie un nesavtīgākie epizodiskie padomi nevar aizstāt pašu pētījumos balstītu komplekso ekonomisko programmu un mērķtiecīgu darbību tās risināšanā.

Ārējās investīcijas — laikmeta realitāte

Latvijas tautsaimniecības attīstības ekonomiskās problēmas summējas vienā pamatuzdevumā: nodrošināt valsts ekonomikas strauju izaugsmi kā iedzīvotāju labklājības paaugstināšanas pamatu. Nosauksim dažas, kuru izpēte nepieciešama, lai izvēlētos optimālāko risinājumu. Pētniecības nozīmi mēģināsim parādīt, plašāk analizējot vienu no aktuālākajām, proti, ārējo investīciju piesaistes problēmu. Tās nozīmīgumu nosaka tas, ka pieņemtie risinājumi pozitīvi vai negatīvi ilgstoši ietekmē tautsaimniecības attīstību un valsts iedzīvotāju labklājības līmeni. Jautājuma aktualitāti apliecina arī uzmanība, kādu tam velta masu mediji un atsevišķi politiķi. Brīžiem rodas iespaids, ka ārējo investīciju piesaistei tiek piešķirta gandrīz vai mesijas loma Latvijas izkļūšanai no atpalicības. Mēģināsim uz to, izmantojot pieejamo informāciju, palūkoties ar vēsu prātu, vadoties no senās Romas vēsturnieka Pūblija Kornēlija Tacita formulas: “Sine ira et studio” (lat. — bez naida un partijiskuma, t.i., objektīvi).

Ārējās investīcijas mūsdienu globalizācijas laikmetā ir realitāte ne tikai attīstības, bet arī industriālajās valstīs. Statistika rāda, ka sekmīgāk attīstās tās, kuras mērķtiecīgi piesaista tiešās ārējās investīcijas. Un otrādi — investīciju resursu aizplūde nereti palēnina valsts ekonomikas attīstību.

Piemēram, 10 gados (1990.— 1999.) ASV no citām valstīm ienākošo tiešo investīciju neto apgrozījums bija par 12% lielāks nekā no valsts aizejošais. IKP gada vidējais palielinājums bija 3%. Savukārt Japānas rezidenti ārpus savas zemes robežām ieguldīja gandrīz 10 reizes vairāk nekā nerezidenti viņu valstī. Ekonomikas izaugsmes vidējais temps bija tikai 1,7% gadā. Arī Francijas rezidenti ārzemēs iegulda daudz vairāk nekā ārvalstnieki viņu zemē. Arī te IKP palielinājuma temps bija niecīgs — mazāks par 1,7% gadā.

Investīcijas un attīstība

Latvija nav ne pirmā, ne vienīgā valsts, kurai ārējo investīciju piesaiste ir aktuāla problēma. Lai noskaidrotu to lomu valsts ekonomikas attīstībā, palūkosimies, kādas veidojas sakarības starp šīm investīcijām un ekonomikas izaugsmes tempiem valstīs ar dažādu šī resursa piesaistes intensitāti. Attiecīgi rādītāji ietverti 1.tabulā. Valstis tabulā sakārtotas atkarībā no tiešo ārējo investīciju apjoma uz vienu iedzīvotāju. Tabulā atsevišķi nodalītas 10 bijušās sociālistiskās valstis, kuras tiecas iestāties ES.

Uzmanību saista ārējo tiešo investīciju uz iedzīvotāju summu milzīgā starpība. Mazākā tiešo ārējo investīciju summa no lielākās pirmajā valstu grupā atšķiras 79 reizes (Singapūra un Ķīna) un pēcsociālisma valstu grupā 5,9 reizes (Ungārija un Rumānija).

Noskaidrojamais pamatjautājums ir šo investīciju ietekme uz valsts ekonomiskā potenciāla palielināšanas tempiem. Šo potenciālu precīzākas informācijas trūkuma dēļ mērām ar IKP apjomu uz iedzīvotāju. No otrajā un trešajā ailē uzrādīto skaitļu salīdzinājuma izriet, ka intensīvākai tiešo ārējo investīciju piesaistei tikai dažās valstīs atbilst straujāki IKP kāpuma tempi. Relatīvi visvairāk investīciju pagājušā gadsimta nogalē ienāca Singapūrā un Īrijā. Arī IKP palielinājuma tempi te bija relatīvi lieli, bet ne paši lielākie, turklāt tie nebūt nav proporcionāli investīciju apjomam. Vēl vairāk — atsevišķās valstīs, piesaistot relatīvi mazas investīcijas, IKP palielinājuma tempi bija daudz straujāki (Ķīna) vai tuvi Singapūras un Īrijas rādītājiem (Koreja, Malaizija, daļēji arī Taizeme).

Faktoru, kas nodrošina ilgstošu Ķīnas tautsaimniecības sekmīgu attīstību, noskaidrošana neietilpst šī pētījuma rāmjos. Lai gan tajā ieplūst vislielākās ārējo investīciju summas, attiecinot uz Ķīnas milzīgo iedzīvotāju skaitu, tās ir niecīgas un nevar izšķiroši ietekmēt valsts ekonomiskā potenciāla straujo izaugsmi.

Pēcsociālisma valstu grupā aina ir līdzīga. Lai gan atšķirības investīciju piesaistes intensitātē un ekonomiskā potenciāla palielināšanas tempos nav tik lielas kā iepriekš aplūkotajā grupā, tomēr uzskatāmi redzama tā pati investīciju apjoma un IKP palielinājuma tempu nesakritība (salīdzinot Čehijas un Ungārijas ar Slovākijas un Slovēnijas rādītājiem).

Izriet vispārējs secinājums, ka tikai lielas ārējās investīcijas nebūt nenodrošina strauju ekonomikas attīstību. Kādēļ tas tā, izsmeļošas atbildes vēl nav. Tas varētu būt interesants pētījuma priekšmets, īpaši jaunajiem pētniekiem (doktorantiem). Nozīmīgākie faktori, kas ietekmē aplūkoto neatbilstību, varētu būt:

• iekšējo investīciju resursu loma;

• investīcijas piesaistošo nozaru kapitāla ietilpības atšķirības;

• tiešo ārējo investīciju sadalījums: jaunu objektu izveidei un esošo pārpirkšanai.

Kurp virzās pasaule?

Neraugoties uz aplūkoto neatbilstību, ārējās investīcijas tiek uzskatītas par vienu no svarīgākajiem līdzekļiem vāji attīstīto valstu atpalicības pārvarēšanai. Lai gan starpvalstu kapitāla plūsmas strauji palielinās un samērā lielas investīciju summas ieplūst arī attīstības valstīs, ekonomiskā potenciāla līmeņu izlīdzināšana nav vērojama, ko apliecina 2.tabulas skaitļi.

Tabulā iekļauti dati par visām valstīm, par kurām ir attiecīgā statistiskā informācija laika posmā no 1969. līdz 1999. gadam. Kopā aptvertas 82 valstis, kurās dzīvo 3,3 miljardi jeb vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju.

Vērtējot pēc sekmēm ekonomikas attīstībā analizējamā 30 gadu periodā, attīstības valstis sadalās divās grupās. Pirmajā ietilpst tās 12, kurās atpalicība no industriālo valstu līmeņa samazinājusies, otrajā — kur šī atšķirība palielinājusies. Šajā grupā ir 47 valstis, kurās dzīvo vairāk nekā trešā daļa (2,2 miljardi) planētas iedzīvotāju. Faktiski atpaliekošo valstu skaits ir lielāks, jo par daudzām vāji attīstītajām trūkst informācijas. Šī iemesla dēļ apskatā neiekļuva arī bijušās un tagadējās sociālistiskās valstis.

Tātad tikai 12 attīstības valstis trīsdesmit gados spējušas apturēt atpalicības palielināšanos un nedaudz tuvināties industriālo valstu līmenim, samazināt atšķirību no 10,5 līdz 4,8 reizēm. Attīstības līmeņa atšķirība šo relatīvi sekmīgo valstu grupā ir ievērojama. Piemēram, IKP uz iedzīvotāju, salīdzinot ar industriālo valstu vidējo līmeni, 1999.gadā Singapūrā bija 77,6%, bet Taizemē — tikai 7,4%.

Pārējās 47 attīstības valstīs atpalicība no industriālo valstu rādītāja palielinājās no 17 līdz 30 reizēm. Atsevišķās valstīs tā ir daudz lielāka (Sjerraleonē — 196, Etiopijā — 266 reizes).

No šī salīdzinājuma izriet divi secinājumi. Pirmkārt, globalizācijas apstākļos valstu attīstības līmeņu izlīdzināšanās nav vērojama. Otrkārt, atpalicības pārvarēšanu panāk tikai tās valstis, kuras mērķtiecīgi realizē situācijai atbilstošu ekonomisko politiku.

Dzelžaini darbojas nežēlīgs likums: slīcēju glābšana ir tikai un vienīgi pašu slīcēju pienākums.

Kas jādara Latvijai, kura ekonomikas attīstības līmeņa ziņā ir tuvāk slīcējiem nekā industriālajām valstīm? 1999.gadā IKP uz iedzīvotāju vidēji industriālajās valstīs bija USD 22733, bet Latvijā — USD 2789 jeb 8,2 reizes mazāks.

Tēlaini runājot, ir jāprot labi peldēt, lai noturētos virs ūdens bangojošajā globālo tirgus attiecību okeānā.

Notikumu attīstība rāda, ka mums šīs mākas pietrūkst. Pārāk lielas ir cerības, ka mūs var glābt tikai kāds brīnumdaris vārdā “stratēģiskais investors”.

Mērķis vai līdzeklis?

Investīcijas nenoliedzami Latvijai ir vajadzīgas. Bet vai tās visas ir vienādi izdevīgas? Te vispirms jānoskaidro, kas ir ārējās investīcijas, vai tās ir tikai noteikta naudas summa?

Tiešās ārējās investīcijas sastāv (tām būtu jāsastāv) no trim savstarpēji saistītiem, tomēr atsevišķiem strikti nodalāmiem elementiem:

• finansiālie resursi objekta būvniecībai vai iegādei,

• zināšanas (know — how) konkrētā produkta (pakalpojuma) ražošanas jomā un

• konkrētā produkta realizācijas tirgus niša.

Novērtējot ārējo investīciju lomu, ir jāsaprot, ka tās ir ne tikai un pat ne tikdaudz nauda, kas nepieciešama objekta uzbūvei. Gadījumos, kad runa ir par preču ražotāju objektu veidošanu, daudz svarīgāka ir konkrētā produkta noieta tirgus niša, kuru jau pārvalda investors. Būtiska, lai gan ne izšķiroša, nozīme ir arī zināšanām konkrētā produkta ražošanas vai pakalpojuma jomā.

Iepriekš teiktais paskaidro ārējo tiešo investīciju lomu, vērtējot no objekta funkcionēšanas nosacījumu viedokļa. Patiešām, jebkurš saimnieciskais objekts var izveidoties un sekmīgi funkcionēt tikai tad, ja ir visi trīs minētie nosacījumi. Bez minētā investīcijas jāvērtē arī no valsts, kurā tās ieplūst, viedokļa: kāds būs tās ieguvums no jaunu objektu izveides vai esošo nonākšanas ārējo investoru īpašumā.

Par aksiomu jāuzskata tēze, ka ārējo investīciju piesaiste nav pašmērķis, bet tikai viens no līdzekļiem valsts ekonomiskās politikas galvenā mērķa sasniegšanai, vienkāršoti runājot, sabiedrības bagātības vairošanai.

Norobežojoties no dažādiem finansiāliem un komerciāliem darījumiem, jāatzīst, ka sabiedrības bagātības galvenais avots ir tās iedzīvotāju darbs. Tātad investīcijām izlietotā summa, atsevišķi ņemta, vēl neko neatrisina. Valstij ir vajadzīgas nevis investīcijas pašas par sevi, bet tikai kā līdzeklis, lai radītu darba vietas, turklāt tādas, kas prasa intelektuālu (augstražīgu, labi apmaksātu) darbu. Saprotams, ka viens no nosacījumiem tā sasniegšanai ir izveidotā objekta spēja realizēt savu produktu. Valsts ieguvums ir atkarīgs nevis no piesaistīto investīciju summas, bet ar to palīdzību radīto darba vietu skaita un nodarbināto kvalifikācijas. Tādēļ ir būtiski, kādu objektu veidošanai tās tiek izmantotas — darba vai kapitāla ietilpīgu.

Otrs aspekts ir investīciju izlietojums. Statistika klasificē investīcijas, raugoties no kapitāla īpašnieka viedokļa. Tam nav svarīgi, kādā veidā viņš ieguvis objektu — būvējot no jauna vai nopērkot jau gatavu, tai skaitā privatizācijas procesā. Investīcijas par tiešajām sauc tad, ja investētājs ieguvis vismaz 10% uzņēmuma daļu.

Pārlūkojot līdzšinējo ārējo tiešo investīciju Latvijā nozaru struktūru, redzams, ka maz ir tādu, kas rada jaunas darba vietas vai saglabā esošās, ienākot ar savu tirgus nišu. Latvijā samērā strauji notiek jaunu tirdzniecības uzņēmumu veidošana un ražošanas uzņēmumu pāreja ārējo investoru īpašumā, turklāt arī tādu, kuriem jau ir sava tirgus niša un ārējais investors no šī viedokļa nav vajadzīgs (“Staburadze”, “Laima”, “Latvijas balzams”, “Aldaris” u. c.).

Tā kā Latvijā nav izstrādāta stratēģija ārējo investīciju jomā, dominē princips: jo vairāk ārējo investīciju, jo labāk. Nereti kā pats par sevi saprotams tiek proponēts variants, ka lielos uzņēmumus (“Latvijas kuģniecība”, “Latvenergo”) vislabāk pārdot ārējam investoram, lai gan, vadoties no iepriekš nosauktajiem ārējo investīciju piesaistes mērķiem, tie nav vajadzīgi normālai to funkcionēšanai, jo ir savs stabils tirgus sektors un iekārtu atjaunošanu jebkurā gadījumā šāda tipa uzņēmumi veic ar pašu uzkrājumiem un banku kredītiem.

Investīcijas jaunu uzņēmumu būvēšanai

Konkrētāk šos jautājumus aplūkosim, izmantojot rādītājus par Latvijā iecerēto celulozes rūpnīcas būvniecības projektu. Tā realizācijas lietderību un bezierunu atbalstu parasti skaidro, minot šādus argumentus:

• ieguldījumu apjoms — tas ir lielākais ārējo investīciju projekts,

• tiks radīta iespēja apaļkoksnes vietā eksportēt celulozi — produktu ar lielāku pievienoto vērtību (PV), tādējādi uzlabojot tekošā konta stāvokli, un

• palielināsies valsts ekonomiskais potenciāls.

Tautsaimniecības ieguvums nav adekvāts ieguldījuma apjomam, jo to nosaka nozares (uzņēmuma) kapitālietilpība un tā projektētā jauda.

Kapitāla ietilpības jautājumu aplūkosim nedaudz tālāk. Rūpnīcas jauda tiek izvēlēta ar aprēķinu, lai, izmantojot sasniegumus ražošanas tehnoloģijā, nodrošinātu tās īpašniekiem maksimālo peļņu.

Tas, ka apaļkoksnes vietā tiks eksportēta celuloze, produkts ar lielāku pievienoto vērtību, no pirmā acumirkļa šķiet vērtējams pozitīvi. Šādu apgalvojumu bieži izsaka gan politiķi, gan arī žurnālisti, bet šķiet, ka ne visi saprot pievienotās vērtības (PV) veidošanās mehānismu, struktūras īpatnības un sadales principus. Tādēļ lietderīgi sīkāk aplūkot šo ekonomisko kategoriju.

Pievienotā vērtība

Pievienoto vērtību varam aprēķināt divējādi:

• atskaitot no uzņēmēja realizētā produkta vērtības izdevumus par citu uzņēmēju piegādāto ražošanas elementu un pakalpojumu apmaksu un

• summējot to veidojošo ražošanas izmaksu posteņus un tīro ieņēmumu (shēmā).

Shēmā PV struktūru veidojošie elementi attēloti visi vienādi. Reāli starp uzņēmumiem un nozarēm atsevišķu sastāvdaļu īpatnējais svars ir ļoti atšķirīgs. Noslēgtas ekonomikas apstākļos, kur uzņēmumu īpašnieki ir valsts rezidenti, šīm atšķirībām nav būtiskas nozīmes, jo visa PV paliek valstī. Svarīgi, lai tā būtu pēc iespējas lielāka.

Turpmāk — vēl

1.tabula

Tiešās ārējās investīcijas un IKP palielinājums 1990.–1999.gadā uz vienu iedzīvotāju vidēji gadā

Bijušās sociālistiskās valstis no 1994. līdz 1999. gadam

Avots: International Financial Statistics. Yearbook 2000

2.tabula

IKP uz iedzīvotāju attiecības industriālajās un attīstības valstīs

Avots: International Financial Statistics. Yearbook 2000

Ražotāja ieņēmumu aspekts PV veidojošās sastāvdaļas